Labirints

31. NODAĻA

Pola Otiē advokāta birojs atradās Karkasonas Basse Ville sirdi.

Pēdējos divos gados viņa prakse bija strauji gājusi plašumā, un biroja adrese atspoguļoja viņa panākumus. Stikla un tērauda celtne, slavena arhitekta darinājums. Elegants, mūra ieskauts pagalms, ātrija dārzs, kas nošķīra darba telpas un gaiteņus. Diskrēti, stilīgi.

Otiē atradās savā privātajā kabinetā ceturtajā stāvā. Pa lielo rie­tumpuses logu pavērās skats uz Sv. Miķeļa katedrāli un izpletņlēcēju pulka kazarmām. Telpa atgādināja savu saimnieku - akurāta, ar apval­dītu bagātības pieskaņu un tradicionālu labu gaumi.

Kabineta ārsiena bija no stikla. Šajā dienas laikā žalūzijas bija nolaistas, sargājoties no vēlās pēcpusdienas saules. Pie trim pārējām sienām karājās ierāmētas fotogrāfijas, pateicības raksti un sertifikāti. Vairākas senas kartes - oriģināli, nevis reprodukcijas. Dažās bija parā­dīti krusta karu maršruti, citās - Langedokas mainīgās vēsturiskās robežas. Papīrs sadzeltējis, sarkanā un zaļā krāsa vietumis izbalējusi nelīdzena un lāsumaina.

Pie loga stāvēja garš un plats galds, īpaši konstruēts šai telpai. Uz tā atradās vienīgi liels piezīmju bloks ādas vākos un dažas ierāmētas fotogrāfijas, arī Otiē bijušās sievas un abu bērnu portretfoto. Klientiem patika šādi stabilitātes un ģimenisko vērtību pierādījumi, tāpēc viņš tos neaizvāca.

Uz galda bija vēl trīs fotoattēli: viņa paša oficiāls portrets divdesmit viena gada vecumā, drīz pēc Parīzes Ecole Nutionale d'Administration beigšanas. Fotogrāfijā viņš bija redzams, sarokojoties ar Zanu-Marī

Lepēriu, Frunt Nationale vadoni. Otra fotogrāfija bija uzņemta Kom- postellā; trešajā, no pērnā gada, viņš bija kopā ar Sito abatu un citiem pēc sava jaunākā un plašākā ziedojuma Jēzus biedrībai.

Katrs fotoattēls atgādināja Polam Otiē, cik tālu viņš ir ticis.

Iezvanījās tālrunis uz galda. - Oui1 - Sekretāre ziņoja, ka ieradu­šies apmeklētāji. - Sūtiet viņus augšā.

Havjers Domingo un Sirils Bresārs agrāk bija strādājuši policijā. Bresārs bija atlaists 1999. gadā par pārmērīgu spēka lietošanu pratinā­šanā, Domingo - gadu vēlāk, apsūdzēts iebiedēšanā un kukuļņemšanā. No cietuma abi bija izvairījušies, tikai pateicoties Otiē prasmīgajam darbam. Kopš tā laika abi strādāja pie viņa.

-Tātad? - Otiē iesāka. - Ja jums ir kāds paskaidrojums, tad tam ir īstais bridis. - Abi aizvēra durvis un klusēdami apsēdās pie viņa rakstāmgalda. - Nē? Nekas nav sakāms? - Viņš norādīja uz abiem ar pirkstu. - Labāk lūdziet Dievu, lai Bio neatžirbst un neatceras, kas sēdēja pie stūres.

- Viņš neatžirbs, mesjē.

- Tu pēkšņi esi kļuvis par dakteri, Bresār?

- Dienas gaitā viņa stāvoklis ir pasliktinājies.

Otiē pagrieza muguru, iesprauda rokas sānos un skatījās pa logu uz katedrāli.

- Tad kas jums ir sakāms?

- Bio iedeva viņai zīmīti, - Domingo teica.

- Un tā ir pazudusi, - Otiē izsmējīgi attrauca, - kopā ar pašu mei­teni. Kāpēc tu esi šeit, Domingo, ja tev nav nekā jauna? Kāpēc tu tērē manu laiku?

Domingo seja pietvīka neglīti sarkana. - Mēs zinām, kur viņa ir, mesjē. Santinī šodien ieraudzīja viņu Tulūzā.

- Un?

- Tulūzu viņa atstāja pirms kādas stundas, - sacīja Bresārs. - Pēc­pusdienu viņa pavadīja Bibliothēque Nationale. Santinī pa faksu atsūtīs sarakstu ar mājas lapām, kuras viņa aplūkojusi.

-Jūs izsekojāt automašīnu? Vai varbūt tas ir par daudz prasīts?

- Izsekojām. Viņa brauc uz Karkasonu.

Otiē apsēdās krēslā un pār milzīgo galdu raudzījās uz abiem vīriem.

- Tatad jūs dosieties turp un gaidīsiet viņu viesnīcā, vai ne, Domingo?

- Jā, mesjē. Kurā v…

- Pretī Porte Narbonnaise, - advokāts strupi atsvieda. - Un lai viņa nepamana, ka tiek novērota! Pārmeklējiet istabu, mašīnu, visu, bet tā, lai viņa nezina.

- Vai mēs meklējam tikai gredzenu un zīmīti vai vēl kaut ko, mesjē? -Grāmatu, - viņš teica. - Apmēram tik lielu. Ar koka vākiem,

ko satur ādas sloksnes. Ta ir ļoti vērtīga un ļoti trausla. - Atvēris kādu mapi, viņš uzsvieda uz galda fotogrāfiju. - Līdzīga šai. - Atļāvis Domingo pāris sekunžu paskatīties, viņš paņēma fotogrāfiju atpakaļ.

- Ja tas ir viss…

- No medicīnas māsas slimnīcā mēs dabūjām šo, - Bresārs žigli paziņoja un sniedza advokātam papīra lapiņu. - Ta bija Bio kabatā.

Otiē paņēma lapiņu. Ta bija kvīts par paciņu, pirmdienas pēcpus­dienā nosūtītu no Fuā galvenā pasta uz kādu adresi Karkasonā.

- Kas ir Žanna Žiro? - viņš jautāja.

- Bio mātesmāte.

- Ak tā, - Otiē klusu noteica. Pastiepa roku un nospieda inter- koma pogu uz galda. - Orēlij, man vajag informāciju par kādu Žannu Žiro. Ž-i-r-o. Viņa dzīvo rue de la Gaffe. Pēc iespējas ātrāk. - Advokāts atslīga krēslā. - Vai viņa zina, kas noticis ar mazdēlu?

Bresāra klusēšana atbildēja uz šo jautājumu. - Noskaidrojiet! - Otiē asi uzsauca. - Bet vispār… kamēr Domingo apmeklēs doktori Tanneri, tu aizej uz Žiro kundzes māju un papēti - bet neuzkrītoši. Tiksimies autostāvvietā pretim Porte Narbonnaise pēc… - viņš ieskatī­jās pulkstenī, - pusstundas. Iedūcās interkoms.

- Ko jūs vēl gaidāt? - viņš noprasīja un pamāja, lai abi iet prom. Kad durvis bija aizvērušās, atsaucās sekretārei.

- Owi, Orēlij?

Kamēr viņš klausījās, roka pieskārās zelta krucifiksam ķēdītē ap kaklu.

- Vai viņa pateica, kāpēc tikšanās jāatliek uz stundu? Skaidrs, ka tas nav ērti, - viņš pārtrauca sekretāres atvainošanos un izņēma no kabatas mobilo telefonu. Nekādu īsziņu. Agrāk viņa vienmēr bija sazi­nājusies bez starpniekiem, personiski.

- Man būs jāiziet, Orēlij, - advokāts teica. - Ziņojumu par Žiro aizvediet uz manu dzīvokli pa ceļam uz mājām. Pirms astoņiem.

Tad Otiē paķēra žaketi, kas karājās uz krēsla atzveltnes, izņēma no atvilktnes cimdus un atstāja kabinetu.

Odriks Bajārs sēdēja pie maza rakstāmgalda Žannas Žiro mājā, vienā no guļamistabām. Slēģi bija pievērti, istabā iesijājās lāsumaina vēlas pēcpusdienas gaisma. Viņam aiz muguras atradās vecmodīga vienguļamā gulta ar kokgrebumiem rotātu galvgali un kājgali, svaigi saklāta ar vienkāršiem, baltiem kokvilnas palagiem.

Žanna jau pirms daudziem gadiem bija nodevusi šo istabu viņa rīcībā, tā gaidīja viņu vienmēr, kad vien radās tāda nepieciešamība. Koka plauktā virs gultas Žanna bija salikusi visas viņa publikācijas, un šis žests dziļi aizkustināja Bajāru.

Mantu viņam bija maz. Šajā istabā viņš glabāja tikai drēbju kārtu un rakstāmlietas. Abu garās draudzības sākumā Žanna bija ķircinājusi Bajāru par to, ka viņš dod priekšroku tintes pildspalvai un biezam papīram, kas atgādina pergamentu. Viņš bija tikai pasmaidījis un atbil­dējis, ka ir par vecu, lai mainītu ieradumus.

Bet tagad - tagad pārmaiņas acīmredzot bija neizbēgamas.

Odriks atzvila krēslā, domādams par Žannu un par to, cik daudz viņam nozīmē šī draudzība. Visu mūžu viņam bija palīdzējuši labi cil­vēki, taču Žanna bija īpaša. Pateicoties Žannai, viņš bija atradis Greisu Tanneri, lai gan abas sievietes nekad nebija tikušās.

Virtuvē iešķindējās pannas, un viņa domas atgriezās tagadnē. Bajārs paņēma pildspalvu un juta, ka pagaist gadi, ka pēkšņi izzūd vecums un pieredze. Viņš jutās atkal jauns.

Prātā viegli atausa vārdi, un viņš sāka rakstīt. Vēstule bija īsa un lietišķa. Pabeidzis to, Odriks nosusināja vizošo tinti un akurāti salocīja papīra lapu trijās daļās, izveidojot aploksni. Vēl jādabū viņas adrese, un vēstuli varēs nosūtīt.

Tad viss būs viņas rokās. Vienīgi viņa var izlemt.

Si es atal es atal. Notiks, kam jānotiek.

Iezvanījās tālrunis. Bajārs atvēra acis. Viņš dzirdēja Žannu atbil­dam, tad skaļi iekliedzamies. Sākumā viņš nodomāja, ka kliedziens atskanējis uz ielas. Tad pret flīzēto grīdu atsitās klausule.

Nezinādams, kāpēc, viņš bija pietrūcies kājās un skaidri juta, kā mainījusies gaisotne. Augšup pa kāpnēm tuvojās Zannas soļi.

- Qu'es? - Odriks tūdaļ jautāja. - Žanna, kas noticis? Kas zvanīja?

Viņas acīs nebija nekādas izteiksmes. - Par Ivu. Ivs ir ievainots.

Odriks šausmās skatījās uz viņu. - Quora? - Kad?

- Vakar vakarā. Notriekts ar automašīnu. Policija sameklējusi Klo- detu. Viņa zvanīja.

- Vai viņš smagi cietis?

Likās, Žanna nedzird viņa vārdus. - Kāds atbrauks un aizvedīs mani uz Fuā slimnīcu.

- Kas? Klodeta?

Žanna papurināja galvu.

- Policija.

- Vai gribi, es braukšu līdzi?

- Jā, - viņa, mirkli vilcinājusies, atbildēja, tad kā mēnessērdzīga izgāja no istabas un šķērsoja gaiteni. Pēc mirkļa Bajārs dzirdēja aizve­ramies viņas guļamistabas durvis.

Bezspēcīgs, izbijies, viņš novērsās no durvīm. Viņš zināja, ka tā nav nejaušība. Skatiens apstājās pie vēstules uz galda. Odriks paspēra pus­soli uz priekšu, domādams par to, ka var apturēt neizbēgamo notikumu virkni, kamēr vēl ir laiks.

Tad Bajāra roka noslīga gar sāniem. Ja viņš sadedzinātu šo vēstuli, tad atņemtu vērtību visam, par ko cīnījies, visam, ko izcietis.

Ceļš ir jānoiet līdz galam.

Bajārs nometās ceļos un sāka skaitīt lūgšanu. Senie vārdi sākumā nāca pār lūpām neveikli, bet drīz plūda viegli un raiti, saistīdami viņu ar visiem tiem, kas izrunājuši šos vārdus pirms viņa.

Uz ielas ietaurējās automašīna, atsaucot viņu tagadnē. Juzdamies stīvs un noguris, Bajārs uzslējās kājās. Ielika vēstuli krūškabatā, no durvju vadža paņēma žaketi un devās pie Žannas, lai pateiktu, ka ir laiks iet.

Otiē novietoja savu auto vienā no lielajām, anonīmajām munici­pālajām stāvvietām iepretim Porte Narbonnaise. Visur mudžēja ārzem­nieku armijas, bruņotas ar ceļvežiem un kamerām. Kā viņš nicināja šo vēstures ekspluatēšanu, šo pretīgo savas pagātnes komercializēšanu, lai izklaidētu japāņus, amerikāņus, angļus! Kā viņam derdzās šie atjauno­tie mūri un viltotie, pelēkie torņi, iedomātas pagātnes kopija stulba­jiem un neticīgajiem!

Bresārs gaidīja, kā norunāts, un nevilcinoties ziņoja. Māja bija tukša, un tajā viegli varēja iekļūt caur dārzu. Kaimiņi stāstīja, ka Žiro kundze pirms minūtēm piecpadsmit aizvesta ar policijas mašīnu. Viņai līdzi devies kāds vecāks kungs.

- Kas tas tāds.7

- Kaimiņi redzējuši viņu jau agrāk, bet neviens nezina viņa vārdu.

Atlaidis Bresāru, Otiē devās lejup pa nogāzi. Māja atradās netālu

no ielas gala, kreisajā pusē. Durvis bija aizslēgtas, slēģi aizvērti, tomēr varēja redzēt, ka māja ir apdzīvota.

Viņš aizgāja līdz ielas galam, nogriezās pa kreisi rue Barbarcane un devās uz Place Saint-Gimer. Laukuma malās pie savām mājām sēdēja daži pilsētnieki un noraudzījās uz automašīnām. Uz baznīcas kāpnēm ar saviem divriteņiem slaistījās puikas, līdz viduklim kaili, tumši iede- guši saulē. Otiē nepievērsa tiem uzmanību un strauji soļoja prom pa asfaltēto piebraucamo ceļu, kas veda gar rue de la Gaffe pirmajām mājām un sētaspuses dārziem. No turienes nogriezās uz šauras takas, kura vijās pa zālainajām nogāzēm zem Citadeles mūriem.

Drīz Otiē stāvēja Žiro mājas sētaspusē. Mūris bija nokrāsots tādā pašā gaišdzeltenā krāsā kā fasāde. Mazi, neaizslēgti koka vārtiņi veda bruģētā dārzā. Kupls vīģeskoks gandrīz pilnīgi aizsedza terasi no kai­miņu acīm; tā zaros karājās nobriedušas, salduma pilnas, gandrīz mel­nas vīģes. Tur, kur tās nokritušas, uz terakotas flīzēm palika violeti plankumi.

Vīnstīgu apvīta nojume veda uz stiklotām durvīm. Otiē atklāja, ka atslēga ir slēdzenē, bet durvis ir aizbultētas ar aizšaujamiem augšpusē un apakšpusē. Nevēlēdamies atstāt pierādījumus, viņš meklēja citu ieeju.

Līdzās stikla durvīm bija virtuves logs, kam augšdaļa atstāta vaļā. Otiē uzvilka lateksa cimdus, iebāza roku pa loga spraugu un atbīdīja vecmodīgo bultu. Ierūsējušās eņģes nīgri iečīkstējās, augšlogam vero­ties vaļā. Kad sprauga bija pietiekami plata, viņš iebāza roku vēl dziļāk un atvēra arī loga apakšējo daļu.

Vēsajā pieliekamajā kambarī smaržoja pēc olīvām un saldskābas maizes. Siera plauktu sargāja stiepļu režģis. Plauktos rindojās pudeles, burkas ar marinējumiem, ievārījumiem un sinepēm. Uz galda atradās virtuves dēlītis un balts trauku dvielis, uzmests virsū bagetes drupa- čām. Izlietnē caurduris ar mazgāšanai iebērtām aprikozēm. Uz žāvē­jamā dēļa noliktas divas otrādi apgrieztas glāzes.

Otiē iegāja dzīvojamā istabā. Stūrī stāvēja rakstāmgalds ar vecu elektrisko rakstāmmašīnu. Viņš nospieda pogu, rakstāmmašīna iedūcās un atdzīvojās. Ielicis tajā papīra lapu, viņš uzsita pa dažiem taustiņiem. Uz lapas melnā rindā parādījās burti.

Pavilcis rakstāmmašīnu tuvāk, Otiē ieskatījās mazajos galda plauk­tiņos. Žanna Žiro cienīja kārtību, un viss bija akurāti salikts pie attie­cīgām etiķetēm: pirmajā plauktiņā rēķini, otrajā - vēstules, trešajā - pensijas un apdrošināšanas dokumenti, pēdējā - dažādi prospekti un reklāmlapiņas.

Interesi nepiesaistīja nekas. Viņš pievērsās atvilktnēm. Pirmajās divās glabājās visparastākās kancelejas preces: pildspalvas, papīra saspraudes, aploksnes, markas, balts A4 formāta papīrs. Apakšējā atvilktne bija aizslēgta. Otiē uzmanīgi un veikli ieslidināja papīrnazi spraugā starp atvilktni un galda korpusu un nospieda slēdzenes mēlīti.

Atvilktnē atradās tikai maza, oderēta aploksne. Pietiekami ietilpīga gredzenam, bet ne grāmatai. Uz aploksnes bija pasta zīmogs: Arjēža, 18.20, 2005. gada 4. jūlijs.

Otiē atvēra aploksni. Tajā bija tikai piegādes kvīts, kas liecināja, ka Žiro kundze astoņpadsmitos divdesmit parakstījusies par sūtījuma saņemšanu. Ta saskanēja ar kvīti, ko viņam bija atnesis Domingo.

Otiē noglabāja papīriņu žaketes iekškabatā.

Tas nebija neapgāžams pierādījums, ka Bio paņēmis gredzenu un nosūtījis to savai vecaimātei, tomēr norādīja šādā virzienā. Otiē turpi­nāja meklēt pašu gredzenu. Izpētījis pirmo stāvu, uzkāpa otrajā. Tieši pretī bija guļamistabas durvis. Ta noteikti bija saimnieces istaba - gaiša, tīra, sievišķīga. Viņš pārmeklēja skapi un kumodi, prasmīgie pirksti veikli pārcilāja apģērba gabalus un veļu; drēbju nebija daudz, bet visām bija laba kvalitāte. Akurāti salocītas un sakārtotas, tās viegli smaržoja pēc rožūdens.

Uz tualetes galdiņa pie spoguļa stāvēja dārglietu šķirstiņš. Dažas piespraudes, iedzeltējušu pērļu virtene, zelta rokassprādze, vairāki aus­karu pāri un sudraba krustiņš. Laulības un saderināšanās gredzens šķita kā ieauguši padilušajā, sarkanajā velūrā, acīmredzot reti ņemti ārā.

Otra guļamistaba bija askētiska un vienkārša, tajā atradās vienīgi šaura gulta un rakstāmgalds ar lampu. Otiē tā atgādināja mūka celli abatijā.

Pazīmes liecināja, ka nesen te kāds uzturējies. Uz naktsgaldiņa nolikta pustukša ūdens glāze un Renē Nellī oksitāņu dzejas sējums ar apdeldētiem stūriem. Otiē piegāja pie galda. Uz tā atradās vecmodīga pildspalva, tintes pudelīte un vairākas bieza papīra lapas. Un dzēšlapa, tikpat kā nelietota.

Viņš gandrīz nespēja noticēt savām acīm. Kāds bija sēdējis pie šī galda un rakstījis vēstuli Alisei Tannerei. Vārds uz dzēšpapīra bija pil­nīgi skaidri salasāms.

Otiē apgrieza dzēšlapu otrādi un pūlējās saburtot parakstu, kas neskaidri vīdēja pašā apakšā. Rokraksts bija vecmodīgs, daži burti saplūda kopā, tomēr viņš neatlaidās, līdz nebija atšifrējis vārdu.

Salocījis raupjo papīru, viņš noglabāja to krūškabatā. Pagriezies uz promiešanu, viņš pēkšņi pamanīja papīra skrandiņu uz grīdas, starp durvīm un stenderi. Otiē to pacēla. Tas bija gabaliņš no vilciena biļetes vienai personai, datētas ar šo dienu. Ceļamērķis bija Karkasona, bet trūka stacijas nosaukuma, kur biļete pirkta.

Sv. Zimē baznīcas zvani iezvanīja stundu, un Otiē atcerējās, cik maz viņam ir laika, lai tiktu atpakaļ. Pēdējo reizi pārlaidis skatienu istabai, lai pārliecinātos, ka nekas nav izkustināts no vietas, viņš aiz­gāja pa to pašu ceļu, pa kādu bija ieradies.

Pēc divdesmit minūtēm viņš sēdēja uz sava dzīvokļa balkona Quai de Paicherou un pār upi raudzījās uz viduslaiku Citadeli. Viņa priekšā uz galda stāvēja Chāteau Vdlerambert Moureau pudele un divas glāzes.

Klēpī mape ar informāciju, ko viņa sekretāre pēdējās stundas laikā savākusi par Zannu Žiro. Otrā mapē bija tiesu antropologa sākotnējais ziņojums par alā atrastajiem līķiem.

Brīdi prātojis, Otiē izņēma vairākas lapas no Žiro mapes. Aizlīmēja aploksni atkal, ielēja sev glāzē vīnu un gaidīja ierodamies viešņu.