Labirints

12. nodala

Termometra stabiņš tuvojās trīsdesmit trim grādiem ēnā. Pulkste­nis bija gandrīz trīs. Alise sēdēja brezenta nojumē un paklausīgi dzēra limonādi no pudeles, ko kāds bija iespiedis viņai rokās. Siltie burbulīši sprēgāja uz mēles, asinīs strauji ieplūda cukurs. Stipri oda pēc impreg­nēta auduma, teltīm un antiseptiskā šķīduma.

Brūce elkoņa liekumā bija sterilizēta un pārsieta no jauna. Tīrs, balts apsējs bija aptīts ap plaukstas locītavu, kas bija pietūkuši tenis- bumbiņas lielumā. Ceļus un stilbus klāja sīki nobrāzumi un brūcītes, tagad nomazgātas ar dezinficējošo līdzekli.

Pati vainīga.

Alise ieskatījās spogulītī, kas karājās pie telts staba. Pretī raudzījās maza, sirdsveidīga sejiņa ar gudrām brūnām acīm. Zem vasarraibu- miem un iedeguma viņa bija bāla. Izskatījās šausmīgi. Mati pieputējuši, krekliņš notriepts ar sažuvušu asiņu traipiem.

Viņa nevēlējās neko citu kā vien atgriezties Fuā viesnīcā, nomest netīrās drēbes un ilgi stāvēt vēsā dušā. Pēc tam viņa izietu ārā, lau­kumā, pasūtītu pudeli vīna un visu atlikušo dienas daļu vairs nekus­tētos no vietas.

Un nedomātu par notikušo.

Tadas izredzes nelikās diez cik ticamas.

Policija bija ieradusies pirms pusstundas. Lejā, autostāvvietā, līdzās nobružātajiem arheologu sitroeniem un reno stāvēja zilibaltu policijas automašīnu rinda. Tas izskatījās pēc iebrukuma.

Alise bija domājusi, ka policisti vispirms runās ar viņu, taču tie bija tikai pārliecinājušies, ka skeletus atradusi viņa, pateikuši, ka vēlāk viņu izvaicās, un pēc tam likušies mierā. Neviens cits nebija nācis tuvumā. Alise juta visiem līdzi. Šī kņada, juceklis un pārtraukums darbā bija radušies viņas dēļ. Nevienam nekas daudz nebija sakāms. No Šīlas nebija ne miņas.

Policistu klātbūtne bija mainījusi nometnes raksturu. Likās, viņu ir desmitiem; gaišzilos kreklos, melnos zābakos līdz ceļiem, ar šau­jamo pie sāniem viņi mudžēja nogāzē kā lapsenes, spārdīdami smiltis un izkliegdami cits citam rīkojumus franču valodā ar stipru akcentu, pārāk ātrā, lai Alise spētu saprast.

Viņi nekavējoties norobežoja alu, aizstiepjot priekšā ieejai plasti­kāta lenti. Viņu darbošanās troksnis tālu aizskanēja kalnu gaisā. Alise dzirdēja tirkšķam fotokameru pārtīšanas mehānismus, kas sacentās ar cikādēm.

No autostāvvietas vējš nesa augšup balsis. Alise pagriezās un ierau­dzīja, ka augšup pa kāpnēm nāk doktors Breilings kopā ar Šīlu un drukno policistu, kas izskatījās pēc priekšnieka.

- Ir pilnīgi skaidrs, ka šie divi skeleti nevar būt tie, kurus jūs mek­lējat, - doktors Breilings uzstājīgi teica. - Šie kauli neapšaubāmi ir gad­simtiem veci. Informējot varas iestādes, man ne mirkli nenāca prātā, ka rezultāts būs šāds. - Viņš novicināja rokas. - Vai jūs aptverat, kādus postījumus jūsējie nodara? Ticiet man, es tiešām nejūtos priecīgs.

Alise pētīja inspektoru - maza auguma melnīgsnēju, tuklu pus­mūža vīru ar alusvēderu un papliku pauri. Viņš bija aizelsies un acīm redzami cieta no tveices. Rokā viņš murcīja ļenganu mutautu, bez sevišķiem panākumiem susinādams tajā seju un kaklu. Pat no šāda attāluma Alise redzēja sviedru puslokus zem inspektora padusēm un uz krekla aprocēm.

- Atvainojos par sagādātajām neērtībām, Mmsieur le Directeur', - viņš sacīja gausā angļu valodā, pieklājīgā tonī. - Bet, tā kā šie izrakumi ir privāti, man nav šaubu, ka jūs pratīsiet izskaidrot situāciju saviem sponsoriem.

- Fakts, ka mums ir paveicies un mūs finansē privātpersona, nevis institūcija, šeit ir pilnīgi nevietā. Patvaļīga darbu pārtraukšana ir trau­cējoša, lai neteiktu - apgrūtinoša. Mūsu darbs ir ārkārtīgi svarīgs.

- Doktor Breiling, - Nubels sacīja tādā tonī, it kā šī saruna tur­pinātos jau krietnu laiku, - man nav izvēles. Mēs patlaban izmek­lējam slepkavību. Jūs taču esat redzējis divu meklējamo fotogrāfijas, oui1 ? Tāpēc, vai nu tas jūs apgrūtina, vai ne, darbi tiks apturēti, līdz būsim pārliecinājušies, ka jūsu atrastie kauli nepieder meklējamām per­sonām.

- Nerunājiet blēņas, inspektor. Nevar būt šaubu, ka tie skeleti ir simtiem gadu veci!

- Jūs esat to pārbaudījis?

- Nē, - Breilings atcirta. - Pagaidām tas nav izdarīts, kā nākas. Taču to redz ar neapbruņotu aci. Jūsu tiesu mediķi to apstiprinās.

- Visādā ziņā, doktor Breiling, bet tikmēr… - Nubels paraustīja plecus. - Man vairāk nekas nav sakāms.

Iejaucās Šīla. - Mēs izprotam jūsu stāvokli, inspektor, bet vai jūs nevarat vismaz aptuveni pateikt, kad policija beigs savu darbu?

- Bientot. Drīz. Noteikumus neesmu izgudrojis es.

Doktors Breilings aizkaitināts pasvieda gaisā rokas. -Tadā gadījumā es būšu spiests ignorēt jūs un vērsties pie augstākstāvošām instancēm! Tas ir pilnīgi smieklīgi!

- Kā vēlaties, - Nubels atbildēja. - Bet tikmēr man jārunā ar dāmu, kura atrada līķus, un būs nepieciešams saraksts ar visu to vārdiem, kas bijuši iekšā alā. Kad būsim pabeiguši iepriekšējo izmeklēšanu, mēs aizvāksim līķus no alas, un tad jūs ar saviem darbiniekiem drīkstēsiet turpināt.

Alise vēroja ainas noslēgumu.

Breilings platiem soļiem aizgāja, Šīla uzlika plaukstu inspektoram uz delma, taču tūdaļ noņēma to nost. Likās, abi sarunājas. Vienbrīd pagriezās un atskatījās uz autostāvvietu. Alise sekoja viņu skatieniem, bet neredzēja neko ievērības cienīgu.

Aizritēja pusstunda, bet viņai joprojām neviens netuvojās.

Alise parakņājās pa savu mugursomu - to no kalna droši vien bija nonesis Stīvens vai Šīla - un izņēma zīmuli un skiču bloku. Tajā viņa uzšķīra pirmo tukšo lapu.

Iztēlojies, ka stāvi pie ieejas un skaties tunelī.

Alise aizvēra acis un redzēja pati sevi, uzlikušu plaukstas uz akmens abpus šaurajai ieejai. Gluds. Akmens bija pārsteidzoši gluds, kā nopu­lēts vai nodilis. Solis uz priekšu, tumsā.

Pamats slīpi laidās lejup.

Alise sāka zīmēt, un tagad, kad prātā bija fiksētas telpas dimensijas, tas padevās ātri. Tunelis, aila, kambaris. Uz otras lapas viņa uzzīmēja zemāko telpas līmeni, no pakāpieniem līdz altārim, ar skeletiem pa vidu šiem abiem punktiem. Līdzās kapa skicei viņa uzrakstīja priekš­metu sarakstu: duncis, ādas soma, auduma fragmenti, gredzens. Gre­dzena virsdaļa pilnīgi gluda un plakana, pārsteidzoši bieza, ar šauru gropīti vidū. Savādi, ka gravējums bija iekšpusē, kur to neviens neva­rēja redzēt. Vienīgi pats gredzena valkātājs zinātu, ka tas tur ir. Minia­tūra kopija no labirinta, kas iegravēts sienā aiz altāra.

Alise atzvila krēslā; nez kāpēc negribējās zīmēt labirintu uz papīra. Cik tas bija liels? Varbūt sešas pēdas diametrā? Vairāk? Cik apļu?

Viņa uzvilka apli, kas aizpildīja lapas lielāko daļu, tad mitējās. Cik līniju? Alise zināja, ka pazītu rakstu, ja redzētu to vēlreiz, taču gre­dzenu viņa bija turējusi rokā tikai pāris sekunžu un aplūkojusi gravē­jumu pustumsā, tāpēc bija grūti atcerēties precīzi.

Kaut kur viņas prāta plašajās noliktavās slēpās zināšanas, kas tagad bija nepieciešamas. Vēstures un latīņu valodas stundas skolā, BBC dokumentālās filmas, ko viņa skatījās kopā ar vecākiem, saritinājusies uz dīvāna. Guļamistabā koka plaukts ar iemīļotajām grāmatām pašā apakšā. Ilustrēta seno mītu enciklopēdija, spīdīgo, krāsaino lapu stūrīši aplocījušies no biežās lasīšanas.

Tur bija labirinta attēls.

Iztēlē Alise uzšķīra vajadzīgo lapu.

Taču tas bija citāds. Viņa novietoja atmiņā palikušos attēlus vienu otram blakus, it kā šī būtu spēle un tajos vajadzētu atrast desmit atšķi­rības.

Satvērusi zīmuli, viņa mēģināja vēlreiz, apņēmusies beidzot tikt uz priekšu. Pirmajā aplī iezīmēja otru, lūkoja tos savienot. Nekā. Nāka­mais un aiznākamais mēģinājums nebija labāks. Viņa atskārta, ka runa nav tikai par to, cik apļu spirālē virzās uz centru; nē, viņas zīmējumā kaut kas bija nepareizi pašos pamatos.

Alise neatlaidās, taču sākotnējo satraukumu pamazām nomainīja trula vilšanās. Pie viņas kājām izauga saņurcītu lapu kaudzīte.

- Madame Taimeri

Alise salēcās, zīmulis pārvilka švīku pār lapu.

- Docteur, - viņa automātiski izlaboja, celdamās kājās.

- Je vous demande pardon, Docteur. Je m'appelle Noubel. Police Jūdi- ciaire, Departement de /'Ariege.[17]

Nubels parādīja apliecību. Alise izlikās to lasām, reizē mezdama visu atpakaļ mugursomā. Viņa negribēja, lai inspektors ierauga neiz­devušos zīmējumus.

- Ta būtu prātīgāk, jā, pateicos.

Inspektoru Nubelu pavadīja mundierī ģērbies policists ar modrām, šaudīgām acīm. Jauniņš, kā tikko beidzis skolu. Abi netika iepazīsti­nāti.

Nubels iespraucās vienā no ļodzīgajiem nometnes krēsliem. Tas bija pagrūti. Stilbi ļumēja pār audekla sēdekļa malu.

- Et alors, Madame.* Jūsu pilnu vārdu, esiet tik laipna.

- Alise Greisa Tannere.

- Dzimšanas datums?

- 1974- gada 7. janvāris.

- Esat precējusies?

- Vai tas attiecas uz lietu? - viņa attrauca.

- Informācijai, doktore Tannere, - viņš laipni paskaidroja.

- Nē, - viņa atbildēja. - Es neesmu precējusies.

-Jūsu adrese?

Alise nosauca Fuā viesnīcu, kur bija apmetusies, un savu mājas adresi, noskaitīdama nepazīstamos angļu vārdus pa burtiem.

- Katru dienu braukt šurp no Fuā - tas ir tāls ceļš?

- Nometnē vairs nebija vietas, tāpēc…

- Bien.[19] Cik saprotu, jūs esat brīvprātīgā, jā?

- Tieši tā. Šīla - doktore O'Donela - ir viena no manām senāka­jām draudzenēm. Mēs kopā studējām universitātē, pirms…

Tikai atbildi uz jautājumiem. Viņam nav vajadzīgs tavs dzīvesstāsts.

- Es vienkārši esmu ciemos. Doktore O'Donela labi pazīst šo Fran­cijas daļu. Kad izrādījās, ka man Karkasonā ir darba darīšanas, Šīla ierosināja uz pāris dienām izmest līkumu uz šejieni, lai mēs varētu pabūt kopā. Tadas kā darba brīvdienas.

Nubels rakstīja bloknotā. - Jūs neesat arheoloģe?

Alise papurināja galvu. - Bet izrakumos vienmēr tiek iesaistīti brīvprātīgie, interesenti amatieri vai arheoloģijas studenti, kas dara vienkāršākos darbus.

- Cik brīvprātīgo šeit ir?

Viņa nosarka, it kā būtu pieķerta melos. - Vispār jau neviena, paš­laik neviena. Strādā tikai arheologi vai studenti.

Nubels paraudzījās viņā. - Un jūs šeit paliksiet līdz…

- Šodien man ir pēdējā diena. Vismaz bija… pirms šī visa.

- Un Karkasonā?

- Tur man ir tikšanās trešdienas rītā, pēc tam palikšu vēl pāris dienu. Uz Angliju lidošu svētdien.

- Skaista pilsēta, - Nubels noteica.

- Es tur nekad neesmu bijusi.

Nubels nopūtās un atkal noslaucīja pieri mutautā. - Un kāds ir šīs tikšanās raksturs?

- īsti nezinu. Kāda radiniece, kas dzīvoja Francijā, man ir kaut ko novēlējusi testamentā. - Viņa ieturēja pauzi, nevēlēdamās paskaidrot sīkāk. - Vairāk es zināšu pēc tam, kad trešdien būšu tikusies ar advo­kāti.

Nubels atkal pierakstīja. Alise mēģināja saskatīt, ko viņš raksta, bet ačgārni nespēja salasīt rokrakstu. Viņai par atvieglojumu inspek­tors lika mierā šo tematu un pievērsās citam.

- Tatad jūs esat doktore… - Nubels atstāja šo piezīmi nepabeigtu.

Nubels nopūtās un rakstīja atkal.

- Bien. Aux affaires.1 - Tas vairs nebija sarunas tonis. - Tur, augšā, jūs strādājāt viena. Vai tā ir pieņemts?

Alise tūdaļ kļuva modra. - Nē, - viņa lēni atbildēja, - bet, tā kā šī bija mana pēdējā diena, es gribēju turpināt darbu, kaut ari biju palikusi bez pārinieka. Jutos pārliecināta, ka esam kaut ko atraduši.

- Zem akmens, kas bija aizvelts priekšā ieejai? Skaidrības labad: kā tiek izlemts, kur kurš raks?

- Doktoram Breilingam un Sīlai - doktorei O'Donelai - ir saplā­nots tas, ko viņi vēlas paveikt noteiktā laikposmā. Saskaņā ar to viņi sadala izrakumu teritoriju.

- Tātad uz turieni jūs nosūtīja doktors Breilings? Vai doktore O'Donela?

Instinkts. Es vienkārši zināju, ka tur kaut kas ir.

- Nē. Es uzkāpu augstāk kalnā, jo jutos pārliecināta, ka tur kaut kas ir… - Viņa sastomījās. - Nevarēju sameklēt doktori O'Donelu, lai palūgtu atļauju… tāpēc pieņēmu… patstāvīgu lēmumu.

Nubels sarauca uzacis. - Skaidrs. Tatad - jūs strādājāt. Akmens izkustējās no vietas. Sāka velties. Un tālāk?

Alisei atmiņā bija balti plankumi, taču viņa centās. Angliski Nubels runāja labi, kaut arī mazliet kokaini, un uzdeva tiešus jautājumus.

- Tad es kaut ko izdzirdu tunelī sev aiz muguras un…

Vārdi pēkšņi iestrēga kaklā. Kaut kas tāds, ko viņa bija izstūmusi no apziņas, pēkšņi atgriezās, iedzeļot krūtīs, it kā… It kā - kas?

Alise atbildēja pati. It kā man būtu iedurts. Tada bija šī sajūta. Asmens, kas ietriecas viņā ar precīzu spēku. Sāpju nebija, tikai auksta gaisa strāva un neskaidras šausmas. Un tālāk?

Spilgta gaisma, vēsa un netverama. Un tajā paslēpusies seja. Sie­vietes seja.

Iznirušajās atmiņās ielauzās Nubela balss, izkliedēdama tās.

- Doktore Tannere?

Vai man bija halucinācijas?

- Doktore Tannere? Vai man kādu pasaukt?

Alise mirkli skatījās viņā, neko nesaprazdama. - Nē, nē, paldies. Man nekas nekait. Tas no tveices.

-Jūs stāstījāt, kā jūs nobiedējis troksnis…

Viņa piespieda sevi koncentrēties. - Jā. Tumsā es zaudēju orientē­šanos. Nespēju saprast, no kurienes nāk tā skaņa, kas mani nobiedēja. Tagad es saprotu, ka tie bija tikai Šīla un Stīvens…

- Stīvens?

- Stīvens Kērklends. K-ē-r-k-l-e-n-d-s.

Nubels apgrieza piezīmju bloknotu otrādi, lai viņa pārbaudītu, vai uzvārds pierakstīts pareizi.

Alise pamāja ar galvu. - Šīla bija pamanījusi lielo akmeni un atnā­kusi paskatīties, kas notiek. Stīvens droši vien bija sekojis. - Viņa atkal sastomījās. - īsti nezinu, kas bija tālāk. - Šoreiz meli viegli nāca pār lūpām. - Es droši vien paklupu uz pakāpieniem vai tamlīdzīgi. Nāka­mais, ko atceros, ir tas, ka Šīla mani sauca.

- Doktore O'Donela stāsta, ka atradusi jūs guļam bezsamaņā.

- Tas bija tikai īsu brīdi. Diez vai ģībonis bija ilgāks par pāris minū­tēm. Vismaz neradās sajūta, ka tas bijis ļoti ilgs.

- Vai jums kādreiz ir bijuši atmiņas zudumi, doktore Tannere? Alise salēcās, kad prātā atausa šausmīgā pirmā reize. - Nē, - viņa meloja.

Nubels neievēroja, kā viņa nobālējusi. - Jūs sakāt, bija tumšs un tāpēc jūs pakritāt. Bet pirms tam jums bija kāds gaismeklis?

- Man bija šķiltavas, bet, izdzirdusi troksni, es tās nejauši nometu. Un gredzenu arī.

Inspektors reaģēja zibenīgi. - Gredzenu? - viņš asi noprasīja. - Nekādu gredzenu jūs neesat pieminējusi.

- Starp skeletiem gulēja mazs akmens gredzentiņš, - Alise paskaid­roja, nobijusies no inspektora sejas izteiksmes. - Es to pacēlu ar pin­ceti, lai aplūkotu tuvāk, bet, pirms…

- Kas tas bija par gredzenu? - inspektors viņu pārtrauca. - No kā darināts?

- Nezinu. No kaut kāda akmens, nevis no sudraba, zelta vai tam­līdzīgi. Es nepaguvu kārtīgi paskatīties.

- Vai uz tā bija kādi gravējumi? Burti, zīmogs, raksts?

Alise pavēra muti, lai atbildētu, bet aprāvās. Pēkšņi vairs negribē­jās izpaust ne vārda.

- Atvainojiet. Viss risinājās pārāk ātri.

Nubels veltīja viņai niknu skatienu, tad ar knipi pieaicināja jauno policistu, kas stāvēja viņam aiz muguras. Alisei šķita, ka arī puisis ir uztraucies.

-Biau. On a trouve quelque-chose comme qal

- Je ne sais pas, Monsieur l'Inspecteur.

- Depechez-vous, alors. II jaut le chercher… Et informez-en Monsieur Authie. Allez! Vite."

Pretsāpju tablešu iedarbība pamazām izbeidzās, un Alisei truli smeldza galva.

- Doktore Tannere, vai jūs pieskārāties vēl kaut kam?

Viņa paberzēja deniņus. - Ar kāju nejauši izkustināju no vietas vienu galvaskausu. Vairāk nekā, ja neņem vērā to un gredzenu. Es jau jums teicu.

- Bet priekšmets, ko atradāt pie akmens?

1 Bio, vai kaut kas tāds ir atrasts? - Nezinu, inspektora kungs. - Tad steidzieties. Vajag pameklēt… Un informējiet Otiē kungu. Ejiet! Ātri! (Franču vai)

- Piespraude? Es to atdevu doktorei O'Donelai, kad iznācām no alas. - To atceroties, Alise nemierīgi sagrozījās. - Man nav ne jausmas, ko viņa ar to izdarījusi.

Nubels vairs neklausījās. Vairākkārt atskatījās pār plecu. Pēdīgi mitējās izlikties un aizcirta bloknotu ciet.

- Doktore Tannere, esiet tik laipna un pagaidiet tepat. Iespējams, man vajadzēs uzdot jums vēl dažus jautājumus.

- Bet vairāk neko es nevaru pateikt… - viņa mēģināja iebilst. - Varbūt vismaz drīkstu pievienoties pārējiem?

- Vēlāk. Pagaidām labāk palieciet tepat.

Alise aizkaitināta un pagurusi saguma krēslā, bet Nubels izlāčoja no telts un devās augšup kalnā, kur pulciņš mundierotu policistu pētīja lielo akmeni.

Nubelam tuvojoties, pulciņš pašķīrās un Alise paguva pamanīt, ka pašā vidū stāv gara auguma vīrietis civildrēbēs.

Viņai aizrāvās elpa.

Vīrietis, ģērbies labi piegrieztā zaļā vasaras uzvalkā un spodri baltā kreklā, neapšaubāmi bija galvenais. Viņa autoritāte bija acīm redzama: vīrs, kurš pieradis dot pavēles, kas tiek pildītas bez ierunām. Salīdzi­nājumā ar viņu Nubels izskatījās saņurcīts un nevīžīgs. Alisi pārņēma neomulīga sajūta.

Vīrietis izcēlās ne tikai ar apģērbu un stāju. Pat no šāda attāluma Alise juta viņa personības spēku un harismu. Seja bija bāla un kalsna, ko vēl vairāk uzsvēra tumšie mati, atsukāti no augstās pieres. Viņš modināja kaut kādas asociācijas ar klosteri. Kaut ko pazīstamu.

Nemuļķojies. Kā lai tu viņu pazītu?

Alise piecēlās un devās uz telts izeju, vērodama, kā abi vīrieši atda­lās no grupas. Viņi sarunājās. Pareizāk sakot, runāja Nubels, bet otrs klausījās. Pēc dažām sekundēm viņš pagriezās un uzkāpa pie alas ieejas. Dežurējošais policists pacēla norobežojuma lenti, vīrietis pieliecās un nozuda alā.

Alise nesaprata, kāpēc delnas ir nosvīdušas aiz bailēm. Matiņi uz skausta sacēlās stāvus - tieši tāpat kā tajā mirklī, kad viņa pazemes kambarī bija izdzirdusi troksni. Viņa tik tikko spēja paelpot.

Ta ir tava vaina. Tu aizvedi viņu uz turieni.

Alise apsauca sevi. Par ko tu runā? Taču balss, kas skanēja galvā, nebija apklusināma.

Tu aizvedi viņu uz turieni.

Skatiens pret Alises gribu atgriezās pie alas ieejas, kā magnēta vilkts. Tas vīrietis tagad bija tur iekšā - pēc visiem pūliņiem, kas iegul­dīti, lai paturētu labirintu noslēpumā!

Viņi to atradīs.

- Ko atradīs? - Alise pie sevis nomurmināja. Tas viņai nebija skaidrs.

Taču viņa nožēloja, ka nav izmantojusi izdevību un paņēmusi gre­dzenu sev.