Labirints

27. NODAĻA

VIKONTS Trankavels savu vīru priekšgalā auļoja Bezjē virzienā; viņa ērzelim pār sāniem tecēja sviedri. Jātniekiem pa pēdām dzinās pērkons.

Zirgu laužņi bija putās, no mutes šķīda siekalas. Pār sāniem un skaustu stiepās asiņu švīkas, jo pieši un pātagas neatlaidīgi trenca auļo- tājus uz priekšu naktī. Parādījās sudrabains mēness, izniris no melna­jām mākoņu skrandām, kas slīdēja zemu pie apvāršņa. Mēness gaismā ievizējās baltais lāsums uz zirga purna.

Peletjē jāja vikontam līdzās, cieši sakniebis lūpas. Monpeljē viņiem nebija veicies. Ņemot vērā sliktās attiecības starp vikontu un viņa tēvoci, Peletjē nebija cerējis, ka grāfu būs viegli noskaņot par labu savienībai - pat par spīti radniecības saitēm un lēņa pienākumiem, kas saistīja viņu ar vikontu. Tomēr viņš bija gaidījis, ka grāfs vismaz aizbildīs par savu radinieku.

Taču grāfs bija pat atteicies pieņemt Trankavelu. Tas bija tīšs un nepārprotams apvainojums. Trankavelam bija jāgaida franču nometnē, līdz šodien beidzot bija pienākusi ziņa, ka viņš tomēr tiks pieņemts audiencē.

Vikontam tika atļauts ņemt līdzi vienīgi Peletjē un divus cheva- liers. Viņus pavadīja uz Sito abata telti un aicināja nolikt ieročus. Viņi paklausīja. Taču pēc tam vikontu pieņēma nevis abats pats, bet gan divi pāvesta legāti.

Neļaudami Reimonam Rožē ne muti pavērt, legāti nikni sodījās par to, ka viņš pieļāvis ķecerības izplatīšanos savās zemēs un iecē­lis jūdus vadošos amatos savās galvenajās pilsētās. Viņi minēja arī

vairākus gadījumus, kad Trankavels izlicies neredzam to, cik nodevīga un postoša ir kataru bīskapu darbība viņa valdījumos.

Visbeidzot legāti ļāva vikontam Trankavelam iet, izturēdamies tā, it kā viņš būtu kāds sīks muižnieciņš, nevis pārstāvētu vienu no vare­nākajām Dienvidu dinastijām. Vēl tagad Peletjē uzliesmoja dusmās, to atcerēdamies.

Abata spiegi tiešām bija snieguši legātiem izsmeļošas ziņas. Katrai apsūdzībai, lai cik sagrozīti tā parādītu vikonta nolūkus, pamatā bija fakti, ko apstiprināja aculiecinieku liecības. Tas vēl vairāk nekā smalki aprēķinātais goda aizskārums pārliecināja Peletjē, ka vikonts Tranka­vels ir kļuvis par jauno ienaidnieku. Leģionam vajadzēja kādu, pret ko karot. Tulūzas grāfs bija kapitulējis, cita kandidāta nebija.

Viņi nekavējoties atstāja krustnešu nometni pie Monpeljē. Paska­tījies mēnesī, Peletjē aplēsa: ja viņi nepalēninās gaitu, tad rītausmā sasniegs Bezjē. Vikonts Trankavels gribēja brīdināt Bezjē iedzīvotājus, ka franču armija ir nepilnu piecpadsmit ljē attālumā, gatava karot. Romiešu ceļš no Monpeljē uz Bezjē bija vaļā, un to nebija iespējams aizšķērsot.

Viņš bija nolēmis dot pilsētas tēviem padomu gatavoties aplenku­mam un reizē lūgt palīgspēkus Karkasonas aizsardzībai. Jo ilgāk Leģionu izdosies aizkavēt pie Bezjē, jo vairāk laika viņam atliks, lai nocietinātu Karkasonu. Viņš vēlējās arī piedāvāt patvērumu Karkasonā tiem, ko franči apdraudēja visvairāk, - jūdiem, saracēņu tirgoņiem no Spānijas, kā arī Bons Homes. Viņu mudināja ne tikai Seigneur pienākums. Bezjē pārvalde pa lielai daļai atradās jūdu diplomātu un tirgotāju rokās. Arī tad, ja nedraudētu karš, vikonts negribēja atteikties no tik daudzu vērtīgu un prasmīgu padoto pakalpojumiem.

Trankavela lēmums atviegloja Peletjē uzdevumu. Viņš atkal aptaus­tīja Harifa vēstuli, kas glabājās somā. Kad viņi nonāks Bezjē, vajadzēs pavisam nedaudz laika, lai sameklētu Simeonu.

Aiz Orbas upes ausa bāla saule, kad pārgurušie jātnieki šķērsoja lielo, spraišļoto akmens tiltu.

Aiz tā lepni slējās Bezjē pilsēta, majestātiska un šķietami neiekaro­jama, mūžsenu akmens mūru ieskauta. Uzlecošās saules staros zaigoja Sv. Magdalēnas, Sv. Jūdas un Sv. Marijas baznīcu torņi un katedrāles smailes.

Par spīti nogurumam, Reimons Rožē Trankavels izskatījās tikpat stalts un valdonīgs kā allaž, savas svītas priekšgalā jādams pa šaura­jām, stāvajām ieliņām uz galvenajiem vārtiem. Zirgu pakavi, klaudzot pa bruģakmeņiem, uzmodināja ļaudis klusajā priekšpilsētā, kas apjoza nocietinājuma mūrus.

Peletjē izlēca no segliem un uzsauca sardzei, lai ver vaļā vārtus un laiž viņus iekšā. Jātnieki tika uz priekšu lēnām, jo pilsētā jau bija izpla­tījusies vēsts par vikonta Trankavela ierašanos, tomēr pēdīgi sizerēna rezidence bija klāt.

Reimons Rožē sveica sizerēnu ar patiesu sirsnību. Tas bija vecs draugs un sabiedrotais, apdāvināts diplomāts un valdnieks, uzticīgs Trankavelu dinastijai. Peletjē gaidīja, kamēr abi vīri sasveicinājās pēc Dienvidu ieražām un apmainījās ar cieņas apliecinājumiem. Neparastā steigā pabeidzis ceremoniju, Trankavels bez kavēšanās ķērās pie lietas. Sizerēns klausījās un kļuva arvien bažīgāks. Tiklīdz vikonts bija beidzis runāt, viņš nosūtīja ziņnešus pie pilsētas domniekiem, pulcējot tos uz koncilu.

Viņiem sarunājoties, zāles vidū tika klāts galds ar maizi, aukstu gaļu, sieru, augļiem un vīnu.

- Messire, - sizerēns teica, - būšu pagodināts, ja izmantosiet manu viesmīlību, kamēr mēs gaidām.

Peletjē nosprieda, ka izdevība ir klāt. Piegājis pie vikonta Tranka­vela, viņš pačukstēja dažus vārdus savam saimniekam pie auss.

-Messire, vai atvainosiet mani uz brīdi.7 Es pats gribu pārbaudīt, ko dara mūsējie un vai tiem ir viss, kas vajadzīgs. Vai viņi tur mēli aiz zobiem un vai garā ir modri.

Trankavels pārsteigts paraudzījās uz viņu. - Vai tiešām, Bertrān?

- Esiet tik laipns, Messire, dodiet man atļauju.

- Man nav šaubu, ka mūsu vīri ir lieliski aprūpēti, - vikonts teica, uzsmaidīdams namatēvam. - Labāk paēdiet un mazliet atpūtieties.

- Pazemīgi lūdzu piedošanu, tomēr - ļaujiet man iet.

Reimons Rožē pētīja Peletjē seju, meklēdams izskaidrojumu, bet to neatrada.

- Lai notiek, - viņš izbrīnījies noteica. - Dodu jums vienu stundu.

Ielās valdīja troksnis un, izplatoties baumām, burzma kļuva arvien blīvāka. Ļaužu pūļi pulcējās galvenajā laukumā pie katedrāles.

Peletjē labi pazina Bezjē, jo kopā ar vikontu Trankavelu bija apmeklējis šo pilsētu vairākas reizes, taču patlaban viņš gāja pret ļaužu straumi un, tikai pateicoties savam plecīgajam stāvam un pavēlniecis- kajai sejas izteiksmei, drūzmā netika notriekts gar zemi. Sažņaugtajā dūrē viņš cieši turēja Harifa vēstuli. Sasniedzis jūdu kvartālu, viņš sāka vaicāt garāmgājējiem, vai tie zina, kā atrast Simeonu. Kāds paraustīja viņu aiz piedurknes. Paraudzījies lejup, intendants ieraudzīja skaistu meitenīti ar tumšiem matiem un tumšām acīm.

- Es zinu, kur viņš dzīvo, - mazā sacīja. - Nāciet līdzi.

Meitenīte aizveda viņu uz tirdzniecības kvartālu, kur lielākoties

rosījās augļotāji. Abi gāja pa ielu mudžekli gar bodītēm un mājām; visas ieliņas izskatījās pilnīgi vienādas. Viņa apstājās pie necilām dur­vīm.

Paskatījies apkārt, Peletjē ieraudzīja meklēto: plāksnīti, kurā iegra­vēti grāmatsējēja Simeona iniciāļi. Viņš atvieglots pasmaidīja - šī bija īstā māja. Pateicies meitenītei un iedevis sīku monētu, viņš ļāva tai iet. Tad pacēla smago misiņa klauvēkli un trīs reizes pieklaudzināja pie durvīm.

Bija pagājis ilgs laiks, vairāk par piecpadsmit gadiem. Vai starp viņiem vēl valdīs senā sirsnība?

Durvis pavērās, tajās parādījās sieviete un ar aizdomām nopētīja atnācēju. Melnās acis raudzījās naidīgi. Matus un sejas apakšdaļu sedza zaļš plīvurs, kājās viņai bija platas, gaišas bikses, pie potītēm savilktas ar auklu - tradicionālais jūdu sieviešu apģērbs Svētajā zemē. Garā, dzeltenā jaka sniedzās līdz ceļiem.

- Es vēlos runāt ar Simeonu, - Peletjē sacīja.

Viņa papurināja galvu un mēģināja aizvērt durvis, bet intendants iebāza durvju spraugā kāju.

- Nododiet Simeonam šo, - viņš teica, novilcis no īkšķa gredzenu un iespiedis to sievietei saujā. - Pasakiet, ka atnācis Bertrāns Peletjē.

Sieviete strauji ierāva elpu un tūdaļ atkāpās no durvīm, ļaudama viņam ienākt. Peletjē sekoja viņai aiz bieza, sarkana aizkara, gar aug­šējo un apakšējo malu apšūta ar zelta monētām.

Šķindot sprādzēm ap rokām un potītēm, viņa aizsteidzās pa garu gaiteni un nozuda.

No ārpuses māja bija izskatījusies augsta un šaura, bet tagad Peletjē redzēja, ka šis iespaids bijis mānīgs. Pa labi un pa kreisi no gaiteņa atradās istabas. Par spīti steigai, Peletjē ar labpatiku novērtēja iekārto­jumu. Grīdu klāja nevis dēļi, bet gan zilas un baltas flīzes, pie sienām karājās skaisti paklāji. Šis nams atgādināja elegantās, eksotiskās mājas, kādas viņš bija redzējis Jeruzalemē pirms daudziem gadiem, un svešās zemes krāsas un smaržas uzrunāja viņu joprojām.

- Bertrāns Peletjē, zvēru pie visa, kas vēl svēts šajā nogurušajā, vecajā pasaulē!

Pagriezies viņš ieraudzīja, ka šurp steidzas mazs vīriņš garā, violetā kaftānā, stiepdams viņam pretī rokas. Ieraugot veco draugu, inten­dants juta, kā priekā salecas sirds. Simeona melnās acis mirdzēja tikpat spoži kā senāk. Apskāviens bija tik sparīgs, ka Peletjē sagrīļojās, kaut gan bija krietnu galvastiesu garāks par draugu.

- Bertrān, Bertrān! - Simeons sirsnīgi teica, dobjā balss dārdēja klusajā gaitenī. - Kur tu tik ilgi biji palicis, ko?

- Simeon, mans vecais draugs! - Viņš iesmējās un, atguvis elpu, saspieda plaukstā Simeona plecu. - Kāds prieks redzēt tevi - un tik ņipru! Tu paskaties tikai, - Peletjē sacīja, papluinīdams garo, melno bārdu, drauga lielāko lepnumu. - Šur tur drusku iesirma, bet tikpat varena kā allaž! Tev ir bijusi laba dzīve?

Simeons paraustīja plecus. - Varētu iet labāk, varētu iet slik­tāk, - viņš noteica un soli atkāpās. - Un tu, Bertrān? Varbūt sejā par dažām grumbām vairāk, bet vēl arvien tikpat ugunīgas acis un plati pleci. - Viņš paplikšķināja draugam pa krūtīm. - Joprojām stiprs kā vērsis.

Aplicis roku Simeonam ap pleciem, Peletjē gāja viņam līdzi uz istabu pašā mājas galā, no kurienes pavērās skats uz nelielu pagalmu. Istabā atradās divi lieli dīvāni ar sarkaniem, violetiem un ziliem zīda spilveniem un vairāki melnkoka galdi, kurus rotāja izsmalcinātas vāzes un lieli, sekli trauki ar saldiem mandeļu cepumiem.

- Nāc, auj nost zābakus. Estere atnesīs mums tēju. - Simeons pakā­pās nostāk un vēlreiz noskatīja Peletjē no galvas līdz kājām. - Bertrāns Peletjē, - viņš atkārtoja, šūpodams galvu. - Vai varu ticēt savām veca­jām acīm? Vai pēc tik daudziem gadiem tu tiešām esi šeit? Vai varbūt tu esi rēgs? Joks, ko izspēlējusi veca vīra iztēle?

Peletjē nesmaidīja. - Gribētos būt šeit labvēlīgākos apstākļos, Simeon.

Simeons piekrītoši pamāja. - Protams. Nāc, Bertrān, nāc, apsēdies.

- Simeon, es esmu ieradies Bezjē kopā ar vikontu Trankavelu, lai brīdinātu, ka no ziemeļiem pilsētai tuvojas armija. Vai dzirdi, jau skan zvani, aicinot pilsētas tēvus uz koncilu.

- Jūsu, kristiešu, zvanus ir grūti nelikties dzirdam, - Simeons atbil­dēja, paceldams uzacis, - lai gan tie parasti nevēsta mums neko labu.

- Šī vēsts ietekmēs jūdus tāpat - ja ne vairāk - kā tos, ko viņi dēvē par ķeceriem. Tu to zini.

- Kā jau vienmēr, - Simeons lēnprātīgi atteica. - Vai Leģions ir tik liels, kā stāsta?

- Divdesmit tūkstoši vīru, varbūt vairāk. Mēs nespējam sakaut viņus atklātā cīņā, Simeon, viņu ir pārāk daudz. Ja Bezjē spēs kādu laiku aizkavēt iebrucējus šeit, mums vismaz būs iespēja sapulcēt kara­spēku rietumos un sagatavoties Karkasonas aizstāvēšanai. Tur patvē­rums tiks piedāvāts visiem, kas to vēlēsies.

- Šeit es esmu laimīgs. Šī pilsēta ir labi izturējusies pret mani - pret mums.

- Šeit vairs nav droši. Ne tev, ne grāmatām.

- Zinu. Un tomēr, - viņš nopūtās, - būs žēl doties prom.

- Ja Dievs tā lems, tas nebūs uz ilgu laiku. - Peletjē apklusa, samul­sis par to, ka draugs tik rāmi samierinās ar jauno pavērsienu. - Tas ir netaisns karš, Simeon, tas balstās uz meliem un krāpšanu. Kā tu vari tik viegli samierināties ar šo domu?

Simeons noplātīja rokas. - Samierināties, Bertrān.7 Kā tu domā, kas man būtu jādara? Kas jāsaka? Viens no jūsu, kristiešu svētajiem - Fran­cisks - lūdzās, lai Dievs dod viņam spēku pieņemt to, ko viņš nespēj mainīt. Notiks, kam jānotiek, vai nu es to gribu, vai ne. Tāpēc - jā, es samierinos. Tas nenozīmē, ka es priecājos vai nevēlos, lai būtu citādi.

Peletjē nogrozīja galvu.

- Dusmas ir bezjēdzīgas. Ir vajadzīga ticība. Lai ticētu kādai lielākai nozīmei, kura pārsniedz mūsu dzīves un zināšanu robežas, ir jānotiek pārmaiņai ticībā. Katrai no lielajām reliģijām ir savas leģendas - Svē­tajos rakstos, Korānā, Torā -, kas piešķir jēgu mūsu niecīgajai dzīvei. - Simeons mirkli klusēja, acis šķelmīgi iezibējās. - Bons Homes necenšas saskatīt jēgu ļaunajos darbos, ko pastrādā cilvēki. Viņu ticība māca, ka šī ir nevis Dieva pasaule, ideāls Dieva radījums, bet gan trūkumu pilna un samaitāta valstība. Viņi negaida, ka labestība un mīlestība uzvarēs likstas. - Viņš pasmaidīja. - Un tomēr, Bertrān, tu esi šeit un brīnies, kad ļaunais nostājas aci pret aci ar tevi. Savādi, vai ne?

Peletjē strauji pacēla galvu kā pieķerts. Vai Simeons zina? Kā viņš varējis uzzināt?

Simeons ievēroja viņa sejas izteiksmi, tomēr neko par to neteica. - Savukārt mana ticība pauž, ka pasauli ir radījis Dievs un ka tā ir nevainojama visos sīkumos. Bet ikreiz, kad cilvēki novēršas no praviešu vārdiem, līdzsvars starp Dievu un cilvēku tiek izjaukts un atmaksa seko tikpat droši, kā dienai seko nakts.

Peletjē pavēra muti, lai ierunātos, tomēr pārdomāja.

- Šis karš nav mūsu darīšana, Bertrān, kaut ari tev ir pienākums pret vikontu Trankavelu. Mums abiem ir plašāks mērķis. Mūs vieno zvēresti. Un tiem tagad jāvirza mūsu soļi un jāveido mūsu lēmumi. - Viņš uzsita Peletjē uz pleca. - Tāpēc, mans draugs, turi savas dusmas un zobenu gatavībā tām kaujām, kurās spēsi uzvarēt.

- Kā tu zini? - Peletjē jautāja. - Vai esi kaut ko dzirdējis?

Simeons iesmējās. - Par to, ka tu esi jaunās Baznīcas piekritējs?

Nē, nē, neko tādu es neesmu dzirdējis. Par to mēs parunāsim kādreiz nākotnē, ja Dievs būs lēmis, bet ne tagad. Lai kā man gribētos pastrī­dēties ar tevi par teoloģiju, Bertrān, patlaban mūs gaida steidzamākas lietas.

Saruna pārtrūka, jo ienāca kalpone, nesdama paplāti ar karstu piparmētru tēju un saldiem cepumiem. Viņa nolika paplāti uz galda, tad aizgāja un apsēdās uz sola istabas stūri.

- Neraizējies, - Simeons sacīja, manīdams drauga bažas par to, ka viņu sarunu var noklausīties. - Estere atbrauca man līdzi no Šartras. Viņa runā jūdu mēlē, franciski saprot tikai dažus vārdus. Tavu valodu nezina nemaz.

- Ļoti labi. - Peletjē sniedza Simeonam Harifa vēstuli.

- Tadu pašu es saņēmu Vasarsvētkos, pirms mēneša, - Simeons teica, to izlasījis. - Ta brīdināja par tavu ierašanos, bet, atzīstos, tu esi bijis gausāks, nekā es gaidīju.

Peletjē salocīja vēstuli un noglabāja to atpakaļ somā.

- Tatad, Simeon, grāmatas joprojām ir pie tevis? Šeit, šajā mājā? Mums tās jānogādā…

Klusajā istabā ielauzās skaļi dārdi: kāds stipri dauzīja pie ārdurvīm. Estere pietrūkās kājās, mandeļveidīgās acis bija modras. Pēc Simeona mājiena viņa izsteidzās gaitenī.

-Grāmatas vēl ir pie tevis? - Peletjē atkārtoja, šoreiz uzstājīgāk, pēkšņi izbijies par izteiksmi Simeona sejā. - Tas nav pazudušas?

- Pazudušas tās nav, mans draugs, - Simeons iesāka, bet viņu pār­trauca Estere:

- Kungs, ar jums vēlas runāt kāda dāma.

Jūdu vārdi pārāk strauji bira viņai pār lūpām, un Peletjē zināšanas bija ierūsējušas; viņš nespēja sekot teiktajam.

- Kas tā par dāmu?

Estere papurināja galvu. - Nezinu, kungs. Saka, viņai esot jāsatiek jūsu viesis, intendants Peletjē.

Visi pagriezās, izdzirduši gaitenī soļus.

-Tu atstāji viņu vienu? - Simeons bažīgi noprasīja, celdamies kājās.

Piecēlās arī Peletjē - tieši tajā mirklī, kad durvīs parādījās sieviete. Viņš mirkšķināja acis, nespēdams tām noticēt. No prāta pagaisa pat domas par svarīgo misiju, redzot uz sliekšņa stāvam Alaīsu. Viņa bija pietvīkusi, zibošajās brūnajās acīs plaiksnīja atvainošanās un reizē dzel­žaina apņēmība.

- Piedodiet par šādu ielaušanos, - viņa sacīja, raudzīdamās te uz tēvu, te uz Simeonu, - bet kalpone noteikti nebūtu laidusi mani iekšā. - Divos soļos Peletjē šķērsoja istabu un apskāva meitu.

- Nedusmojieties, ka neesmu jums klausījusi, - viņa bikli teica tēvam. - Man bija jādodas šurp.

- Kas ir šī apburošā dāma? - Simeons jautāja.

Saņēmis Alaīsu pie rokas, Peletjē izveda viņu istabas vidū. - Jā, protams. Es vairs nesaprotu, ko daru. Simeon, ļauj iepazīstināt tevi ar manu meitu Alaīsu, lai gan nemāku pateikt, kā viņa nokļuvusi šeit, Bezjē! - Alaīsa nolieca galvu. - Un šis ir mans tuvākais, vecākais draugs Šartras Simeons, agrāk dzīvojis Svētajā pilsētā Jeruzalemē.

Simeona seja staroja smaidā. - Betrāna meita. Alaīsa. - Viņš satvēra viešņas rokas savējās. - Esiet sveicināta no visas sirds.