Labirints

33. NODAĻA

Alises viesnīca atradās tieši pretim galvenajiem vārtiem, kas veda viduslaiku Citadelē; apkārt pletās skaisti dārzi, norobežojot namu no ielas.

Viņai ierādīja ērtu istabu otrajā stāvā. Alise plaši atvēra logus, lai ielaistu iekšā pasauli. Telpā ievirmoja ceptas gaļas, ķiploku un vaniļas smarža, cigāru dūmu aromāts.

Atri izkravājusi mantas un iegājusi dušā, viņa vēlreiz zvanīja Sīlai - drīzāk aiz ieraduma, nekā cerēdama uz brīnumu. Joprojām nekādas atbildes. Alise paraustīja plecus. Nu viņa tiešām bija darījusi visu, ko varējusi.

Aiz karuseļa Alise saredzēja kapsētas mūri un kapakmeņu pelēkās galvas aiz tā; dusētāju mieru no ziņkārīgām acīm sargāja ciprešu un īvju rinda. Pa labi no vārtiem vīru bariņš spēlēja pāaruļue'.

Mirkli Alise stāvēja un lūkojās uz Citadeles vārtiem, gatavoda­mās iet iekšā. Pa labi slējās akmens pīlārs, no kura uz viņu blenza atbaidoša akmens briesmone ar plakanu, niknu seju. Izskatījās nesen restaurēta.

SUM CARCAS. Es esmu Karkasa.

Stāstīja, Karkasona esot ieguvusi savu nosaukumu par godu kun­dzei Karkasai, saracēņu ķēniņienei, ķēniņa Balaaka sievai, pēc tam kad pilsēta piecus gadus pretojusies Kārļa Lielā armijas aplenkumam.

Alise gāja pa segtu paceļamo tiltu - strupu, šauru, veidotu no akmens, ķēdēm un koka. Dēļi zem kājām čīkstēja un klabēja. Aizsarg- grāvī nebija ūdens, tur auga zāle un pļavas puķes.

Tilts ieveda Lices - smilšainā, platā joslā starp nocietinājumu ārējo un iekšējo loku. Pa labi un pa kreisi bērni kāpaļāja pa mūri vai izcīnīja kaujas ar plastmasas zobeniem. Priekšā bija Narbonnas vārti - Porte Narbonnaise. Iedama caur augsto, šauro arku, Alise pacēla acis. Uz viņu labestīgi noraudzījās Jaunavas Marijas akmens tēls.

Tiklīdz Alise bija iegājusi pa vārtiem, pagaisa jebkura telpas izjūta. Bruģētā galvenā iela - rue Cros-Mayrevieille - bija ļoti šaura un slīpi veda augšup. Nami bija tik cieši saspiedušies kopā, ka pa augšējā stāva logu varēja izliekties un sarokoties ar pretējās puses kaimiņu.

Augstās ēkas apslāpēja troksni. Dažādas valodas, saucieni, smiekli, roku vicināšana, kad garām brauca kāda automašīna, atstājot labi ja plaukstas tiesu katrā ielas pusē. Visapkārt veikali ar pastkartēm un ceļvežiem, uz ielas izlikts manekens reklamēja inkvizīcijas moku rīku muzeju, skatlogos ņirbēja ziepes, spilveni, trauki, zobeni un vairogi. No mūriem rēgojās vīti čuguna stieņi ar koka izkārtnēm: veikalā LĒperon Medievale - Viduslaiku piesis - pārdeva zobenus un porcelāna lelles; A Saint Louis tirgoja ziepes, suvenīrus un galda piederumus.

Alise ļāva, lai kājas pašas nes viņu uz galveno laukumu - Place Marcou. Tas bija mazs, visapkārt restorāni un apcirptas platānas. To zari kā sargājošas rokas pletās pār galdiņiem un krēsliem, sacenzdamies ar spilgti krāsainām markīzēm. Uz tām bija kafejnīcu nosaukumi - Le Marcou, Le Trouvere, Le Menestrel.

Alise pa bruģi devās laukā pa pretējo pusi un nonāca rue Cros- Majrevieille un Place du Chāteau sadurā, kur veikalu, creperies1 un res­torānu trīsstūris ieskāva pēdas astoņas augstu akmens obelisku, ko vai­nagoja deviņpadsmitā gadsimta vēsturnieka Žana Pjēra Kro-Mairvjeja krūšutēls. Obeliska apakšu apjoza frīze ar nocietinājumu attēlu.

Viņa gāja uz priekšu, līdz nokļuva pie gara mūra pusloka, kurš sar­gāja Chāteau Comtal. Aiz iespaidīgiem slēgtajiem vārtiem pacēlās pils torņi un cietokšņa mūra izrobojumi. Cietoksnis cietoksnī.

Alise apstājās, atskārtusi, ka šis visu laiku bijis viņas ceļamērķis. Chāteau Comtal, Trankavelu dzimtas rezidence.

Viņa ieskatījās pa augsto koka vārtu spraugu. Tam visam piemita kaut kas pazīstams, it kā viņa atgrieztos tur, kur reiz senos laikos jau bijusi, tikai viss tagad aizmirsies. Abpus ieejai atradās stikloti biļešu kioski ar nolaistām žalūzijām un uzrakstiem, kas informēja, kad var apskatīt pili. Tālāk pletās pelēka grants un smilšu josla, kas veda uz līdzenu, šauru, pēdas sešas platu tiltu.

Alise atkāpās no vārtiem, klusībā nosolīdamās atnākt rīt no rīta. Pagriezusies pa labi, viņa sekoja zīmēm, kas rādīja ceļu uz citiem vārtiem - Porte de Rodez Tie bija iebūvēti starp diviem savdabīgiem pakavveida torņiem. Viņa devās augšup pa platajiem pakāpieniem, kam vidusdaļu bija izdeldējušas neskaitāmas kājas.

Šeit visskaidrāk varēja saskatīt vecuma atšķirību starp iekšējo un ārējo valni. Ārējie nocietinājumi - viņa bija lasījusi, ka tie uzbūvēti trīspadsmitā gadsimta beigās un atjaunoti deviņpadsmitajā, - bija pelēki, akmens bluķi - samērā vienādi. Skeptiķi kurnētu, ka tas ir vēl viens pierādījums restauratoru sliktajam darbam. Alisei tas nerūpēja. Viņu saviļņoja gaisotne, kas šeit valdīja. Iekšējo valni, kurā ietilpa ari pašas Chāteau Comtal rietumu mūris, veidoja gallu-romiešu sarkano ķieģeļu paliekas un drupens divpadsmitā gadsimta smilšakmens.

Pēc Citadeles trokšņa Alise te juta dziļu mieru, jutās iederīga šeit, starp šiem kalniem un debesīm. Viņa stāvēja, atbalstījusies pret vaļņa malu, un raudzījās lejup uz upi, iztēlodamās ūdens vēso pieskārienu pēdām.

Tikai tad, kad diena dzisa, sakusdama ar mijkrēsli, Alise pagriezās un devās atpakaļ uz Citadeli.