Labirints

52. NODAĻA

ODRIKS Bajārs stāvēja uz Fuā dzelzceļa stacijas perona kopā ar Zannu, gaidīdams Andoras vilcienu.

- Desmit minūtes, - Žanna teica, ieskatījusies pulkstenī. - Vēl nav par vēlu. Tu vēl vari pārdomāt un nākt man līdzi.

Viņš pasmaidīja par šo uzstājību. - Tu zini, ka nevaru.

Viņa nepacietīgi atmeta ar roku. - Odrik, tu esi veltījis trīsdesmit gadus tam, lai pastāstītu par viņiem. Par Alaīsu, viņas tēvu, viņas vīru. Tu esi pavadījis savu mūžu viņu sabiedrībā. - Zannas balss atmaiga. - Bet kā ir ar dzīvajiem?

- Viņu dzīve ir mana dzīve, Zanna, - Bajārs ar klusu cieņu atbil­dēja. - Vārdi ir mūsu vienīgie ieroči cīņā pret vēstures meliem. Mums ir jāliecina patiesība. Ja mēs to nedarīsim, mūsu mīļotie mirs divreiz. - Viņš ieturēja pauzi. - Es neatradīšu mieru, iekams nezināšu, kā viss beidzies.

- Pēc astoņsimt gadiem? Patiesība var būt aprakta pārāk dziļi. - Zanna saminstinājās. - Un varbūt tā ari ir labāk. Ja daži noslēpumi paliek neatklāti.

Bajārs raudzījās uz priekšu, uz kalniem. - Man ir žēl, ka tavā dzīvē esmu ienesis bēdas, tu to zini.

-Ne jau to es domāju, Odrik.

- Bet atklāt patiesību un uzrakstīt to, - viņš turpināja, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, - tā labad es dzīvoju, Žanna.

-Patiesību! Bet tic, ar kuriem tu cīnies, Odrik? Ko meklē viņi? Patiesību? Šaubos.

- Nē, - viņš pēdīgi atzina. - Nedomāju, ka tas ir viņu mērķis.

- Bet kas tad? - viņa nepacietīgi jautāja. - Es braukšu prom, kā tu man liki. Kas tur slikts, ja pateiksi man tagad?

Viņš joprojām vilcinājās.

Zanna neatlaidās. - Vai Noublesso Veritable un Noublesso de los Seres ir tikai dažādi nosaukumi vienai un tai pašai organizācijai?

- Nē! - Vārds nāca pār lūpām skarbāk, nekā viņš bija gribējis. -Nē.

- Un kā tad ir?

Odriks nopūtās. - Noublesso de los Seres bija Grāla pergamentu sargātāji. Pildīja šo pienākumu tūkstošiem gadu. Līdz pergamenti tika sadalīti. - Viņš apklusa, tad ierunājās atkal, rūpīgi izraudzīdamies vār­dus. - Savukārt Noublesso Veritable nodibinājās tikai pirms simt piec­desmit gadiem, kad cilvēki atkal iemācījās saprast pergamentu zudušo valodu. Vārds Veritable - kas apzīmē īstenos, patiesos sargātājus - tika īpaši izraudzīts, lai apstiprinātu šīs organizācijas likumību.

-Tātad Noublesso de los Seres vairs nepastāv?

Odriks papurināja galvu. - Kad Triloģija tika sadalīta, sargātāju pastāvēšanai vairs nebija pamata.

Žanna sarauca pieri. - Bet vai viņi nemēģināja atgūt zudušos per­gamentus?

- Sākumā mēģināja, taču tas neizdevās. Ar laiku kļuva arvien bīs­tamāk turpināt šos meklējumus, jo varēja notikt tā, ka vienīgais atli­kušais pergaments būs jāupurē, lai atgūtu pārējos divus. Tā kā neviens vairs neprata izlasīt tekstus, noslēpumu nebija iespējams atklāt. Tikai viens vienīgs cilvēks… - Bajārs sastomījās un juta sev pievērsto Žan- nas skatienu. - Vienīgais cilvēks, kurš prata izlasīt šos pergamentus, nolēma nenodot šo prasmi tālāk.

- Kas mainījās?

- Četrsimt gadu gaitā nekas. Tad 1798. gadā imperators Napoleons devās uz Ēģipti, līdzi ņemdams ne tikai karavīrus, bet arī zinātniekus un pētniekus. Ēģiptē viņi atklāja senas civilizācijas pēdas. Sī civilizācija bija tur valdījusi pirms tūkstošiem gadu. Uz Franciju tika aizvests sim­tiem artefaktu, bauslības galdiņu, akmeņu. Nu tas bija vairs tikai laika jautājums, līdz tika atšifrētas senās valodas, kas saglabājušās ķīļrakstā un hieroglifos. Kā tu zini, Žans Fransuā Šampoljons pirmais atskārta, ka hieroglifi ir lasāmi nevis kā ideju simboli vai ornaments, bet gan kā fonētiskas rakstu zīmes. 1822. gadā viņš atrada šifra atslēgu. Senajiem ēģiptiešiem rakstīšana bija dievu dāvana; vārds "hieroglifs" nozīmē "dievišķā valoda".

- Bet ja Grāla pergamenti ir rakstīti Senās Ēģiptes valodā… - viņa apklusa. - Ja es tiešām saprotu tevi pareizi, Odrik… - Viņa nogrozīja galvu. - Jā, pastāvēja tāda biedrība kā Noublesso. Jā, tika uzskatīts, ka Triloģija glabā sevī kādu senu noslēpumu. Bet pārējais? Tas ir neap­tverami!

Odriks pasmaidīja. - Bet vai labāk ir sargāt noslēpumu vai paslēpt to aiz cita noslēpuma? Civilizācijas izdzīvo, aizgūstot vai asimilējot citu varenos simbolus un idejas.

- Kā tu to domā?

- Cilvēki meklē patiesību. Uzskata, ka ir to atraduši. Un apstājas, nenojauzdami, ka aiz tās slēpjas kaut kas daudz pārsteidzošāks. Vēsture ir pilna ar reliģiskām, rituālām, sociālām zīmēm, kas aizgūtas no vienas sabiedrības, lai palīdzētu izveidot citu. Piemēram, diena, kad kristieši svin Jēzus Nācarieša dzimšanu, divdesmit piektais decembris, patie­sībā ir gan Sol Invictus' svētki, gan ziemas saulgrieži. Kristiešu krusts, tāpat kā Grāls, patiesībā ir sens ēģiptiešu simbols ankh, ko aizguva un pārveidoja imperators Konstantīns. In hoc signo vinces[72] - tā viņš esot teicis, debesīs ieraudzīdams krusta zīmi. Jaunākos laikos Trešais Reihs izmantoja svastiku par savu simbolu. Patiesībā tas ir mūžsens indiešu atdzimšanas simbols.

- Labirints, - Zanna noteica. Viņa bija sapratusi.

- Uantica simbol del Mieg/om.[73]

Zanna sēdēja, domīgi klusēdama, rokas saņēmusi klēpī, kājas sakrustojusi pie potītēm. - Un tagad? - viņa beidzot iejautājās.

- Kad ala tika atvērta, tas vairs bija tikai laika jautājums, Zanna, - Bajārs sacīja. - Un es neesmu vienīgais, kas to zina.

- Bet kara laikā Sabartē kalnos izrakumus veica ari nacisti, - viņa ieminējās. - Viņu Grāla mednieki zināja nostāstus par to, ka kataru dārgumi esot aprakti kaut kur šajos kalnos. Gadiem ilgi viņi pārbaudīja katru vietu, kas varēja būt interesanta ezotēriskā ziņā. Ja jau šī ala ir tik svarīga, tad kāpēc netika atrasta pirms sešdesmit gadiem?

- Mēs gādājām, lai tā netiktu atrasta.

- Tu tur biji? - Zanna pārsteigta iesaucās.

Bajārs pasmaidīja. - Noublesso Veritable neiztiek bez iekšējām dom­starpībām, - viņš teica, apiedams Zannas jautājumu. - Organizāciju vada sieviete, vārdā Marī Sesila de l'Oradora. Viņa tic Grālam un grib to atgūt. Viņa tic Grāla meklēšanai. Taču organizācijā ir vēl kāds. - Odrika seja kļuva nopietna. - Un viņa motīvi atšķiras.

- Tev jārunā ar inspektoru Nubelu! - Zanna dedzīgi noteica.

- Bet ja nu, kā jau teicu, arī inspektors ir uz vienu roku ar viņiem? Risks ir pārāk liels.

Stacijas klusumu pāršķēla spalgs svilpiens. Abi pagriezās pret vil­cienu, kas, bremzēm kaucot, iebrauca stacijā. Saruna bija galā.

- Es negribu pamest tevi te vienu, Odrik.

- Zinu, - viņš sacīja, saņēmis Zannas roku un palīdzēdams viņai iekāpt vagonā. - Bet tā nu tam ir lemts beigties.

- Beigties?

Zanna atvēra logu un pasniedzās pēc Odrika rokas. - Lūdzu, esi piesardzīgs. Pārāk neriskē ar sevi.

Gar visu peronu aizcirtās smagās vagonu durvis, un vilciens sāka braukt, sākumā gausi, pēc tam arvien ātrāk, līdz nozuda kalnu ielokos.

PAGE \* MERGEFORMAT