Labirints

81. nodala Sularakas virsotne 1244. gada marģ

Gijems nespēja panākt Alaīsu. Viņa jau bija pārāk tālu.

Viņš streipuļoja uz priekšu pa tumšo eju. Sānos, kur bija salauztas ribas, dūrās sāpes, elpot bija grūti. Galvā virpuļoja Alaīsas vārdi, un krūtīs savilcies baiļu mezgls dzina viņu uz priekšu.

Gaiss šķita kļūstam aukstāks, it kā no alas bēgtu dzīvība. Gijems neko nesaprata. Ja jau šī bija svēta vieta, labirinta ala, tad kāpēc te tik spēcīgi jūtams ļaunuma tuvums?

Gijems atskārta, ka stāv uz dabiska akmens grīdas. Divi plati, zemi pakāpieni veda lejup, kur pamats bija līdzens un gluds. Uz akmens altāra dega calelh, dodot vāru gaismu.

Abas māsas stāvēja aci pret aci, Oriāna joprojām turēja dunci Ber­trānai pie kakla. Alaīsa nekustējās.

Gijems pieliecās, cerēdams, ka Oriāna nav viņu pamanījusi. Cik vien klusu spēdams, viņš slīdēja gar sienu, slēpdamies ēnās, līdz nonāca pietiekami tuvu, lai dzirdētu un redzētu notiekošo.

Oriāna kaut ko nosvieda Alaīsai pie kājām.

- Ņem! - viņa uzkliedza. - Atver labirintu! Es zinu, ka Vārdu grā­mata ir paslēpta tur!

Gijems redzēja, ka Alaīsas acis pārsteigumā ieplešas.

- Vai tu neesi lasījusi Skaitļu grāmatu? Māsa, tu mani pārsteidz. Tur ir izskaidrojums atslēgai.

Alaīsa vilcinājās.

- Ar gredzenu, kurā ievietots merels, var atslēgt kambari labirinta sirdī.

Oriāna parāva Bertrānas galvu atpakaļ, nospriegojot kakla ādu. Gaismā iezalgojās asmens.

- Pasteidzies, māsa.

Bertrāna iekliedzās. Kliedziens šķita ieurbjamies Gijema smadzenēs kā nazis. Alaīsa stāvēja, saraukusi pieri, ievainoto roku nokārusi gar sāniem.

- Vispirms palaid vaļā bērnu, - viņa sacīja.

Oriāna papurināja galvu. Mati viņai bija atrisuši, acis mežonīgi, neprātīgi gailēja. Nenovērsdamās no Alaīsas, viņa lēnām iegrieza Ber­trānai kaklā.

Bertrāna iekliedzās vēlreiz, lejup pa kaklu tecēja asinis.

- Nākamais grieziens būs dziļāks, - Oriāna teica, balsij drebot naidā. - Meklē grāmatu!

Alaīsa pieliecās, pacēla gredzenu un piegāja pie labirinta. Oriāna sekoja, vilkdama Bertrānu sev līdzi. Alaīsa dzirdēja, ka meitas elpa paātrinās. Bertrānai tuvojās ģībonis, sasietās kājas grīļojās.

Mirkli Alaīsas domas atgriezās pagātnē, atsaucot atmiņā brīdi, kad viņa bija redzējusi Harifu veicam šo pašu uzdevumu.

Alaīsa piespieda plaukstu pie raupjā akmens labirinta. Ievainoto roku caururba sāpes. Nevajadzēja sveci, lai atrastu ēģiptiešu dzīvības simbolu - crnkh, kā to viņai bija iemācījis dēvēt Harifs. Nostājusies tā, lai Oriāna neredzētu, ko viņa dara, Alaīsa ievietoja gredzenu mazā atverē zem labirinta vidējā apļa, tieši savu acu priekšā. Domādama par Bertrānu, viņa klusībā lūdzās, kaut jel viss izdotos. Nebija izrunāts neviens vārds; nekas nebija sagatavots tā, kā vajadzētu. Šoreiz viss bija nesalīdzināmi citādi nekā tajā vienīgajā reizē, kad viņa kā lūdzēja bija stāvējusi pie akmens labirinta.

- Di ankh djet, - viņa nočukstēja. Senie vārdi bija kā pelni viņas mutē. Atskanēja ass klikšķis, kā atslēgai pagriežoties slēdzenē. Mirkli šķita, ka nenotiek nekas. Tad klints dziļumā atskanēja duna, akmenim veļoties pret akmeni. Alaīsa sakustējās, un Gijems puskrēslā ieraudzīja, ka labirinta vidū atvēries iedobums. Tajā gulēja grāmata.

- Dod šurp! - Oriāna pavēlēja. - Liec te, uz altāra!

Alaīsa paklausīja, nenovērsdama acu no māsas sejas.

- Tagad laid viņu. Viņa tev vairs nav vajadzīga.

- Ver to vaļā! - Oriāna uzkliedza. - Man jāredz, ka tu nemānies.

Gijems pievirzījās tuvāk. Grāmatas pirmajā lapā zaigoja neredzēts

zeltains simbols. Ovāls, kurš drīzāk atgādināja asaras formu, balstījās uz gana spieķim līdzīga krusta.

- Tālāk! - Oriāna mudināja. - Es gribu redzēt visu.

Alaīsa drebošām rokām šķīra lapas. Gijems redzēja savādus zīmē­jumus un līnijas, visu lapu blīvās rindās klāja simboli.

- Ņem to, Oriāna, - Alaīsa teica, pūlēdamās runāt mierīgi. - Ņem grāmatu un atdod manu meitu.

Gijems redzēja nozibam asmeni. Viņš acumirklī aptvēra, kas notiks: skaudības un naida dēļ Oriāna iznīcinās visu, kas Alaīsai dārgs un mīļš.

Viņš metās pie Oriānas un pagrūda viņu nost. Salauztās ribas iesā­pējās tik neciešami, ka viņš gandrīz zaudēja samaņu, tomēr bija izda­rījis pietiekami, lai Oriāna palaistu meiteni vaļā.

Duncis izkrita viņai no rokas un ielidoja ēnās aiz altāra. Abu sadursmē Bertrāna zaudēja līdzsvaru, iekliedzās, krītot atsitās ar galvu pret altāra stūri un palika nekustīgi guļam.

- Gijem, ved prom Bertrānu! - Alaīsa uzsauca. - Viņa ir ievainota, Saijē ir ievainots. Ciemā gaida cilvēks, vārdā Harifs. Viņš tev palīdzēs.

Gijems vilcinājās.

- Lūdzu, Gijem! Glāb viņu!

Tikmēr Oriāna bija piecēlusies kājās un, satvērusi dunci, metās virsū Alaīsai. Asmens ietriecās viņas ievainotajā rokā.

Gijemam lūza sirds. Viņš negribēja atstāt Alaīsu vienatnē ar Oriānu - taču uz grīdas bāla un nekustīga gulēja Bertrāna.

- Lūdzu, Gijem! Ej!

Pēdējo reizi atskatījies uz Alaīsu, viņš pacēla meitu uz savām ievai­notajām rokām, cenzdamies neredzēt asinis, kas plūda no brūces viņas galvā.

Smagiem soļiem šķērsodams kambari, Gijems izdzirda dunoņu, līdzīgu pērkona dārdiem kalnos. Viņš sagrīļojās, bet nosprieda, ka vainīgas paša kājas. Saņēmās, uzkāpa pa pakāpieniem un sāka iet pa eju, klupdams pret akmeņiem, ciezdams sāpes. Un tad viņš apjēdza, ka līgojas zeme. Ka pamats zem kājām dreb.

Spēka vairs tikpat kā nebija, Bertrāna nekustīga gulēja viņa rokās un šķita kļūstam smagāka ar katru soli. Gijems gāja tālāk, un dārdi pieņēmās skaļumā. No augšas sāka krist klints atlūzas, viņam pār galvu gāzās smiltis.

Beidzot viņš sajuta svaigo, auksto gaisu. Un pēc dažiem soļiem izgāja ārā, pelēkajā mijkrēslī.

Gijems steidzās turp, kur gulēja Saijē. Viņš bija bez samaņas, bet elpa plūda vienmērīgi.

Bertrāna bija bāla kā līķis, taču beidzot ievaidējās un sakustējās Gijema rokās. Viņš noguldīja meitenīti zemē līdzās Saijē, tad apskrai­dīja nogalinātos zaldātus un norāva tiem apmetņus, lai apsegtu ievai­notos. Viņš nometa arī savu apmetni; sudraba un kapara piespraude aizlidoja sānis. Savu apmetni viņš salocīja un palika Bertrānai zem galvas.

Tad pieliecās un noskūpstīja meitu uz pieres.

- Filha, - Gijems nočukstēja. Tas bija pirmais un pēdējais skūpsts, ko viņš jebkad sniedza savai meitai.

No alas atskanēja briesmīgs brīkšķis, kā pērkons, kas seko zibenim. Gijems metās atpakaļ ejā. Tur troksnis bija neizturams.

Viņš apjēdza, ka no tumsas viņam pretī kaut kas joņo.

-Gars… seja… - Oriāna šļupstēja, acis aiz bailēm bija ārprātīgas. - Seja labirinta vidū!

- Kur viņa ir? - Gijems kliedza, satvēris viņu aiz delma. - Ko tu esi izdarījusi ar Alaīsu?

Oriānas rokas un drānas bija nošķiestas ar asinīm.

- Sejas… labirintā…

Oriāna iekliedzās. Gijems strauji pagriezās, lai paskatītos, kas notiek aiz muguras, bet neko neredzēja. Šajā mirklī Oriāna ietrieca dunci viņam krūtīs.

Viņš saprata, ka dūriens ir nāvējošs, juta nāvi ieejam sevī. Acis satumsa; viņš redzēja Oriānu aizslīdam projām mākoņos. Sirdī nomira arī atriebības alkas. Tas vairs nebija svarīgi.

Oriāna izskrēja dziestošās dienas pelēkajā gaismā, bet Gijems akli streipuļoja uz kambara pusi, lai klinšu un akmeņu jūklī atrastu Alaīsu.

Alaīsa gulēja grīdas ieplakā, pirkstos sažņaugusi somiņu, kurā gla­bājās Vārdu grāmata, saujā turēdama gredzenu.

- Mon cdr, - Gijems nočukstēja.

Dzirdot viņa balsi, Alaīsas plaksti notrīsēja un acis pavērās. Viņa pasmaidīja, un Gijemam iesmeldzās sirds.

- Bertrāna?

- Viņa ir drošībā.

- Saijē?

- Arī viņš paliks dzīvs. Alaīsa ievilka elpu. - Oriāna…

- Es ļāvu viņai iet. Viņa ir smagi ievainota. Un netiks tālu. Liesma lampiņā, kas vēl dega uz altāra, noplaiksnīja un apdzisa.

Alaīsa un Gijems, gulēdami viens otra rokās, to nemanīja. Nejuta ne tumsu, ne mieru, kas nolaidās pār kambari. Viņi apzinājās un juta tikai viens otru.