Mobijs Diks jeb Baltais valis

64. nodaļa STABSA VAKARIŅAS

Stabss bija nobeidzis savu vali labu gabaliņu no kuģa. Valdīja dziļš klusums, un mēs, sajūguši kopā trīs laivas, sākām lēnītēm vilkt trofeju uz "Pekvodu". Un, kad mēs - astoņpadsmit vīru ar trīsdesmit sešām rokām un simt astoņdesmit pirkstiem - stundu pēc stundas lēnā gaitā vilkām uz priekšu pa jūru nekustīgo, samilzušo ķermeni, raudamies vai pušu, kā šķita, brīžam tas tikpat kā neļāvās kustināms un pavirzījās tikai izretis; tā bija lieliska izdevība pārliecināties, cik milzīga ir masa, ko velkam. Jo pa lielo Hang-Ho kanālu, vai kā nu to sauc tur, Ķīnā, četri vai pieci kūliji, iedami gar krastu kājām, velk uz priekšu smagi piekrautu džonku ar jūdzes ātrumu stundā; taču mūsu stieptā milzu barža virzījās tik smagi, it kā būtu līdz malām pilna ar svinu.

Sāka tumst, taču trīs "Pekvoda" grotmastā piekarinātie gaismekļi rādīja mums ceļu, līdz tuvāk tikuši, mēs ieraudzījām Ahābu izkarinām aiz borta vēl vienu papildu gaismekli. Kādu brīdi ar tukšu skatienu nolūkojoties valī, kas šūpojās viļņos, viņš, kā parasti, lika to nogādāt drošībā uz nakti un pēc tam, iedevis gaismekli kādam no kuģa ļaudīm, gāja savu ceļu - nokāpa kajītē un v^rs nerādījās līdz pat rītam.

Kaut gan kapteinis Ahābs, izrīkodams šā vaļa vajāšanu, izrādīja, tā sakot, parasto aizrautību, tomēr likās, ka tagad, kad radījums bija pagalam, kapteini no iekšienes grauza kāda neap­mierinātība, nepacietība vai vilšanās; itin kā šā līķa izskats viņam atgādinātu, ka vēl jānobeidz Mobijs Diks un ka visi tūkstoš bortam pievilktie vaļi ne par sprīdi netuvinās atrisinājumam lielo nodomu, kas bija viņu apmājis. Drīz vien, dzirdot trokšņus, kādi atskanēja uz "Pekvoda" klāja, varēja nodomāt, ka visa apkalpe gatavojas izmest enkuru dziļumā; pa klāju tika vilktas smagas ķēdes un, tām žvadzot, laistas lejā pa caurumiem bortā. Taču ar šim žvarkstošajām ķēdēm savažos milzu ķermeni, nevis kuģi. Pievilkts ar galvu pie kuģa pakaļgala un asti pie priekšgala, melnais vaļa vraks tagad gulēja cieši līdzās kuģa korpusam, un, vērojot cauri nakts tumsai, kas bija aizklājusi mastus un takelāžu, tie abi - kuģis un valis, izskatījās pēc diviem milzīgiem kopā sajūgtiem vēršiem - viens no tiem bija apgūlies, bet otrs - joprojām kājās.194

Sadrūvējies Ahābs tagad bija pati klusībā, vismaz tā viņš iztu­rējās uz klāja, bet Stabss - pirmais palīgs, savas uzvaras iekarsēts, izrādīja neparastu, bet visnotaļ labdabīgu uzbudinājumu. Viņš bija tik nepieredzēti rosīgs, ka līdzsvarotais Starbeks, kam viņš bija oficiāli pakļauts, klusēdams atkāpās un uz laiku atstāja viņa ziņā visas kārtojamās darīšanas. Drīz vien dīvainā kārtā atklājās kāds mazs sīkums, kas vēl papildus bija Stabsu ielīksmojis. Būdams gardēdis, Stabss gatavojās negausīgi tiesāt vaļa gaļu - kā visgardāko kumosu savā gaumē.

- Siteni, siteni pirms gulētiešanas! Ei, Degū! Rāpies pār bortu un nogriez man astes gabalu!

Jums jāzina, ka, lai gan šie mežonīgie vaļu zvejnieki nemēdz pēc visvarenās militārās doktrīnas pieprasīt no ienaidnieka tūlītēju kara izdevumu atlīdzināšanu (vismaz līdz brauciena guvuma realizēšanai), tomēr laiku pa laikam gadās nantaketieši, kam patiesi garšo kašalota gaļa - tieši no Stabsa minētās astes daļas, kur ķermenis sašaurinās.

Ap pusnakti sitenis bija izgriezts un izcepts; Stabss divu spermaceta eļļas lukturu gaismā svinīgi stājās pie savu kašalota vakariņu tiesāšanas, pieslējies pie kabestāna, it kā tas būtu bufete. Viņš nebija vienīgais, kas tajā naktī mielojās ar vaļa gaļu. Pievie­nodamas savu šņakstināšanu viņa šmakstināšanai, tūkstošiem un atkal tūkstošiem haizivju ņudzinājās apkārt beigtajam Leviatānam,

1,1 Te varētu minēt kādu niecīgu apstākli. Visdrošāk un visstiprāk piesiet vali pie kuģa var tieši aiz astes, jo sava pamatīgā biezuma dēj ši ķermeņa daļa ir attiecīgi pati smagākā, ja neņem vērā sānspuras, un visai lokana, pat pēc nāves, tāpēc tā nogrimst zem ūdens līmeņa, un to no laivas nav iespējams aizsniegt ar roku, lai apņemtu tai apkārt ķēdi. Taču šī grūtība ir uzveicama ar attapību: tiek sagatavota maza, izturīga virvīte ar koka pludiņu vienā galā un smagumu vidū; otrais gals tiek piestiprināts uz kuģa. Koka pludiņu veikli uzpeldina otrpus nekus­tīgajai masai, un, tādejādi to apjožot, iespējams ar virves palīdzību apņemt tai apkārt ari ķēdi; kad važa apņēmusi ķermeni, to beigu beigās savelk ap astes tievāko daļu - tajā vietā, kur tā sadalās platajās lāpstspūrās. (Aut. piezīme.) gardi dzīrojot ap viņa taukumiem. Nedaudzos gulētājus lejā, kojās, ne reizi vien pamodināja neganti haizivs astes belzieni pa kuģa korpusu, tikai dažu collu attālumā no gulētāja sirds. Pārkaroties pār malu, jūs varētu plēsoņas ieraudzīt (tāpat kā pirms tam dzirdējāt) ņurdzam melnajos, drūmajos ūdeņos un apgriežamies uz muguras ikreiz, kad tās izplēsa no vaJa miesas milzīgus tauku klunčus cil­vēka galvas lielumā. Tādas haizivju dzīres varētu likties neticamas. Kā gan viņām izdodas no tādas gludas, slidenas virsmas izraut tik simetriskus kumosus? Tā ir daļa no Visuma visaptverošās mīklas. Zīmes, kādas haizivis atstāj vaļu ķermenī, var pielīdzināt visdrīzāk caurumiem, kādus izurbj galdnieks, lai tajos ieskrūvētu skrūves.

Kaut gan dūmu apņemtā ellišķīgā jūras kaujā jūs redzat ilg- pilnas haizivis lūkojamies augšup uz kuģu klājiem kā ap galdu sasēdušos suņus, kamēr uz galda tiek sadalīta jēla gaļa, - tās ir gatavas norīt katru nogalināto, ko tām pametīs; un, kaut gan pa to laiku, kamēr drošsirdīgie miesnieki uz klājgalda ar apzeltītiem un izrotātiem nažiem kanibāliski graiza cits cita dzīvo gaļu, arī haizivis ar savām dārgakmeņu mutēm plēsdamās zem galda plosa gaļu, tikai jau mirušu; un, pat ja mēs apmainītu visus vietām, atkal iznāktu tieši tas pats - tā sakot, drausmīgi zvērīga būšana - kā vieniem, tā otriem; kaut gan haizivis ir visu vergu kuģu pakalpīgas pavadones, tiem šķērsojot Atlantiju, uzticīgi peldēdamas līdzās, lai būtu pie rokas, ja ievajadzētos kaut kur nosūtīt saini vai cienīgi apbeaīt mirušu vaņģinieku; un, kaut gan varētu minēt vēl šādus tādus piemērus, kur noliktā laikā, vietā un gadījumā salasās haizivju sabiedrība uz trokšņainām viesībām, tomēr nav iedomājams, kad un kur jūs vēl varētu tās ieraudzīt tik kuplā skaitā, priecīgākā prātā un veselīgākā garastāvoklī kā pie beigta Leviatāna, kas jūrā uz nakti pievilkts klāt vaļu medību kuģim.

Ja jums nekad nav gadījies šādu skatu novērot, tad atturieties no prātuļojumiem par Sātana pielūdzējiem un nelabā ieēdināšanu pielabināšanas nolūkos.

Taču tobrīd Stabss tādā pašā mērā likās dzirdam šmakstinā- šanu no lejas, no banketa, kas notika tik tuvu viņam, kā haizivis pievērsa uzmanību viņa epikūriskajai lūpu čāpstināšanai.

- Kok! Kok! Kur tas vecais aitasgalva iekritis? - viņš piepeši iekliedzās, platāk iepletis kājas, it kā vēlēdamies pietiekamāku pamatu savām vakariņām un ietriekdams gaļas gabalā dakšiņu, it kā cilātu žebērkli.

- Kok, ei, kok! Kuģo šurp, pavārniek!

Vecais nēģeris, būdams ne visai priecīgi noskaņots pēc tam, kad viņu izcēla no siltās gultas tik nepiemērotā laikā, zvāļodamies izklabažāja no kambīzes, jo viņam, kā daudziem melnādainajiem večukiem, kaut kas nebija kārtībā ar locītavu bļodiņām, kuras viņš neturēja tik spodras kā pārējās bļodas; vecais Sproggalvis, kā viņu dēvēja, steberēja, vilkdams kājas gar zemi un balstīdamies uz pavarda knaiblēm, kas bija raupji pagatavotas no iztaisnotām mucas stīpām; vecais moris atkleberēja un, paklausījis rīkojumam, palika stāvam Stabsa bufetes otrā pusē ar saliktām rokām, atspiedies uz sava div­kāršā spieķa, vēl zemāk noliecis salīkušo muguru, taču pašķiebis galvu sānis, lai priekšpusē būtu tā auss, ar kuru viņš labāk dzirdēja.

- Kok, - sacīja Stabss, aši pacēlis pie mutes visai sarkanīgu gaļas gabalu, - vai tev neliekas, ka tas sitenis ir pārcepts? Tu to par daudz saklapēji, tas ir pārāk mīksts. Vai tad allaž neesmu tev teicis, ka labam vaļa sitenim jābūt pastingram? Tur ārā, aiz sānborta, ir haizivis, - vai neredzi, ka tām labāk tīk cietāka un sulīgāka gaļa? Kādu jandāliņu tās taisa! Kok, ej un aprunājies ar tām! Saki, ka neviens viņām neliedz pieklājīgi un sātīgi cienāties, tikai lai paliek klusu. Velns par stenderi, es pat savu paša balsi nevaru dzirdēt! Aiziet, pavārniek, nodod manu rīkojumu. Še, ņem lukturi, - Stabss paķēra vienu gaismekli no savas bufetes, - tagad ej un pasludini šīm, ko vēlēju!

Vaigā sadrūmis, vecais Sproggalvis paņēma pasniegto lukturi un aizkliboja pār klāju pie borta; tur, pastiepis roku ar lukturi pēc iespējas tuvāk ūdenim, lai labāk redzētu savu draudzi, ar otru roku svinīgi pacēla gaisā knaibles un, pārliecies tālu pār bortu, bezzobu muti čāpstinādams, ņēmās teikt uzrunu haizivīm, kamēr Stabss, nedzirdami piezadzies aizmugurē, noklausījās viņa vēstīto.

- Mani višumlļie, man višužēlīgi vēlētš pavēš'tīt jumš, ka jums vajg izbeigt šitādš trokšnlš. Vai jūš dzird, ko eš šacīj? Šātanš, jums vajg stāt to šnakarēšanš! Mašša Štabš šacij, ka jūs var piestampāt kuņģis līdz lūkai, tak Dies sargi, kad jūš beigs to šaušmīg škandāl?

- Kok, - iestarpināja Stabss, pavadīdams iebildi ar negaidītu grūdienu pa večuka plecu. - Kok, velna raušana, vai tad spredi­ķojot brīv šitā lādēties? Tā tu neatgriezīsi grēciniekus, kok.

- Kuroš grēciniekš? Šitiem jūš var šprediķot paš! - nēģeris sadrūmējies novērsās, lai ietu.

- Nekā, pavārniek, penterē tālāk!

- Labš ir. Mani višudārgie brāļi iekš…

- Pareizi ir, - iedrošināja Stabss, - vajag ar labu, varbūt sanāks.

Un Sproggalvis turpināja: - Jūš višš ir haiziviš un briesmo-

nīgš rīmš pēc dabaš, bet eš jumš teikš, višudārgāš haižuvš, ka šitādš rijīgumš - jūš pārštāj švitināt tāš nolādētāš ašteš! Kā jūš varēš man dzirdēt, ja taišīš tādš ellišķīgs žobgriešanš?

- Kok! - uzbļāva Stabss, sagrābdams viņu aiz apkakles. - Es negribu dzirdēt šitādus lāstus! Runā pieklājīgi!

Un sprediķis atsākās vēlreiz: - Pie jūšu rijībš, višumīļie brālīšši un māsšiņš, jūš nav vainojamš, taš jumš no dabaš dotš, un tur nekaš nav līdzamš, bet jumš vajg gūt viršrok pār šitādš iedabš, tādš ir jautājumš. Jūš ir haiživiš, taš ir škaidrāk par škaidru, bet, ja jūš tikš galā ar tāš haiživiš, kaš šēž iekšā jūšoš, tad jūš būš gatavie eņģelīš, taš ir, ka ikkatrš eņģelš ir kā nākas pievārētš haiživiš. Paklaušiet, brālis! un pacentietieš uzveštieš šmalkāk, cienādamieš ar šito valzivš! Nekampiet ārā taukumš no šav kaimiņ rīkleš, šaku, vai ta viena haiživš ir tiešīgāk šarītieš pie valzivš, nekā otrš? Dievš man liecinieks, nevienai no jumš nav tiešīb uz šito valzivš, tā pieder vēl kādam. Man zināms, ka dažiem no jumš ir briešmotīg lielāš rīkliš, lielāks kā citiem; tak pie lielāš rīkles pa reizei ir maziņš vēderš. Tāš lielāš rīkleš nav priekš tam, lai rīt višu nošt, bet lai nokrimšt kādu nieku arī priekš maziņš haiživītš, kurāš pašš netiek klāt pacienātieš.

- Tas ir ko vērts, vecais aitasgalva! - iesaucās Stabss. - Tas ir visnotaļ kristīgā garā! Tālāk, tālāk!

- Nav jēgaš vēštlt tālāk, tāš nolāpītāš nelieteš tik un tā mudžināšieš pa šito ņurdzekliš un blieziš ar aštēm, mašša Štābs.

Šie nav dzirdējuš neviena vārda, nav jegaš sludināt šitādiem rīmām, tā šakot, kamēr šie nebūš pieštampājuš vēderš, bet vēderiš šiem ir bezdibenīgš, bet, kad šie beidzot būš to piepildījuš, tad nekāda uzklaušīšana nebūš; šie tūlītāš ieš zem ūdeniš un tur šnaudujoš kaut kur uz korāļiš un nedzirdēš itin neko, mūžīgi mūžoš.

- Zvēru pie savas dvēseles, es domāju tāpat, tādēļ dod šīm savu svētību, aitasgalva, un es iešu atpakaļ pie savām vakariņām.

Te Sproggalvis, pastiepis abas rokas pār zivju ņudzekli, griezīgi iespiedzās:

- Nolāpītāš avitiņaš! Taišiet tur viššaušmīgākš trokšņiš, kāduš vien var; pieštūķē pilluš šavuš šātan kuņģuš, kamēr tie plīšīš, un špragštiet nošt!

- Bet tagad, kok, - sacīja Stabss, atsākdams vakariņot pie kabestāna, - apstājies tur, kur pirmiņ stāvēji, turpat man pretī, un klausies uzmanīgi.

- Eš klaušoš! - nosvepstēja Sproggalvis, atkal nostādamies iemīļotajā pozā, uz knaiblēm atspiedies.

- Labi, - teica Stabss, pa to laiku piebāzdams muti. - Atgrie­zīsimies pie šitenā siteņa. Vispirms, - cik vecs tu esi? kok?

- Kādš tam šakarš ar šito šitenš? - vecais nēģeris īgni noprasīja.

- Klusu! Cik vecs tu esi, kok?

- Ap deviņdešmit, kā rādāš, - tas drūmi norūca.

- Un tu esi nodzīvojis uz pasaules turpat simt gadu, bet vēl nemāki, kā nākas, izcept vaļa siteni? - to teikdams, Stabss ātri iebāza mutē vēl vienu kumosu, pie pēdējiem vārdiem šis gaļas gabals šķita esam izteiktā jautājuma turpinājums. - Kur tu esi dzimis, kok?

- Pēc izbraukšanaš, uz prāmja, kaš peld pa Roanoko.

- Uz prāmja!? Tas tik ir joks! Bet es gribēju zināt, kādā zemē tu esi dzimis, kok.

- Vai ta eš neteicu, ka Roanoko? - koks atcirta.

- Nē, neteici vis, kok, bet es tev tūlīt pateikšu, kādēļ to vaicāju. Tev ir jābrauc mājās un jāpiedzimst no jauna, ja tu vēl neesi iemācījies cept vaļa siteni.

- Dievš šodi, ja eš vēl būš pie bifstekcepšanaš priekš jumš! - vecais pārskaities norūca, aizgriezdamies projām.

- Griezies atpakaļ, kok, dod šurp savas knaibles! Tagad paņem drusku no šitā siteņa un pasaki, - vai tu domā, ka šitas sitenis ir izcepts, kā pienākas? Paņem, es teicu! - Un, pastiepdams nēģerim knaibles, piemetināja: - Ņem un pagaršo pats!

Kādu mirklīti bikli čamstinādams sakaltušās lūpas, vecais nēģeris nomurmulēja: - Višlabākaiš izceptaiš šiteniš, kādu ešu garšojiš, šulīgš, šaušmīgi šulīgš.

- Kok, - teica Stabss, atkal plati izpletis kājas. - Vai tu uz baznīcu ej?

- Vienreiz Keiptaunā ešu gājiš garām, - drūmi atrūca vecais.

- Vienu reizi dzīvē gāji garām svētajai vietai Keiptaunā un tur, bez šaubām, padzirdēji, ka svētais tēvs uzrunā draudzi par vismīļa- jiem brāļiem - vai ne, kok? Un tagad tu nāc man stāstīt tādus briesmīgus melus kā nupat, ko? - penterēja Stabss. - Kur tu domā tā nonākt, kok?

- Gultā, un pavisam drīz! - tas nomurdēja, pa pusei novērsies.

- Stāt! Griezies atpakaļ! Es prasīju, kur tu domā nonākt pēc nāves, kok! Tas ir šausmīgs jautājums. Ko tu tagad teiksi?

- Kad šitaš vecaiš melnādainiš nomirš, - lēnām sacīja nēģeris, un viss viņā pēkšņi likās pārmainījies - gan balss, gan izskats, - tad patš nekur nenākš, vienš švēdgaiš eņģelš ieradīšieš un paņemš šo līdz.

- Paņems? Kā tad? Četrjūgā, kā pravieti Ēliju? Uz kurieni gan?

- Uz augšieni, - teica Sproggalvis, pacēlis knaibles taisni augšup un svinīgi tās turēja gaisā.

- Ak šitā, tu sagaidi, ka nonāksi grotmastā, kok, kad būsi miris? Vai tad nezini, ka, jo augstāk kāpsi, jo aukstāks tur būs? Grotmasta galā, ko neteiksi?!

- Eš neko tādu netiku teiciš, - atkal sadrūmis, atteica Sproggalvis.

- Teici, ka uz augšu, vai ne? Paskaties pats, kurp norāda tavas knaibles. Vai varbūt tu ceri tikt debesīs, izlīdis caur to suņabūdu? Nekas nebūs, pavārniek, tu nevari tur nokļūt citādi, kā pa parasto ceļu - pa vantīm uz augšu! Tas ir grūti, bet vajadzēs, citādi nekas nesanāks! Taču neviens no mums vēl nav debesīs. Liec nost knaibles un klausies, ko pavēlēšu. Vai dzirdēji? Ņem cepuri vienā rokā, bet otru liec uz sirds, kad es tevi izrīkoju, kok. Kā? Vai tad tev tur ir sirds? Tur ir zarnas! Augstāk, augstāk - tā ja, tā ir tur. Paliec tā un klausies uzmanīgi.

- Eš klaušoš, - teica vecais nēģeris, turēdams abas rokas, kā pavēlēts, un velti grozīdams sirmo galvu, it kā cenzdamies pagriezt uz priekšu vienlaicīgi abas ausis reizē.

- Tad redzi, kok, tas tavs vaļa sitenis bija tik nelāgs, ka es nopūlējos to iznīdēt pēc iespējas ātrāk - tu to redzēji, vai ne tā? Labi, tad nākamai reizei likšu pie sirds: kad tu cepsi vēl kādu vaļa šķēli manam galdam uz kabestāna, es tev pateikšu, kas jādara, lai to par daudz nesagruzdītu. Turi gaļu vienā rokā un, turēdams degošu oglīti otrā rokā, parādi to gaļai; tā izdarījis, vari likt to galdā, vai dzirdi? Un rīt, kok, kad mēs sadalīsim vali, pacenties būt klāt, lai nošņāptu peldspurām galus un tos iemarinētu. Astes spuras toties vari iesālīt, kok. Un tagad vari iet.

Taču Sproggalvis nebija paspējis vēl ne trīs soļus paspert, kad atkal tika pasaukts atpakaļ.

- Ei, kok, sagatavo man rītvakar kotletes vakariņās, uz sardzes laiku, - vai dzirdēji? Un tagad vari airēt projām. Hallo! Stāt! Pirms promiešanas paklanies. Tagad diezgan! Vaļa frikadeles brokastīs - to neaizmirsti!

- Dieva dēļ, kaut šo būtu apēdis taš vališ, neviš šis to valziviš! Vellš parāvis, ja šitaš nav lielāks haizivš par pašām haizivis, tas mašša Haiživiš, — murmināja vecais, kleberēdams projām; ar šādiem visgudriem vārdiem viņš devās gulēt.