Labirints

79. NODAĻA

Alaisa uztrukās no miega, gluži nosalusi. Pār pelēkzaļo zemi svīda maigi violeta ausma. Pa kalna nogāzes plaisām un ieplakām klusi slīdēja smalkas, baltas miglas vijas.

Viņa paskatījās uz Harifu. Vecais vīrs mierīgi gulēja, līdz pat ausīm apsedzies ar savu silto mēteli. Pēc ceļā pavadītas dienas un nakts viņa spēki bija apsīkuši.

Pār kalnu smagi gūla klusums. Par spīti aukstumam un neērtībām, Alaīsa tomēr priecājās par šo vientulību pēc daudzajiem mēnešiem, pavadītiem neciešamā saspiestībā Monsegūras mūros. Sargādamās uzmodināt Harifu, viņa piecēlās un izstaipīja kaulus, pēc tam samek­lēja seglu somā maizi un nolauza gabaliņu. Maize bija cieta kā koks. Alaīsa ielēja kausā biezu, sarkanu vīnu, tik aukstu, ka grūti iedzert. Mērcēdama vīnā maizi, viņa žigli paēda un tad sāka gatavot maltīti pārējiem.

Viņa tikpat kā neuzdrošinājās domāt par Bertrānu un Saijē, par to, kur abi tagad atrodas. Joprojām nometnē? Kopā vai šķirti?

Klusumā ieūjinājās pūce, atgriezdamās no nakts medībām. Ala­īsa pasmaidīja, pazīstamās skaņas nomierināta. Krūmos čabinājās sīki zvēriņi, lāgiem tika laisti darbā nagi un zobi. Zemāk ielejas mežos gau­doja vilki. Tas lika atcerēties, ka pasaule turpina savu gaitu, gadalaiks nomaina gadalaiku - bez viņas.

Alaīsa pamodināja abus pavadoņus, pateica, ka brokastis gata­vas, aizveda zirgus pie strauta un ar zobena spalu salauza ledu, lai tie dabūtu padzerties.

Kad kļuva gaišāks, viņa uzmodināja Harifu, čukstēdama viņa valodā, maigi uzlikusi plaukstu viņam uz delma. Pēdējā laikā Harifs nereti pamodās drūms.

Smagie plaksti pacēlās, atvērās brūnās, aiz vecuma izbalējušās acis.

- Bertrāna?

- Alaīsa, - viņa klusu atsaucās.

Harifs samirkšķināja acis, mirkli apjucis, ka atrodas šajā pelēkajā kalna nogāzē. Alaīsa nodomāja, ka sapnī viņš atkal bijis Jeruzalemē, kur paceļas mošejas un sauciens aicina ticīgos saracēņus uz lūgšanu, vai ceļojis pa bezgalīgo tuksneša jūru.

Kopā pavadītajos gados Harifs bieži bija stāstījis viņai par aromā­tiskajām garšvielām, spilgtajām krāsām, ēdiena piparoto garšu, asins- sarkanās saules baiso spožumu. Stāstījis par to, kā izmantojis savu garo mūžu. Stāstījis par Pravieti un seno Avarisas pilsētu, savu pirmo māj­vietu. Stāstījis par viņas tēva jaunību un par Noublesso.

Alaīsai sāpēja sirds, noraugoties uz viņa sirmajiem matiem, kas reiz bijuši ogles melnumā, uz olīvkrāsas ādu, ko vecums padarījis pelēku. Šai cīņai viņš bija par vecu. Redzējis pārāk daudz, pārcietis pārāk daudz, lai beigās izturētu šo skaudro kauju.

Savā pēdējā ceļojumā Harifs bija devies par vēlu. Viņš pats to neteica, bet Alaīsa tik un tā zināja, ka spēku viņam dod vienīgi domas par Los Seresu un Bertrānu.

- Alaīsa, - viņš klusu sacīja, pamazām atžirgdams. - Jā.

- Nu vairs nebūs ilgi, - viņa mierināja, palīdzēdama Harifam pie­celties. - Mēs jau gandrīz esam mājās.

Gijems un Saijē pārmija tikai pa retam vārdam, kalna ieplakā patvērušies no vēja niknajām pātagām.

Gijems vairākas reizes lūkoja uzsākt sarunu, bet Saijē strupās atbil­des lika apklust. Beigu beigās viņš atmeta mēģinājumiem ar roku un iegrima pats savā domu pasaulē tāpat kā Saijē.

Saijē mocīja sirdsapziņa. Visu mūžu viņš bija Gijemu apskaudis, tad ienīdis un pēdīgi iemācījies nedomāt par viņu. Bija ieņēmis Gijema vietu Alaīsai līdzās, bet ne viņas sirdī. Alaīsa bija palikusi uzticīga savai pirmajai mīlestībai. Ta bija saglabājusies, par spīti atšķirtībai un klusēšanai.

Saijē zināja par Gijema drošsirdību, par bezbailīgo un ilgo cīņu, lai padzītu krustnešus no Pajs d'Oc, taču neparko negribēja pieļaut, ka viņā mostas sirsnība un apbrīna pret šo cilvēku. Un arī žēlot viņu negribēja. Bija skaidri redzams, kā Gijems sēro par Alaīsu. Viņa seja pauda dziļas zaudējuma sāpes un nožēlu. Saijē nespēja dabūt pār lūpām ne vārdu. Un ienīda sevi par šo klusēšanu.

Viņi gaidīja visu dienu, gulēdami uz maiņām. īsi pirms tumsas zemāk nogāzēs pēkšņi uzvirmoja vārnu bars - kā pelni no dziestošas uguns. Tas meta lokus, laidelējās un ķērca, ar spārniem kuldamas salto gaisu.

- Kāds tuvojas, - Saijē teica, acumirklī atguvis modrību.

Viņš uzmanīgi paskatījās gar malu klintsakmenim, kas balstījās uz šauras dzegas virs alas ieejas, it kā to šeit būtu novietojusi milža roka.

Viņš neredzēja neko, nekādu kustību zemāk nogāzē. Tad piesar­dzīgi izgāja no paslēptuves. Viss smeldza, kauli bija stīvi - gan pār­ciesto sitienu, gan ilgās, nekustīgās nīkšanas dēļ. Rokas bija nejūtīgas, nobrāztie pirkstu kauliņi - sarkani un saplaisājuši. Seja vienos zilumos un brūcēs.

Notupies uz klints dzegas, Saijē neveikli nolēca zemē. No ievaino­tās potītes augšup triecās sāpes.

- Padodiet man zobenu, - viņš teica, pacēlis roku.

Gijems pasniedza ieroci, nolēca zemē un nostājās līdzās Saijē, kas raudzījās ielejā.

Tālumā atskanēja balsis. Dziestošajā gaismā Saijē neskaidri saska­tīja dūmu strūkliņu, kas vijās augšup aiz retajiem kokiem.

Viņš palūkojās uz apvārsni, kur sastapās violetā zeme un tumstošās debesis.

- Viņi tuvojas pa dienvidaustrumu taku, - Saijē ierunājās, - un tas nozīmē, ka Oriāna nemaz nav bijusi ciemā. No tās puses nevar tikt tālāk ar zirgiem. Ceļš pārāk kraujš. Dziļas gravas. Tur būtu jāiet kājām.

Doma par to, ka Bertrāna ir tik tuvu, pēkšņi kļuva neizturama.

- Es kāpšu lejā.

- Nē! - Gijems iesaucās. Tad atkārtoja klusāk: - Nē. Tas ir pārāk bīstami. Ja viņi jūs ieraudzīs, Bertrānas dzīvība būs briesmās. Mēs zinām, ka Oriāna nāks uz alu. Te mēs varēsim pārsteigt viņu nesaga­tavotu. Jāgaida, līdz atnāks pati. - Viņš mirkli klusēja. - Jums nevajag vainot sevi, draugs. Jūsu spēkos nebija to novērst. Savai meitai jūs visvairāk palīdzēsiet tad, ja stingri turēsieties pie mūsu plāna.

Saijē nokratīja Gijema plaukstu no sava delma.

-Jums nav ne jausmas, kā es jūtos, - viņš atcirta, balsij dusmās drebot. - Kā jūs uzdrīkstaties iedomāties, ka mani pazīstat?

Gijems kā padodamies pacēla rokas. - Es atvainojos.

- Viņa vēl ir bērns.

- Cik viņai gadu?

- Deviņi, - Saijē strupi atbildēja.

Gijems sarauca pieri. - Tatad pietiekami liela, lai saprastu, - viņš sacīja, skaļi domādams. - Ja Oriāna aizveda viņu prom no nometnes nevis ar varu, bet gan ar pierunāšanu, tad tagad Bertrāna jau būs aptvē­rusi, ka tur kaut kas nav lāgā. Vai viņa zināja, ka Oriāna ir nometnē? Vai vispār zina, ka viņai ir tante?

Saijē pamāja ar galvu. - Viņa zina, ka Oriāna nav draugos ar Ala­īsu. Oriānai viņa nebūtu gājusi līdzi.

- Ja zinātu, ka tā ir Oriāna, - Gijems piekrita. - Bet ja nu viņa to pat nenojauta?

Saijē, mirkli padomājis, papurināja galvu. - Arī tad neticu, ka viņa būtu gājusi līdzi svešiniecei. Mēs stingri norunājām, ka viņa mūs gaidīs…

Viņš iekoda mēlē, gandrīz izpļāpājies, taču Gijems, iegrimis domās, neko nemanīja. Saijē uzelpoja.

- Manuprāt, atbrīvojuši Bertrānu, mēs spēsim tikt galā ar zaldā­tiem, - Gijems sacīja. - Jo vairāk par to domāju, jo ticamāk šķiet, ka Oriāna atstās apsardzi nometnē un dosies šurp divatā ar jūsu meitu.

Saijē ieklausījās uzmanīgāk. - Turpiniet.

- Šo brīdi Oriāna ir gaidījusi vairāk nekā trīsdesmit gadu. Kalt slepenus plānus viņai ir tikpat dabiski kā elpot. Nedomāju, ka viņa būs izpaudusi alas atrašanās vietu vēl kādam. Šajā noslēpumā viņa netaisās dalīties ne ar vienu, uzticas tikai savam dēlam un šeit necerēs ieraudzīt nevienu dzīvu dvēseli.

Gijems apklusa. - Oriāna ir… Lai iegūtu Labirinta Triloģiju, Oriāna ir melojusi, slepkavojusi, nodevusi savu tēvu un māsu. Grāmatu dēļ viņa ir iegrūdusi sevi pazušanā.

- Slepkavojusi?

- Vismaz likusi nogalināt savu pirmo vīru Zeanu Kongostu, kaut arī nav zināms, kas bija slepkava.

- Fransuā, - Saijē nočukstēja tik klusu, ka Gijems to nesadzirdēja. Prātā pazibēja atmiņu ainas: kliedzieni, zirga izmisīgā spārdīšanās, kopā ar jātnieku noslīkstot purva akacī.

- Un es vienmēr esmu domājis, ka viņa ir vainīga arī Alaīsai ļoti dārgas sievietes nāvē, - Gijems turpināja. - Gadu gaitā man aizmirsies viņas vārds; tā bija zintniece, kas dzīvoja Citadelē. Viņa iemācīja Ala­īsai visu, ko pati zināja par dziednieciskām zālēm, par ārstēšanu, par dabas dāvanu izmantošanu labiem mērķiem. Alaīsa viņu mīlēja.

Tikai stūrgalvība bija liegusi Saijē izpaust, kas viņš tāds ir. Stūr­galvība un greizsirdība neļāva izstāstīt nevienu sīkumu par dzīvi kopā ar Alaīsu.

- Esklarmonda netika nogalināta, - viņš teica, vairs nespēdams izlikties. Gijems sastinga.

- Ko? Vai Alaīsa to zina?

Saijē pamāja. - Aizbēgusi no Chāteau Comtal, Alaīsa meklēja palī­dzību pie Esklarmondas - un viņas mazdēla. Viņa atstāja…

Sarunu pārtrauca Oriānas skarbā balss, pavēloša un salta. Abi karavīri pieplaka pie zemes. Bez skaņas izvilka zobenus, pievirzījās tuvāk alas ieejai. Saijē paslēpās aiz klints izciļņa mazliet zemāk par ieeju, Gijems - aiz vilkābeļu krūmiem, kuru zari pustumsā spurojās asi un draudīgi.

Balsis tuvojās. Viņi dzirdēja šķindam bruņas, dunam zaldātu zāba­kus, soļojot pa akmeņaino taku.

Saijē jutās tā, it kā ietu soli solī ar Bertrānu. Katrs mirklis pārvērtās mūžībā. Dimdēja zābaki, vārdi daudzkārtīgi atbalsojās, taču šķita, ka balsis netuvojas.

Beidzot no koku aizsega iznāca Oriāna un Bertrāna. Divas vien, kā jau paredzējis Gijems. Saijē juta, ka Gijems cieši skatās uz viņu, brīdinādams nekustēties, nogaidīt, līdz Oriāna pienāks pavisam tuvu un viņi varēs nogādāt Bertrānu drošībā.

Abām tuvojoties alai, Saijē sažņaudza dūres, valdīdams dusmu kliedzienu. Bertrānai pār balto, nosalušo vaigu stiepās asiņaina švīka. Viņai ap kaklu Oriāna bija apsējusi virvi, kas uz muguras savienojās ar otru, ar kuru bija sasietas rokas. Virves galu Oriāna turēja kreisajā rokā. Labajā bija duncis, ar ko viņa bikstīja Bertrānai mugurā, mudi­nādama meiteni iet ātrāk.

Bertrāna gāja neveikli, klupdama. Piemiedzis acis, Saijē ierau­dzīja, ka meitenītei sasietas arī potītes, ļaujot spert pavisam sīkus soļus.

Viņš piespieda sevi nekustēties, gaidīja un vēroja, līdz abas sasnie­dza klajumiņu alas priekšā.

- Tu teici, ka tā ir aiz kokiem.

Bertrāna kaut ko nomurmināja, taču tik klusu, ka Saijē nesadzir­dēja vārdus.

- Nu pielūko, ja būsi melojusi…

- Ta ir tur, - Bertrāna teica. Balss šķita mierīga, taču Saijē saklau­sīja tajā šausmas, un sirds viņam sažņaudzās.

Viņi bija nolēmuši uzbrukt Oriānai pie pašas alas. Saijē uzdevums bija aizvest malā Bertrānu. Gijemam vajadzēja atbruņot Oriānu, pirms viņa pagūst laist darbā dunci.

Saijē paskatījās uz Gijemu, kurš pamāja ar galvu, apliecinādams, ka ir gatavs.

- Bet neejiet iekšā, - teica Bertrāna. - Ta ir svēta vieta. Tur drīkst ieiet tikai sargātāji.

- Ak tā gan! - Oriāna zobojās. - Un kas man to aizliegs? Tu? - Viņas seja kļuva ļauna. - Tu esi tik līdzīga viņai, ka riebj, - Oriāna sacīja un parāva virvi tā, ka Bertrāna iekliedzās sāpēs. - Alaīsa mūž­dien visus pamācīja. Mūždien domāja, ka ir labāka par citiem.

- Tas nav tiesa! - Bertrāna iesaucās, nezaudējusi drosmi par spīti bezcerīgajam stāvoklim. Saijē klusībā lūdzās, kaut jel viņa savaldītos. Un reizē apzinājās, ka Alaīsa lepotos ar meitas drošsirdību. Viņš lepojās ar viņas drošsirdību. Bertrāna bija īsts savu vecāku bērns.

Meitenīte bija sākusi raudāt. - Ta nav pareizi! Jūs nedrīkstat iet iekšā! Es jums neļaušu! Labirints pasargās savu noslēpumu gan no jums, gan no visiem citiem, kas meklēs to sliktā nolūkā.

Oriāna īsi iesmējās. - Ar šīm pasakām var biedēt tādus muļķa bēr­nus kā tu.

Bertrāna palika pie sava. - Es nevedīšu jūs tālāk.

Oriāna pacēla roku un cirta tādu pļauku, ka meitenīte atmuguriski pakrita pret klinti. Saijē prātu ietina sarkana migla. Trijos vai četros soļos viņš metās uz Oriānas pusi, no krūtīm izlauzās skaļš rēciens.

Oriāna zibenīgi uzrāva Bertrānu kājās un pielika dunci viņai pie kakla.

- Kāda vilšanās! Biju domājusi, ka mans dēls tiks galā ar tik vien­kāršu uzdevumu. Tu jau biji sagūstīts, vismaz tā man teica, - bet tas nekas.

Saijē uzsmaidīja Bertrānai, mēģinādams meitenīti iedrošināt, kaut gan stāvoklis bija bezcerīgs.

- Met nost zobenu, - Oriāna mierīgi sacīja, - vai es viņu nogali­nāšu.

- Piedod, Saijē, ka neklausīju tev! - Bertrāna caur asarām iesau­cās. - Bet viņai bija tavs gredzens! Viņa teica, ka tu esot pēc manis sūtījis!

- Tas nebija mans gredzens, draudziņ, - Saijē atteica un nometa zobenu. Tas smagi noklaudzēja uz cietās zemes.

- Ta ir labāk. Tagad nāc šurp, kur varu tevi redzēt. Pietiks. Stāvi. - Viņa pasmaidīja. - Tu esi viens pats.7

Saijē klusēja. Oriāna plakaniski piespieda dunča asmeni Bertrānai pie kakla, tad ieskrāpēja ādu zem auss. Bertrāna iekliedzās, pār kaklu notecēja asiņu urdziņa kā sarkana lente uz bālās ādas.

- Laid viņu vaļā, Oriāna! Tev nav vajadzīga viņa. Tev esmu vaja­dzīga es.

Likās, izdzirdot Alaīsas balsi, pats kalns aiztur elpu.

Rēgs? Gijems to nudien nemācēja pateikt.

No krūtīm bija izzudusi elpa, atstājot viņu tukšu un bez svara. Viņš neuzdrīkstējās atstāt paslēptuvi, lai neaizbiedētu parādību. Viņš paskatījās uz Bertrānu, tik līdzīgu mātei, un tad zemāk uz nogāzi, kur stāvēja Alaīsa, - ja vien tā bija viņa.

Galvā viņai bija ar kažokādu apmalota kapuce, biezā apmetņa mala skāra balto zemi. Uz krūtīm sakrustotas rokas, tajās silti ādas cimdi.

- Laid viņu vaļā, Oriāna.

Šie vārdi salauza burvestību, kas šķita visus sakalusi.

- Mama! - iesaucās Bertrāna, izmisīgi izstiepusi rokas.

- Tas nevar būt… - Oriāna izdvesa, piemiegusi acis. - Tu esi mirusi. Es redzēju tevi mirstam.

Saijē metās pie Oriānas un mēģināja satvert Bertrānu, taču nepa­guva.

- Nenāc tuvāk! - Oriāna atguvusies uzkliedza un vilka meiteni uz alas pusi. - Zvēru, ka nogalināšu viņu!

- Mamā!

Alaīsa spēra vēl vienu soli uz priekšu. - Laid viņu, Oriāna. Strīds tev ir ar mani.

- Nekāda strīda nav, māsa. Tev ir Vārdu grāmata. To vajag man. C'est ļ)as difficile.1

- Un, kad tu būsi to dabūjusi, - kas būs tālāk?

Gijems jutās kā pārakmeņojies. Viņš joprojām neuzdrošinājās ticēt savām acīm - ka šeit stāv Alaīsa, tieši tāda, kādu viņš tik bieži izsap­ņojis gan nomodā, gan miegā.

Viņa uzmanību piesaistīja kustība, tērauda zibsnis, ķiveres. Gijems paraudzījās vērīgāk. Pa biezajiem krūmiem uz Alaīsas pusi lavījās divi zaldāti. Izdzirdis zābaku atsitamies pret akmeni, Gijems paskatījās pa kreisi.

- Ņemiet viņus ciet! » >

Viens zaldāts sagrāba Saijē, no krūmiem izsteidzās pārējie. Alaīsa zibenīgi izrāva zobenu, apsviedās apkārt un ietrieca asmeni tuvākajam zaldātam sānā. Tas pakrita. Otrais klupa viņai virsū. Zobens cirtās pret zobenu pa labi, pa kreisi, no tērauda asmeņiem šķīda dzirksteles.

Alaīsai bija priekšrocība - viņa atradās augstāk. Taču bija mazāka augumā un vājāka.

' Nekā sarežģīta. (Franču vai.)

Gijems izlēca no paslēptuves un steidzās viņai palīgā tieši tajā mir­klī, kad viņa paklupa un zaudēja līdzsvaru. Zaldāta zobens trāpīja viņai delma iekšpusē. Alaīsa iekliedzās, nometa ieroci un sažņaudza brūci ar cimdoto roku, lai apturētu asinis.

- Mama!

Gijems mēroja pāris pēdējos soļus un iedūra zobenu zaldātam vēderā. Tas izvēma asinis. Acis izvelbās, un viņš saļima zemē.

Gijemam neatlika laika atvilkt elpu.

- Gijem! - iesaucās Alaīsa. - Aizmugurē!

Viņš apcirtās apkārt un ieraudzīja, ka pa nogāzi augšup skrien vēl divi zaldāti. Ierēcies viņš pacēla zobenu un metās tiem virsū. Asmenim svelpjot gaisā, dzina tos atpakaļ, cirta uz labu laimi, bez žēlastības, vispirms vienam, tad otram.

Ar zobenu viņš rīkojās veiklāk par pretiniekiem, taču bija viens.

Saijē bija notriekts ceļos un sasiets. Viens krustnesis stāvēja sar­dzē, piespiedis naža smaili Saijē pie kakla, otrs steidzās palīgā pieveikt Gijemu un nonāca pavisam tuvu Alaīsai. Lai gan strauji zaudēdama asinis, viņa izvilka no jostas dunci un ar visu atlikušo spēku ietrieca asmeni uzbrucējam stilbā.

Aiz sāpēm zaudējis redzi, viņš atvēzējās un sita. Gijems redzēja, ka Alaīsa atkrīt garšļaukus un uztriecas ar galvu uz akmens. Viņa mēģi­nāja piecelties, taču bija apdullusi, kājas neklausīja. Ar asiņainu galvu viņa saļima zemē.

Dunča spalam rēgojoties no stilba, zaldāts kliboja uz Gijema pusi kā saniknots lācis. Gijems pakāpās atpakaļ, paslīdēja uz apledojušās takas, lejup pa nogāzi aizripoja oļi. Diviem pārējiem radās izdevība klupt viņam virsū, nogāzt viņu no kājām un piespiest pie zemes.

Saņēmis spērienu pa sāniem, viņš juta lūstam ribas. Sarāvās sāpēs, kad spērieni turpinājās. Mutē rūgtēja asiņu garša.

No Alaīsas nedzirdēja ne skaņas. Likās, viņa vairs nekustas.

Tad Gijems izdzirda Saijē kliedzienu. Pacēla galvu tieši tajā mirklī, kad viens no zaldātiem ar zobenu plakaniski iesita Saijē pa deniņiem un viņš zaudēja samaņu.

Oriāna bija nozudusi alā, aizvezdama Bertrānu sev līdzi.

Gijems sakopoja pēdējos spēkus, ieelsdamies pietrūkās kājās un nosvieda vienu zaldātu atmuguriski lejā pa nogāzi. Paķēris zobenu, iegrūda asmeni kaklā tam, kurš vēl bija palicis, un šajā brīdī Alaīsa uzslējās ceļos un iedūra otram zaldātam stilbā ar viņa paša dunci. Sāpju kauciens izdzisa viņam rīklē.

Gijems aptvēra, ka ir iestājies klusums.

Mirkli viņš tikai skatījās uz Alaīsu. Pat vēl tagad baidījās noti­cēt savām acīm, baidījās, ka Alaīsu viņam var atņemt atkal. Un tad izstiepa viņai pretī roku.

Abu pirksti savijās kopā. Gijems juta viņas ādu, nobrāztu un auk­stu tāpat kā pašam. Juta to īstenībā.

- Es biju domājis…

- Es zinu, - viņa steigšus noteica.

Gijemam negribējās laist vaļā šo roku, taču atskurbināja doma par Bertrānu.

- Saijē ir ievainots, - viņš sacīja, steigdamies augšup pa nogāzi uz alas pusi. - Palīdzi viņam. Es meklēšu Oriānu.

Alaīsa noliecās pie Saijē, taču tūdaļ metās pakaļ Gijemam.

- Viņš ir tikai bezsamaņā. Paliec pie viņa pats. Izstāsti, kas noticis. Man jāatrod Bertrāna.

- Nē. Tieši to jau Oriāna grib. Viņa piespiedīs tevi atklāt, kur tu esi paslēpusi grāmatu, un pēc tam nogalinās jūs abas. Vai tu nesaproti, ka man vienam ir labākas izredzes dabūt tavu meitu ārā no alas dzīvu?

- Mūsu meitu, - viņa teica.

Gijems dzirdēja vārdus, bet jēgu nesaprata. Sirds sāka sisties kā negudra.

- Alaīsa, ko… - viņš iesāka, bet Alaīsa jau bija pieliekusies, izspru­kuši viņam pa rokas apakšu un nozudusi tumšajā alā.