Mobijs Diks jeb Baltais valis

126. nodaļa GLĀBŠANAS BOJA

Stūrējot uz dienvidaustrumiem Ahāba magnēta norādītajā virzienā un nosakot noieto kursu tikai ar Ahāba piezemēto lagu un līni, "Pekvods" turpināja ceļu uz ekvatoru. Tik ilgi peldot tādos tuksnesīgos ūdeņos, ceļā negadījās neviens kuģis; un drīz vien "Pekvods", no sāniem vienmērīga pasāta dzīts, līgoja pa vienmuļiem, lēnīgiem vilnīšiem; likās, bija iestājies tas biedinošais klusums, kas vēstī par sirdi plosošiem vētrainiem notikumiem.

Visbeidzot, kuģim cik necik tuvojoties ekvatoriālajiem medību apgabaliem un necaurredzamā tumsā, kāda mēdz iestā­ties pirms ausmas, apejot klinšainu saliņu puduri, sardzi ar Flasku priekšgalā pārsteidza tik žēls, necilvēcīgs un izmisīgs brēciens, it kā tur aizžņaugtas vaimanātu Hēroda[150] nogalēto nevainīgo mazuļu dvēseles. Vīri - visi kā viens - uztrūkās no snaudas un uz kādu mirkli sastinga ieklausīdamies — stāvus, sēdus vai guļus, līdzīgi romiešu vergu statujām, kamēr vien bija dzirdams šis briesmīgais kliedziens.

Kristīgie - komandas civilizētā daļa - sacīja, ka esot dzirdē­juši sirēnas, un nodrebēja; pagāni harpunētāji turpretī neizrādīja nekādu satraukumu. Bet sirmgalvis no Menas — vecākais no visiem jūrniekiem — apgalvoja, ka nupat dzirdētās necilvēcīgās, satraucošās skaņas esot nesen jūrā bojāgājušo slīkoņu balsis.

Lejā, savā guļamvietā gulēdams, Ahābs nebija neko dzirdējis un uzzināja par to, tikai iznācis pelēcīgā ausmā uz klāja; tur viņam visu izstāstīja Flasks, neiztikdams bez drūmiem un māņti­cīgiem minējumiem. Kapteinis dobji iesmējās un neizprotamo atgadījumu izskaidroja šādi: tādas klinšainas saliņas kā šīs, kam garām peldēja kuģis, apdzīvojot liels daudzums roņu, un reizumis jaunie roņi, kuri pazaudējuši savas mātes, kā arī mātes, kas pazaudējušas mazuļus, mēdzot uznirt kuģa tuvumā un peldēt tam līdzās, brēcot un vaimanājot žēlīgās, cilvēka balsij līdzīgās skaņās. Taču dažu jūrnieku skaidrojums ietekmēja vēl vairāk - tāpēc, ka lielākoties kuģinieki jūt māņticīgas bailes no roņiem ne tikai nelaimē nokļuvušo īpatnējā brēciena dēļ, bet arī viņu cilvēcīgo, apaļo galvu un saprātīgo ģīmīšu dēļ, kuri mēdz parādīties blakus kuģim, ziņkāri veroties augšup no ūdens. Jūrā zināmos apstākļos roņus ne reizi vien gadījies noturēt par cilvēkiem.

Apkalpes nelāgajām priekšnojautām tajā rītā bija lemts pārliecinoši piepildīties, vērojot kāda jūrnieka likteni. Saulei lecot, šis vīrs cēlās no guļamvietas, lai rāptos grotmastā; varbūt viņš nebija vēl pilnīgi pamodies (jūrniekiem bieži vien iznāk kāpt mastos pa pusei snaudošiem); kas īstenībā gadījās ar to vīru, to vairs nav iespējams pateikt. Lai būtu kā būdams, viņš necik ilgi nesabija savā perēklī, kad atskanēja kliedziens - kliedziens un kritiena troksnis - un, augšup pavērušies, ļaudis redzēja kaut ko rēgaini aizlidojam garām pa gaisu, bet, paveroties lejup - tikai mazītiņu baltu burzguļu virmulīti zilajā jūrā.

Tūlīt tika nolaista ūdenī glābšanas boja - gara, šaura mučele, kas karājās kuģa pakaļgalā, allaž paklausīga saprātīgi ierīkotai atsperei; taču neiznira neviena roka, lai pie tās pieķertos; ilgu laiku saules kaltētā muca bija tā izžuvusi, ka sāka lēnām pildīties ar ūdeni; pat izkaltusi koksne ar katru poru to uzsūca; naglotā, ar dzelzi apstīpotā muca sekoja jūrniekam dziļumā, itin kā grasīdamās viņam kalpot par spilvenu, kaut gan jāatzīst, ka visai cietu.

Tādā kārtā pirmais vīrs, kas uz "Pekvoda" rāpās mastā lūkot pēc Baltā Vaļa paša Baltā Vaļa valstībā, tapa ierauts dziļumā. Taču tobrīd laikam tikai nedaudzi par to iedomājās. Patiesi gan, savā ziņā šis nelaimes gadījums netika īpaši nožēlots, uzskatot to par sliktu zīmi, - drīzāk gan tas tika uzskatīts nevis par nākamo nelaimju aizsākumu, bet par drūmo paredzējumu pie­pildīšanos. Tika nospriests, ka tagad ir skaidrs, ko vēstījuši pagā­jušajā naktī dzirdētie briesmīgie brēcieni. Taču vecais no Menas atkal iebilda.

Pazaudēto boju tagad vajadzēja ar kaut ko aizstāt; Starbekam tika vēlēts to paveikt - taču, tā kā neatradās pietiekami viegla muca un drudžainajā satraukumā, tuvojoties brauciena bīstamākajam posmam, nevienam no jūrniekiem nepietika pacietības nodarbo­ties ar kaut ko, kas nebūtu saistīts ar brauciena galamērķi, lai kāds tas izrādītos, tika jau nospriests atstāt kuģa klāju bez glābšanas bojas, kad ar šādām un tādām zīmēm un pusvārdos izteiktu palī­dzību Kvīkegs norādīja uz savu šķirstu.

- Glābšanas boja no zārka? - nodrebēdams iesaucās Starbeks.

- Visnotaļ dīvaini, - sacīja Stabss.

- Būs laba diezgan, - teica Flasks, - galdnieks to viegli pārtaisīs.

- Nesiet to šurp, nekā cita piemērota nav, - izrīkoja Starbeks, brītiņu drūmi klusējis, - ķeries klāt, galdniek - ko tu tā blenz uz mani, - jā, pie šitās miroņsiles, es teicu! Vai dzirdēji? Saved to kārtībā.

- Uzsist arī vāku, ser? - vaicāja galdnieks, vēzēdams roku kā āmuru.

-Jā.

- Un aizdrīvēt spraugas, ser? - viņš pakustinaja roku ka drīvēdams.

-Jā.

-* Un pēc tam aizsmērēt ar darvu? - galdnieks izlikās turam darvaspodu.

- Izbeidz! Kas tev uznācis? Iztaisīsi no šitā zārka glābšanas boju, tas viss. Mister Stabs, mister Flask, iesim uz baku.

- Aiziet pārskaities. Visu kopā viņš jaudā izturēt, bet pret atsevišķām daļām atduras. Tas man neiet pie dūšas. Es iztaisīju kāju kapteinim Ahābam, un viņš to nēsā godam, kā džentlme­nim klājas; bet sarūpēju lādīti Kvīkegam, un šis tur pat galvu nav iebāzis. Vai tad visas manas pūles, to zārku taisot, būtu veltas bijušas? Un tagad man vēlēts no tā taisīt glābšanas boju. Tas ir tikpat kā atjaunot vecu mēteli; tagad jālūko šo apgriezt uz otru pusi. Šitādi skroderdarbi man neiet pie sirds, nepavisam ar ne; tas ir necienīgi, tāds darbiņš nav man domāts. Lai niek­kalbji noņemas ar nieku kalšanu, mēs neesam no viņu sugas. Man tik ķerties tikai pie tīra, nesamaitāta, kārtīgi aprēķināta darbiņa, kas sākas, kā pienākas - sākumā, ir pret vidu vidū un beidzas beigās, nevis pie šitādas šņakarēšanās, kas beidzas pret vidu un sākas beigās. Tie ir vecu veceņu musturi - ņemties ar lāpīšanu. Dievs kungs! Kā visām večām iet pie sirds nemākuļi — skrandu lāpītāji! Es pazinu sešdesmit piecus gadus vecu veceni, kas aizbēga ar vienu jaunu plikgalvi katlu lāpītāju. Šā iemesla dēļ uz sauszemes nekad necentos dabūt darbu no sagrabējušām atraitnēm - toreiz, kad man Vainjardā bija sava darbnīca; viņu vecajās vientuļu galvās varēja ieperināties doma aizbēgt kopā ar mani. Bet — hei, hā! Te, jūrā, nav citu mežģīņu miču, tikai putu cepures. Paskatīsimies. Piesist vāku, aizdrīvēt spraugas, aiz- darvot, cieši savilkt kopā un pakarināt ar visu uzvelkamo atsperi kuģa pakaļgalā. Vai tad tas ir redzēts, ka agrāk kāds tā būtu izdarījies ar zārku? Cits - māņticīgāks vecs galdnieks drīzāk būtu ar mieru karāties pie masta, nekā uzņemtos šitādu darbiņu. Bet es esmu no cieta koka, kas audzis pie Erustukas upes, es neplīstu. Ak savajadzējies zārku zem astes? Zēģelēsim apkārt ar miroņlādi pakaļā! Bet nieks par to. Mēs, kokstrādnieki, meistarojam laulību gultas un kāršu galdus tāpat kā zārkus un līķratus. Mēs ņemam maksu par mēnesi darba vai pabeigtu darbu, vai nolīgto algu; mums nenākas izvaicāt, kas un kāpēc jādara, ja nu vienīgi tas darbiņš būtu par daudz ķēpīgs skroderdarbs - tad metam to pie malas, ja varam. Hm! Ķeršos klāt - pamazām, palēnām. Iztaisīšu - pavei, cik te bija kuģa ļaužu, visus kopā ņemot? Aizmirsies. Šā vai tā, pieķimerēšu te trīsdesmit glābšanas striķu ar mezgliem ka turkiem uz galvām, katru triju pēdu garumā, lai karājas visapkārt zārkam. Tad, ja tas kuģis noietu dibenā, trīsdesmit dzīvajos palikušie brašuļi čīkstētos ap vienu zārku, tas nu reiz būtu skats, kādu nav bieži gadījies vērot zem saules! Šurp āmuru, drīvi, darvaspodu un īlenu! Ķersimies klāt!