Labirints

71. NODAĻA Monsegūra 244. gada mart'

Alalsa stāvēja uz Monsegūras citadeles nocietinājumu mūra - slaika, vientulīga figūriņa biezā ziemas apmetnī. Gadu gaitā bija uzplaucis viņas skaistums. Viņa bija trausla, ar smalkiem vaibstiem, graciozu kaklu, iznesīgu stāju. Viņa palūkojās uz savām rokām. Agrā rīta gaismā tās šķita zilganas, gandrīz caurspīdīgas.

Vecas sievas rokas.

Alaīsa pasmaidīja. Nē, viņa nav veca. Viņa ir jaunāka nekā tēvs toreiz, kad pienāca viņa pēdējā stunda.

Gaisma vēl bija vāra, uzlecošā saule centās atdot zemei tās ierasto veidolu un aizslaucīt prom nakts ēnas. Alaīsa noraudzījās uz Pireneju robotajām, sniegotajām galotnēm, kas iezīmējās pie bālā apvāršņa, uz violetajiem priežu mežiem kalna austrumu malā. Agrā rīta mākoņi slīdēja pār Sv. Bartolomeja augstieni. Aiz tās teju vai varēja saskatīt Sularakas virsotni.

Viņa iztēlojās savu māju pakalnu ieplakā, vienkāršu un omulīgu. Atcerējās dūmus, kas stīdzēja no skursteņa tādos aukstos rītos kā šis. Pavasaris kalnos pienāca vēlu, aizvadītā ziema bija barga, - bet nu jau drīz. Viņa redzēja pavasara jausmas mijkrēšļa debesu sārtajā tvīkumā.

1 Marts. (Oksitāņu vai.)

Los Seresā drīz pumpuros koki. Aprīlī kalnu ganības atkal būs kā nosē­tas ar maigi zilām, baltām un dzeltenām puķītēm.

Talu lejā Alaīsa redzēja pārpalikušās ēkas, kuras veidoja Monsegū- ras ciemu, nedaudzās mājiņas, kas saglabājušās pēc desmit aplenkuma mēnešiem. Ēku puduri apjoza franču armijas standarti, krāsainiem punktiņiem līdzīgas teltis un plandoši karogi ar apspūrušām malām. Franči bija pārcietuši tikpat bargu ziemu kā citadeles iemītnieki.

Rietumu nogāzēs, kalna pakājē, slējās pāļu žogs. Aplencēji bija būvējuši to dienām ilgi. Vakar tam vidū bija uzslējuši stabus, kas atgā­dināja greizu koka mugurkaulu. Pie katra staba bija sakrauta malkas kaudze un salmu kūlīši. Mijkrēslī Alaīsa bija redzējusi, ka franči pie­slien pie žoga trepes.

Sārts ķeceru dedzināšanai.

Alaīsa nodrebēja. Pēc pāris stundām viss būs beidzies. Viņa nebai­dījās mirt, kad būs pienācis laiks. Taču bija redzējusi mirstam pārāk daudzus un vairs necerēja, ka ticība aiztaupīs sāpes. Tiem, kas vēlē­jās, Alaīsa bija sagādājusi zāles, kas notrulina ciešanas. Vairākums bija nolēmuši doties no šīs pasaules uz nākamo bez remdinājuma.

Violetie akmeņi zem viņas kājām bija slideni no sarmas. Ar zāba­ciņa purngalu Alaīsa ievilka sniegā labirinta rakstu. Sirds bija nemie­rīga. Ja viņas viltība izdosies, Vārdu grāmatas meklēšana beigsies. Bet, ja neizdosies… Lai pasargātu Grālu, viņa bija likusi uz spēles to cilvēku dzīvību, kuri visus šos gadus bija devuši viņai patvērumu. Esklarmon­das draugu, sava tēva draugu dzīvību.

Iespējamās sekas bija pārāk briesmīgas, lai par tām domātu.

Alaīsa aizvēra acis un pārcēlās pagātnē, uz labirinta alu. Kopā ar Harifu un Saijē. Atcerējās gaisa samtaino pieskārienu saviem kaila­jiem delmiem, sveču trīcošās liesmiņas, skaistās balsis, kas vijās augšup tumsā. Izrunātie vārdi atausa atmiņā tik skaidri, ka viņa gandrīz juta tos sev uz mēles.

Alaīsa nodrebēja, domādama par to mirkli, kad beidzot bija visu izpratusi un vārdi bija nākuši pār lūpām itin kā paši no sevis. Par to vienīgo ekstāzes un apgaismības mirkli, kurā savienojās viss, kas bijis, un viss, kas vēl būs, un pie viņas nolaidās Grāls.

Un caur viņas balsi un rokām tas nonāca pie viņa.

Alaīsa strauji ievilka elpu. Būt dzīvojušai - būt to pieredzējušai!

Viņu iztraucēja kāda skaņa. Alaīsa atvēra acis un ļāva pagātnei izdzist. Pagriezusies viņa ieraudzīja Bertrānu, kura nāca šurp pa šauro cietokšņa mūri. Alaīsa pasmaidīja un sveicinot pacēla roku.

Meita nebija tik nopietna, kāda viņas vecumā bija bijusi Alaīsa pati. Taču izskata ziņā līdzinājās viņai. Ta pati sirdsveida seja, tikpat tiešs skatiens, tikpat gari, brūni mati. Ja ne Alaīsas sirmās šķipsnas un krunciņas ap acīm, abas varētu noturēt par māsām.

Meitas sejā bija jaušams gaidu sasprindzinājums.

- Saijē saka, zaldāti nākot šurp, - viņa nedroši ierunājās.

Alaīsa papurināja galvu un stingri noteica: - Viņi nenāks agrāk par

rītdienu. Un tikmēr mums vēl daudz kas darāms. - Viņa satvēra Ber- trānas aukstās rociņas savējās. - Es paļaujos uz to, ka tu palīdzēsi Saijē un gādāsi par Riksendu. Sevišķi šovakar. Tu viņiem esi vajadzīga.

- Es negribu zaudēt tevi, Mamā, - meitene nočukstēja.

- Tu mani nezaudēsi. - Alaīsa pasmaidīja, klusībā lūgdamās, kaut jel tas būtu tiesa. - Drīz mēs atkal būsim kopā. Tev ir jābūt pacietī­gai. - Bertrāna vāri pasmaidīja. - Ta ir labāk. Un tagad nāc, Filka. Iesim lejā.