Mobijs Diks jeb Baltais valis

32. nodaļa cetoloĢija

Mēs jau dūšīgi vagojam jūras klaidu, drīz pagaisīsim atklātā okeāna bezkrastu plašumos, kur nekādu ostu nesaskatīt. Taču, kamēr tas vēl nav noticis, kamēr ūdenszāļu apvītais "Pekvoda" sāns vēl nav pietuvojies gliemežu aplipinātajam Leviatāna rumpim, jau pašā sākumā būtu jāpievērš uzmanība kādam gandrīz vai neatliekami noskaidrojamam jautājumam; tas būtu jāizdara, lai dziļāk izprastu tos vispusīgos, īpaši leviatāniskos atklājumus un secinājumus, kuri vēl sekos.

Tā ir apkopota un plaša vaļveidīgo sistematizācija, ar ko es patlaban gribētu jūs iepazīstināt. Taču tas nav viegli paveicams uzdevums. Jo līdzinās mēģinājumam klasificēt haosa sastāvdaļas - ne vairāk un ne mazāk.

Uzklausiet, ko par šo tēmu pēdējā laikā sacījuši zinošākie lietpratēji.

"Neviena zooloģijas nozare nav tik sapiņķerēta, kāda ir tā, ko dēvē par cetoloģiju," apgalvo kapteinis Skorsbijs 1820. gadā pēc Kristus dzimšanas.

"Neesmu nodomājis - pat ja tāds uzdevums būtu man pa spēkam - sadalit vaļveidīgos - Cetacea dzimtās un ģintīs. Vēstur­nieku starpā par šo dzīvnieku (kašalotu) nav saprašanās," saka doktors Bils mūsu Kunga 1839. gadā.

"Nespēja turpināt pētījumus tik dziļos ūdeņos." "Necaurska­tāmi aizklāji neļauj mums iepazīt vaļveidīgos (Cetacea'.)."

"Izpētes lauks, kas pilns ērkšķājiem."

"Visi šie nepilnīgie dati tikai plosa mūsu, naturālistu, dvēseles."

Tā runā par vaļiem lielais Kivjē, Džons Hanters un Lesons - šie zooloģijas un anatomijas spīdekļi. Tomēr, lai gan zināšanu šajā jomā ir maz, grāmatu ir daudz; un daļa no tām ir arī par cetoloģiju - zinātni par vaļiem. Ir bijuši daudzi tādi cilvēki - dižāki un necilāki, senāk un nesenāk, sauszemes ļautiņi un jūrnieki, kuri izsmeļošāk vai mazāk izsmeļoši rakstījuši par vaļiem. Pārlū­kojiet kaut vai tikai dažus vārdus: Bībeles autori, Aristotelis, Plīnijs, Aldrovandi, sers Tomass Brauns, Gesners, Rejs, Linnejs, Rondelē, Villoubijs, Grīns, Artēdi, Sibalds, Brisons, Martēns, Lasepēds, Bonneters, Demarē, barons Kivjē, Frederiks Kivjē, Džons Hanters, Ovens, Skorsbijs, Bīls, Benets, Dž. Ross Brauns, "Mirjama Kofina" autors, Olmstīds un svētais tēvs T. Čīvers. Taču, kur noved visi šie darbi, rūpīgi apkopoti, mēs varam spriest pēc jau agrāk minē­tajiem citātiem.

No visiem te piesauktajiem autoriem vienīgi tie, kas seko pēc Ovena, ir redzējuši dzīvus vaļus; tikai viens no viņiem ir bijis īsts vaļu mednieks un profesionāls harpunētājs. Es domāju kapteini Skorsbiju. Vēstījot par atsevišķiem tematiem, kas saistīti ar īsto jeb Grenlandes vali, viņš ir viszinošākā autoritāte. Bet Skorsbijs neko nezināja un nav neko rakstījis par lielo kašalotu, salīdzinājumā ar to, Grenlandes valis gandrīz nav pieminēšanas vērts. Šoviet jāaizrāda, ka Grenlandes valis ir uzurpators, kas ieņēmis vietu uz jūru troņa. Tas pat nav lielākais no vaļiem. Tomēr, pamatojoties uz sense­najām pirmtiesībām un cilvēku dziļās neziņas dēļ, kāda vēl pirms septiņdesmit gadiem apņēma mītisko vai pilnīgi nepazīstamo vali - kašalotu un kāda lielā mērā valda visā pasaulē, ja nu vienīgi dažu zinātnieku mitekļos un vaļu mednieku ostās ne; šī uzurpācija ir bijusi visaptveroša. Pietiks ar to, ja jūs pārlūkosiet aizgājušo dienu dižo dzejnieku sacerējumus - tajās vietās, kur pieminēti leviatāni, un kļūs skaidrs, ka, viņuprāt, jūrās valdīja tikai Grenlandes valis - vienīgais monarhs bez sāncenšiem. Taču beidzot pienācis laiks paziņot jaunumus. Ši te ir Ceringkrosa - klausieties! Labie ļaudis, Grenlandes valis ir gāzts no troņa! Tagad varu pārņem dižais kašalots!

Ir tikai divas grāmatas, kurās mēģināts attēlot dzīvu kašalotu, un kaut kādā mērā tas izdarīts sekmīgi. Tās ir Bila un Beneta grāmatas; viņi abi savā laikā bija ārsti uz angļu vaļu mednieku kuģiem un braukāja pa dienvidjūrām. Abi ir kārtīgi un sakarīgi cilvēki. Viņu darbos atrodamo ziņu par kašalotu, protams, nav daudz, taču tas materiāls, kas tur atrodams, ir lielisks, kaut gan vairāk atgādina zinātniskus aprakstus. Tomēr līdz šai dienai kašalots ne zinātniskajā, ne daiļliteratūrā nav vispusīgi aplūkots.

Tagad vajadzētu saprotami un uzskatāmi sašķirot vaļus - patlaban kaut vai tikai pavirši, lai turpmākie darbi aizpildītu vietas, kas palikušas tukšas. Tā kā neviens no piemērotākiem vīriem nav pielicis roku tādam darbiņam, piedāvāju šim nolūkam savus neci­los pakalpojumus. Neko pilnīgi nobeigtu es jums nesolu, jo ikkatrs cilvēka veikums, kas pasludināts par gatavu, ar to pašu ir pagalam. Neuzņemos arī sniegt sīku anatomisku pārskatu par dažādu sugu pārstāvjiem, vai - vismaz šoviet - vispār sniegt kādu aprakstu. Mans mērķis šajā darbā ir uzmest cetoloģiskas sistematizācijas projektu. Esmu arhitekts, nevis celtnieks.

Taču tas ir grandiozs pasākums. Parastam vēstuļu šķirotājam pastā tas nav pa spēkam. Taustoties nolaisties tiem pakaļ jūras dibenā, ar rokām grābāties gar neattēlojamiem pirmsākumiem - ap pašas pasaules ribām un iegurni - ir biedējošs uzdevums. Kas es tāds esmu, ka man būtu ļauts uzkabināt uz āķa šo leviatānu? Briesmīgās ījaba pārdrošības varot mani atbaidīt. "Vai tas (leviatāns) ar tevi ir vienojies? Neceri uz viņu velti!" Taču es esmu peldējis cauri bibliotēkām un kuģojis pa okeāniem, man ir bijusi darīšana ar vaļiem, esmu tos skāris ar šīm pašām rokām. Es runāju nopietni un pacentīšos. Tikai vispirms jāatrisina daži jautājumi.

Pirmkārt: nenoteiktā un neizstrādātā zinātne cetoloģija jau pašā sākumā pamatojas uz fakta, ka daži līdz šai dienai uzskata par apstrīdamu apgalvojumu, ka valis ir zivs. Savā "Dabas sistematizā­cijā" A. D. 1776. Linnejs paziņo: "Es šoviet nošķiru vaļus no zivīm." Taču es no savas paša pieredzes zinu, ka līdz pat 1850. gadam haizivis un siļķes, sardīnes un mencas, pretēji Linneja norādīju­mam, joprojām mīt tajās pašās jūrās, kur leviatāni.Tas pamatojums, uz ko balstās Linnejs, lūkodams izdzīt vaļus no ūdens, ir šāds: "Tādēļ, ka tiem ir silta divkameru54 sirds, plaušas, kustīgi plakstiņi, iekšējās ausis, penem intrantem feminam mammis lactantem, "55 un, visbeidzot, "ex lege naturae jure meritoque. "56 Es iedevu to visu pārskatīšanai saviem draugiem - Saimonam Meisijam un Čārlzam Kofinam no Nantaketas -, tie abi bija mani ceļabiedri, ar kuriem reiz kopā kuģojām, un abi vienā balsī apgalvoja, ka ar šiem iemesliem nebūt nepietiekot. Bet parupjais Cārlijs pat norādīja, ka tās visas esot blēņas.

Lai jums būtu zināms, ka es, vairīdamies no jebkādiem strī­diem, pievienojos vecajam labajam uzskatam, ka valis ir zivs, un aicinu svēto Jonu mani atbalstīt. Kad šis pamatjautājums būtu nokārtots, nākamais ir - kādu iekšēju īpatnību dēļ valis atšķiras no citām zivīm; es jau minēju, ko par to teicis Linnejs. Taču, īsi sakot, tās ir šādas: plaušas un siltas asinis, turpretī visām citām zivīm plaušu nav, bet asinis ir aukstas.

Tālāk. Kādu raksturojumu varam dot valim, runājot par viņa ārējo izskatu, lai pielīmētu šim eksponātam etiķeti uz visiem laikiem? īsi sakot, valis ir strūklas izsprauslājoša zivs ar līmenisku asti. Tāds ir secinājums. Lai cik aprauta, šī definīcija ir plašu pārdomu iznākums. Valzirgs spļauj ārā ūdeni tāpat kā valis, taču nav zivs, jo ir abinieks[23]. īpaši pārliecinošs ir pēdējais apgalvojums, aplūkojot to kopā ar pirmo. Katram zināms, ka visas zivis, kas pazīstamas sauszemes cilvēkam, ir apveltītas nevis ar plakanisku, bet verti­kālu, atstāvošu asti. Turpretī zivīm, kas pūš strūklas, lai arī astes ir līdzīgi veidotas, tās nemainīgi atrodas horizontālā stāvoklī.

Iepriekš minētā definīcija par to, kas ir valis, tomēr neizslēdz no leviatānu brālības nevienu 110 tiem jūras radījumiem, kurus viszinošākie Nantaketas iedzīvotāji dēvē par vaļiem. No otras puses raugoties - tiem netiek piepulcēta neviena zivs, jo tās autoritatīvi tiek uzskatītas par tādiem nepiederīgām.Slt Ar to pašu arī visas mazās strūklu pūtējas un horizontāli novietoto astu īpašnieces būtu jāievieto cetoloģijas pamatplānā. Un tā, lūk, kur nāk visa vaļu karaspēka lielās divīzijas.

Priekšpiezīme: vērtējot pēc lieluma, es sākotnēji sašķiroju vaļus pa trim GRĀMATĀM ( sadalot tās nodaļās), un tās aptver visus šos radījumus - gan mazus, gan lielus.

I. Vaļi IN FOLIO; II. Vaļi IN OCTAVO; III. Vaļi IN DUODECIMO.

Kā vali IN FOLIO nosaukšu kašalotu, IN OCTAVO - zoben- vali jeb nažspuras delfīnu, IN DUODECIMO - cūkdelfinuy> .

IN FOLIO. Te ievietojamas šādas nodaļas: 1. Kašalots. 2. īstais jeb Crenlandes valis. 3. Finvalis. 4. Kuprvalis. 5. Kašalots. 6. Zobenvalis.

I GRĀMATA (In Folio), 1. nodaļa (Kašalots). Šis valis, ko angļi agrākajos laikos sauca par trampu, fizeteru un laktasgalvu, bet franči mūsdienās dēvē par kašalotu, vāciešiem ir Pottsfisch. Garo vārdu vārdnīcā tas nosaukts par Makrocefalu. Tas, bez šaubām, ir lielākais no zemeslodes apdzīvotājiem, iespaidīgākais

Man ir zināms, ka gandrīz vai līdz šim laikam daudzi naturālisti picpulcējuši vaļiem zivis, dēvētas par lamantīniem un dugongiem (cūkzivis un zāģzivis - pēc Nantaketas Kofinu terminoloģijas). Taču cūkzivis ir trokšņainas un nicināmas salašņas, kas parasti slēpjas upju grīvās un ēd slapju zāli, turklāt tās nepūš strūklas, tādēļ es noliedzu to piederību vaļiem un izsniedzu tām izceļošanas pases 110 Cetoloģijas karalistes. (Aut. piezīme.)

Runa ir par lamantīniem un dugongiem (juras govīm). Nosaukumi "cūkzivis" un "zāģzivis" mūsdienu izpratnē attiecas uz pavisam citiem dzīvniekiem. (Konsultanta piezīme.) no visiem vaļiem, kādus vien iespējams sastapt - majestātiskākais pēc izskata un, beigu beigās, vērtīgākais no komercijas viedokļa, jo ir vienīgais radījums, no kura var iegūt šo dārgo vielu - spermacetu. Par citām šā vaļa īpašībām es vēl runāšu vēlāk. Patlaban mani galve­nokārt nodarbina šā radījuma vārds. Filoloģiski aplūkojot, tas ir bezjēdzīgs. Pirms dažiem gadu simteņiem, kad kašalots kā atsevišķa individualitāte nebija pazīstams, bet šā kustoņa tauki tika iegūti reizēs, kad beigtu vali izskaloja krastā, cilvēkiem likās, ka šo vielu viņiem gādā radījums, kas Anglijā pazīstams kā īstais jeb Gren­landes valis. Tika uzskatīts ari, ka šis pats spermacets - kā var spriest pēc nosaukuma pirmās zilbes - ir tā pati substance, kas reizēm uzbudina Grenlandes vali. Turklāt tajos laikos spermacets bija liels retums, to lietoja nevis apgaismošanai, bet tikai ziedēm un ārstniecībā. To varēja dabūt vienīgi pie aptiekāriem - gluži tā, kā mūsdienās mēs pērkam unci rabarberu. Kad laika gaitā, kā šķiet, kļuva zināma spermaceta īstā daba, tirgotāji saglabāja tā sākotnējo nosaukumu - droši vien tāpēc, lai šā jēdziena zīmiguma dēļ sagla­bātu augstās cenas. Un tā šis nosaukums, gluži iespējams, dažkārt pārgāja arī uz pašu vali, no kura spermacets tiešām tika iegūts.

I GRAMATA (In Folio), 2. nodaļa. īstais jeb Grenlandes valis). Kaut kādā ziņā tas ir cienījamākais no leviatāniem un arī pirmais, ko cilvēks sāka regulāri medīt. No šā radījuma iegūst preci, ko dēvē par vaļakaulu jeb ūsām, un vaļa taukus - komercijas nozīmē tiem bija otršķirīga loma. Vaļu mednieki šo kustoni godā, lietojot visus turpmāk minētos titulus: par vali, Grenlandes vali, melno vali, īsteno vali, īsto vali. Taču patiesās robežas, kurās ietilpināmas tik daudzos vārdos sauktās būtnes, ir visai neskaidras. Kuru vali es esmu ievietojis iedalījuma in Folio otrajā nodaļā? Tas ir lielais valis, kuru angļu naturālisti dēvē par Great Mysticetus, angļu vaļu med­nieki - par Grenlandes vali, franču vaļu mednieki - par Baleine Ordinaire, zviedri - par Groivlands Walfish. Tas ir valis, kuru jau divus gadu simteņus pa Arktikas jūrām vajā holandieši un angļi; tas ir valis, ko amerikāņu mednieki jau sen trenkā pa Indijas okeānu, pie Brazīlijas sēkļiem, ziemeļrietumu krastiem un citām pasaules daļām, dēvētām par vaļu medību laukiem.

Daži apgalvo, ka ir atšķirība starp angļu Grenlandes vali un amerikāņu īsto vali. Taču viņi piekrīt, ka visas būtiskās šo radīju­mu īpašības pilnībā sakrīt; nevienam nekad nav izdevies pierādīt, ka šāda atšķirība pastāv. Visi šie nebeidzamie dalījumi balstās uz visnotaļ nemanāmām atšķirībām, tādēļ dažas dabaszinātņu nozares kļuvušas par gatavajiem režģījumiem un mežģījumiem. Mēs vēl runāsim par īsto vali, aplūkojot arī kašalotu.

I GRĀMATA (In Folio), 3. nodaļa (Finvalis). Ar šādu virsrakstu es ievietoju nodaļā briesmoni, kas tiek dēvēts dažādi - par finvali, spurmuguri, garstrūkli un Lielo Džonu; tas ir redzēts gandrīz visās jūrās, tā izmestās šļākas bieži skatījuši Ņujorkas tvaikoņu pasažieri, kuri šķērsojuši Atlantijas okeānu. Garumā šis finvalis-spurmuguris līdzinās īstajam valim, arī "ūsas" visnotaļ atgādina to, tomēr apkārtmērā nav tik resns un ir gaišākā tonī - gandrīz vai olīvkrāsā. Radījuma milzīgās lūpas it kā rotā vijīgi, iegrebti ornamenti - izlocītas ādas krokas, sapītas krunkas. Šā vaļa ievērojamākā atšķirības zīme ir liela spura, kas bieži redzama virs ūdens -tās dēļ šo radījumu sauc par Fin-Back vali. Šīs spuras garums ir trīs vai četras pēdas, trīsstūra veidā slejas vertikāli augšup no muguras beigu daļas, tās smaile ir ar ļoti asu galu. Arī tad, kad šis radījums atrodas zem ūdens, palikdams pilnīgi neredzams, spura reizumis rēgojas virspusē. Kad jūra ir samērā rāma un vienīgi līmeni tikko jaušami tirpina ņirbīgi apļi, pēkšņi no tiem izceļas šī rēgainā spura, metot ēnu pār savirpinātajiem ūdeņiem; var nodomāt, ka tur redzams saules pulkstenis ar ciparnīcu, kurā iegravētas viļņainas stundu līnijas. Un bieži vien ēna šajā dalījumā rāda nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Finvalis nav sabiedrisks. Liekas, ka šis radījums ir vaļu nīdējs - tāpat kā ir daži indivīdi - cilvēknīdēji. Tas ir visnotaļ bikls, allaž vientulīgs, negaidīti iznirst virspusē tālākajos un nemīlīgākajos ūdeņos; tā taisnā vienstrūklas šļāka uzšaujas augšup kā garš, draudīgs pīķis neauglīgā klajumā. Tā kā šis leviatāns prot likt lietā savu dabas doto spēku un spēju ātri peldēt, nav mūsdienu cilvēka spēkos to vajāt; tas šķiet mūžīgais no vaļu vides izraidītais Kains, kas nes uz skausta iedurtu šķēpu kā īpašu atšķirības zīmi. Tā kā mutē tam ir vaļa ūsa, Finvali dažkārt piepulcina īstajiem vaļiem kādā teorētiskā apakškārtā, dēvētā par vaļukaula vaļiem60, tas ir, ūsainajiem vaļiem. Un šie tā sauktie vaļukaula vaļi bija sadalīti vairākās ģintis, taču mums par tām tikpat kā nekas nav zināms. Platdegunu vaļi un knābjuvaļi, mazie smailgalvainie vaļi un kupr-vaļi, greizmutainie vaļi un aspurņi - tādi bija zvejnieku piešķirtie nosaukumi.

Sakarā ar apzīmējumu "vaļukaula vaļi" ir visai svarīgi pieme­tināt, ka tāda nomenklatūra gan var atvieglot kādas vaļu pasugas nosaukšanu vārdā, tomēr ir veltas pūles tā radīt skaidru leviatānu klasifikāciju, jo - lai ko mēs ņemtu par pamatu: ūsas, kupri, spuras vai zobus, sakārtot vaļus kādā noteiktā cetoloģijas sistēmā nav iespējams, neraugoties uz šim minētajām ķermeniskajām atšķirībām, uz kurām varētu balstīties. Kā tā? Vaļakauls, kupris, muguras spura un zobi - tas viss vaļu sugu starpā sadalīts bez jebkādas kārtības, neņemot vērā citas, svarīgākas īpatnības. Tā gan kašalotam, gan kuprvalim ir kupri, bet tā arī ir visa abu līdzība. Tad vēl - šis pats kuprvalis un arī Grenlandes valis ir apveltīti ar ūsām, taču - ar to pašu atkal līdzība beidzas. Tāpat ir ar visām pārējām jau minēta­jām atšķirībām. Dažādiem vaļiem tās piešķirtas tik daudzveidīgās kombinācijās un katram atsevišķi - tik savdabīgi, ka jebkādas pūles izveidot sistēmu uz šāda pamata ir veltas. Šai klintij uzdūrušies visi naturālisti — vaļu pētnieki.

Kā šķiet, varētu pieņemt, ka vaļa iekšas - tas ir, anatomija, derētu pareizai klasifikācijai. Taču nekā - kas gan, piemēram, Grenlandes vaļa anatomijā ir iespaidīgāks par vaļakaulu? Tomēr mēs jau redzējām, ka ūsas nevar būt par pamatu, lai iedalītu Grenlandes vali kādā pasugā. Un, ja jūs iedziļināsieties leviatānu iekšas, tad neatradīsiet tur pat piecdesmito daļu tādu sistemati­zēšanai noderīgu dotumu, kādus var saskatīt ārpusē. Kas tad vēl atliek? Nekas, tikai aplūkot vali kopumā, visā tā iespaidīgajā augumā, un droši klasificēt. Tieši tāda ir šoviet pielietotā bibliogrāfiskā sistēma - tā ir vienīgā, ko var veiksmīgi kaut kur izmantot, jo ir praktiski pielietojama.

I GRĀMATA In Folio), 4. nodaļa (Kuprvalis). Šis valis bieži manāms pie Amerikas ziemeļu krasta. Te tas nereti ticis notverts un ievilkts ostā. Tam kamiesi ir pamatīga nasta — kā ceļojošam sīkpreču tirgonim, pauniniekam. Varat to godāt par uzskatamu māj­vietas "Zilonis un Pils" izkārtni. Šā vai tā, visvairāk izplatītais nosaukums to nespēj gana labi raksturot, jo arī kašalotam ir kupris, kaut gan mazāks. Un tauki nav īpaši vērtīgi. Taču tam ir ūsas. No visiem vaļiem tas ir rotaļīgākais un vieglprātīgākais, allaž jautru šļakatu un baltu putu apņemts.

I GRĀMATA In Folio), 5. nodaļa (Kašalots - asmugurisj. Par šo vali nekas daudz nav zināms, gandrīz tikai šis nosaukums. Esmu to redzējis pie Hornas raga no liela attāluma. Tas cenšas palikt notālēm, bēgdams gan no medniekiem, gan no filozofiem. Šis valis nav gļēvulis, tomēr allaž rāda cilvēkiem tikai mugurpusi, kas paceļas no ūdens kā gara, šaura kalnu grēda. Lai tik peld vesels! Man par šo vali ir maz kas zināms, un nevienam citam arī nav nekā, ko teikt.

I GRĀMATA (In Folio), 6. nodaļa (Zobenvalis). Vēl viens atturīgs džentlmenis ar vēderu sēra dzeltenumā, un šo krāsu tas, bez šaubām, ieguvis elles dibenā, dziļāko ieniršanu laikā trīdamies gar pekles plāksnēm, ar kurām tā izlikta. Tas manīts reti, vismaz es esmu to redzējis vienīgi tālākajās dienvidu jūrās un arī tad parasti no tik liela attāluma, ka ģīmi nav izdevies apskatīt. Tas netiek vajāts, jo tik un tā aizbēgtu, aizvilkdams sev līdzi jebkuras tauvas. Par šo vali stāsta zilus brīnumus. Ardievu, sērvēdervali! Nevaru par tevi neko vairāk pastāstīt, nedz arī kāds cits no Nanta­ketas iedzīvotājiem te varētu kaut ko piebilst.

Te I grāmata In Folio) beidzas. Un sākas II In Octavo). IN OCTAVO[25]'.

Te ietilpināmi vidēja izmēra vaļi, no kuriem jānosauc: I. Pelēkais delfīns; II. Melnais delfīns; III. Narvalis; IV. Valis - slepkava; V. Amurzivs.

II GRĀMATA In Octavo), 1. nodaļa (Pelēkais delfīns). Kaut gan šis radījums, kura skaļā, skanīgā dvašošana, pareizāk sakot, strūklu pūšana sauszemes cilvēkiem kļuvusi gandrīz par izteicienu, ir plaši pazīstams dziļumu iemītnieks, tomēr vaļiem to parasti nemēdz piepulcēt. Taču, tā kā tas apveltīts ar visām leviatānam raksturīgajām īpašībām, naturālisti lielākoties minējuši to kopā ar vaļiem. Tas ir visnotaļ piemērotā in Octavo lielumā - no piec­padsmit līdz divdesmit piecām pēdām garumā un ar attiecīgi apaļīgu vidukli. Šie radījumi peld baros, netiek pastāvīgi medīti, lai gan tiem ir pietiekami daudz tauku, kas der gaismekļu eļļai. Daži zvejnieki uzskata šo delfīnu tuvošanos par lielā kašalota priekšvēstnesi.

II GRĀMATA In Octavo), 2. nodaļa. Melnais delfīns, grindvalis). Es lietoju tos nosaukumus, kas ir pazīstami zvejniekiem, jo tie mēdz būt atbilstošākie. Ja kāds no apzīmējumiem ir aptuvens vai neizteiksmīgs, es tā arī pateikšu un piedāvāšu citu. Tā, piemēram, ir šajā gadījumā ar melno delfīnu, jo melnā krāsa raksturīga gandrīz visiem vaļiem. Tāpēc varat to saukt par hiēnvali, ja vēlaties. Šā delfīna rijība ir labi pazīstama, turklāt tam lūpu kaktiņi uzliekti uz augšu, tāpēc liek tam allaž smaidīt pastāvīgu Mefistofeļa smaidu. Šis valis ir apmēram sešdesmit vai astoņdesmit pēdu garš. Tas sastopams gandrīz visos platuma grādos. Peldot šis delfīns mēdz īpatnējā veidā izbāzt no ūdens savu līko muguras spuru, kas atgādina romieša degunu. Kad nekā piemērotāka nav pie rokas, kašalotu mednieki dažkārt gūsta arī hiēnvali, lai papildinātu lēto tauku krājumus pašu vajadzībām — jo ir taupīgi saimnieki, kuri tajās reizēs, kad nav jāuzņem viesi, smaržīgu vaska sveču vietā dedzina smirdīgas tauku sveces. Lai gan šiem delfīniem tauku kārta ir visai plāna, daži no tiem tomēr var nodrošināt vairāk par trīsdesmit galoniem tauku.

II GRĀMATA In Octavo), 3. nodaļa Narvalis jeb ilkņdelfīns, saukts degunvalis). Vēl viens nepiemērota nosaukuma piemērs -šis valis tā iedēvēts, iespējams, smailā raga dēļ, kas kļūdaini ticis noturēts par degunu. Šis radījums ir aptuveni sešpadsmit pēdu garš, bet rags sasniedz vidēji piecu pēdu garumu, atsevišķos gadījumos desmit un pat piecpadsmit. Pareizāk sakot, tas nav rags, bet gan pagarāks ilknis, kas rēgojas tam laukā no rīkles taisnā līnijā, kas nav gluži horizontāla. Tomēr tas ir atrasts tikai kreisajā pusē, tāpēc piešķir tā īpašniekam tādu kā ļaunu vēstošu izskatu - kaut ko no lempīga kreiļa lamzacīguma. Kā precīzāk nosaukt šo ziloņkaul-balto ragu vai durkli, ir grūti pateikt. Neliekas gan, ka šis valis to liktu lietā tā, kā ar savu aso degunu rīkojas zobenzivs un šķēpzivs, kaut gan daži jūrnieki man stāstījuši, ka narvalis pielietojot šo ragu kā grābekli, lai ar to uzrakņātu jūras dibenu, meklējot barību. Čārlijs Kofins apgalvoja, ka rags narvalim esot vajadzīgs, lai izsistos cauri ledum, kad tas polārajās jūrās uzpeld un atklāj, ka ūdens virsma pārklāta ar ledus kārtu. Taču pierādīt šo pieņēmumu pareizību nav iespējams. Es uzskatu, ka narvaļa rags, lai kāds būtu šā vienā pusē novietotā asmeņa uzdevums, varētu lieliski noderēt papīrnaža vietā, uzšķēržot vēl neatgrieztas pamfletu lapas. Esmu dzirdējis, ka narvali dēvē arī par ilkņaino vali, ragvali un vienradž-vali. Tas neapšaubāmi ir aizraujošs vienradzisma piemērs - tāds, kādi allaž ir atrodami gandrīz visās dzīvās dabas valstībās. No dažu klostermūku - senu zinātnisko darbu autoru sacerējumiem zinu, kašā paša jūras vienradža rags tajos laikos ticis uzskatīts par spēcīgu līdzekli pret jebkuru indi, tādēļ zāļu gatavošana no tā nodrošinājusi pamatīgus ienākumus. No tā tikuši iztvaicēti arī ostāmie sāļi ģībstošām lēdijām - gluži tāpat kā tagad tādi tiek gatavoti no briežu ragiem. Kādreiz narvaļa rags ticis atzīts par lielu retumu un izraisījis vispārēju ziņkāri. Veclaicīgā, nomelnējušā foliantā - senā, ar gotiskiem burtiem rakstītā tekstā izlasīju, ka sers Mārtiņš Frobišers62 atgriezies no brauciena, kurā viņu izvadījusi karaliene Besa6\ laipni mādama ar gredzenoto roku no Grīnvičas pils loga, kamēr dūšīgais kuģis peldēja lejup pa Temzu. "Kad sers Mārtiņš pārradās no šā brauciena," foliants vēstīja, "jūrasbraucējs, locīdams ceļus, pasniedza Viņas Augstībai garumgaru narvaļa ragu, kas pēc tam ilgu laiku

62 Frobi.Sers Mārtiņš (1539-1594) - angļu jūrasbraucējs. (Tulk. piezīme.) Domāta Elizabete I (1533-1603), kas Grinvičas pilī pavadījusi bērnību un jaunību. (Tulk. piezīme.)

karājās Vindzoras pilī pie sienas." Kāds īru autors apgalvo, ka arī grāfs I .esters64 tāpat, ceļos nokritis, pasniedzis Viņas Augstībai ragu, kas nācis no kāda sauszemes vienradža.

Pēc izskata narvalis ir visai iespaidīgs, tas mazliet atgādina leopardu, būdams pienbaltā krāsā, ar skaidri saskatāmiem apaļiem un gareniem melniem plankumiem. Tauki tam ir ļoti vērtīgi, gaiši un caurspīdīgi, taču to ir maz, tāpēc narvalis netiek bieži medīts. Tas lielākoties mīt polārajos ūdeņos.

II GRĀMATA (In Octavo), 4. nodaļa (Zobenvalis). Par šo vali nantaketieši neko daudz nezina, un profesionālie dabas pētnieki jēdz vēl mazāk. Esmu to redzējis tikai iztālēm un varu apliecināt vienīgi to, ka slepkavīgais valis mēdz būt aptuveni tikpat liels kā pelēkais delfīns. Tas ir gana nešpetns — īsts Fidži mežonis. Tas reizēm ieķeras lūpā lielajam valim in Folio un karājas tur kā dēle, līdz milzis tiek izmocīts līdz nāvei. Šis valis - slepkava nekad netiek medīts. Nav gadījies dzirdēt, kādi ir šā vaļa tauki. Taču, ja runājam par tā vārdu - tas ir visnotaļ nepelnīts. Jo mēs visi esam slepkavas - gan uz zemes, gan jūras, Bonapartus un haizivis ieskaitot.

II GRĀMATA In Octavo), 5. nodaļa (Āmurzivs Šī augstdzimusī persona ir kļuvusi pazīstama astes dēļ, ar ko tā mēdz zvelt saviem ienaidniekiem. Tā ierīkojas uz vaļa in Folio muguras un, tā peldot, atmaksā ar pļaukām - kā daži skolotāji, kas dzīvē tiek uz priekšu ar līdzīgiem paņēmieniem. Par āmurzivi ir zināms vēl mazāk nekā par zobenvali. Abi šie radījumi ir ārpus likuma - pat jūrās, kurās likumu nav.

Te beidzas II GRĀMATA In Octavo). Un sākas III GRĀMATA (.Duodecimo).

IN DUODECIMO. Te ierindojami mazāki vaļi. 1. Urrādelfins. 2. Pirātdelfins. 3. Ziemeļu delfīns.

Tiem, kam nav gadījies īpaši iedziļināties šā temata studijās, varētu likties dīvaini, ka zivis, kuras garumā parasti nepārsniedz četras vai piecas pēdas, ierindojušās starp VAĻIEM, jo šis vārds tā vispārpieņemtajā nozīmē vienmēr uzvedina uz domām par milzu lielumu. Tomēr radības, kas pieminētas iedalījumā ar virsrakstu "in Duodecimo", neapšaubāmi ir piederīgas vaļiem, turklāt iekļaujas manā definīcijā, ka valis ir zivs, kas pūš strūklas un apveltīts ar līmeniski novietotu astes spuru.

III GRĀMATA In Duodecimo), 1. nodaļa (Urrādelfīns jeb parastais delfīns). Tas ir sastopams gandrīz uz visas zemeslodes. Šo vārdu es tam izvēlējos pats, jo ir dažādi delfīnu paveidi, tādēļ jādara kaut kas, lai tos būtu iespējams atšķirt. Šo es tā nodēvēju tāpēc, ka šie delfīni allaž peld pa jūru lielos un jautros baros, ik pa brītiņam lidodami debesīs kā gaisā pamestas cepures virs pūļa galvām Ceturtā jūlija svētkos. Jūrnieki parasti apsveic šo būtņu parādīšanos ar lielu prieku. Tie vienmēr jūtas pacilāti un rotaļāda­mies iznirst no vēja saceltajiem viļņiem vēja pusē. Šie zeļļi aizvien traucas ātrāk par vēju. Cilvēki to parādīšanos uzskata par labu zīmi. Ja arī jūs nesauksiet trīsreiz urā, ieraugot šo dzīvespriecīgo radījumu, tad lai debess jūs sargā, jo jums nav izprotams dievišķais jautrības gars. Labi paēdis, apaļīgs urrādelfīns dod veselu galonu lielisku šķidru tauku. Taču ārkārtīgi vērtīgs ir maigais, caurspīdī­gais šķidrums, kas atrodams šis būtnes žokļos. To iecienījuši juvelieri un pulksteņmeistari. Jūrnieki ieziež ar to savus striķus. Vai zināt - delfīnu gaļa ir brīnum garda. Iespējams, ka jūs nekad neesat par to iedomājušies, bet delfīni pūš strūklas. Tās gan ir nelielas, tādēļ nav viegli ieraugāmas. Tomēr nākamajā reizē, kad radīsies iespēja, pavērojiet - un pamanīsiet, ka tas ir lielais kaša­lots, tikai miniatūrā.

III GRĀMATA (In Duodecimo), 2. nodaļa (Pirātdelftns). Tas ir īsts pirāts. Gaužām negants. Manuprāt, sastopams tikai Klusajā okeānā. Tas ir lielāks par parasto - urrādelfīnu, apmēram tāda paša apveida. Ja tiktu nokaitināts, tas būtu gatavs uzbrukt pat haizivij. Esmu daudzreiz piedalījies tā vajāšanā, taču vēl nekad neesmu redzējis kādu no tiem notvertu.

III GRĀMATA (In Duodecimo), 3. nodaļa (Ziemeļu delfīns). Vislielākais delfīns un, cik zināms, atrodams tikai Klusajā okeānā.

Līdz šim laikam tas bija pazīstams tikai ar angļu nosaukumu, ko tam devuši zvejnieki - īstā jeb Grenlandes vaļa delfīns, laikam jau tāpēc, ka tas parasti pavada šo vaļveidīgo. Apveida ziņā tas mazliet atšķiras no urrādelfīna, viduklis nav tik apaļīgs, siluets ir džentlmeniskāks. Tam nav muguras spuru (citiem delfīniem lielā­koties ir), bet ir skaista aste un skumjas, riekstu brūnas indieša acis. Tā izskatu bojā tikai baltā rīkle. Kaut gan mugura līdz pašām sānspurām tam ir piķa melna, taču redzama gaiša līnija - kā uz kuģa korpusa, saukta par "spožo jostu", kas stiepjas no galvas līdz astei, nošķirot tumšo krāsu no gaišās - melnā ir augšā un baltā lejā. Baltums klāj daļu delfīna galvas un viņa muti, tāpēc tas izskatās tāds, it kā nule būtu aizsprucis no zaglīgas mielošanās pie miltu maisa. Vislielākajā mērā ļaunīgs un zaglīgs izskats! Tauki tam ir tādi paši kā parastajam delfīnam.

* * *

Tālāk par in Duodecimo šī klasifikācija nesniedzas, jo delfīni ir mazākie no vaļiem. Un tā mēs jau esam uzskaitījuši visus nozīmīgākos Leviatānus. Tomēr ir vēl veseli bari izplūdušu, nenoķeramu, gandrīz mītisku vaļu, par kuriem es, būdams amerikāņu vaļu mednieks, esmu tikai dzirdējis. Es nosaukšu to vārdus, kas tiek lietoti jūrnieku kajītēs - varbūt šis uzskaitījums noderēs nākamajiem pētniekiem, kuri gribēs pabeigt to, ko es šeit iesāku. Ja turpmāk kāds no'zemāk minētajiem vaļiem tiktu notverts un izmērīts, to būtu viegli pievienot šai sistēmai, iedalot tos pēc apmēriem - in Folio, in Octavo vai in Duodecimo. Pudeļdegunvalis66, grabažvalis, pudiņgalvas valis, kapučvalis, vadoņvalis, lielgabalvalis, liesais valis, varavalis, ziloņvalis, leduskalnvalis, moluskvalis, zilais valis67 un tā tālāk. Islandiešu, holandiešu un senlaiku angļu autori pieminējuši vēl daudzus citus nevienam nezināmus vaļu nosaukumus, kuri dažkārt ir pavisam neiedomājami. Taču es tos izlaidīšu kā pilnīgi novecojušus; man pat ir iemesls domāt, ka tie ir tikai tukšas skaņas, pilni leviatānisma, kas neko nenozīmē.

Beigu beigās atkārtošu to, ko teicu jau sākumā: mana klasifi­kācija šoviet netiks nedz pabeigta, nedz arī tūlīt pilnveidota. Kā jau noprotat, esmu turējis doto vārdu. Taču tagad es atstāju savu cetoloģisko sistēmu, nenovedot to līdz galam - apmēram tā, kā tika pamesta nenobeigta dižā Ķelnes katedrāle, kuras līdz galam neuzbūvētajā tornī tā arī palika stāvam krāns ar trīsi. Jo tikai mazas celtnes ir lemts pabeigt to sākotnējiem arhitektiem; lielo un patiesi diženo pilnveidošana allaž tikusi atstāta nākotnes cilvēku ziņā. Lai Dievs mani pasarga no jebkā pilnīgas pabeigšanas! Visa šī grāmata ir tikai melnraksts, ne vairāk, patiesībā melnraksta uzmetums. Ak, Laiks, Spēks, Nauda un Pacietība!