Labirints

25. NODAĻA Tulūza

Alise pamodās ar briesmīgām galvassāpēm un mirkli nesaprata, kur atrodas. Piemiegtām acīm pašķielēja uz naktsgaldiņu, uz kura stā­vēja tukšā pudele, la tev vajag.

Viņa pagriezās uz sāniem un sagramstīja rokaspulksteni.

Desmit četrdesmit piecas.

Alise ievaidējās un atkrita spilvenā. Mute smirdēja kā kroga pel- nutrauks, mēle bija aplikta ar skābām viskija mielēm.

Man vajag aspirīnu. Ūdeni.

Aizstreipuļojusi uz vannasistabu, Alise palūkojās spogulī. Viņa izskatījās tikpat slikti, kā jutās. Piere izraibināta ar zaļiem, violetiem un dzelteniem nobrāzumiem. Zem acīm tumši loki. Atmiņā neskaidri pavīdēja mežs, balti apsarmojuši zari. Labirinta attēls uz dzeltena auduma? Viņa nespēja atcerēties.

Arī vakarvakara brauciens no Fuā bija aizmiglojies. Viņa pat neat­cerējās, kāpēc nolēmusi doties uz Tulūzu, nevis Karkasonu, kas būtu loģiskāk. Alise ievaidējās. Fuā, Karkasona, Tulūza. Nē, nekur viņa nebrauks, iekams nejutīsies labāk. Atgūlusies gultā, viņa gaidīja, kad iedarbosies pretsāpju līdzekļi.

Pēc divdesmit minūtēm galva vēl bija vārīga, tomēr pulsējošās sāpes bija pierimušas līdz trulai smeldzei. Alise stāvēja kūpošā dušā, līdz izbeidzās siltais ūdens. Domas atgriezās pie Šīlas un pārējiem.

Interesanti, ko viņi tagad dara. Parasti grupa pulksten astoņos devās uz izrakumu vietu un strādāja līdz tumsai. Izrakumi bija viņu dzīves saturs. Grūti iedomāties, kā viņi iztiks bez ierastā darba.

Ietinusies viesnīcas plānajā, izdilušajā dvielī, Alise paņēma mobilo telefonu un pārbaudīja, vai nav pienākušas īsziņas. Joprojām nekā. Vakar vakarā tas bija viņu nomācis, bet tagad aizkaitināja. Ne vienu reizi vien desmit gadu ilgās draudzības laikā Šīla bija pēkšņi saīgusi, apklususi un klusējusi nedēļām. Par izlīgumu ikreiz bija jārūpējas Ali­sei, un tagad viņa atskārta, ka ņem to ļaunā.

Lai šoreiz pacenšas Šīla.

Alise vandījās pa kosmētikas somiņu, līdz atrada vecu, reti lietotu pūderkrēmu, ar kuru pārklāja lielākos zilumus. Tad uzkrāsoja acis un lūpas. Bužināja matus, līdz tie izžuva. Visbeidzot izraudzījās ērtākos svārkus un jaunu, zilu topiņu, sakravāja pārējās mantas somā, izrak­stījās no viesnīcas un devās apskatīt Tulūzu.

Viņa vēl arvien jutās nelāgi, bet nešaubījās, ka ar to palīdzēs tikt galā svaigais gaiss un krietna deva kofeīna.

Salikusi somas mašīnā, Alise nosprieda, ka vienkārši ies turp, kur deguns rāda. Gaisa kondicionētājs īrētajā auto nedarbojās diez cik labi, tāpēc viņa nolēma pagaidīt, līdz kļūs vēsāks, un tikai tad braukt uz Karkasonu.

Iegājusi saules lāsumu piebārstītajā platānu paēnā un aplūkodama apģērbus un parfīmus veikalu skatlogos, viņa pamazām atguvās. Un nokaunējās par savu iepriekšējā vakara uzvedību. Kā tāda pārjūtīga paranoiķc. Doma par to, ka viņu kāds vajā, šorīt likās smieklīga.

Pirksti kabatā pieskārās lapiņai ar tālruņa numuru. Viiiš nu gan nebija fantāzijas auglis. Alise atvairīja šo domu. Viņa pozitīvi raudzīsies uz priekšu. Pēc iespējas labāk izmantos laiku, kas pavadāms Tulūzā.

Alise uz labu laimi līkumoja pa vecpilsētas ieliņām. Namu fasādes bija greznas, no sārta akmens vai ķieģeļu mūra, elegantas un diskrētas. Ielu, strūklaku un pieminekļu nosaukumi vēstīja par Tulūzas ilgo un slavas apmirdzēto vēsturi. Karavadoņi, viduslaiku svētie, astoņpad­smitā gadsimta dzejnieki, divdesmitā gadsimta brīvības cīnītāji, pilsētas diženā pagātne no romiešu laikiem līdz mūsdienām.

Alise iegāja Sv. Etjēna katedrālē - daļēji arī tādēļ, lai patvertos no saules. Jau kopš bērnības, kopš ekskursijām kopā ar vecākiem, viņai patika dziļais miers, kas valdīja katedrālēs un baznīcās, un viņa pava­dīja jauku pusstundu, staigādama pa katedrāli, pavirši pārlaizdama acis uzrakstiem uz plāksnītēm pie sienām, aplūkodama vitrāžas.

Sāka gribēties ēst, un Alise nolēma mest mieru sakrālām celtnēm, iet un kaut kur ieturēt pusdienas. Paspērusi pāris soļu, viņa izdzirda bērna raudas. Atskatījās, bet nevienu neredzēja. Juzdama neskaidru satraukumu, Alise gāja tālāk. Šņuksti šķita arvien skaļāki. Nu viņa sadzirdēja arī čukstus. Pavisam tuvu, tepat viņai pie auss, švīkstēja vīrieša balss.

- Hčreticļue, heretique…

Neviena tur nebija. Taču galvā kā ļauns čuksts atkal un atkal atkārtojās šis vārds. "Heretuļue, heretuļue."

Viņa aizspieda ausis. Likās, uz pīlāriem un pelēkajām akmens sie­nām parādās sejas. Ciešanās saviebtas mutes, sakropļotas rokas snie­dzās pretī no katra tumša kakta, meklējot palīdzību.

Tad Alise pamanīja kādu stāvu tālāk priekšā, gandrīz nesaredzamu. Sievieti garā, zaļā tērpā un sarkanā apmetnī. Viņa nesa klūdziņu grozu, te nozuzdama ēnās, te iziedama no tām. Alise uzsauca sievietei, lai pievērstu viņas uzmanību, bet šajā mirklī no pīlāra aizsega iznāca trīs mūki un sagrāba sievieti aiz rokām. Viņa iekliedzās un turējās pretī, bet mūki vilka viņu prom.

Alise mēģināja saukt, bet pār lūpām nenāca ne skaņa. Likās, mēmo saucienu sadzirdēja tikai sieviete, jo pagriezās un ieskatījās Alisei tieši acīs. Mūki bija sastājušies lokā ap viņu un augstu pacēla rokas, plata­jām piedurknēm plandot kā melniem spārniem.

- Laidiet viņu vaļā! - Alise iekliedzās un metās turp. Bet, jo tālāk viņa skrēja, jo tālāk aizslīdēja šie stāvi, līdz beidzot pagaisa pavisam. Likās, tie ir iekusuši katedrāles sienās.

Alise apjukusi pārvilka ar plaukstām pār akmens sienu. Paskatī­jās pa labi, pa kreisi, meklēdama kādu izskaidrojumu, taču telpa bija pilnīgi tukša. Beidzot panika guva virsroku. Viņa izskrēja uz ielas, bai­dīdamās, ka tūdaļ ieraudzīs vajātājus - vīrus melnos talāros - un ka tie viņu tūdaļ panāks.

Ārā viss bija tāpat kā iepriekš.

Viss ir labi. Tev nekas nekait. Smagi elpodama, Alise atspiedās pret mūri. Kaut cik nomierinājusies, saprata, ka tagad jūt ne vairs šaus­mas, bet gan skumjas. Nevajadzēja nemaz lasīt vēstures grāmatas, lai saprastu, ka šeit noticis kaut kas briesmīgs. Gaisā virmoja ciešanas, bija nojaušamas rētas, ko apslēpis betons vai akmens. Rēgi stāstīja paši savu stāstu. Ar plaukstu pieskārusies vaigam, Alise saprata, ka raud.

Tiklīdz kājas mitējās drebēt, Alise devās atpakaļ uz pilsētas centru, apņēmusies tikt pēc iespējas tālāk prom no Sv. Etjēna baznīcas. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek, taču nedomāja padoties.

Apkārt nomierinoši turpinājās parasta ikdienas dzīve, un Alise iegriezās mazā, gājējiem atvēlētā laukumā. Tam pašā galā, labajā stūrī, atradās brasserie ar sārtu ciklamenu krāsas markīzi, zem kuras rindojās sudrabaini mirdzoši krēsli un apaļi galdiņi.

Apsēdusies pie vienīgā brīvā galdiņa, Alise paaicināja viesmīli, visiem spēkiem cenzdamās nomierināties. Izdzērusi divas glāzes ūdens, atzvila krēslā un mēģināja ļauties siltajai saulei, kas glāstīja seju. Ielēja glāzē rosē vīnu, pievienoja dažus ledus gabaliņus, iedzēra malku. Parasti viņu nemaz nevarēja tik viegli izsist no sliedēm.

Bet tev pašlaik nav diez cik stipri nervi.

Nervi bija bojāti visu gadu. Alise bija izšķīrusies ar draugu. Attiecī­bas vārguļoja jau vairākus gadus, un viņa uzelpoja, palikusi viena, taču tāpēc šķiršanās nebija mazāk sāpīga. Bija iedragāts viņas lepnums un aizlauzta sirds. Lai aizmirstu draugu, viņa strādāja pārāk daudz, dzīvoja pārāk strauji, lai tikai nedomātu par attiecību izjukšanas iemesliem. Nolēmusi pavadīt divas nedēļas Francijas dienvidos, viņa bija cerējusi uzlādēt savas baterijas. Atgūt līdzsvaru.

Alise novaibstījās. Ta tik ir atpūta.

Viesmīļa ierašanās pārtrauca šo pašanalīzi. Omlete bija lieliska, dzeltena, iekšpusē mīksta, ar prāvām sēņu šķēlītēm un dāsnu pēter­sīļu piedevu. Alise dedzīgi koncentrējās uz ēdienu. Kad viņa ar maizes gabaliņu uzslauclja no šķīvja olīveļļas paliekas, domas atkal pievērsās tam, kā pavadīt atlikušo pēcpusdienas daļu.

Kad viesmīlis atnesa kafiju, Alise jau bija izlēmusi.

Ribliothecļue de Toulouse atradās lielā, stūrainā akmens ēkā. Garlai­kotajai un neuzmanīgajai reģistratorei pie caurlaides galda Alise pavi­cināja gar acīm savu Britu bibliotēkas lasītājas karti un tika iekšā. Pāris reižu apmaldījusies kāpnēs, viņa nonāca plašajā vispārējās vēstures nodaļā. Abpus centrālajai ejai rindojās gari, pulēti koka galdi, tiem pa vidu kā mugurkauls stiepās lampu virtene. Karstajā jūlija pēcpusdienā lasītāju šeit bija pavisam maz.

Telpas galasienu visā platumā aizņēma tas, ko Alise meklējusi: datoru galdi. Viņa reģistrējās, saņēma paroli un varēja sēsties pie datora.

Iegājusi internetā, Alise iedrukāja meklēšanas lodziņā vārdu "labi­rints". Zaļā ielādes josla ekrāna apakšmalā strauji pildījās. Kāpēc gan paļauties tikai uz atmiņu, ja starp simtiem mājas lapu noteikti atradī­sies kāda, kurā būs attēlots labirints, ko viņa meklē. Brīnums, ka tik vienkāršs risinājums nebija ienācis prātā agrāk.

Taču tūdaļ kļuva skaidrs, ka tradicionālais labirints atšķiras no tā, ko viņa redzējusi iegravētu alas sienā un gredzenā. Klasisko labirintu veidoja savā starpā savienoti koncentriski apļi, kas arvien šaurākos lokos tuvojās centram, turpretī Alise atcerējās, ka Sularakas augstie­nes labirints sastāvējis no strupceļiem un līnijām, kas metušas cilpas, nevezdamas nekur. Labirints bez izejas.

Informācija par labirinta simbola izcelsmi un mitoloģiskajām sak­nēm bija sarežģīta un grūti atrodama. Tika lēsts, ka vissenākie labirinta zīmējumi ir vairāk nekā trīstūkstoš gadu veci. Labirinta simbols bija grebts kokā, klintīs, akmenī, ieausts audumā, veidots dabiskajā vidē kā dārza labirints.

Pirmie labirinti Eiropā bija tapuši bronzas laikmeta beigās un dzelzs laikmeta sākumā, no 1200. līdz 500. gadam pirms Kristus, un atrasti ap senajiem tirdzniecības centriem pie Vidusjūras. Gravēti labi­rinti, datēti ar 900.-500. gadu pirms Kristus, bija uzieti Kamonikas ielejā Itālijas ziemeļos un Pontevedrā Galīsijā, kā arī Spānijas augšējā ziemeļrietumu nostūri pie Fisterras, Finisterres zemesragā. Alise rūpīgi apskatīja ilustrāciju. No visiem internetā atrastajiem labirintiem šis visvairāk atgādināja to, ko viņa redzējusi alā. Viņa piešķieba galvu sānis. Līdzīgs, bet ne tāds pats.

Likās ticami, ka simbols, ceļodams kopā ar tirgotājiem no Ēģiptes un no tālākajām Romas impērijas nomalēm, ir nācis no austrumiem un ceļā mainījies, saskaroties ar citām kultūrām un pielāgojoties tām. Loģiski likās arī, ka kristīgā Baznīca ir piesavinājusies labirinta sim­bolu, kas nepārprotami radies jau pirms kristietības. Gan Bizantijas, gan Romas Baznīca mēdza iekļaut savā reliģiskajā ortodoksijā simbolus un mītus, kas bija daudz senāki par pašu ticību.

Vairākas mājas lapas bija veltītas visslavenākajam labirintam - Knosās labirintam Krētas salā; leģendas vēstīja, ka tajā bijis ieslodzīts mītiskais Mīnotaurs, pa pusei cilvēks, pa pusei vērsis. Šīs lapas Alise neapskatīja, instinktīvi juzdama, ka tās nekur neaizvedīs. Derēja ievē­rot vienīgi, ka mīnojiešu labirintu zīmējumi bija atrasti izrakumos Ava- risas senpilsētā Ēģiptē, kur bija tapuši ap 1550. gadu pirms Kristus, kā arī Komombo tempļos Ēģiptē un Seviljā.

Alise noglabāja šo informāciju atmiņā.

Sākot ar 12. un 13. gadsimtu, labirinta simbols regulāri parādī­jās viduslaiku rokrakstos, kas cirkulēja klosteros un Eiropas galmos; pārrakstītāji izdaiļoja un pilnveidoja ilustrācijas un radīja paši savus neatkārtojamus zīmējumus.

Agrajos viduslaikos par populārāko formas ziņā bija kļuvis mate­mātiski ideāls labirints ar vienpadsmit apļiem, divpadsmit sienām un četrām asīm. Alise pētīja labirintu, iegravētu 13. gadsimtā būvētās Sv. Pantaleona baznīcas sienā Arserā, Spānijas ziemeļos, un otru, nedaudz jaunāku, no Lūkas katedrāles Toskānā. Viņa atvēra karti, kurā bija parā­dītas Eiropas baznīcas, kapelas un katedrāles, kur atrodami labirinti.

Apbrīnojami.

Alise gandrīz neticēja savām acīm. Francijā labirintu bija vairāk nekā visā Itālijā, Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Anglijā un Īrijā kopā. Zie- meļfrancijā tie bija Amjēnā, Senkventēnā, Arasā, Sentomērā, Kānā un Bajo; Francijas vidienē - Puatjē, Orleānā, Sānā un Osērā; dienvidrie­tumos - Tulūzā un Mirpuā; saraksts turpinājās bezgalīgi.

Slavenākais grīdā iegravētais labirints atradās Ziemeļfrancijā, pir­mās - un visiespaidīgākās - viduslaiku gotiskās katedrāles joma vidū. Šartrā.

Alise uzsita ar plaukstu pa galdu, un lasītavā pacēlās vairākas gal­vas, raidīdamas viņai nosodošus skatienus. Protams! Cik gan dumja viņa bijusi! Šartra bija sadraudzības pilsēta viņas dzimtajai Cičesterai Anglijas dienvidu krastā. Viņas pirmais ārzemju brauciens bija skolas ekskursija uz Šariru, kad viņai bija vienpadsmit gadu. Viņa neskaidri atcerējās, ka toreiz visu laiku lija lietus un viņa, satuntuļojusies lie­tusmētelī, nosalusi un samirkusi, stāvēja zem velvēm pie varenajiem akmens pīlāriem. Bet labirintu viņa neatcerējās.

Čičesteras katedrālē nebija labirinta, bet tās sadraudzības pilsēta bija arī Ravenna Itālijā. Alise vilka ar pirkstu pa sarakstu uz ekrāna, līdz atrada vajadzīgo. Ravennas Sv. Vitāles baznīcā marmora grīdā bija iegravēts labirints. Attēla paraksts vēstīja, ka tas ir četrreiz mazāks par Šartras labirintu un tapis daudz agrākā vēstures posmā, varbūt jau piektajā gadsimtā pēc Kristus, - taču labirints tur bija.

Apkopojusi visu vajadzīgo teksta dokumentā, Alise nosūtīja to izdrukāt. Tikmēr ierakstīja meklētāja lodziņā vārdus "Šartras katedrāle Francijā".

Lai gan katedrāles vietā jau kopš astotā gadsimta bija atradusies kaut kāda ēka, pašreizējās Šartras katedrāles vēsture sākās ar trīspa­dsmito gadsimtu. Jau kopš tā laika ap dievnamu vijās ezotēriski ticē­jumi un teorijas. Klīda baumas, ka velvētajā jumtā un smalkiem gre­bumiem rotātajos akmens pīlāros glabājoties kāds ārkārtīgi svarīgs noslēpums. Par spīti visiem katoļu Baznīcas pūliņiem, šīs leģendas un mīti turpināja pastāvēt.

Neviens nezināja, kas un kādam mērķim licis iegravēt grīdā labi­rintu.

Alise izraudzījās vajadzīgās rindkopas un izgāja no interncta.

Izdrukājās pēdējā lapa, printeris apklusa. Pārējie lasītāji vāca kopā savas mantas. īdzīgā reģistratore notvēra Alises skatienu un ar pirkstu pabungāja pa sava pulksteņa ciparnīcu.

Alise pamāja ar galvu, savāca papīrus un iestājās rindā pie letes, lai samaksātu. Rinda gausi virzījās uz priekšu. Pa augstajiem logiem rūtai­nas strēles meta vēlās pēcpusdienas saule, tās staros dejoja putekļi.

Sievietei, kas stāvēja Alisei priekšā, bija nododama vesela kaudze grāmatu un vēl atradās jautājumi gandrīz par katru no tām. Alises domas pievērsās bažām, kas nelika mieru visu pēcpusdienu. Vai ir iespējams, ka simtos attēlu, ko viņa aplūkojusi, ne reizi nav precīzi parādīts, simtos un tūkstošos vārdu ne reizi nav pieminēts tas akmens labirints, kas atrodas Sularakas augstienē?

Iespējams, bet maz ticams.

Vīrietis viņai aiz muguras stāvēja pārāk tuvu - kā metro pasažieris, kas mēģina lasīt priekšā stāvošā avīzi tam pār plecu. Alise pagriezās un uzmeta viņam niknu skatienu. Vīrietis soli atkāpās. Viņa seja šķita redzēta.

- Oui, mērci, - Alise noteica, tikusi pie letes un samaksājusi par izdrukām. Kopā gandrīz trīsdesmit lapu.

Kad viņa izgāja ārā uz bibliotēkas kāpnēm, Sv. Etjēna baznīcā zva­nīja septīto stundu. Bibliotēkā viņa bija pavadījusi vairāk laika, nekā pašai licies.

Tagad gribēdama drīzāk doties ceļā, Alise steidzās atpakaļ uz otru upes krastu, kur bija atstājusi automašīnu. Nogrimusi domās, viņa nemanīja, ka pa krasta celiņu viņai seko vīrietis no bibliotēkas rin­das, turēdamies drošā attālumā. Iestūrēdama mašīnu gausajā satiksmes plūsmā, viņa neredzēja arī, ka vīrietis izņem no kabatas mobilo tele­fonu un kādam zvana.