Mobijs Diks jeb Baltais valis

20. nodaļa VISS KUSTĪBĀ

Pagāja diena vai divas, un uz "Pekvoda" klāja sākās liela rosība. Te ne tikai laboja vecās buras, bet uz borta parādījās arī jaunas, kopā ar buraudekla baķiem un burvilku striķiem saišķos - īsi sakot, viss liecināja, ka sagatavošanās darbi uz kuģa steidzīgi tuvojās beigām. Kapteinis Pelegs tagad tikpat kā nemaz vairs nenokāpa krastā, tikai sēdēja savā vigvamā, ar asu aci pielūkodams kuģa- ļaužu darbošanos; Bildads bija aizņemts ar iepirkumiem un pārtikas sagādi, bet citi uz klāja un kravas telpās rāvās melnās miesās līdz vēlai naktij.

Nākamajā dienā, pēc tam kad Kvīkegs parakstīja papīrus, visās mājvietās, kur bija apmetušies "Pekvoda" kuģinieki, tika izzi­ņots, ka jūrnieku lādēm līdz vakaram jābūt uz kuģa, jo nebija iespējams pateikt, cik drīz kuģis dosies jūrā. Tāpēc mēs ar Kvīkegu nogādājām uz kuģa savu iedzīvi, tomēr paši nolēmām līdz pēdējam mirklim nakšņot krastā. Kā parasti, izbraukšana jūrā tika izziņota krietni iepriekš, un kuģis vēl vairākas dienas nepacēla enkuru. Tur nebija ko brīnīties - vajadzēja paveikt bezgaldaudzus darbus un parūpēties par daudzām jo daudzām lietām, pirms "Pekvods" varēja iziet jūrā.

Katram zināms, kāds lērums dažādu mantu - gultu, pannu, nažu un dakšiņu, lāpstu un knaibļu, salvešu, riekstkožu un tamlīdzīgu piederumu vajadzīgs saimniecībā. Tāpat vaļu medību braucienā veselus trīs gadus jāsaimnieko okeāna vidū, tālu no bodniekiem, preču iznēsātājiem, dziedniekiem, maizniekiem un baņķieriem. Un, kaut gan tas attiecas arī uz tirdzniecības kuģiem, taču ne jau tādā mērā kā uz vaļu medniekiem. Turklāt braucieni turpinās ilgi, tātad ikdienišķi nepieciešamo priekšmetu un zvejas riku skaits ir ļoti liels; turklāt tos nav iespējams papildināt tajās tālajās ostās, kur šie kuģi piestāj - jāpatur prātā ari, ka no visu veidu kuģiem tieši vaļu mednieku tupeles pakļautas dažnedažādiem negadījumiem, kad var aiziet postā zvejas rīki, no kuriem atkarīga medību veiksme. Tāpēc jāņem līdzi liekas laivas, lieki burvilku striķi un tauvas, lieki žebērkļi - viss, kas iespējams, ja nu vienīgi nesavikšot aizstājējus pašam kuģim un kapteinim.

Bridi, kad mēs ieradāmies salā, "Pekvoda" kravas telpas bija jau gandrīz pilnīgi pielādētas: gaļa, maize, dzeramais ūdens, kurināmais, dzelzs stīpas, mucu un toveru dēļi. Ar visu to, ko jau tiku iepriekš minējis, vēl kādu laiku turpinājās visvisādu rīku pievešana, un uz borta nāca klāt mazi un lieli priekšmeti.

Šos apgādes un piegādes darījumus vadīja kapteiņa Bildada māsa - izkāmējusi veca lēdija ar varen nenogurdināmu un uzņē­mīgu garu; ļoti sirsnīga būdama, viņa likās izlēmusi, ka, ciktāl tas no viņas atkarīgs, uz "Pekvoda" pēc aiziešanas jūrā visam jābūt pārpārēm. Kādubrid viņa parādījās uz klāja ar sālījumu toveri virtuves noliktavai; citreiz atsteidzās ar spalvu saišķi, lai tās novie­totu uz kapteiņa palīga galda, kur parasti tika izdarīti ieraksti kuģa grāmatā; vēl citreiz viņa nesa padusē flaneļa baķi, kas varēja noderēt, ja kādu mocītu reimatisms. Nekad nevienai sievietei nebija dots tik atbilstošs un pelnīts vārds - viņa saucās Čerita - krustmāte Harita, ka visi viņu dēvēja. Kā žēlsirdīgā māsa šī krustmāte Žēlsirdība rosījās te un tur, gatava pielikt roku vai ielikt darbā sirdi, veicinot jebko, lai varētu sniegt drošību, ērtības vai mierinājumu tiem, kas atradās uz šā kuģa, ar kuru saistījās viņas mīļā brāļa Bildada intereses un kurā viņa pati bija ieguldījusi pārdesmit sūri un grūti iekrātu dolāru.

l āču gluži satriecoši izskatījās šī lieliskā kvēkeriene ar plašo sirdi pēdējā dienā, kad viņa uzkāpa uz borta ar garu vaļa tauku smeļamo vienā rokā un vēl garāku žebērkli otrā. Nedz kapteinis Bildads, nedz Pelegs neatpalika no viņas. Kaut vai Bildads, kas bija sarūpējis garu nepieciešamo priekšmetu sarakstu un pēc katra pieveduma atzīmēja ikvienu jaunieguvumu ar ķeksīti. Ik pa laiciņam Pelegs klupdams krizdams izlēca no sava vaļa kaulu patvē­ruma, aurēja pa lūku uz tiem, kas strādāja lejā kravas telpās; aurēja augšup uz tiem, kas rāvās pa mastiem, un, visbeidzot, jopro­jām aurēdams, ielīda atpakaļ savā midzenī.

Šajās ceļā pošanās dienās mēs ar Kvīkegu bieži parādījāmies uz kuģa, un tikpat bieži es apvaicājos pēc kapteiņa Ahāba, taujādams par viņa veselību un nodomiem ierasties uz kuģa. Uz visiem vaicā­jumiem saņēmu atbildi, ka viņam klājoties aizvien labāk un labāk, ka viņu gaidot ierodamies uz borta kuru katru dienu, bet pagaidām abi kapteiņi - Pelegs ar Bildadu rūpēšoties par visu braucienam nepieciešamo. Bijis es līdz galam godīgs pats pret sevi, tad sirds dziļumos būtu skaidri jutis nemieru, dodoties tik garā braucienā, ne reizi neskatījis vaigā to vīru, kam lemts būt par pilntiesīgu pavēlnieku, kolīdz kuģis būs izgājis atklātā jūrā. Taču, ja cilvēks nojauš ko nelāgu - un reizēm tā gadās, kad jau par vēlu izstāties no apšaubāmā darījuma, - viņš neapzināti cenšas noslēpt šīs aizdomas pat no sevis paša. Kaut kas tamlīdzīgs notika arī ar mani. Es neteicu neko un centos neko nedomāt.

Beidzot kļuva zināms, ka nākamajā dienā kuģis noteikti izies jūrā. Tāpēc mēs ar Kvīkegu bijām kājās ļoti agri.