Mobijs Diks jeb Baltais valis

21. nodaļa UZKĀPŠANA UZ KUĢA

Bija turpat vai pulksten seši, taču mūs ceļā uz piestātni sagaidīja tikai pelēka, izplūdusi un miglaina ausma.

- Ja es pareizi redzu, tad mums pa priekšu skrien kaut kādi jūrnieki, - es sacīju Kvīkegam, - tās nevar būt tikai ēnas; droši vien kuģis aties, saulei lecot, ejam ātrāk!

- Stājiet! - uzsauca kāda balss, un tās īpašnieks tajā pašā brīdī, nemanāmi pienācis klāt no aizmugures, uzlika rokas mūsu pleciem un izspraucās mums pa vidu; tā stāvēdams, mazliet salīcis uz priekšu, viņš neskaidrajā dūmakā aplūkoja mūs abus pēc kārtas ar neizpro­tamu, savādu skatienu. Tas bija Ēlija.

- Jūs kāpjat uz kuģa?

- Pievāciet rokas, lūdzami! - es iebļāvos.

- Lasās prom! - norūca Kvīkegs. - Zūd kokos!

- Jūs nekāpsiet uz kuģa?

- Kāpsim gan, - es atbildēju, - bet kāda jums tur daļa? Vai zināt, mister Ēlija, man domāt, jūs esat diezgan apnicīgs!

- Nē, nē, to es nezināju, - Ēlija nomurmināja, lēnīgi un izbrīnīti lūkodamies te manī, te Kvīkegā ar savu neizdibināmo skatienu.

- Ēlija, - es teicu, - dariet man un manam draugam to prieku un pazūdiet! Mēs esam ceļā uz Indijas un Kluso okeānu, tāpēc negribētu tikt aizkavēti.

- Šitā? Vai jūs būsiet atpakaļ uz brokastīm?

- Viņš ir saspiedis galvu, Kvīkeg, - es norūcu, - ejam.

- Ei, jūs! - Ēlija nepakustēdamies uzsauca, kad mēs bijām atgājuši dažus soļus nostāk.

- Nepievērs viņam uzmanību, Kvīkeg, - es steidzināju, - iesim!

Taču viņš atkal nemanot panāca mūs un, piepeši uzsitis man uz

pleca, sacīja: - Vai jums nešķiet, ka uz kuģa nupat uzkāpa kaut kādi ļaudis?

Tiešā jautājuma pārsteigts, es atbildēju: - Jā, man likās, ka redzēju četrus vai piecus vīrus, bet bija tik tumšs, ka neņemos neko apgalvot.

- Tumša lieta, tumša lieta, - Ēlija nobubināja, - palieciet sveiki!

Mēs atstājām viņu stāvam, bet viņš vēlreiz nemanot panāca mūs un, atkal pieskāries manam plecam, izmeta: - Kā rādās, vai varēsiet viņus ieraudzīt, ko?

- Ko tad?

- Esiet sveiki! Esiet sveiki! - viņš atkārtoja, grasīdamies aiziet. - Ak jā! Es gribēju tikai jūs brīdināt par… bet nav nozīmes, nekādas nozīmes… tā ir ģimenes lieta. Šorīt gan salst, vai ne? Visu labu! Tagad mēs tik drīz neredzēsimies, to varu galvot, ja nu vienīgi pastarās tiesas priekšā. - Un pēc šiem vājprātīgā vārdiem viņš beidzot nozuda, atstādams mani lielā izbrīnā par tādu apmātā uzmācību.

Kad beidzot uzkāpām uz "Pekvoda" klāja, tur valdīja pilnīgs klusums, nekur neredzēja ne dvēseles. Kapteiņa kajīte bija aizslēgta no iekšpuses; visas lūkas bija ciet, aizkrautas ar tauvu rituļiem. Mēs nonācām kuģa priekšgalā un tur ieraudzījām kādu vaļēju lūku. Redzēdami tur gaismu spīdam, nokāpām lejā, taču atradām tikai vecu, kankarainā ādas jakā ievīstījušos jūrnieku. Vīrs gulēja, izstiepies visā garumā, paslēpis seju sakļautajās plaukstās. Viņš bija iegrimis dziļā miegā.

- Tie jūrnieki, kurus mēs redzējām, Kvīkeg, - kur viņi varēja palikt? - es vaicāju, šaubīgi uzlūkodams gulētāju. Taču Kvīkegs piestātnē nelikās neko ievērojis, un tagad es jau biju gatavs noticēt, ka esmu redzējis māņus, ja nebijis Elijas ar savu dīvaino jautājumu. Taču es apslāpēju sevī šo jušanu un, vēlreiz norādīdams uz guļošo, pa jokam sacīju Kvīkegam, ka mums būtu labāk palikt tepat un sargāt gulētāju, ieteikdams viņam iekār­toties ērtāk. Viņš uzlika roku gulētājam uz pēcpuses, it kā pārliecinādamies, vai tā pietiekami mīksta, un bez garām runām uzsēdās virsū.

- Dievs tēvs, Kvīkeg, nesēdi tā! - es iesaucos.

- Ka - tā? - Kvīkegs iebilda. - Mans salā tā sēd. Ērti, un sejs paliek vesels.

- Sejs! - es sacīju. - Tu to sauc par seju? Varen vēlīga izteiksme tādā sejā, bet tagad paklausies, cik smagi viņš elpo; viņš ceļas, rāpies nost, Kvīkeg, tu esi smags un saspiedīsi viņa seju kā plāceni! Rāpies nost, Kvīkeg! Skaties, viņš tevi tūdaļ nometīs. Brīnums, ka viņš vēl nav pamodies!

Kvīkegs nokāpa, apsēdās gulētājam galvgalī un aizdedzināja savu tomahauka pīpi. Es apmetos kājgalī. Mēs sniedzām pīpi no rokas rokā pāri guļošajam. Mums tā sēžot, Kvīkegs savā lauzītajā mēlē pastāstīja man, ka viņa zemē, kur nepazīst nekādus zviļņus, nedz sofas, valdnieks, virsaiši un augstmaņi paraduši dīvānu vietā nobarot sev padotos; vēlēdamies ērti iekārtot māju, mēdzot nopirkt astoņus līdz desmit sliņķus un izvietot pēc patikas nišās un kaktos. Bez tam tas esot ļoti ērti pārgājienā - daudz ērtāk nekā saliekamie krēsli; vajadzības gadījumā saimnieks pasaucot savu pavadoni un tas pēc pavēles pārvēršoties sēdeklī kaut kur zaraina koka ēnā, varbūt pat purvainā vai mitrā vietā.

Stāstīdams man visu to, Kvīkegs katrreiz, saņemot no manis pīpi, vēzēja aso galu pāri gulētāja galvai.

- Kāpēc tu tā dari, Kvīkeg?

- Ātri nobeidz - ļoti ātri nogalē - e! - Un viņš turpināja, atsaukdams atmiņā šādus tādus uzbudinošus notikumus, saistītus ar šo tomahauka pīpi, kas, kā rādās, savā divējādajā būtībā ne tikai mierināja viņa dvēseli, bet arī skaldīja galvaskausus ienaid­niekiem; taču te mūsu uzmanību beidzot piesaistīja guļošais. Biezie dūmi, kas pa šo laiku bija piepildījuši telpu, sāka uz vīru iedarboties. Viņš tagad elpoja ļoti smagi, bet tad, šķiet, vīram sāka kņudināt degunā, viņš sāka grozīties un visbeidzot uzrausās sēdus, izberzē­dams acis.

- Ei, jūs, - viņš izgrūda, - pīpmaņi, kas jūs tādi?

- Jūrnieki, - es atbildēju. - Kad iesim jūrā?

- Tā, tā. Jūs salīgāt uz "Pekvoda", ko? Mēs izbraucam šodien. Naktī ieradās kapteinis.

- Kurš kapteinis? Ahābs?

- Bet kurš gan cits?

Es grasījos viņam uzdot dažus jautājumus par šo kapteini, kad mēs izdzirdējām uz klāja troksni.

- Ehē, Starbeks jau saimnieko, - vecais norūca, - tas ir viņš, rosīgs vīrs, kapteiņa palīgs, kārtīgs puika, pie tam bīstas Dieva, bet es redzu, ka visi jau augšā, man arī laiks! - To pateicis, viņš devās uz klāju, un mēs viņam sekojām.

Lēca saule, un bija jau gaišs. Drīz jūrnieki pa diviem trim sāka lasīties uz klāja, vairāki darbojās ap takelāžu; kapteiņa palīgi rosīgi ķērās pie darba, daudzi joprojām stiepa uz klāju šādus tādus pēdējos sīkumus. Tikai kapteinis Ahābs arī pa šo laiku palika neredzams, ieslēdzies savā kajītē.