Mobijs Diks jeb Baltais valis

41. nodaļa MOBIJS DIKS

Es, Ismaēls, biju viens no šiem kuģa ļaudīm un brēcu pret debesim kopā ar tiem citiem; mani lāsti saplūda ar viņējiem; es kliedzu jo skaļāk un lādējos jo negantāk tāpēc, ka baismas pildīja manu dvēseli.

Mani bija pārņēmusi visspēcīga, noslēpumaina, pacilāta jutoņa, Ahāba neremdējamais naids likās ieplūdis mani. Dzirdīgām ausīm es uzsūcu stāstījumu par slepkavīgo neradījumu, kam mēs visi - es un tie citi - bijām zvērējuši nesaudzīgu atriebi.

Jau kādu laiciņu ar lielākām vai mazākām atstarpēm vientu­ļais, no citiem nošķīries Baltais Valis apmeklēja tos neapdzīvotos ūdeņus, kur visbiežāk mēdza iegriezties tikai kašalotu zvejnieki. Ne visi viņi zināja par tā esamību; salīdzinoši tikai nedaudziem bija gadījies to ieraudzīt, kamēr tādu, kas bija sasparojušies, lai apzināti ar viņu cīnītos, izrādījās pavisam maz. Jo, ņemot vērā lielo daudzumu vaļu mednieku kuģu, kas bija izsvaidīti šur un tur ūdeņu plašumos, kamēr daudzi no tiem vētraini dzenāja savu laupījumu tuksnesīgos platuma grādos, kur visos divpadsmit vai vairāk mēnešos retu reizi var ieraudzīt vai vispār nepamanīt kādu vientulīgu, kaut ko jaunu pavēstošu buru, un katra kuģojuma neparastais ilgums, nenoteiktie izbraukšanas laiki - tas viss kopā ar citiem tiešiem un netiešiem apstākļiem ilgi apgrūtināja visas pasaules vaļu mednieku vidū tiešāku un sīkāku ziņu izplatīšanos par Mobiju Diku.

Neapšaubāmi, daži kuģi ziņoja, ka tādā laikā vai tādā un tādā meridiānā sastapuši neredzēti lielu un negantu kašalotu; šis valis, nodarījis pamatīgus zaudējumus uzbrucējiem, beigu beigās tiem izsprucis; jāsaka, daudziem pilnīgi noteikti šķita, ka piemi­nētais valis nevar būt neviens cits kā Mobijs Diks. Taču, tā kā vēlāk kašalotu zvejnieki atzīmēja daudzus un dažādus gadījumus, kad vajātais briesmonis izrādījis lielu negantību, veiklību un viltību, tie, kas negadījuma un nezināšanas dēļ uzbruka Mobijam Dikam, lielākoties bija noskaņoti pierakstīt vaļa izraisītās nepiedzīvotās šausmas lielākā mērā kašalotu zvejas grūtībām vispār, nekā tieši šim dzīvniekam. Tādā veidā lielākoties arī tika apsvērta Ahāba negantā sadursme ar šo vali.

Ja runājam par tiem, kas, iepriekš padzirdējuši par Balto Vali, nejauši to sastapa - sākumā viņi visi ikreiz drosmīgi un pašpa­ļāvīgi metās ar laivām dzīties tam pakaļ kā jebkuram citam valim. Taču vēlāk briesmīgās nelaimes, kādas atgadījās šais vajāšanās - ne tikai izmežģītas locītavas un potītes, lauzti locekļi, kāju un roku zaudējumi, bet visnotaļ liktenīgi atgadījumi, gauži postījumi un neatlaidīgs pretspars lika augt augumā viņu bailēm no Mobija Dika un uzturēja tās spēkā; tas viss padarīja svārstīgus daudzus bez­bailīgus vaļu medniekus, kam nāca ausīs stāsti par Balto Vali.

Visdažādākās pārspīlētās baumas, tās izpušķojot un sabie­zinot krāsas, darīja vēl briesmīgākus patiesos atgadījumus, kas beidzās ar nāvi. Jo neticamie nostāsti, gluži saprotami, barojas no šausminošiem un pārsteidzošiem notikumiem - no līķiem, kā nocirsts koks top par barotni sēnītēm; turklāt uz jūras izplatoties lielākos apmēros, nekā terra firmaw , briesmonīgie nostāsti augtin aug, ja vien tiem ir kaut niecīgākais īstenībā pastāvošais iemesls. Kā jūra pārspēj sauszemi, tā vaļu zvejnieki sit pušu visus pārē­jos jūrniekus ar neticamiem un šausminošiem nostāstiem, kādi izplatās viņu starpā. Jo vaļu mednieki ir ne tikai māņticīgi un neskoloti, kā jau jūrnieki vispār - viņi no visiem jūrniekiem visbiežāk un vistiešāk saskaras ar to, kas jūrā ir neizprotams un iedveš bailes; viņiem ne tikai iznāk satikties aci pret aci ar lielā­kajam un apbrīnojamākajām būtnēm, bet arī cīnīties, liekot lietā rokas pret zobainiem žokļiem. Nošķirtībā, ūdeņu plašumos, kur var noskriet tūkstošiem jūdžu, peldēt gar tūkstošiem krastu - un neatrast nevienu kalumiem rotātu pavarda plāksni, nedz kādu citu viesmīlības zīmi zem saules; šajos garuma un platuma grādos, kur tiem jāveic savs darbs, vaļu mednieki pakļauti tādām ietekmēm, kas veicina daudzu iespaidīgu iedomu rašanos viņu iztēlē.

"" Terra firma (lat.) - cietzeme. (Tulk. piezīme.)

… LIKTENĪGI ATGADĪJUMI UN GAUŽI POSTĪJUMI LIKA AUGT AUGUMA VII>IU BAILĒM NO MOBIJA Dl KA.

Nav ko brīnīties, ka uzpūstās baumas par Balto Vali, augda­mas augumā kā sniega bumba, veļoties no kalna, ritinājās tālāk un tālāk par ūdens plašumiem, beigu beigās apaugot ar visvisādiem neveselīgiem mājieniem un pusizteiktiem, iedīglī esošiem pieņēmumiem par pārdabisku spēku klātbūtni, kuri apveltījuši Mobiju Diku ar tādu neiedomājama briesmoņa slavu, kāda neva­rēja rasties no acīm redzamā vien. Tādējādi viņš mēdza iedvest tik paniskas bailes, ka tikai daži no tiem, kam bija gadījies dzirdēt runas par Balto Vali, - pavisam nedaudzi vaļu mednieki iedro­šinājās pakļaut sevi briesmām nokļūt viņa žokļos.

Bija vēl arī vairāki citi, svarīgāki un iedarbīgāki iemesli. Vaļu mednieku apziņā pat šodien vēl dzīva sensenā kašalota slava, kurš izceļas ar negantību visu pārējo Leviatānu starpā. Vēl šodien atgadās, ka saprātīgi un drosmīgi vīri no viņu vidus, citkārt gatavi cīkstēties ar īsto jeb Grenlandes vali, varbūt nepietiekamas pie­redzes, neapgūtu iemaņu vai nedrošības dēļ atkāpjas kašalota priekšā; katrā ziņā daudzi vaļu mednieki, it īpaši tie, kas nekuģo zem amerikāņu karoga un kam nekad nav gadījies sastapties ar kašalotu, uzskata šo Leviatānu par to pašu nelietīgo briesmoni, kuru izsenis trenkā ziemeļos; sēžot uz klāja, šie vīri alkatīgi un mutēm vaļā gatavi klausīties dīvainākos briesmu stāstus par vaļu medībām dienvidos, gluži kā bērni pie pavarda. Taču nekur tā neapjauš lielā kašalota nesalīdzināmo šausmīgumu kā uz kuģa borta, kurš dzenas tam pakaļ. Tā kā šobrīd vispārzināmais nezvēra diženums jau kopš neatminamiem laikiem metis tam pa priekšu ēnu, mēs varam salūkot kādus naturālistu - Olasena vai Povelsona darbus, kur apgalvots, ka šis valis ir ne tikai bie­dēklis visai pārējai dzīvajai radībai, kas mīt jūrā, bet arī mēdz būt neticami asinskārs, un tam nepārtraukti slāpst cilvēka asiņu. Pat neatkāpjoties tik tālā pagātnē, arī Kivjē apgalvo ko līdzīgu. Savā "Dabas vēsturē" šis pats barons raksta, ka, ieraugot kašalotu, visas zivis, haizivis ieskaitot, "pārņem dzīvas šausmas", un tās bieži bēgšanas steigā tik skaudri triecas pret klintīm, ka vienā mirklī iet bojā. Un, neraugoties uz to, ka zvejnieku pieredze, pamazām pilnveidodamās, izdarījusi labojumus tādos apgalvojumos kā šis, tomēr māņticīgie uzskati visā savā drausmīgumā un pat Povelsona .isiņainie apraksti atdzīvojas vaļu mednieku prātos, viņu darba īpašo apstākļu atmodināti.

Tādējādi, ietekmējoties no baumām un briesmu stāstiem par Mobiju Diku, daudzi zvejnieki atminējās kašalotu zvejas sendienas, kad bieži vien īsto gludvaļu medniekus bija grūti pārliecināt, lai viņi dodas pretī šīm nepierastajām briesmām; šie ļaudis atrunājās, ka pietiekot citu leviatānu, ko sekmīgi trenkāt, bet pacelt duramo pret tādu radību kā kašalots neesot mirstīgam vīram piemērots darbs. Censties to izdarīt nozīmētu tūlīt pat mesties plūstošajā mūžībā. Šajā jautājumā iespējams smelties ziņas daudzos ievērības cienīgos dokumentos.

Tomēr atradās arī tādi, kas bija gatavi mēroties spēkiem ar Mobiju Diku, neraugoties uz visu minēto; bet vēl vairāk bija tādu, kas, padzirdējuši par viņu iztālēm un kaut ko nenoteiktu, nepakavējušies pie sīkumiem un neticamiem izpušķojumiem, jutās pietiekami vīrišķīgi, lai nevairītos cīņas, ja iznāktu cīnīties.

Vienā no briesmīgajiem izdomājumiem, kādi saistījās ar Balto Vali māņticīgi noskaņotos prātos, tika apgalvots, ka Mobijs Diks visur esot klāt un ka viņu gadījies sastapt pretējos platuma grādos vienā un tajā pašā laika sprīdī.

Jāteic, ka lētticīgos prātos šis apgalvojums nelikās esam bez sava pārdabiska seguma. Jo jūras noslēpumainās straumes nav atklājušas pat ne visskolotāko zinību vīru prātiem; arī noslēpu­mainie kašalotu zemūdens ceļi lielākoties palikuši viņu vajātājiem apslēpti; laiku pa laikam uzrodas visdīvainākie un vispretrunīgākie pieņēmumi, it īpaši attiecībā uz mīklainajiem paņēmieniem, kuri pēc iegremdēšanās lielā dziļumā dod iespēju valim pārvietoties neticami īsā laikā līdz visai attālām vietām. Tas ir labi zināms uz amerikāņu un angļu vaļu medību kuģiem, turklāt vēl Skorsbijs minējis neapstrīdamus pierādījumus, ka Klusā okeāna ziemeļdaļā noķerti daži vaļi, kuru miesās atrastas harpūnas no Grenlandes jūrām. Turklāt nav iespējams noliegt, ka dažos gadījumos atstarpe starp iepriekšējo un vispēdējo harpūnas dūrienu nepārsniedz dažas dienas.

Te daļa vaļu mednieku nonāca pie slēdziena, ka Ziemeļrietumu pāreja102, tik ilgu laiku būdama cilvēkiem nepieejama, vaļiem neradīja nekādas grūtības. Tātad šoviet dzīvo cilvēku dzīves pieredze neatpaliek no senlaiku nostāstiem par Strello103 kalnu Portugālē (tam galā, kā sacīts, esot ezers, kura virspusē mēdzot uzpeldēt jūrās nogrimušu kuģu vraki) vai vēl dīvaināka stāsta par Aretuzas avotu pie Sirakūzām (kura ūdeņi itin kā ieplūstot no Svētās Zemes pa pazemes eju) - šos teiksmainos nostāstus visā pilnībā pārspēj vaļu mednieku ikdiena.

Tāpēc nevajag īpaši brīnīties par to, ka daži vaļu mednieki, kas bija spiesti samierināties ar šādiem brīnumiem un zinādami, ka pēc atkārtotiem izmisīgiem uzbrukumiem Baltais Valis izsprucis dzīvs, savā māņticībā gāja vēl tālāk, teikdami, ka Mobijs Diks ne tikai atrodas visur, bet arī ir nemirstīgs (jo nemirstība - tā ir tikai klātesamība visur laikā); tie apgalvoja, ka, pat iestādot veselas žebērkļu birzis nezvēram sānos, tas aizpeldēs neskarts; un, ja arī briesmonis kādreiz sāktu sprauslot asinis, tad tas būtu tikai vel­nišķīgs acu apmāns, jo drīz vien simtiem līgu[44] attālumā dzidros viļņos atkal būšot redzama viņa caurspīdīgā burzgu strūkla.

Tomēr, pat atmetot pārdabiskos pieņēmumus, briesmoņa pasaulīgais veidols un nevaldāmā daba spēja pamatīgi satricināt cilvēka iztēli. Jo tā nebija tikai viņa neparasti lielā ķermeņa masa, ar ko tas atšķīrās no citiem kašalotiem, bet, kā jau iepriekš teikts, neredzētā, grumbās savilktā piere sniega baltumā un augstais, baltais kupris kā piramīda. Tās bija atšķirības zīmes, pēc kurām pat vistuksnesīgākajās, neapdzīvotākajās jūrās tie, kas šo vali pazina, pat no lielāka attāluma saprata, ar ko viņiem darīšana.

Viss pārējais vaļa ķermenis bija klāts svītrām un izraibināts tādiem kā līķa plankumiem, kuru dēļ beigu beigās šo dzīvnieku iedēvēja par Balto Vali - vārdā, kas likās tādam izskatam visnotaļ atbilstošs, kad to dienas vidū redzēja slīdam tumšzilajā ūdenī, atstā­jot aiz sevis iedzelteni putainu pienaceļu, pilnu zeltītiem atspulgiem.

Taču tas nebija vaļa neparastais lielums, tā uzkrītošā krāsa, nedz arī kroplīgais apakšžoklis, kas iedvesa šausmas - bet gan neredzētā ļaunprātība, ar kādu, kā stāsta, neradījums atkal un atkal uzbrucis saviem upuriem. Visvairāk biedēja vaļa nodevīgā atkāp­šanās, varbūt pat pārspējot visu citu. Jo tapa zināms, ka valis mēdzot bēgt no saviem līksmojošajiem sekotājiem, izlikdamies ietramdīts, bet tad pēkšņi griežoties apkārt un metoties tiem pretī, sadauzī­dams šķēpelēs vajātāju laivas, vai arī, vīriem par šausmām, velkot tās atpakaļ, tieši virsū kuģim.

Tas jau bija vainojams vairāku cilvēku bojāejā. Un, kaut gan tamlīdzīgas nelaimes, par kurām krastā daudzi nezina, vaļu medībās atgadās diezgan bieži, tomēr Baltā Vaļa izdarībās mednieki vis­biežāk saskatīja ar velnišķīgu nodomu izperinātu ļaundarību, tādēļ katrs sakropļošanas vai bojāejas gadījums, ko dzīvnieks izraisīja, nebūt netika uzlūkots kā nesaprātīgas būtnes nodarīts posts.

Tad nu iedomājieties paši, kādos dedzinoša, neprātīga niknuma bezdibeņos tika iedzīti nesekmīgo trenkātāju prāti, kad viņi uznira, pa vidu sašķaidīto laivu šķembām un saplosīto biedru locekļiem, izraudamies no drausmīgo dusmu baltā virpuļa pretī neizturami rāmai saules mirdzai, joprojām smaidīgai, it kā par godu jaunas būtnes dzimšanai vai kāzu dzīrēm.

Redzot sev apkārt visu triju laivu lauskas, airus un kuģa ļaudis virpuļojam ūdens mutuļos, kāds kapteinis pakampa no sadauzītās laivas priekšgala garu dūci un metās virsū valim kā Ārkanzasas duelants savam pretiniekam, akli lūkodams ar sešu collu asmeni aizsniegt vaļa dzīvības neizdibināmos dziļumus. Šis kapteinis bija Ahābs. Un tad tas notika - ar zibenīgu sirpjveidīgā apakšžokļa vēzienu Mobijs Diks nošņāpa Ahāba kāju kā pļāvējs zālesstiebru pļavā. Ne turks turbānā, ne algotais venēcietis, nedz malajietis nespētu viņu sakaut cietsirdīgāk. Nebūtu jēgas apšaubīt, ka tieši kopš šīs gandrīz vai liktenīgās sadursmes Ahābs loloja negantu atriebības kāri pret vali; tā viņu pārņēma aizvien vairāk, līdz beidzot šajā neprātīgajā, slimīgajā apmātībā viņš to sāka uzlūkot ne tikai par savu miesīgo vainu, bet arī par garīgo un dvēselisko ciešanu vaininieku. Baltais Valis peldēja viņa acu priekšā kā murgains visu ļaunumu iemiesojums, kādi vien lāgiem kremt dziļi jūtīgus cilvēkus, atstājot tos dzīvus ar pusi sirds un pusi plaušas. Tas bija pirmatnējais un netveramais tumsas spēks, kuram vēl šodien kristieši piedēvē varu pār pusi pasaules un kuru senie Ofiti'"5 Austrumos godāja kā ļaunā gara statuju. Ahābs nemetās zemē to pielūgt kā viņi, taču, savā apsēstībā pārvērtis to nīstamā Baltā Vaļa veidolā, sakropļots cēlās cīņā pret to. Viss, kas padara bezprātīgu un nomoka; viss, kas rauj pušu dzīslas un izsausē sma­dzenes; viss apslēptais dzīves un saprāta velnišķīgums - viss nelāgais apmātajam Ahābam bija kļuvis saskatāms un pat sasniedzams Mobijā Dikā. Viņš izgāza pār balto vaļa kupri visu niknumu un naidu, kādu vien cilvēce izjutusi kopš Ādama laikiem, un izšāva uz to savas karstās sirds lādiņu, it kā viņa krūtīs būtu mortīra106 .

Neliekas īpaši ticami, ka šī murgu iedoma ieperinājās viņā tajā pašā brīdī, kad viņš tika miesīgi sakropļots. Toreiz, uzbruk- dams briesmonim ar nazi rokā, viņš tikai ļāva izpausties pēkšņam, dedzīgam ķermeniskam dzinulim un, saņēmis šaušalīgo pretsi­tienu, droši vien nejuta neko vairāk, kā mokošas fiziskas ciešanas.

Taču, pēc šīs sadursmes spiests atgriezties mājās, Ahābs ilgus mēnešus, nedēļas un dienas novalstījās vienā guļamvietā ar savu izmisumu, kamēr ziemas vidū apbrauca drūmo, šausmīgo Patago- nijas zemesragu; tad arī notika, ka viņa savainotais gars un saplo­sītais ķermenis asiņodami saplūda vienkop un saplūzdami laupīja viņam prātu. Tas notika tikai mājupceļā, pēc sadursmes, kad šīs iedomas viņu apmāja - tas liekas esam puslīdz droši, ja atceramies, ka lāgu lāgiem pārbrauciena laikā viņam uznāca trakuma lēkmes; pat sakropļots, palicis bez kājas, viņš saglabāja savās faraona krūtīs tādu karstu dzīvessparu, ko viņa ārprāts tikai uzturēja spēkā, ka

Ofiti (gr.) - sena reliģiska sekta, kas pielūdza čūsku kā gudrības simbolu. (Tulk. ņiezime.)

1 ' Mortīra (hol.) - īsstobra lielgabals. (Tulk. piezīme.) palīgiem vajadzēja viņu šo lēkmju laikā vienkārši piesiet pie gultas. Tā, ieģērbts trakokreklā, viņš zvāļojās līdzi viļņu neprāta šūpām.

Kad kuģis nonāca ciešamākos platuma grādos, viegli atlaistām burām slīdēja cauri mierīgiem tropiem un, pēc visa spriežot, vecā vīra ārprāts šķita atkāpies līdz ar Hornas raga viesuļiem, viņš sāka rādīties gaismā un svētīgajā gaisā no sava tumšā midzeņa; taču arī tagad, kad viņa joprojām bālā piere likās nosvērta un apņēmīga, viņam atkal mierīgi izrīkojot ļaudis un palīgiem tencinot Dievu par to, ka ārprāts atkāpies - pat tagad Ahābs dvēseles dziļumos turpināja trakot.

Neprāts palaikam mēdz uzglūnēt cilvēkam viltīgi kā kaķis. Kad jums šķiet, ka tas jau gabalā, tas īstenībā izliekas citāds, nema­nāmāks. Ahāba apsēstība nebija atkāpusies, tikai sarāvusies un aizgājusi dziļumā līdzīgi nevaldāmajai Hudzonai, kad šī lepnā ziemeļniece tek pa šauru, bet bezdibenīgu kalnu aizu. Taču šaurā gultnē plūstošajā apmātībā neviena lāse no Ahāba sākotnējā plašā bezprāta nebija zudusi, tāpat kā viņa plašajā neprātā nelikās zaudēta ne lāsīte dziļā iedzimtā saprāta. Tikai agrāk tas valdīja pār viņu, kamēr tagad bija kļuvis par apsēstības darbarīku. Ja būtu pieņemts lietot tik neapvaldīti tēlainus izteicienus - varētu sacīt, ka īpatnais trakums triecienā ieņēmis visu viņa veselo saprātu un pagriezis sagrābto lielgabalu pret paša bezprāta mērķi; tādējādi nemaz negra- sīdamies zaudēt spēkus, Ahābs tagad viena mērķa sasniegšanai likās sevī apkopojam tūkstoškārt lielāku spēku, nekā, jebkad pie veselības būdams, varēja sakopot kādai saprātīgai rīcībai.

Te jau daudz pateikts, taču vēl plašāka, tumšāka un dziļāka Ahāba būtnes daļa palikusi neatklāta. Taču darīt dziļumus visiem pieejamus nozīmē velti censties, bet visas patiesības slēpjas dziļumos. Tagad rāpieties lejā pa vītņukāpnēm no pašas de Kliņī savrupmājas107 sirds zem stāvā jumta, kur mēs stāvam - lai cik lieliski un brīnumaini te nebūtu, apmetiet tai riņķi un ejiet savu ceļu, jūs cildenās, skumīgās dvēseles - uz romiešu pirtīm ar plašajām zālēm, kur dziļi zem cilvēku lepnīgo gaisapiļu pasakainajiem torņiem

Kliņī savrupmāja - veclaicīga 15. gs. pils Parīzē. (Tulk. piezīme.)

akņojas diženums; pati atbaidošā cilvēka būtība te sēž senatnīga un bārdaina, zem senlietām apglabāta, uz troņa no senu statuju torsiem! Varenie dievi uzjautrinās par šo lausku troni ar sagūstīto valdnieku uz tā; kā kariatīde108 viņš tur pacietīgi sēž, ar savu sagrum-boto pieri atbalstīdams gadsimtu slāņu velves. Nokāpiet taču tur, jūs, lepnie, skumīgie gari! Izvaicājiet augstību, skumstošo valdnieku! Ģimeniska līdzība? Nūjā, viņš dzemdinājis jūs visus, jūs, jaunie, izraidītie valdnieki; un tikai no sava nīgrā ciltstēva jums izzināt seno valsts noslēpumu.

Sirds dziļumos Ahābs to apjauta, iegalvodams sev, ka darbojas, būdams ar veselu saprātu, taču viņa mērķis un rīcības jēga bija neprātīgi. Bet, nespēdams nedz ko mainīt, nedz izbeigt vai kā citādi aizbēgt no tā, viņš ļaužu priekšā pacentās ilgāku laiku tēlot, kaut kādā mērā liekuļodams joprojām. Sī izlikšanās nāca no viņa uztveres, tā nebija gribas diktēta. Tomēr tā viņam tik labi padevās, ka brīdī, kad viņš beidzot spēra savu raga kāju uz sauszemes, nantaketieši viņā saskatīja tikai gluži dabisku izmisumu par pēkšņo, briesmīgo nelaimi, kas bija viņu piemeklējusi.

Stāsti par acīm redzamo vājprātu, kas viņam uzmācies jūrā, izskaidroja arī pārlieko saīgumu, kas visu laiku līdz pat "Pekvoda" iziešanai jūrā bija un palika savilcies viņa pierē kā negaisa mākonis. Un liekas ļoti ticami, ka, vērodami tik neskaidras izpausmes, šīs saprātīgās salas taupīgie iedzīvotāji ne tuvu nenāca domai par viņa nederīgumu vaļu medībām veselības dēļ - drīzāk gan šo pašu iemeslu dēļ viņš tika uzlūkots kā labāk sagatavots un pilnā mērā noskaņots tādai negantai un asiņainai nodarbībai kā vaļu medības.

Uguns skarts gan no ārpuses, gan iekšienes, nedziedināmu iedomu ilkņiem nežēlīgi plosīts, šāds cilvēks, ja tāds atrastos, varētu likties īstais vīrs, lai mestu harpūnu vai atvēzētu žebērkli pret briesmīgāko no briesmoņiem. Ja arī kāda iemesla dēļ viņu uzskatītu par fiziski nespējīgu to veikt, viņš tomēr liktos noderī­gāks par noderīgu, lai uzkliedzieniem un pavēlēm pamudinātu savus padotos doties cīkstiņā. Lai būtu kā būdams, ir skaidrs, ka ar tāda nepārvarama naida noslēpumu, dziļi sevī ieslēgtu un noglabātu, Ahābs šoreiz devās ceļā īstenot vienu vienīgu mērķi, kas bija svarīgāks par visu - nomedīt Balto Vali. Ja vien kāds no viņa sensenajiem paziņām uz sauszemes kaut puslīdz sapnī būtu nore­dzējis, kas slēpjas viņa dvēselē, šīs taisnprātīgās dvēseles steigšus vien būtu izrāvušas kuģi tādam velna zellim no rokām!

Bet viņu prātus aizņēma brauciena veiksme un peļņa, kas ienesīs naudas kaltuves dolārus. Un kapteinis devās meklēt neprā­tīgu, nepiepildāmu, pārdabisku atriebi.

Te nu viņš bija, šis bezdievīgais vecais vīrs ar tēraudpelēkajiem matiem, kas, izkliegdams lāstus, dzenāja rokā pa pasauli Jonas vali un izrīkoja savus vīrus - vienkop savāktus jaukteņus atkritējus, izstumtos un kanibālus -, kuru tikumi tapa slābani blakus nemākulīgi godprātīgajam, bezpalīdzīgi taisnīgajam Starbekam, vienaldzīgajam un neapdomīgi bezrūpīgajam Stabsam un Flaska vispilnīgajai viduvējībai. Kā rādās, tādu komandu, ar tādiem varas­vīriem savu nodomu pildīt bija nolīdzis velnišķīgs liktenis, lai palīdzētu viņam īstenot izloloto atriebību. Kā varēja notikt, ka šie ļaudis bija gatavi atsaukties vecā vīra naidpilnajam saucienam - kāda velnišķa burvju vara pārņēmusi viņu dvēseles, ka brīžam viņa naids likās vērties vispārējā naidā, ka tie līdz nāvei ienīda Balto Vali - tikpat stipri kā viņš; kā tas varēja notikt, kas viņiem īstenībā bija Baltais Valis un kā viņu zemapziņas priekšstatos šis valis negaidīti un miglaini uznira, slīdēdams kā milzīgs ļaunais gars dzīves jūrā, - izskaidrot to nozīmētu ienirt dziļāk, nekā Ismaēlam pa spēkam.

Kā lai mēs, ieklausoties klusinātajā troksni, ko šur vai tur rada cērte, zinātu noteikt, kurp dzen savu apakšzemes eju tas pazemes racējs, kas rok katrā no mums? Kurš no mums nav sajutis uz sava pleca tās rokas spiedienu, kurai nevar pretoties?

Kura vieglītiņa laivele, piekabināta septiņdesmit četru liel­gabalu divklāju līnijkuģim, spētu nekustīgi palikt uz vietas?

Reizi par visām reizēm esmu nodevies laika un apstākļu varai; taču, lai cik nepacietīgi ilgojos sastapties ar Balto Vali, es nespēju saskatīt šajā lopā neko citu, kā vien nāves briesmas.

KAS AHĀBAM BIJA BALTAIS VALIS. PAR TO JAU TIKU MINĒJIS; KO TAS NOZĪMĒJA MAN, TO VĒL ATLIEK NOSKAIDROT.