Labirints

2. nodala

izejot no ēnām starp vārtu torņiem, Alaīsai gavilēja sirds. Viņa bija brīva. Vismaz uz brīdi.

Pārvietojams dēļu celiņš savienoja vārtsargu namiņu ar līdzeno akmens tiltu, kas veda no Chāteau Comtal uz Karkasonas ielām. Vio­letas gaismas vizmā laistījās rasotā zāle dziļajā grāvī zem tilta. Pie debe­sīm vēl kavējās mēness, jau bālēdams saullēkta blāzmā.

Alaīsa soļoja aši, apmetnim atstājot smiltīs virpuļu rakstus; gribē­jās izvairīties no jautājumiem, ko var uzdot sargi tālākajā mūra galā. Viņai paveicās. Sargi snauda savos posteņos un neredzēja viņu paejam garām. Steigšus šķērsojusi klajumu, viņa ienira šauru ieliņu tīklā un devās uz slepeniem vārtiņiem pie Tour du Moulin d'Avar - visvecākā aizsargmūra torņa. Vārtiņi veda uz sakņu dārziem un faratjals - ganī­bām zemes joslā, kura ieskāva Citadeli un ziemeļu priekšpilsētu San- visānsu. Šajā diennakts laikā pa šo ceļu varēja visātrāk tikt līdz upei, paliekot nepamanītai.

Pieturēdama svārkus, Alaīsa piesardzīgi laipoja starp drazām, kas liecināja par vētraini aizvadītu nakti taberm Sant Joan dels Evangelis. Pie tavernas pa zemi bija izmētāti iegrauzti āboli un pusēsti bumbieri, apskrubināti kauli un sadauzīti alus kausi. Mazliet tālāk kādā durvju nišā gulēja aizmidzis ubags, roku uzlicis uz muguras lielam, izkāmēju­šam, vecam sunim. Trīs vīri, saļimuši pie akas, ņurdēja un krāca tik skaļi, ka šajā troksnī noslīka putnu vīteri.

Vārtu sargs izskatījās gauži nelaimīgs, klepoja un sprauslāja, ieti­nies apmetnī tik pamatīgi, ka redzams palika tikai deguns un uzacis.

Viņš nevēlējās tikt traucēts. Sākumā pat izlikās Alaīsu neredzam. Viņa sameklēja somiņā monētu. Pat nepaskatījies uz viņu, sargs ar netīru roku pakampa naudu, pārbaudīja to ar zobiem, tad atšāva vaļā bultas un pavēra vārtus, lai viņa tiktu cauri.

Uz sargtorni veda krauja, akmeņaina taka starp divām augstām koka palisādēm, tāpēc bija grūti kaut ko saredzēt. Taču Alaīsa jau daudzreiz bija izgājusi no Citadeles pa šo ceļu, pazina katru ieplaku un pauguru un bez grūtībām tika lejup pa taku. Viņa apgāja ap druknā, apaļā koka torņa pamatni, sekodama straujajai upītei, kas, līdzīgi dzir­navu strautam, brāzās cauri tornim.

Kazenāji neganti skrāpēja stilbus, ērkšķi ķērās kleitā. Kad viņa bija tikusi lejā, apmetņa apakšmala bija tumši sarkana, pilnīgi izmirkuši zālē. Adas kurpju purngali bija tumši no rasas.

Tiklīdz atstājusi palisāžu ēnu un izgājusi plašajā pasaulē, Ala­īsa juta, kā atplaukst gars. Tālumā virs Montaņnuāras vīdēja balta jūlija migla. Ausmas debesis pie apvāršņa pāršķēla sārtas un violetas svēdras.

Stāvēdama un skatīdamās uz miežu, rudzu un kviešu lauku ielā- piņiem un uz mežiem, kas aizsniedzās tālāk, nekā redzēja acs, Alaīsa juta, ka pagātne ir tepat, visapkārt, un ieskauj viņu. Gari, draugi un rēgi stiepa pretim rokas, čukstēja savus dzīvesstāstus un dalījās ar viņu noslēpumos. Tie saistīja viņu ar visiem, kas stāvējuši šajā pakalnā pirms viņas - un stāvēs nākotnē, sapņodami par to, ko nesīs dzīve.

Alaīsa nekad nebija aizceļojusi nekur tālāk par vikonta Trankavela zemēm. Bija grūti iztēloties pelēkās ziemeļu pilsētas - Parīzi, Amjēnu vai Sartru, kur dzimusi viņas māte. Tie bija tikai vārdi bez krāsas un siltuma, tikpat skarbi kā pati valoda, langue d'oil, kādā tur runāja. Taču, lai gan Alaīsai bija maz, ar ko salīdzināt, viņa nespēja noticēt, ka jebkur citur ir atrodams tāds skaistums kā mūžīgā, pārlaicīgā Kar- kasonas ainava.

Alaīsa devās lejup no pakalna, līkumodama starp brikšņiem un pinkainiem krūmiem, līdz sasniedza līdzeno purvāju Odas upes dien­vidu krastā. Izmirkušie svārki nemitīgi tinās ap stilbiem, un reizumis viņa gandrīz paklupa. Viņa atskārta, ka jūtas neomulīgi, visu laiku ir modra un soļo ātrāk nekā parasti. Nevar būt, ka vainīgs Žaka vai Beranžē brīdinājums, viņa nodomāja. Abi mūždien bažījās par viņu. Taču šodien viņa jutās vientuļa un apdraudēta.

Roka pieskārās duncim pie jostas, un viņa atcerējās tirgoni, kurš nupat viņnedēļ bija apgalvojis, ka upes pretējā krastā redzējis vilku. Visi nosprieda, ka viņš pārspīlē. Šajā gadalaikā tur varēja klaiņot tikai kāda lapsa vai savvaļas suns. Taču tagad, kad Alaīsa šeit bija viena, stāsts likās ticamāks. Aukstais spals iedvesa drosmi.

Mirkli Alaīsa juta kārdinājumu griezties atpakaļ. Neesi tāda gļēvule. Viņa turpināja ceļu. Reizi vai divas atskatījās, satrūkusies no trokšņiem turpat tuvumā, taču izrādījās, ka tur spārnus sasitis kāds putns vai seklumā šļakstinājies dzeltens upes zutis.

Pamazām, soļojot pa ierasto taku, satraukums norima. Odas upe bija plata un sekla, ar daudzām pietekām, kas sazarojās kā asinsvadi plaukstas virspusē. Pār ūdeni caurspīdīga zaigoja rītausmas dūmaka. Ziemā upe plūda strauja un nikna, pilna kalnu strautu ledainā ūdens. Taču šī vasara bija sausa, tāpēc ūdens bija sekls un rāms. Straumē .tik tikko kustējās sāls dzirnavas. Ar resnām virvēm nostiprinātas pie kras­tiem, tās veidoja koka mugurkaulu, kas stiepās upei pa vidu.

Vēl bija par agru mušām un odiem, kas, sākoties tveicei, kā melni mākoņi mutuļoja virs katras lāmas, tāpēc Alaīsa izraudzījās īsāko ceļu pār liekņām. Taku iezīmēja baltu akmeņu kaudzītes, lai ļaudis neie- maldītos viltīgajā dūkstī. Rūpīgi ievērodama šīs zīmes, viņa sasniedza mežu, kas pletās Citadeles mūru rietumdaļas pakājē.

Viņas ceļamērķis bija nomaļa laucīte, kur ieplaku paēnā varēja atrast vislabākos augus. Nokļuvusi koku aizvēnī, Alaīsa pagausināja soli un beidzot juta īstu prieku. Atbīdījusi malā efeju stīgas, kas noka­rājās pār taku, viņa ieelpoja vircoto, zemjaino lapu un sūnu smaržu.

Lai gan te nebija ne miņas no cilvēku klātbūtnes, mežs dzīvoja krā­sās un skaņās. Gaisā virmoja strazdu, žubīšu un kaņepīšu svilpieni un čivināšana. Zari un lapas zem kājām krakšķēja un čabēja. Pa pamežu ļepatoja truši, nozibēja baltās ļipas, kad tie meklēja patvērumu starp dzeltenu, violetu un zilu vasaras puķu puduriem. Augstu priežu kup­lajos zaros rudas vāveres lupināja čiekurus, un lejup bira smalkas, aro­mātiskas skujas.

Alaīsai jau bija karsti, kad viņa sasniedza laucīti - klaju zemes saliņu, kas veda uz upi. Viņa uzelpodama nolika zemē paničr un paber­zēja elkoņa iekšpusi, kur groza tureklis bija iegriezies ādā. Noņēmusi smago apmetni, viņa pakarināja to zemā baltvītola zarā, tad nosusināja seju un kaklu nēzdogā. Vīna krūku viņa noglabāja dobumā starp koka saknēm - vēsumam.

Augstu virs viņas slējās Chāteau Comtal kailie mūri. Pret palsajām debesīm tumši iezīmējās garā, slaidā Tbur Pinte siluets. Alaīsa prātoja, vai tēvs jau ir pamodies un kopā ar vikontu sēd savās privātajās ista­bās. Skatiens aizslīdēja pa kreisi, pie sargtorņa, meklējot viņas pašas logu. Vai Gijems vēl guļ? Vai varbūt ir pamodies un ieraudzījis, ka viņa aizgājusi?

Allaž, raudzīdamās augšup caur zaļo lapu jumolu, Alaīsa jutās pār­steigta par to, ka Citadele ir tik tuvu. Divas dažādas pasaules, atvei­dotas spilgtā cilnī. Tur, Chāteau Comtal ielās un gaiteņos, valdīja trok­snis un rosība. Tur nebija miera. Šeit, lejā, mežu un purvu radījumu pasaulē, valdīja dziļš un pārlaicīgs klusums.

Šeit viņa jutās kā mājās.

Alaīsa noāva ādas kurpes. Zāle starp kāju pirkstiem bija tīkami vēsa, vēl valga no rīta rasas, un kutināja pēdas. Šī mirkļa tīksmē no prāta pagaisa visas domas par Citadeli un pili.

Viņa aiznesa savus darbarīkus pie ūdens malas. Krasta sēklī auga zirdzeņu puduris. Spēcīgie, dobie stublāji izskatījās kā rotaļu zaldātiņu rinda, izslējusies miera stājā uz purvainās zemes. Spilgti zaļās lapas, dažas lielākas par viņas plaukstu, meta vāru ēnu ūdenī.

Asiņu attīrīšanai un lipīgo slimību atvairīšanai nekas nederēja labāk par zirdzeni. Alaīsas draudzene un padomdevēja Esklarmonda bija viņai iemācījusi, cik svarīgi ir vākt augus kompresēm, zālēm un ziedēm visur un vienmēr, kur vien tie gadās ceļā. Pat ja šodien Citadele bija brīva no lipīgām kaitēm, kas gan zināja pateikt, ko nesīs rītdiena. Slimības varēja uzbrukt jebkurā brīdī. Tapat kā viss, ko viņai mācījusi Esklarmonda, arī šis bija labs padoms.

Alaīsa uzrotīja piedurknes un aizbīdīja naža maksti tālāk pa jostu, līdz tā plakani piegūla mugurai un netraucēja. Matus viņa sapina bizē, lai strādājot tie nekristu sejā, tad aizsprauda kleitas stērbeles aiz jostas un iebrida upē. Pēkšņais vēsums ap potītēm uzrāva zosādu, un viņa strauji ievilka elpu.

Samērcējusi drāniņas ūdenī, Alaīsa izklāja tās krastā, tad paņēma lāpstiņu un sāka rakt ārā saknes. Drīz no upes gultnes nostirkšķot šķī­rās pirmais augs. Izvilkusi to krastā, viņa ar mazu cirvīti saskaldīja to dažāda garuma posmos. Ietinusi saknes drānā, līdzeni salika tās panier, atsevišķā drāniņā ietina sīkās dzeltenzaļās puķītes ar stipru, piparainu aromātu un noglabāja tās ādas somiņā. Aizvākusi lapas un stublāju atlikumus, viņa atkal iebrida ūdenī un sāka visu no gala. Drīz plaukstas bija nokrāsojušās zaļas, delmi notriepti ar dūņām.

Savākusi visas zirdzenes, Alaīsa paskatījās apkārt, meklēdama vēl ko noderīgu. Mazliet tālāk augšup pa upi viņa pamanīja tauksakni ar savādajām, iezīmīgajām lapām, ieaugušām stublājā, un noļukušiem sārtu un violetu zvanveida ziedu ķekariem. Tauksakne, ko daudzi dēvēja par kaislo zāli, derēja zilumu dziedēšanai un veicināja ādas un kaulu sadzīšanu. Atlikusi savu brokastlaiku vēl uz bridi, Alaīsa paņēma rīkus, atkal ķērās pie darba un mitējās tikai tad, kad panier bija pilns un visas drāniņas izlietotas.

Uznesusi grozu krasta nogāzē, viņa apsēdās koku paēnā un izstiepa kājas. Mugura, pleci un pirksti bija gluži stīvi, tomēr viņa jutās apmie­rināta ar veikumu. Pieliekusies izvilka no koka dobuma Zaķa doto vīna krūku. Aizbāznis izsprāga ārā ar klusu paukšķi. Alaīsai pārskrēja viegli šermuļi, kad vēsais šķidrums skāra mēli. Viņa iztina svaigo maizi un nolauza biezu ņuku. Tas garšā dīvaini sajaucās kvieši, sāls, upes ūdens un zāle, taču viņa bija izsalkusi kā vilks. Maltīte garšoja lieliski.

Debesis tagad bija bāli zilā neaizmirstulīšu krāsā. Alaīsa saprata, ka sabijusi prom krietnu laiku. Taču, vērojot zeltaino sauleszaķīšu deju uz ūdens un jūtot vēja elpas pieskārienu ādai, negribējās atgriezties rosīgajās, trokšņainajās Karkasonas ielās un ļaužu pilnajā pilī. Iestāstī­jusi sev, ka vēl kāds brītiņš nenāks par ļaunu, Alaīsa atlaidās zālē un aizvēra acis.

Viņu uzmodināja putna saucieni virs galvas.

Alaīsa pietrūkās sēdus. Skatīdamās augšup lāsumainajā lapu jumolā, viņa nespēja atcerēties, kur atrodas. Tad viss atausa atmiņā.

Viņa pārbijusies pielēca kājās. Saule tagad bija augstu skaidrajās debesīs. Viņa palikusi prom pārlieku ilgi. Pilī tas noteikti būs pamanīts.

Steigdamās pēc iespējas ātrāk sakravāt mantas, Alaīsa pavirši noskaloja darbarīkus upē un apslacīja linu drāniņas ar ūdeni, lai nogrieztie augi saglabātu valgmi. Viņa jau grasījās doties uz krasta pusi, kad skatienu piesaistīja kāds priekšmets, sapinies meldros. Tas atgā­dināja siekstu vai baļķi. Ar plaukstu aizēnojusi acis pret sauli, Alaīsa nobrīnījās, kā nav pamanījusi to iepriekš.

Taču straumē tas kustējās pārāk plūdeni, pārāk līgani, lai būtu kaut kas tik ciets kā koka stumbenis. Alaīsa tramīgi pagājās tuvāk.

Nu viņa redzēja, ka tas ir biezs, tumšs, ūdenī uzpūties auduma gabals. Pēc mirkļa vilcināšanās padevusies ziņkārībai, atkal iebrida ūdenī, šoreiz tālāk par sēkļiem, tur, kur upes vidū straume plūda ātra un tumša. Jo tālāk viņa brida, jo aukstāks kļuva ūdens. Alaīsa pūlējās saglabāt līdzsvaru, ieurbdama kāju pirkstus dziļi dūņās. Ūdens skalojās ap viņas slaidajiem, baltajiem stilbiem un mērcēja svārkus.

Tikusi pāri upes vidum, viņa apstājās, sirds dauzījās, delnas pēkšņi pārklāja baiļu sviedri, jo nu viņa saredzēja skaidrāk.

- Payre Saru. - Debesu Tēvs. Vārdi nelūgti izlēca pār lūpām.

Ūdenī ar seju lejup peldēja vīrieša līķis, to sedza uzpūties apmetnis. Alaīsa krampjaini norija siekalas. Vīrietim mugurā bija brūni samta svārki ar augstu apkakli, apdarināti ar melnu zīda lenti un apmaloti ar zelta pavedieniem. Alaīsa pamanīja zem ūdens spīgojam zelta ķēdi vai aproci. Galva vīrietim bija kaila, tāpēc viņa redzēja, ka mati ir sprogaini un melni, vietumis iesirmi. Likās, viņam kaut kas ir ap kaklu - kaut kāda tumši sarkana pīne vai lente.

Alaīsa paspēra soli tuvāk. Vispirms iešāvās prātā, ka tumsā viņš zaudējis pamatu zem kājām, iegāzies upē un noslīcis. Alaīsa jau grasījās pastiept roku, taču sastinga, ievērojusi, cik savādi vīrieša galva šūpojas ūdenī. Viņa dziļi ievilka elpu, kā noburta skatīdamās uz līķi. Slīkoni viņa jau reiz bija redzējusi. Tas bija matrozis, uzblīdis, izkropļots, āda klāta ar ziliem un violetiem plankumiem, kas atgādināja balējošas sitienu pēdas. Šoreiz bija citādi, kaut kas te nesaskanēja.

Šis vīrs izskatījās tā, it kā dzīvība būtu pametusi viņu jau pirms tam, kad viņš iekritis ūdenī. Nedzīvās rokas izstieptas uz priekšu, it kā viņš mēģinātu peldēt. Kreisā roka, straumes sakustināta, pievirzījās Alaīsai tuvāk. Skatienu piesaistīja kaut kas spilgts pie pašas ūdens virsmas, īkšķa vietā rēgojās grubuļains sarkans plankums, gluži kā dzimumzīme uz baltās, uzblīdušās miesas. Viņa paskatījās uz slīkoņa kaklu.

Un juta, ka ļimst ceļi.

Viss sāka slīdēt gar acīm palēninātā kustībā, līgodamies un viļņo­damies kā jūra vētrā. Nelīdzenā tumšsarkanā līnija, ko viņa noturējusi par apkakli vai lenti, bija brūce, ko atstājis nežēlīgs, dziļš asmens cir­tiens. Ta sākās aiz kreisās auss un sniedzās līdz pazodei, gandrīz atda­līdama galvu no ķermeņa. Ap pušumu bārkšojās ādas driskas, zem ūdens zaļganas. Ap brūci mielojās sīkas zivteles un dēles, melnas un uztūkušas.

Mirkli Alaīsai šķita, ka viņai apstājusies sirds. Tad viņu sagrāba briesmīgas izbailes. Viņa apcirtās apkārt un sāka skriet pa ūdeni, kājas slīdēja dūņās, instinkts pavēlēja tikt pēc iespējas tālāk prom no slī­koņa. Viņa jau bija slapja līdz jostasvietai. Kleita, piemirkusi un smaga, tinās ap kājām un gandrīz novilka viņu zem ūdens.

Upe likās divreiz platāka nekā pirmīt, taču Alaīsa brida uz priekšu un izkāpa krastā, pirms viņu pieveica nelabums un viņa sāka vemt. Vīnu, maizes druskas, upes ūdeni.

Pa pusei līšus, pa pusei rāpus viņa uzrausās augstāk krasta kraujā un saļima koku paēnā. Galva reiba, mute bija izžuvusi, pilna riebīgi skābas garšas, taču vajadzēja tikt prom. Alaīsa pūlējās piecelties, bet kājas ļima, nespēdamas noturēt viņas svaru. Valdīdama asaras, viņa ar drebošās plaukstas virspusi noslaucīja lūpas un atkal mēģināja piecel­ties, balstīdamās pret koka stumbru.

Šoreiz viņa palika stāvus. Trīcošiem pirkstiem noņēma no zara apmetni, šā tā uzstīvēja kurpes dubļainajās kājās. Tad, pametusi savu grozu, metās skriet pa mežu tā, it kā pa pēdām dzītos pats nelabais.

Tiklīdz Alaīsa, atstājusi koku pavēni, sasniedza purvaino klajumu, viņai ar visu spēku uzbruka tveice. Saule kā zobodamās svilināja vai­gus un kaklu. Tagad, karstumā, takas malā virs stāvošā ūdens lāmām mudžēja knišļi un odi. Alaīsa klupdama joņoja uz priekšu, garām zibēja drūmā ainava.

Pagurušās kājas sāpēja, elpa plūda grūdieniem, svildama kaklā un krūtis, taču viņa skrēja un skrēja. Un apzinājās tikai vienu: jātiek pēc iespējas tālāk no slīkoņa un viss jāizstāsta tēvam.

Ceļš, pa kuru viņa nākusi, varēja būt slēgts, tāpēc Alaīsa instin­ktīvi nogriezās uz Sanvisānsas pusi, uz Porte de Rodez; šie vārti savie­noja priekšpilsētu ar Karkasonu.

Ielās valdīja drūzma, un Alaīsa spraucās tai cauri. Atdzīvojušās pasaules kņada un dūkoņa pieņēmās spēkā un, tuvojoties ieejai Cita­delē, kļuva arvien uzmācīgāka. Alaīsa centās neklausīties un domāt vienīgi par to, kā tikt līdz vārtiem. Lūgdamās, lai iztur pagurušās kājas, viņa lauza sev ceļu caur drūzmu.

Viņai pie pleca pieskārās kāda sieviete.

- Jūsu galva, kundze, - tā klusu sacīja. Balss bija laipna, bet šķita nākam no lielas tālienes.

Apjēguši, ka mati ir izklīduši pār pleciem un izspūruši, Alaīsa žigli ietinās apmetnī un, rokām drebot aiz nespēka un pārciestajām izbai­lēm, apsedza galvu ar kapuci. Tad gāja tālāk, cieši savilkusi apmetni pār kleitu, cerēdama apslēpt traipus, ko atstājuši dubļi, vēmekļi un zaļās ūdenszāles.

Ļaudis drūzmējās, grūstījās un klaigāja. Alaīsai uzmācās ģībonis. Izstiepusi roku, viņa atbalstījās pret mūri. Porte de Rodez sargi ielaida Citadelē vairumu vietējo, vienkārši pamādami ar galvu un neko nejau­tādami, toties apturēja klaidoņus, ubagus, čigānus, saracēņus un jūdus, lai noskaidrotu, kas viņiem darāms Karkasonā. Šo ceļinieku mantas tika pārmeklētas ar lielāku degsmi, nekā nepieciešams, līdz no rokas rokā pārgāja mazas alus krūkas vai monētas un sargi ķērās pie nākamā upura.

Alaīsu viņi ielaida pa vārtiem, tikpat kā neuzmetuši viņai skatienu.

Citadeles šaurās ieliņas tagad pārplūdināja pauninieki, tirgoņi, mājlopi, zaldāti, kalēji, žonglieri, konsulu sievas ar saviem kalpiem un sludinātāji. Alaīsa gāja, noliekusi galvu, it kā apkārt gaudotu ledains ziemeļvējš; viņa nevēlējās, lai kāds viņu pazīst.

Beidzot viņa ieraudzīja pazīstamās Tour du Major aprises; tam sekoja Tour des Casernes, pēc tam abi Austrumu vārtu torņi, un vis­beidzot pilnībā pavērās skats uz Chāteau Comtal.

Atvieglojumā aizžņaudzās kakls. Acīs sariesās karstas asaras. Sanik­nota par tādu vājumu, Alaīsa līdz asinīm iekoda lūpā. Kaunēdamās par savu pārbīli, viņa neparko negribēja pazemoties vēl vairāk un raudāt tur, kur šim drosmes trūkumam būtu aculiecinieki.

Vajadzēja tikai tikt pie tēva.