Labirints

80. nodala Arjēža Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs

V iņi ir devušies uz alu! - Nubels iekliedzās un nosvieda klau­suli. - Stulbāk vairs…

-Kas?

- Odriks Bajārs un Alise Tannere. Viņi ir ieņēmuši galvā, ka Sila O'Donela tiek turēta gūstā Sularakas virsotnē, un ir ceļā uz turieni. Viņa teica, tur esot vēl kāds. Amerikānis, Viljams Franklins.

- Kas tas tāds?

- Nav ne jausmas, - Nubels atsvieda, paķēra no durvju vadža jaku un smagiem soļiem izgāja gaitenī.

Muro viņam sekoja. - Kas tev zvanīja?

- Reģistratore. Ziņa no doktores Tanneres it kā saņemta jau pulk­sten deviņos, bet, redz, mani jau nedrīkstot traucēt pratināšanas laikā! N'importe cļuoi!1 - Nubels atdarināja nakts dežuranta nazālo balsi.

Abi automātiski paskatījās uz sienas pulksteni. Tas rādīja ceturksni pāri desmitiem.

- Bet Bresārs un Domingo? - Muro vaicāja, palūkodamies uz pra­tināšanas telpu pusi. Nojauta nebija Nubelu vīlusi. Abi bija aizturēti netālu no Otiē bijušās sievas lauku mājas, ceļā uz dienvidiem, uz Andoru.

' Lai tur vai kas! (Franču vai.)

- Tie var pagaidīt.

Nubels ar sparu atgrūda vaļā durvis, kas veda uz autostāvvietu, un tās ar blīkšķi atsitās pret ugunsdzēsēju kāpnēm. Abi steidzās lejup pa metāla pakāpieniem.

- Vai tu no šiem kaut ko izdabūji?

- Neko, - Nubels atteica, atvēra auto durtiņas, iesvieda jaku aiz­mugures sēdeklī un iespraucās pie stūres. - Abi divi klusē kā beigti.

- No sava bosa viņiem vairāk bail nekā no tevis, - Muro sacīja, aizcirzdams durvis. - Ir kādas ziņas par Otiē?

- Nē. Rīta pusē viņš Karkasonā devās uz misi. Kopš tā laika vairs ne vēsts.

- Lauku mājā? - Muro ieminējās, automašīnai strauji izbraucot ārā uz ielas. - Vai no pārmeklētājiem jau ir ziņas?

-Nē.

Iezvanījās Nubela tālrunis. Ar kreiso roku stūrēdams, viņš ar labo pasniedzās aizmugures sēdeklī, gaisā uzvirmoja sviedru smārds no sasvīdušā krekla. Iemetis jaku Muro klēpī, viņš izteiksmīgi žestikulēja, kamēr Muro rakņājās pa jakas kabatām.

- Nubels, oui?

Viņa kāja sparīgi nospieda bremzes pedāli, un Muro aizlidoja uz priekšu. - Puiain!' Dieva dēļ, kāpēc es to uzzinu tikai tagad? Vai iekšā kāds ir? - Viņš klausījās. - Kad tas sākās? - Savienojums bija slikts, un Muro dzirdēja, ka signāls ik pa brīdim pārtrūkst. - Nē, nē! Palieciet turpat. Informējiet mani par visu!

Nubels uzsvieda tālruni uz instrumentu paneļa, ieslēdza sirēnu un joņoja uz automaģistrāles pusi.

- Ta lauku māja deg, - viņš sacīja, spiezdams pedāli grīdā.

- Ļaunprātīga dedzināšana?

- Tuvākais kaimiņš dzīvo puskilometra attālumā. Apgalvo, ka dzir­dējis divus skaļus sprādzienus, tad ieraudzījis liesmas un izsaucis uguns­dzēsējus. Kad tie ieradušies, visa māja jau liesmojusi.

- Vai iekšā kāds palicis? - Muro bažīgi jautāja.

- Viņi nezina, - drūmi attrauca Nubels.

Šīla svārstījās starp nomodu un bezsamaņu.

Viņai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa jau atrodas šeit kopš abu vīriešu aiziešanas. Cits pēc cita pamira jutekļi. Viņa vairs neuztvēra apkārtni. Nejuta kājas, rokas, ķermeni, galvu, peldēja gaisā bez svara. Nejuta ne karstumu, ne aukstumu, ne akmeņaino pamatu. Viņa bija noslēgusies pati savā pasaulē. Drošībā. Brīva.

Viņa nebija viena. Prātā virmoja sejas, cilvēki no pagātnes un tagadnes, mēmu tēlu procesija.

Likās, atkal kļūst gaišāks. Kaut kur ārpus viņas redzes lauka vibrēja balts gaismas stars, pa alas sienām un akmens griestiem dejoja ēnas. Krāsas acu priekšā mijās un mainīja veidolu kā kaleidoskopā.

Šīlai šķita, ka viņa redz vīrieti. Ļoti vecu. Juta sev uz pieres viņa aukstās plaukstas, sausas kā zīdpapīrs. Viņa balss teica, ka viss būs labi. Ka tagad vairs nekas nedraud.

Tagad Šīla izdzirda vēl kādas balsis, kas čukstēja viņas galvā, mur­mināja, klusi un glāstoši sarunājās.

Sev pie pleciem viņa sajuta melnus spārnus, kas aijāja viņu maigi kā bērnu. Sauca viņu mājās.

Un tad to visu sabojāja cita balss.

- Pagriezieties.

Vils saprata, ka rēkoņa skan viņa paša galvā, ka ausīs pulsē asinis, biezas un smagas. Atmiņā vēl un vēlreiz atbalsojās šāvieni.

Viņš krampjaini norija siekalas un mēģināja atvilkt elpu. Degunā un mutē pārāk stipri dzēlās sīva ādās smaka. No tās kļuva nelabi.

Cik šāvienu viņš bija dzirdējis? Divus? Trīs?

Abi viņa sargi izkāpa no mašīnas. Vils dzirdēja tos sarunājamies, strīdamies, varbūt ar Fransuā Batistu. Lēni, piesardzīgi, lai nepievērstu sev uzmanību, Vils mazliet paslējās augšup aizmugures sēdeklī. Star­mešu gaismā viņš redzēja Fransuā Batistu stāvam pie Otiē līķa, roka ar ieroci nokārta gar sāniem. Izskatījās, it kā uz Otiē mašīnas durvīm un motora pārsega kāds būtu izgāzis sarkanu krāsu. Asinis, sašķaidīti audi, kaulu drumslas. Viss, kas palicis pāri no Otiē galvas.

Viļam rīklē sakāpa nelabums. Viņš norīstījās. Piespieda sevi ska­tīties ārā. Fransuā Batists pieliecās, sastinga, tad žigli pagriezās atpakaļ.

Kaut gan no daudzajām injekcijām rokas un kājas bija nekustīgas, Vils tomēr juta, ka viss augums saspringst. Viņš atkrita uz sēdekļa, priecādamies, ka vismaz nav atkal iespundēts klaustrofobiskajā kastē mašīnas bagāžniekā.

Durvis pie viņa galvas tika atrautas vaļā, pazīstamās tulznainās rokas sagrāba viņu aiz delmiem, aiz kakla, aizvilka pār sēdekli un nosvieda zemē.

Sejai un kailajiem stilbiem pieskārās vēsais vakara gaiss. Viņu bija ieģērbuši platā un garā, ap vidu sajoztā paltrakā. Vils jutās tā, it kā būtu kails. Viņu stindzināja šausmas.

Viņš redzēja grantī nekustīgi guļam Otiē līķi. Tam līdzās aiz auto­mašīnas priekšējā riteņa mirkšķināja sīciņa sarkana spuldzīte.

- Portez-le jusc]u'ā la grotte. - Fransuā Batista balss lika Viļam atjēg­ties. - Vous nous attendez dehors. En face de l'ouverture. - Viņš ieturēja pauzi. - II est dix-heures moins cincļ maintenant. Nous allons rentrer darīs quarante, peut-ētre ciruļuanie minūtes.1

Gandrīz desmit. Viļu pacēla zem padusēm, un viņš ļāva galvai ļengani nokarāties. Kamēr viņu vilka augšup pa nogāzi uz alu, viņš prātoja, vai pulksten vienpadsmitos vēl būs dzīvs.

- Pagriezieties, - Marī Sesila atkārtoja.

Skarba, augstprātīga balss, nodomāja Odriks. Vēlreiz noglāstījis Sīlai pieri, viņš lēnām izslējās pilnā augumā. Atvieglojums par to, ka Šīla vēl dzīva, neturpinājās ilgi. Viņas stāvoklis bija ļoti smags. Odriks baidījās, ka, vēl ilgāk palikusi bez ārsta palīdzības, viņa nomirs.

- Atstājiet lukturīti turpat, - Marī Sesila pavēlēja. - Nāciet šurp, lejā, lai varu jūs redzēt.

Odriks gausi pagriezās un nokāpa no altāra paaugstinājuma.

Vienā rokā viņa turēja eļļas lampu, otrā - pistoli. Odrika pirmā doma bija: cik viņas abas līdzīgas. Tas pašas zaļās acis, melnie mati, kas cirtojas ap skaisto, skarbo seju. Ar zelta diadēmu un kaklarotu, amu-

Ietu stlpiņām ap augšdelmiem, slaida, tērpusies baltā, viņa izskatījās kā ēģiptiešu princese.

-Jūs esat ieradusies viena, kundze?

- Neuzskatu, ka visur vajadzīgi pavadoņi, mesjē, turklāt…

Viņš paskatījās uz pistoli. - Jūs taču nedomāsiet, ka sagādāšu jums kādas nepatikšanas. Galu galā - es esmu vecs, oc? Turklāt jūs nevēla­ties, lai notiekošo dzird vēl kāds.

Viņas lūpās pavīdēja smaids. - Spēks ir slepenībā.

- Cilvēks, kas jums to iemācīja, ir miris, kundze.

Sievietes acīs uzzibsnīja sāpes. - Jūs pazināt manu vectēvu?

- Biju par viņu dzirdējis, - Odriks atbildēja.

- Viņš man iemācīja daudz derīga. Nekad nevienam neizkratīt sirdi. Nekad nevienam neuzticēties.

- Tāda dzīve ir vientuļa, kundze.

- Man tā neliekas.

Viņa virzījās pa apli, lenkdama veco vīru kā zvērs medījumu, līdz stāvēja ar muguru pret altāri pašā kambara centrā, netālu no padziļi­nājuma klonā.

Kaps, viņš nodomāja. Kaps, kur tika atrasti skeleti.

- Kur viņa ir? - Marī Sesila noprasīja.

Odriks neatbildēja. - Jūs esat ļoti līdzīga savam vectēvam. Pēc rak­stura, vaibstiem, neatlaidības. Un arī maldāties tāpat kā viņš.

Marī Sesilas sejā uzplaiksnīja dusmas. - Mans vectēvs bija dižs cilvēks. Viņš godāja Grālu. Veltīja savu mūžu tam, lai atrastu Vārdu grāmatu, lai to izprastu.

- Lai izprastu, kundze? Vai izmantotu?

-Jūs neko par viņu nezināt.

- Kā nu ne, zinu gan, - Odriks klusu sacīja. - Cilvēki nemaz tik stipri nemainās. - Viņš mirkli vilcinājās. Tad vēl klusāk turpināja: - Un viņš bija tik tuvu, vai ne? Vēl daži kilometri uz rietumiem, un alu būtu atradis viņš. Nevis jūs.

- Tagad tam vairs nav nozīmes, - Marī Sesila attrauca. - Viss pie­der mums.

- Grāls nepieder nevienam. To nav iespējams iegūt īpašumā, ar to nevar ne manipulēt, ne tirgoties.

Odriks apklusa. Uz altāra degošās eļļas lampiņas gaismā viņš ieska­tījās Marī Sesilai tieši acīs.

- Tas nebūtu viņu glābis.

Marī Sesila dzirdami ievilka elpu.

- Eliksīrs dziedē un pagarina mūžu. Tas būtu noturējis viņu pie dzīvības.

- Kundze, tas nebūtu paglābis viņu no slimības, kura deldēja viņa miesu, tāpat kā nedos jums to, pēc kā jūs kārojat. - Viņš ieturēja pauzi. - Grāls pie jums neatnāks.

Viņa paspēra soli tuvāk. - Jūs tā cerat, Bajār, taču neesat par to drošs. Par spīti visām savām zināšanām un pētījumiem, jūs nezināt, kas notiks.

- Jūs maldāties.

- Šī ir jūsu izdevība, Bajār. Pēc visiem rakstīšanas, meklēšanas, prā­tošanas gadiem. Jūs, tāpat kā es, esat veltījis tam visu savu dzīvi. Jūs gribat to pieredzēt tieši tāpat kā es.

- Un ja es atteikšos piedalīties?

Viņa asi iesmējās. - Ko niekus! Šis jautājums ir lieks. Mans dēls viņu nogalinās, jūs to zināt. Kā viņš to izdarīs un cik ilgi tas vilksies - tas ir atkarīgs no jums.

Par spīti visiem veiktajiem piesardzības pasākumiem, Odrikam pār muguru pārskrēja auksti šermuļi. Ja vien Alise paliks uz vietas, kā solī­jusi, satraukumam nav iemesla. Viņa ir drošībā. Viss būs galā, iekams viņa vispār aptvers, kas notiek.

Prātā nelūgtas atausa atmiņas par Alaīsu - un Bertrānu. Par viņu impulsīvo dabu, nevēlēšanos pakļauties pavēlēm, neprātīgo drosmi.

Vai Alise ir tāda paša kaluma?

- Viss gatavs, - Marī Sesila sacīja. - Zāļu grāmata un Skaitļu grā­mata ir šeit. Tāpēc, ja iedosiet man gredzenu un pateiksiet, kur paslēpta Vārdu grāmata…

Odriks piespieda sevi koncentrēties uz Marī Sesilu, nevis Alisi.

- Kāpēc jūs domājat, ka tā vēl arvien ir kambarī?

Viņa pasmaidīja. - Tāpēc, ka jūs esat šeit, Bajār. Kādēļ gan vēl lai jūs būtu nācis? Jūs gribat redzēt ceremoniju, vienu vienīgu reizi, pirms mirstat. Jūs gribat uzvilkt talāru! - viņa iekliedzās, pēkšņi zaudējusi pacietību. Ar pistoli pamāja turp, kur kāpņu galā bija noklāta balta drāna. Odriks papurināja galvu un īsu mirkli ieraudzīja viņas sejā šau­bas. - Tad jūs sameklēsiet man grāmatu.

Odriks ievēroja kambara zemākās daļas grīdā iestiprinātus trīs mazus metāla riņķus. Un atcerējās, ka skeletus seklajā kapā atradusi Alise.

Viņš pasmaidīja. Drīz vajadzīgās atbildes būs atrastas.

- Odrik, - Alise čukstēja, taustīdamās uz priekšu pa eju.

Kāpēc viņš neatsaucas?

Zeme zem kājām slīpi laidās lejup tāpat kā toreiz. Tagad ceļš likās garāks.

Priekšā, kambarī, vīdēja vāra, dzeltena blāzma.

- Odrik! - Alise sauca vēlreiz, bailēm augot.

Viņa pielika soli, dažus pēdējos metrus pieveica skriešus, iebrāzās kambarī un sastinga kā iemieta.

Tas nevar būt.

Odriks stāvēja kāpņu pakājē. Garā, baltā tērpā.

To es atceros.

Alise papurināja galvu, aizgainīdama atmiņas. Odrikam bija sasie­tas rokas, viņš pats bija piesiets virvē kā dzīvnieks. Kambara tālajā galā, eļļas lampiņas nemierīgajā gaismā stāvēja Marī Sesila de l'Oradora.

- Tagad pietiks, man liekas, - viņa teica.

Odriks pagriezās, acīs vīdēja nožēla un skumjas.

- Man ir tik žēl, - Alise čukstēja, saprazdama, ka ir visu izpostī­jusi. - Bet man vajadzēja jūs brīdināt…

Pirms viņa aptvēra, kas notiek, kāds sagrāba viņu no mugurpuses. Viņa kliedza un spēra, taču gūstītāji bija divi.

Reiz tā jau ir noticis.

Tad kāds sauca viņas vārdu. Tas nebija Odriks.

Alisi pārņēma nelabums, un viņa sāka ļimt.

- Turiet taču, jūs idioti! - Marī Sesila uzkliedza.