Mobijs Diks jeb Baltais valis

96. nodaļa TAUKU KAUSĒŠANA

Amerikāņu vaļu mednieku kuģi var pazīt ne vien pēc bortiem piekarinātajām laivām, bet arī pēc tauku kausētavas. Tas ir nepa­rasts ierīkojums, kur izturīgs mūris piemājo līdzās ozolkokam un kaņepājiem, veidojot klāja kopskatu. Viss izskatās tā, it kā no lauka uz klāja dēļiem būtu pārnesta ķieģeļcepļa krāsns.

Kausētava novietota starp fokmastu un grotmastu - klāja visplatākajā vietā. Baļķi zem tās ir sevišķi izturīgi, tie spēj noturēt visu smago ķieģeļu un apmetuma masu, kas aizņem apmēram desmit pēdas garumā, astoņas platumā un piecas augstumā. Pamats atrodas klāja virspusē, bet mūris ir pamatīgi piestiprināts tam ar smagām dzelzs skavām no visām pusēm, pieskrūvējot tās tieši pie baļķiem. Sānsienas ir ar koku apšūtas, bet no augšas mūri pilnīgi nosedz liela, nolaidena, dēļiem apsista lūka. Šo lūku paceļot, ieraugām pāri lielu kausējamo katlu, un katrs no tiem ir vairāku mucu tilpumā. Kad tos nelieto, katli tiek uzturēti priekšzīmīgi tīri. Palaikam tos berž ar ziepjakmeni un smiltīm, kamēr tie spīd kā sudraba punša kausi. Naktssardzes laikā daži veci, ciniski jūrnieki lien tur iekšā kādu brītiņu nosnausties. Spodrināšanas dienās, kad katrā katlā sānu pie sāna sēž pa vienam vīram, pār katlu metāla lūpām nāk visatklātākās atzīšanās. Šī vieta tāpat ir kā radīta matemātiskām meditācijām. Tieši kreisajā pusē novietotajā "Pekvoda" kausēšanas katlā, ziepjakmenim rosīgi riņķojot ap mani, man pirmoreiz iekrita prātā interesantais atklājums, ka, ģeometriski skatoties, visi ķermeņi, kas slīd pa cikloīdu kā mans ziepjakmens, no jebkura punkta kritīs vienādu laika sprīdi.

Atdarot dzelzs aizvirtni, kas aizsedz kausētavu no priekš­puses, top redzams kails mūris ar divām dzelzs krāšņu mutēm, kuras atrodas tieši zem katliem. Krāšņu mutes nosedz smagas dzelzs durtiņas.

Pavarda versmainais karstums nespēj neko nodarīt klājam, jo zem visa slēgtā laukuma, ko aizņem kausētava, ir ierīkots sekls rezervuārs. Pa aizmugurē ierīkotu ūdensvadu šis rezervuārs pildās ar ūdeni tādā pašā ātrumā, kādā ūdens izgaro. Te nav nekādu skursteņu uz āru; dūmvadi atveras tieši pretējā sienā. Un tagad uz mirklīti palūkosimies atpakaļ.

Bija ap pulksten deviņiem vakarā, kad "Pekvoda" kausētava šajā braucienā tika pirmoreiz iedarbināta. Uzraudzīt šo būšanu pienācās Stabsam.

- Vai viss gatavs? Ņemt nost vāku un laist vaļā! Paliec uguni zem katliem, kok!

Tas nebija grūti izdarāms, jo kuģa namdaris visu brauciena laiku bāza krāsnī skaidas. Te jāpiebilst, ka vaļu medību braucienā tikai sākumā kausētava tiek kurināta ar malku. Vēlāk malka vairs nav vajadzīga; ja nu vienīgi kā līdzeklis ātrākai galvenā kurināmā aizdedzināšanai. Vārdu sakot, pēc izkausēšanas pārpali­kušos sausos un červeļainos taukumus, tagad dēvētus par skrandžiem vai "plāceņiem", kuros vēl joprojām saglabājušās tauku īpašības, izmanto uguns uzturēšanai. Kā pilnasinīgs moceklis sārtā vai mizantrops, kas nodomājis pašsadedzināties, valis, reiz ticis aizdedzināts, pats kalpo par degvielu un sadeg savā ugunī. Vēl tikai trūka, lai viņš ostītu pats savus dūmus! Jo elpot šos dūmus ir briesmīgāk par briesmīgu, un tomēr tie jums jāelpo un ne tikai jāelpo, bet kādu laiku jums nākas dzīvot tajos! Tiem ir neaprakstāma, nešpetna, indiska smaka - tāda droši vien vēdī ap indiešu bēru sārtiem. Tie smird kā pastarās tiesas eņģeļa kreisais spārns un kalpo par pierā­dījumu elles esamībai.

Ap pusnakti kausētava darbojās pilnā sparā. Mēs bijām atbrīvo­jušies no maitas, tika uzvilktas buras; vējš pieņēmās, bieza tumsība klājās pār tuksnesīgo okeānu. Šo tumsību reižreizēm nolaizīja karstas liesmu mēles, izšaudamās no sodrējainajām krāsns mutēm un izgaismodamas katru takelāžas tauvu augšā, gluži kā izdau­dzinātā grieķu uguns. Degošais kuģis devās uz priekšu, itin kā nepielūdzami uz kādu atriebīgu mērķi dzīdamies. Tā drosmīgais hidriots Kanaris27 '' sūtīja cīņā ar piķi un sēru piekrautās brigas, kuras pameta savas pusnakts ostas ar liesmu apņemtiem audekliem buru vietā, mezdamās pretī turku fregatēm un sadedzinādamas tās milzīgā ugunsgrēkā.

Lūkas vāks bija nocelts no augšas, tagad visa kausētava bija viens liels pavards. Uz tā iezīmējās pagānu harpunētāju ēnas ka no Tartara275 nākušas - viņi vienmēr veic kuriķu pienākumus uz vaļu medību kuģiem. Ar garām, zarainām dakšām viņi meta čurkstošos taukuma gabalus sakarsušajos katlos, vai arī bikstīja uguni zem tiem, kamēr vijīgās liesmas čūskīgi locījās ārā no krāsns mutēm, pūlēdamās iekosties viņiem kājās. Dūmi ritinājās prom drūvigiem kamoliem, un katrreiz, kuģim sašūpojoties, arī verdošā eļļa šļankājās katlā, itin kā sniegdamās iešļākties viņiem sejās.

Pretī kausētavas mutei, kādu gabaliņu no lielā koka lūkas vāka bija vinča. Tā jūrniekiem kalpoja par zvilni. Uz tās atstiepās sardzesvīrs, kad nebija cita darba, lūkodamies sarkanajās ugunīs, kamēr apžilbušās acis sprāga vai no pieres laukā. Viņu raupjās sejas, tagad viscaur noziedušās ar sviedriem un sodrējiem, sapin­kātās bārdas un negaidīti barbariskais balto zobu spīdums - tas

Kanaris Konstantins (ap 1790-1877) no Hidreas salas Peloponēsā - (irieķijas valsts un militārais darbinieks; vadīja ugunskuģus, apkarojot turku floti karā par Grieķijas neatkarību 19. gs. pirmajā puse. (Tulk. piezīme.)

1S Tartars (sengr.) - mirušo pazemes valsts. (Tulk. piezīme.) viss neparasti izgaismojās, ugunij niķīgi lāktījot. Viņiem tā stāstot citcitam savus bezdievīgos piedzīvojumus, attēlojot šausmu stās­tus priecas vārdiem, viņu necilvēcīgie smiekli šāvās augšup kā liesmas no krāšņu mutēm, kamēr tieši pretī harpunētāji mežonīgi vicināja milzīgās zarainās dakšas un smeļamos kausus; vējam kaucot, jūra zvārojās, kuģis vaidēja un zvāļojās, tomēr neatlaidīgi nesdams savu sarkano elli tālāk un tālāk melnajā jūrā un naktī, nicīgi grauzdams baltu kaulu un sirdīgi spļaudīdams uz visām pusēm putas; šis uz priekšu traucošais "Pekvods", kas bija piedzīts ar mežoņiem, ugunīm piekrauts, pilnā gaitā traucās, sadedzinā­dams mironi, un, nirstot melnā tumsā, likās esam sava neprātīgā pavēlnieka dvēseles iemiesojums.

Tā tas izskatījās man, kad es stāvēju pie stūres un, ilgas stundas klusēdams, vadīju pa jūru šo ugunskuģi. Pats tobrīd būdams tum­sas ielenkumā, es jo labāk saskatīju citus - sarkanus, bezprātīgus un spocīgus. Nepārtraukti vērojot šīs velnišķīgās ēnas lodājam manā priekšā - pa pusei dūmos, pa pusei ugunī - beigu beigās manā dvēselē dzima radniecīgas vīzijas, tiklīdz paļāvos tai neizprotamajai sapņainībai, kāda vienmēr mani pārņem, pusnaktī pie stūres stāvot.

Taču tajā naktī ar mani notika dīvains (un līdz pat šai dienai neizskaidrojams) atgadījums. Atmodies no īsas snaudas tāpat stāvus, es ar šausmām apjautu kaut ko liktenīgu un nelabojamu. Stūres kluģis no vaļa žokļakaula iebelza man pa sānu, ar ko biju pret to atspiedies, man ausīs neskanīgi iešalkojās buras, sākdamas pludurot vējā; attapos, ka manas acT s ir vaļā; un, tikai pa pusei apjēg­dams, ko daru, mēģināju ar pirkstiem platāk atplest plakstus.

Taču, par spīti visam, es nevarēju saskatīt savā priekšā kom­pasu, pēc kura virzīties, kaut gan man likās, ka vēl pirms maza brītiņa lūkojos tajā mierīgi gaismojoša luktura starā. Man priekšā nebija nekā, tikai necaurredzama tumsa, kuru šad un tad spokaini izgaismoja sarkanie uzplaiksnījumi, un nepārvarama, nomācoša apziņa, ka ši vēja ātrumā traucošā būšana, uz kuras es atrodos, dodas nevis uz kādu ostu, bet atstāj visas ostas aiz sevis. Nomācoša, mulsinoša izjuta, kā nāvē ejot, nāca pār mani. Rokas krampjaini satvēra kluģi, taču man maldinoši likās, ka stūri kaut kāda burvība apvērsusi otrādi. "Mans Dievs! Kas ar mani notiek?" nodomāju. Nudien! Sava īsā snaudiena laikā biju pagriezies un tagad stāvēju ar seju pret kuģa pakaļgalu un kompasu. Vienā mirklī apcirtos - īstajā brīdī, lai novērstu kuģa iegriešanos šķērsām vējam un ļoti iespējamu apgāšanos. Cik priecīgs un pateicīgs biju, atsvabināts no pārdabiskās šīsnakts halucinācijas un fatā­lajiem draudiem nonākt aiz borta!

Neskaties pārāk ilgi sejā ugunij, cilvēk! Nekad ntsnaiffd ar roku uz stūres! Negriez muguru kompasam, paklausi brīdinājumam, ko dod stūre, tev iebelzdama pa sāniem; netici mākslīgai ugunij, tās sarkanā atspīda liek spokainām izskatīties visām lietām. Rīt, dabiskās saules gaismā, debesis būs skaidras; tie, kas kā nelabie svaidījās elles ugunīs, ausmas blāzmā iezīmēsies pavisam citādi un maigāk; uzvarošā, zeltotā, priekpilnā saule ir vienīgais īstais gaismotājs, visi pārējie melo!

Taču pat Zālamans saka: "Cilvēks, kas nomaldījies projām no gudrības ceļa, nokļūs (tas ir, kamēr dzīvs) mirušo draudzē." Tātad nepadodies ugunij, jo tā tevi nomaldinās un nomērdēs, kā uz brīdi izdarīja ar mani. Ir gudrība, kas nes nelaimi; taču pastāv arī nelaime, kura ir neprāts. Ir dvēseles, kurās mīt Ketskila kalnu[130]ērglis, kas spēj vienādi viegli nolaisties tumšākajās aizās un atkal uzlidot no tām, topot neredzams saulainajā bezgalībā. Un pat tad, ja tas mūžīgi mūžam lidinātos pa aizām, tās tomēr atrodas kalnos; tādējādi - lai viņš nolaistos cik zemu nolaizdamies, kalnu ērglis joprojām būs un paliks augstāk par citiem putniem līdze­numos, lai cik augstu tie lidinātos.