Mobijs Diks jeb Baltais valis

95. nodaļa SUTANA

Būtu jūs uzkāpuši uz "Pekvoda" klāja vaļa mirstīgo atlieku uzšķēršanas laikā un pastaigājuši šurpu turpu ap kabestānu, esmu pārliecināts, ka jūs ar lielu interesi aplūkotu visnotaļ dīvainu un noslēpumainu priekšmetu, ko ieraudzītu guļam aizvēja pusē pie špigatēm. Ne brīnumainā tvertne vaļa milzīgajā galvā, ne atkārtā apakšžokļa apbrīnojamais garums, ne pārsteidzošā simetriskā aste - nekas no tā visa jūs nepārsteigtu tik ļoti kā acu uzmetiens šim neizprotamajam konusam - garākam, nekā Kentuki iedzīvo­tāja augums, turpat vai pēdu diametrā pie pamata, kas ir piķa melns kā Jodžo, šis Kvīkega elkdieviņš no melnkoka. Tas patiešām ir elks, jānudien, vai, pareizāk sakot, tā attēls tāds bija senos laikos. Tāds pats dieviņš kā tas, kas atradās Jūdejas ķēniņienes Maāchas noslēpumainajās birzīs; tieši par tā pielūgšanu viņas mazdēls, ķēniņš Asa, to gāza no troņa, bet elku iznīcināja, sadedzinādams "riebīgo Ašcras tēlu Kidronas upes līcī", kā aizplīvuroti vēstīts Pirmās Ķēniņu grāmatas 15. nodaļā.

Palūk, tas jūrnieks, dēvēts par graizītāju, kas nāk šurp, ar divu biedru palīdzību uzveļ sev mugurā grandisimusu, kā to iesaukuši jūrnieki, un ar nolīkušiem pleciem stiepj projām kā grenadieris kritušu biedru no kaujas lauka. Nometis to priekšklājā, viņš tagad noņemas, gareniski nomaukdams tam tumšo ādu kā afrikāņu mednieks velk nost ādu boačūskai. Kad tas padarīts, viņš izgriež ādu uz otru pusi kā bikšu staru, tik pamatīgi nostiepj, ka tā top turpat divtik plata, un visbeidzot pakarina žāvēties uz tauvām. Pēc kāda laika to noņem - un tad, nošņāpis kādas trīs pēdas no smailā gala un izšņikājis rokām divus caurumus otrā pusē, vīrs ielien tur iekšā. Graizītājs tagad stāv jūsu acu priekšā pilnā savā kanoniskajā amattērpā. Kopš neatminamiem laikiem šā ordeņa lietots, vienīgi šāds tērps spēj šo cilvēku pienācīgi pa­sargāt, kamēr viņš pilda sevišķo uzdevumu, ko tam pēc amata pienākas veikt.

Šis uzdevums ir - graizīt tauku sloksnes, pirms tās nonāks katlos; šī operācija tiek veikta uz īpaša koka krāģa, kas ar vienu galu balstās pret bortu; zem tā novietots ietilpīgs kubls, kurā krīt sašķēlētās sloksnes tik ātri kā lapiņas no aizrautīga runātāja katedras. Pienācīgi tērpts melnā, stāvēdams tribīnē, neatrauda- mies no "Bībeles lapām"[126] - kas par kandidātu arhibīskapa godam, kas par Pāvestu iznāktu no šāda graizītāja!