Mobijs Diks jeb Baltais valis

81 nodaļa "PEKVODS" SASTOP "JUNGFRAU"

Pienāca likteņa noliktā diena, un mēs sastapām kuģi "Jungļrau " ar kapteini de Dēru no Brēmenes.

Kādu laiku sabijuši pasaulē lielākie vaļu mednieki, holandieši un vācieši tagad bija paši pēdējie; bet izretis šādos un tādos Klusā okeāna platuma un garuma grādos vēl nejauši var ieraudzīt viņu karogu.

Nezināmu iemeslu dēļ "Jungfi-au", kā likās, bija noskaņota izrādīt mums savu labvēlību. Vēl labi patālu no "Pekvoda" tā apgrie­zās un nolaida laivu, bet kapteinis devās pie mums, nepacietīgi stāvēdams laivas priekšgalā, nevis dorķī.

- Ko viņš tur rokā? - iesaucās Starbeks, norādot uz kādu priekšmetu, kas šūpojās vācietim rokā. - Tā taču nebūs lampa?

- Nebūs vis, - atbildēja Stabss. - Nē, nē. Tas būs kafijpods, mister Starbek, šis lāga vīrs taisās mūs pacienāt ar kafiju; palūk, kur viņam pie kājām liela skārda kanna! Tur būs vārošs ūdens. Tik tiešām, lāga zēns no vācieša!

- Ej nu ej, - iesaucās Flasks, - tas ir lukturis un eļļas kanna. Šim beigusies eļļa, un šis nāk to izlūgties!

Lai cik neparasti liktos tas, ka vaļu medību vietās vaļu medību kuģis varētu aizņemties eļļu, un lai kāda pretruna te veidotos ar veco teicienu par braukšanu ar oglēm uz Ņūkāslu2 ", tomēr tādas lietas pa reizei tiešām notiek; un šajā gadījumā kapteinis Deriks dc Dērs noteikti veda sev līdzi lampu, kā Flasks bija apgalvojis.

Derikam uzkāpjot uz klāja, Ahābs sagaidīja viņu ar strupu jautājumu, nelikdamies redzam, kas atbraucējam rokā; taču ar savu lauzīto valodu vācietis drīz vien lika noprast par viņa pilnīgo nezināšanu attiecībā uz Balto Vali un tūdaļ pievērsa sarunu lampai un eļļas kannai, piebilzdams, ka viņam vajagot likties cisās melnā tumsā, jo Brēmenes eļļa izlietota līdz pēdējam pilie­nam, bet vēl neesot izdevies noķert pat vienu vienīgu lidojošo zivi, lai krājumu atjaunotu; beigu beigās šis kapteinis piemeti­nāja, ka viņa kuģis, vaļu mednieku vārdiem izsakoties, esot tīrs (tas ir - tukšs) un tāpēc pelnījis, ka to nosauc par "Jungfrau" jeb "Jaunuvi".

Dabūjis, ko vēlējies, Deriks devās projām, taču viņš vēl nebija sasniedzis savu kuģi, kad abu kuģu mastuvīri gandrīz vienlaicīgi pamanīja vaļus; un Deriks tā alka ko nomedīt, ka viņš, pat neapstājies, lai nodotu tālāk uz borta eļļas kannu un lampu, apgrieza laivu un metās pakaļ lampu eļļas pilnajiem Leviatāniem.

Ņukāsla - ogļu ieguves vieta Anglijā. (Tulk. piezime.)

Tā kā medījums parādījās aizvēja pusē, Deriks un vēl trīs vācu laivas, kas drīz vien viņam sekoja, pamatīgi apsteidza "Pekvoda" laivas. Tur bija astoņi vaļi - neliels bariņš. Sajutuši briesmas, viņi peldēja pa vējam cieši blakus cits citam lielā ātrumā, saskardamies ar sāniem tikpat cieši kā zirgi aizjūgā. Viņi atstāja aiz sevis milzīgi platu sliedi, itin kā ritinātu pa ūdensvirsu lielu pergamenta rituli.

Pa vidu naski slīdošai sliedei, par vairākām asīm palikdams iepakaļ, peldēja milzīgs, kuprains, vecs jūrasbullis, kas, spriežot pēc salīdzinoši lēnās gaitas un neparastiem, iedzelteniem uzslāņo- jumiem, ar kādiem tas bija apaudzis, likās esam dzeltenās kaites vai kādas citas indeves pievārēts. Likās šaubīgi, vai šis valis pirmāk bijis piederīgs baram, jo tik cienījami Leviatāni nemēdz būt sabiedriski. Tomēr tas sekoja pārējiem, kaut gan to saviļņotais ūdens droši vien kavēja viņa gaitu, jo viļņi un baltās putas ap plato purnu šķīda, itin kā tur sadurtos divas pretstraumes. Vaļa šļakatu strūklas šļācās zemu, lēni un ar piepūli, izplūstot rāvieniem un saplokot, tām sekoja savādi pazemes grūdieni iekšās, kuri šķita izlaužamies otrā ķermeņa galā, kas atradās zem ūdens, un liekot ūdenim aiz viņa burbulēt.

- Vai kādam nav zāļu pret caureju? - ieprasījās Stabss. - Baidos, ka šim sāp vēders. Dievs augstais, padomājiet tikai - vēdersāpes pusakra platumā! Pretvēji viņā svin Ziemsvētkus, puikas! Pirmoreiz redzu .nelāgu vēju pūšam no pakaļgala, taču palūkojiet, vai tad valis kādreiz šitā mētājas? Šis būs pazaudējis stūri, vai?

Kā pārmērīgi piekrauts tirdzniecības kuģis, kas ar satracinā­tiem zirgiem uz klāja tuvodamies Indostānas krastiem, sasveras sāniski, grīļojas uz priekšu un atpakaļ, svaidās un līgojas, tā arī šis vecais valis, cilādams savu padzīvojušo ķermeni, šad un tad pagriez­damies uz sāniem, atklāja savas nevienmērīgās gaitas iemeslu - nedabisku peldspuras stumbeni labajā pusē. Vai viņš pazaudējis šo spuru cīniņā, vai piedzimis bez tās, bija grūti noteikt.

- Pagaidi tik, vecais, es piesaitēšu tavu savainoto roku šinī striķi! - uzsauca cietsirdis Flasks, norādīdams uz harpūnas virvi sev līdzās.

- Pielūko, ka šis nepiesaitē tevi pašu! - atsaucās Starbeks. - Piespied, citādi to nocels vācietis.

Vienā un tajā pašā nolūkā visas laivas, savā starpā sacenzdamās, metās uz šo vali, jo tas bija ne tikai vislielākais un tāpēc visvēr­tīgākais, bet arī atradās vistuvāk, citiem vaļiem tik lielā ātrumā attālinoties, ka likās, gandrīz nav iespējams tos panākt. Pa šo laiku "Pekvoda" laivas jau apdzina trīs nule nolaistās vācu laivas, taču Derika laiva joprojām atradās priekšā, tāpēc ka bija izbraukusi agrāk, kaut gan viņa ārzemju sāncenši ar katru brīdi nāca arvien tuvāk un tuvāk. Viņi tikai baidījās, vai Deriks, atrazdamies tik tuvu mērķim, paspēs iedurt savu harpūnu pirmais, iekams izdosies to panākt un apsteigt. Pats Deriks likās esam pārliecināts, ka tā arī notiks, un brīdi pa brīdim izsmējīgi māja ar lampu pārējām laivām.

- Nenovēlīgais un nepateicīgais suns! - iesaucās Starbeks. - Ņirgājas un mani izaicina ar to pašu ubaga vāceli, kuru es viņam pirms piecām minūtēm piepildīju! - Un mirkli vēlāk savā parastajā, saspringtajā čukstā piebilda: - Iedzeniet, dzinēji! Ņem ciet!

- Es jums teikšu, puikas, - Stabss uzsauca savējiem, - man ticība neļauj dulloties, tak es labprāt izķidātu to vācu viltnieku! Piespiedīsim, ko? Vai gribat, lai tas blēdis mūs apsteidz? Jums garšo brendijs? Naskākais dabūs mučeli brendija! Aiziet, te nevienam vēl dzīslas pušu netrūkst, ko? Vai kāds izmetis enkuru, vai - mēs nekustam ne par collas tiesu, pilnīgi stāvam uz vietas. Paklau­sieties, tā jau zāle izaugs laivas dibenam cauri, zvēru pie Dieva, tas masts jau pumpuro! Tā neiet, zēni! Paskatieties uz vācieti! Te nav ko gari spriedelēt, puikas, vai jums ir pulveris iekšā, vai nav?

- Ak vai, palūk, kādas putas šis taisa! - palēkdamies spiedza Flasks. - Kas par kupri! Lēksim mugurā tam bullim - peld kā bluķis! Vai die, mani mīļie, piespiediet, vakariņās būs plāceņi un austeres, vai zināt, zēni, cepti gliemezīši un smalkmaizīši, vai, naskāk, naskāk, tas ir simtmucnieks kā likts, neatdosim šo, nepa­laidiet - paskat tur to vācieti - nopelniet rozīņpudiņu, mīlīši - šitādu tauku kunkuli, šito mučeli! Vai jums nevajag spermacetu? Tur peld trīstūkstoš dolāru, veči! Banka! Vesela banka! Anglijas banka - aiziet, aiziet! Ko tas vācietis tur dara?

Tobrīd Deriks svieda pienākošajām laivām vispirms ar lampu, pēc tam ar eļļas kannu - droši vien ar divējādu nolūku - lai aizkavētu sāncenšus un tajā pašā laikā palielinātu ātrumu ar pēkšņu grūdienu no aizmugures.

- Tu, nekaunīgais holandiešu suns! - kliedza Stabss. - Airējiet, puiši, kā piecdesmittūkstoš līnijkuģu ar rudiem sātaniem! Ko teiksi, Teštigo, vai esi ar mieru salauzt savu mugurkaulu divdesmit divos gabalos par godu vecajai Geihedai? Ko teiksi?

- Saku: airējam uz vella raušanu! - atsaucās indiānis.

Satracinātās, piedevām vēl vācieša nievu pamudinātās laivas

tagad slīdēja tikpat kā līdzās cita citai un, tā izvietojušās, drīz vien tuvojās viņam. Trīs kapteiņa palīgi lepni nostājās brīvā, staltā, bruņnieciskā stājā, ar kādu vadonis tuvojas upurim, palaikam pamezdami airētājiem atpakaļ pamudinošus izsaucienus: - Re, kur ir! Urā, lai dzīvo oša airi! Nost vācieti! Apsteidziet viņu!

Taču Derika iepriekš iegūtais pārsvars bija tik liels, ka, nerau­goties uz visu viņu darbošanos, tas būtu uzvarējis šajā sacīkstē, ja nesaņemtu pelnīto sodu krabja izskatā, kurš uzķērās uz viņa laivas vidējā airētāja aira. Kamēr neveiksmīgais lempis nopūlējās, atsvabinādams savu oša airi, Derika laiva tikko neapgāzās, un viņš pats apveltīja savu apkalpi pērkonīgiem lāstiem - tas bija īstais brīdis Starbekam, Stabsam un Flaskam. Ar skaļiem kliedzie­niem viņi pilnā sparā metās uz priekšu un ieslīpi novietojās vācietim blakām. Brīdi vēlāk visas četras laivas bija sarindojušās pa diagonāli tieši aiz vaļa, kamēr pa abi roki aiz tām iepakaļ stiepās medījuma putās sakultā sliede.

Tas bija atbaidošs, nožēlojams un briesmīgs skats. Valis tagad peldēja ar izslietu galvu, sev pa priekšu satrauktiem grūdieniem nemitīgi izšļākdams šļakatu strūklu, kamēr viņa nabaga vienīgā peldspura sitās gar sānu mokošās bailēs. Savā nelīdzenajā gaitā viņš svaidījās te pa labi, te pa kreisi un, pārvarot katru vilni, krampjaini iegrima ūdenī vai, pagriezdamies uz sāniem, izslēja pret debesīm savu vienīgo peldspuru. Man gadījies redzēt putnu ar salauztu spārnu tā apmetam gaisā neveiklus, lauzītus lokus, velti cenšoties izbēgt no pirātiska vanaga nagiem. Taču putnam ir balss, tas ar žēliem brēcieniem spēj izpaust savas izbailes, kamēr šā lielā, mēmā jūras briesmoņa bailes bija iekaltas važās un ieslodzītas viņā;

tam nebija balss, tikai saraustīti elpas vilcieni izlauzās no elpo­jamās atveres, un tieši tas izraisīja neizsakāmu žēlumu, viņu redzot, kaut gan tādi milzīgi apmēri, zobaino žokļu paceļamie cietokšņvārti un visspēcīgā aste spēja iebiedēt arī visdrosmīgāko cilvēku, kas par šo būtni iežēlotos.

Redzot, ka pietiks ar dažiem mirkļiem, lai "Pekvoda" laivas gūtu pārsvaru, un negribēdams atdot medījumu bez cīņas, Deriks nolēma, iekams zudusi pēdējā cerība, pamēģināt laimi - kaut arī attālums vēl likās ļoti liels.

Taču, tiklīdz viņa harpunētājs paguva pielēkt kājās, trīs tīģeri - Kvīkegs, Teštigo un Degū instinktīvi uzšāvās stāvus un, stāvēdami slīpā ierindā, vienlaicīgi notēmēja savus trīs asmeņus; aizlidojuši pāri vācu harpunētāja galvai, trīs Nantaketas dzelzs nāvesrlki iedūrās vaļa ķermenī. Pašķīda žilba šļāku migliņa kā balta liesma. Pirmajā trakumā valis metās uz priekšu, aizraudams trīs laivas sev līdzi, un tās ar tādu spēku brāzās, atsviežot sānis vācu laivu, ka Deriks un viņa izbiedētais harpunētājs tika izmesti pār bortu, un trīs lidojošie ķīļi aizšāvās viņiem pāri.

- Nebīstieties, speķakluči, - uzsauca Stabss, garām slīdot uzmetis tiem ašu skatienu. - Jūs tūdaļ pievāks! Viss būs kārtībā, es aizmugurē manīju haizivis - tādus senbernārus, zināt, kas nāk pestīt ceļiniekus, kam gadījies iekulties ķezā! Urā! Tas tik ir brauciens! Trīs saulstariņi, ne laivas! Urā! Grabinām uz priekšu kā trīs skārdenes pie pārbaidīta jaguāra astes! Šito redzot, es iedo­māju divričos iejūgtu ziloni kājojam pa līdzenumu - riteņu spieķi tā vien zib, puikas, kad šis tā iejūgts, un viens divi var izvelties laukā, ja ceļā trāpās kāds pauguriņš. Urā! Šitā, rau, jūtas tāds, kas dodas pie Dēvija Džonsa[103] - gāžas lejā ellē, pa kaklu pa galvu! Urā, tas vaļužuvs ir mūžības vēstnesis!

Taču briesmoņa skrējiens nebija garš. Krampjaini ierāvis gaisu, tas trokšņaini ienira. Trīs virves trinkšķēdamas sāka ritināties ap stebeniem, iegrauzdamas kokā dziļas gropes, bet harpunētāji, bažīdamies, ka valis neizritina virves līdz galam, visiem spēkiem lūkoja pieturēt kūpošos rituļus, līdz beidzot visu triju laivu priekš­gali, kurus vilka lejup virves, caur alvotajām renēm aizstiepdamās tieši dziļumā, bija noliekušies gandrīz vai līdz pašam ūdenim, kamēr pakaļgali slējās augstu gaisā. Valim drīz pārstājot nirt dziļāk, viņi kādu laiciņu palika tādā stāvoklī, baidīdamies izritināt vēl vairāk virvju, lai gan šis stāvoklis bija visai kutelīgs. Taču, kaut gan laivas reizēm ir tādā kārtā ierautas dziļumā un nogremdētas, tomēr šī tā saucamā "pieturēšana" - dzīvas vaļa miesas plosīšana ar asajām atskabargām no aizmugures bieži vien tā satracina Leviatānu, ka piespiež to drīz vien atkal iznirt pretī vajātāju nosmailinātajiem žebērkļiem. Taču, nemaz nerunājot par šā pasā­kuma bīstamību, ir jāšaubās, vai šāda rīcība būtu tā labākā visos gadījumos; liktos tīri saprātīgi pieņemt, ka, valim ilgāk atrodoties zem ūdens, tas ātrāk zaudē spēkus. Tāpēc ka, ņemot vērā vaļa ķermeņa milzīgo virsmu - pieaudzis kašalots sasniedz gandrīz div­tūkstoš kvadrātpēdu -, ūdens spiediens ir milzīgs. Mēs visi zinām, kādam spēcīgam atmosfēras spiedienam esam pakļauti pat šeit, uz zemes un gaisā; cik smagai gan tādā gadījumā jābūt vaļa nastai, viņam nesot uz muguras kā stabu divsimt asu okeāna! Tā droši līdzinās vismaz piecdesmit atmosfēru spiedienam. Kāds vaļu mednieks aplēsis, ka tieši tik daudz sver divdesmit līnijkuģi ar visiem lielgabaliem, pārtikas krājumiem un apkalpēm.

Šļm trim laivām tā zvilnot uz lēnīgi viļņojošā ūdens un vero­ties mūžzilajās dienasvidus debesīs, kad ne kunksts, ne iekliedziens, kur nu - pat ne aplītis, nedz burzgulītis neuznāk ūdens virspusē no dzīlēm, - kurš no sauszemes ļautiņiem iedomātos, ka zem šāda klusuma un miera pārklāja agonijā raustās un lokās visspēcīgākais jūras briesmonis?

Laivas priekšgalā varēja redzēt ne vairāk kā astoņas collas no dzelmē nozudušās virves. Vai būtu iespējams noticēt, ka trijos tik tieviņos pavedienos karājas milzu Leviatāns kā smags vēzēklis pie reizi nedēļā uzvelkama pulksteņa? Karājas? Pie kā gan? Pie šiem dēļu gabaliņiem.Vai tas ir tas pats radījums, par kuru reiz trium­fējoši sacīts: "Vai tu vari tā ādu piedurt pilnu ar šķēpu zariem vai viņa galvu ar žebērkļiem? Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar

VIRVES TAGAD TIKA RITINĀTAS LAIVĀS AŠIEM, SLAIKIEM GREDZENIEM.

viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem, un varš līdzīgs sapuvušam kokam. To nepie­spiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens."[104] Vai šī būtu tā pati būtne? Si te? Ak vai! Nav piepildījies praviešu sacītais! Jo ar astē slēptu tūkstoš stilbu spēku Leviatāns ir bēdzis un pabāzis galvu zem ūdeņu kalniem, lai paglābtu to no "Pekvoda" šķēpu zariem!

Slīpajos pēcpusdienas saules staros ēnas, kas visas trīs laivas meta dziļumos, bija tik lielas un garas, ka varētu pārklāt pusi Kserksa[105] karaspēka. Kas pateiks, cik draudīgi ievainotajam valim šķita šie milzīgie, pār viņa galvu slīdošie rēgi?

- Gatavoties, zēni, šis kustas! - iesaucās Starbeks, kad visas trīs virves ūdenī pēkšņi noraustījās, kā pa magnētiskajiem vadiem skaidri noraidot augšup vaļa dzīvības un nāves trīsas tā, ka tās varēja sajust katrs airētājs uz sava airsoliņa. Nākamajā mirklī laivas, visnotaļ no priekšgala lejupvelkošā svara tikušas brīvas, pēkšņi palēcās uz augšu kā neliels ledusgabals, kad no tā salec jūrā liels pārbiedētu leduslāču bars.

- Velc ārā! Velc ārā! - Starbeks atkal iesaucās. - Šis uzpeld!

Virves, kas vēl pirms brīža bija tā nostieptas, ka tās nevarētu

pavilkt ne par plaukstas tiesu, tagad tika ritinātas laivās ašiem, slaikiem gredzeniem, no kuriem pilēja ūdens, un drīz vien valis iznira no ūdens divu kuģa garumu atstatumā no medniekiem.

Vaļa kustības skaidri rādīja, ka spēki to pametuši. Lielākajai daļai sauszemes dzīvnieku vēnās ir kaut kas līdzīgs slūžām - īpaši vārstuļi, kas gadījumā, ja dzīvnieks tiktu ievainots, aizveroties zināmā mērā aizkavē asiņu plūsmu dažādos virzienos. Ar vali ir citādi: viena no viņa īpatnībām ir pilnīgs vārstuļu trūkums asins­vados, tādējādi, ja viņš top sadurts pat ar tik tievu asmeni kā harpūnai, nāvīga asiņošana nenovēršami tūlīt sāk iztukšot viņa artērijas, un, ja vēl to sekmē milzīgs ūdens spiediens lielā dziļumā, varētu sacīt, ka dzīvība tek no viņa ārā nevaldāmā straumē. Taču asiņu daudzums ir tik liels, bet to iekšējie avoti tik daudzi un dziļi apslēpti, ka tas var ilgu laiku asiņot un asiņot, kā, veldama viļņus arī sausumā, tek upe, kuras sākumi ir tālu, neredzamu kalnu avotos. Tā arī šobrīd, laivām airējoties valim gluži klāt un pārdroši tuvo­joties svaidīgajai astei, kad, žebērkļiem iecērtoties viņā, no katra jauna ievainojuma izšļācās asinsstrūkla un turpināja plūst neno­rimstot, kamēr no elpekļa uz viņa galvas tikai palaikam - ar pārtraukumiem, kaut īsiem, pašķīda gaisā izbiedētas šļakatu spurslas. No turienes vēl neplūda asinis, jo neviens dzīvībai svarīgs orgāns pagaidām nebija skarts. Viņa dzīvība, kā mēdz zīmīgi sacīt, vēl nebija apdraudēta.

Laivām vēl ciešāk to ielencot, kļuva redzama visa vaļa ķermeņa augšdaļa, arī tādas vietas, kas parasti atrodas zem ūdens. Parādījās acis, vai, pareizāk sakot, vietas, kur tās bijušas. Kā neizprotami, bezveidīgi izaugumi izspīlējas nogāztu dižozolu dobumos, tāpat no dobumiem, kur kādreiz atradušās vaļa acis, tagad izspiedās akli pietūkumi, modinādami briesmīgu žēlumu. Taču žēlastības nebija. Ar visu cienījamo vecumu, aklumu un sakropļoto roku viņam pienācās mirdamam mirt un tapt noslaktētam, lai būtu ar ko apgaismot līksmas kāzu svinības un citas cilvēka līksmības, tāpat - lai iluminētu svinīgās baznīcas, kur tiks sludināta žēlsirdība visiem un visam. Peldēdams pats savās asinis, viņš beidzot pagriezās uz sāniem, atklādams daļu no dīvaini bezkrāsainā stumbeņa zemu sānos, kas līdzinājās zara stebenam.

- Patīkama vietiņa! - iesaucās Flasks. - Ļaujiet man viņu tur maķenīt pakutināt!

- Mitējies! - iesaucās Starbeks. - Tas nav vajadzīgs!

Taču Starbeka līdzjūtība nāca par vēlu. Cirtiena mirklī no briesmīgā ievainojuma uzšļāca pūžņaina asinsstrūkla, un neizturamu sāpju mocītais valis, izsprauslojis biezas asinis, negantās dusmās akli metās virsū laivām, nošķiezdams tās un to līksmojošās apkal­pes no galvas līdz kājām ar asiņainām putām, apgāzdams Flaska laivu un sašķaidīdams tai priekšgalu. Taču tā jau bija nāves cīņa. Jo asiņu zaudējums bija paguvis vali tā novārdzināt, ka tas bezpalīdzīgi atvirzījās nost no paša sadauzītās laivas; apveldamies uz sāna, valis nevarīgi pavicināja peldspuras stumbeni, atkal un atkal lēni griezdamies kā bojāejoša pasaule, un, pavērsis uz augšu balto, noslēpumaino vēderu, izstiepās kā baļķis un nomira.

Bija žēl skatīties uz šo pēdējo vaļa izsprausloto šļakatu strūklu. Itin kā neredzama roka pamazām nogrieztu ūdeni spēcīgai strūklakai un ūdens stabs pamazām noplaktu zemāk un zemāk ar slāpētu, grūtsirdīgu guldzoņu - tā saplaka pēdējā, garā un mirstošā vaļa dvašotā šlakatu strūkla.

Drīz pēc tam, apkalpēm gaidot kuģa piebraukšanu, ķermenis pamazām sāka grimt dibenā - ar visām savām vēl neizlaupītajām bagātībām. Tūlīt pēc Starbeka rīkojuma dažādās vietās tika pie­stiprinātas virves, tā ka mirkli vēlāk laivas pārvērtās par bojām, bet nogrimušais valis karājās virvēs dažas collas zem tām. Ļoti uzmanīgi manevrējot, to pievilka piebraukušajam kuģim pie sāna un pamatīgi nostiprināja ar resnākajām ķēdēm, jo bija skaidrs, ka ķermenis, ja to mākslīgi nepieturēs, nekavējoties nogrims dibenā.

Notika tā, ka jau gandrīz pie pirmā cirtiena ar lāpstiņu lejpus pirmāk aprakstītajam spuras stumbenim tapa uzieta sarūsējusi, miesā ieaugusi vesela harpūna. Taču, tā kā nomedītu vaļu miesās bieži atrod harpūnu daļas, bet miesa tām apkārt pilnīgi aizdzijusi un nekādi izaugumi to atrašanās vietās nav redzami, te vajadzēja būt kādam citam sakropļojuma iemeslam. Taču vēl neizprotamāks bija otrs atradums - netālu no harpūnas tika uziets šķēpa uzgalis no akmens, virs kura miesa bija nevainojami sadzijusi. Kas viņam metis ar akmens šķēpu? Un kad? Varbūt tas bijis kāds ziemeļ­rietumu piekrastes indiānis sen pirms Amerikas atklāšanas?

Grūti teikt, kādus brīnumus vēl būtu iespējams uziet šajā briesmonīgajā šķirstā. Taču tālākajiem meklējumiem pēkšņi tika pielikts punkts, jo kuģis nepieredzētā kārtā svērās uz sāniem pie ūdens, valim aizvien smagāk turpinot iegrimt. Tomēr Starbeks, kas vadīja darbus, neatkāpās līdz pēdējam; viņš bija tik nepieļāvīgs, nudien, ka kuģis beigās būtu apgāzies, ja turpinātu turēt vaļa rumpi apskāvienā; taču, kad tika pavēlēts no tā atbrīvoties, nostieptās tauvas un ķēdes tā novilka rājas, ka vairs nebija iespējams tās atraisīt. Pa šo laiku uz "Pekvoda" viss grīļojās. Pāriet no vienas klāja puses uz otru nozīmēja apmēram to pašu, ko pastaigāties pa jumtu, kam stāva ģēvele. Kuģis kunkstēja un elsa. Daudzie kaula rotājumi uz borta un kajītēs izkustējās no savām vietām, atrazda­mies tik nedabiskā slīpumā. Velti tika laisti darbā ķīļi un laužņi, cenšoties izkustināt nekustīgās tauvas un ķēdes, lai dabūtu tās nost no rājām; valis bija iegrimis jau tik dziļi, ka vairs nebija iespējams aizsniegt tauvu galus, kas atradās zem ūdens, turklāt ar katru mirkli grimstošajai masai šķita nākam klāt smagums tonnām vien, un kuģis, kā likās, grasījās apgāzties.

- Mitējies, mitējies taču! - Stabss uzsauca līķim. - Kāda velna pēc tev tā jāsteidzas tikt dibenā? Pērkons un zēvele, zēni, kaut kas jādara, citādi beigas klāt. Nav ko bakstīties, stājieties, es teicu, ar saviem laužņiem, lai kāds jož pēc pātaru grāmatas un spalvu nažeļa, ar ko pārcirst šitās resnās važas!

- Naželi? Kā tad, kā tad! - iesaucās Kvīkegs un, pagrābis smagu namdara cirvi, izliecās pa atveri bortā un sāka cirst visresnākās ķēdes ar tēraudu pa dzelzi. Taču tikai daži cirtieni dzirksteļojot bija trāpījuši mērķī, kad pārējo padarīja drausmīgais smagums. Ar briesmīgu troksni visas saites satrūka, kuģis iztaisnojās, bet rumpis nogrima.

Nule nobeigta kašalota nenovēršama nogrimšana pa reizei ir visai dīvaina parādība; neviens vaļu mednieks nevar to pienācīgi izskaidrot. Parasti beigtais kašalots viegli peld pa virsu, augstu izslējis no ūdens sānu vai vēderu. Ja vienīgie vaļi, kas tā nogrimst, būtu vecie, novājējušie, nonīkušie eksemplāri, kuriem tauksega sadilusi, bet kauli smagi un reimatiski, tad no tiesas varētu apgalvot, ka šādu grimšanu izraisa šo vaļu neparasti lielais īpatsvars, jo tiem trūkst vieglās pludiņvielas. Taču tā tas nav. Jo arī jaunie vaļi spēka un veselības pilnbriedā, pacilājošu jaušanu pārpilni, bez laika izrauti no ziedošās dzīves straumes pašā tās pavasarī, ar visu savu taukuma pārpilnību - pat šie muskuļotie, nenogur­dināmie spēkoņi reizēm grimst. Taču jāteic, ka ar kašalotiem šādi gadījumi notiek daudz retāk, nekā ar citu sugu vaļiem. Uz vienu nogrimušu kašalotu nogrimst divdesmit īsto vaļu. Šī starpība nešaubīgi ir izskaidrojama ar īstā vaļa salīdzinoši lielāku kaulu daudzumu; viņa venēciešu žalūzijas vien reizēm sver vairāk nekā tonnu; no šā smaguma kašalots ir pilnīgi brīvs. Taču ir gadījumi, kad pēc vairākām stundām vai dažām dienām nogrimušais valis atkal uzpeld vēl vieglāk, nekā dzīvs būdams. Te iemesls ir acīm redzams. Valī uzkrājas gāzes, tas uzpūšas līdz milzu apmēriem un kļūst par kaut ko līdzīgu balonam. Tad viņu pat kara līnijkuģis nenoturētu apakšā. Piekrastes vaļu zvejā ap sēkļiem starp Jaun­zēlandes līčiem, īstajam valim sākot grimt, tam ar pagarāku tauvu tiek piestiprinātas bojas; tādā kārtā, ķermenim nogrimstot, med­nieki zina, kur varētu gaidīt to atkal uznirstam.

Neilgi pēc tam, kad vaļa ķermenis bija nogrimis, no "Pekvoda" mastu galiem atskanēja saucieni, kas vēstīja, ka "Jaunuve" atkal nolaidusi laivas, kaut gan vienīgo redzeslokā ieraugāmo šļakatu strūklu bija izpūtis finvalis - neticamā peldēšanas ātruma dēļ piederīgs nenotveramo vaļu sugai. Taču finvaļa strūkla ir tik ļoti līdzīga kašalota izsprauslotajai, ka nepieredzējuši mednieki to reizēm sajauc. Tādēļ Deriks ar savu karadraudzi tagad drošsirdīgi devās vajāt nenotveramo medījumu. "Jaunuve", sacēlusi visas buras, metās pakaļ savām četrām jaunlaivām, un tā viņi visi nozuda skatienam tālu aizvēja pusē, turpinādami bezbailīgo un cerīgo pakaļdzīšanos.

Ak vai, ir daudz finvaļu un daudz Deriku, mans draugs!