Mobijs Diks jeb Baltais valis

49. nodaļa HIĒNA

Šajā dīvaini samudžinātajā būšanā, ko mēs saucam par dzīvi, mēdz būt neizprotami brīži un apstākļi, kad viss plašais Visums cilvēkam šķiet tikai pamatīgs joks, kaut gan tajā slēpto asprātību viņš apjauš visai miglaini, un iemeslu domāt, ka ap­smiets tiek tikai viņš pats un neviens cits, viņam ir vairāk nekā pietiekamu

Tomēr viņš nekrīt izmisumā un nemeklē kašķi. Viņš norij visu notiekošo, visas ticības, ticējumus un pārliecības, visvisādas redzamas un neredzamas ķibeles, lai cik mezglains un atskabar- gains šis joks būtu: tā strauss ar lieliskajiem gremošanas orgāniem var mierīgi rīt lodes un kramenīcu kramus. Bet, kas attiecas uz sīkiem rūpestiem un pūliņiem, gaidāmām pēkšņām kata­klizmām, nāves draudiem un briesmām tikt sakropļotam - tas viss, arī pati nāve, viņam šķiet tikai vieglas labsirdīgas dunkas sānos, ar kurām viņu apveltī neredzams un bezatbildīgs vecs joku­pēteris. Tādi reti, neparasti garastāvokļi, par kuriem te runāju, mēdz pārņemt cilvēku tikai ārkārtēju pārbaudījumu brīžos; tie nāk par viņu visnopietnākajās likstās, un tas, kas pirms tam izlikās izcili nozīmīgs, tad šķiet tikai varena joka sastāvdaļa. Nekas tā nesekmē šo rotaļīgi vieglo, ģeniālo izmisuma filozofiju kā nāves draudi vaļu medībās, un tieši tādā gaismā es raugos uz visu "Pekvoda" braucienu un medījamo Balto Vali.

- Kvīkeg, - es izgrūdu, kad mani pēdējo uzvilka uz klāja, kur veltīgi mēģināju izspaidīt no jakas ūdeni. - Kvīkeg, draugs, vai tiešām tādas lietas mēdz atgadīties bieži?

Bez lieka satraukuma, kaut gan viņš bija izmircis ne mazāk kā es, uzrunātais lika man saprast, ka tādi starpgadījumi tiešām notiek bieži.

- Mister Stabs, - es teicu, pievērsies šim cienījamajam vīram, kas mierīgi stāvēja lietū aizpogātajā vaskadrēbes jakā un paķiķi­nāja pīpi, - mister Stabs, man liekas, es reiz dzirdēju jūs sakām, ka no visiem vaļu medniekiem, kādus jums gadījies sastapt, vecākais palīgs misters Starbeks esot visuzmanīgākais un prātīgākais. Tad, man domāt, brāzties pilnās burās iekšā miglā un vētrā taisni virsū peldošam valim ir vaļu mednieka piesardzības kalngals?

- Protams. Man ir gadījies nolaist laivu vētrā pie Hornas raga - no kuģa, kam bija sūce.

- Mister Flask, - es teicu, pievērsies strupulītim Viļņlauzim, kas stāvēja turpat blakus, - jūs esat pieredzējis šādās lietās, bet es neesmu. Vai jūs man nepateiktu, mister Flask, vai tiešām nepār­kāpjams amata likums paredz, ka airētājiem jāliec muguras, iroties pretī savai bojāejai, atmuguriski un tieši nāvei zobos?

- Vai nevarētu bez pārspīlējumiem? - Flasks pārvaicāja. - Jā gan, nīs ir likums. Es gan gribētu redzēt laivas apkalpi, iroties pakaļ valim, ar seju uz to pusi! Ha, ha! Tad nu gan valis satiktos ar viņiem aci pret aci, to jūs varat ticēt!

Tā no trim neieinteresētiem lieciniekiem es dabūju dzirdēt apgalvojumus, kas apgaismoja šo lietu visā pilnībā. Tādējādi, iegau­mējis, ka vētras brāzieni, laivas apgāšanās ūdenī un nakšņošanas jūrā pēc tam ir visnotaļ ikdienišķi atgadījumi šim dzīvesveidam; ielāgojis, ka bīstamākajā vaļu medību mirklī man jānodod sava dzīvība stūresvīra rokās - bieži vien tas zellis tādā brīdī ir zaudējis galvu un uzbudinājumā būtu gatavs izspert laivai dibenu ar savām paša kājām; licis vērā, ka ar mūsu laivu nelaime notika galvenokārt tāpēc, ka Starbeks triecās pakaļ valim tieši vētrai žokļos, turklāt vēl šis Starbeks izslavēts ar savu piesardzību medībās; atcerējies, ka es piederu pie šā paša reti piesardzīgā Starbeka laivas apkalpes; un, beigu beigās, neaizmirstot, kādā velnišķīgā riņķa dancī iekļuvu Baltā Vaļa dēļ - to visu kopā ņemot, es teiktu, nebūtu slikti noiet lejā un uzskribelēt testamenta melnrakstu.

- Kvīkeg, - es bildu, - ejam, tu būsi mans pilnvarotais, izpil­dītājs un mantinieks.

Varētu likties dīvaini, ka no visiem cilvēkiem tieši jūrnieki mīl noņemties ar saviem testamentiem un pēdējās gribas novēlē­jumiem - neviens visā pasaulē nejaudātu viņus pārspēt šajās izpriecās. Jau ceturto reizi savā jūrnieka dzīvē es pievērsos šai nodarbībai. Pēc tam, kad šī norise bija beigusies, es jutos atvieg­lots; it kā akmens būtu novēlies no sirds. Bez tam, visas dienas, ko man vēl izdosies nodzīvot, līdzināsies dienām, kuras Lācaram izdevās aizvadīt pēc augšāmcelšanās no miroņiem: piedevas tīrā peļņā tik un tik mēnešos vai nedēļās!

Biju pārdzīvojis pats sevi; mana nāves stunda un apbedīšana ieslēgtas manā lādē. Es lūkojos apkārt mierīgs un apmierināts, kā neuzmācīgs spoks ar tīru sirdsapziņu, sēdēdams aiz mājīgas ģimenes kapličas restēm.

"Lūk," es domāju, neapzināti uzlocīdams jakas piedurknes, "tagad lai tikai panāk priekšā nāve un iznīcība, mēs vēsi mēro­simies spēkiem, un lai velns parauj zaudētāju!"