Labirints

35. NODAĻA

Esklarmondas māja atradās 1bur de Balthazcir ēnā.

Alaīsa, mirkli vilcinājusies, pieklaudzināja pie slēģa, pa lielo logu redzēdama draudzeni staigājam pa istabu. Esklarmonda bija ģērbusies vienkāršā zaļā tērpā, iesirmos matus saspraudusi pakausī.

Es zinu, ka man ir taisnība.

Alaīsa nešaubījās, ka viņas aizdomas izrādīsies pamatotas. Sirdī uzviļņoja mīļums, kad Esklarmonda, paskatījusies pa logu, tūdaļ pamāja ar roku un atplauka smaidā.

- Alaīsa! Kāds prieks! Mēs ar Saijē esam pēc tevis noilgo­jušies.

Tiklīdz Alaīsa iegāja vienīgajā lejasstāva istabā, viņu ieskāva pazīs­tamā zālīšu un garšvielu smarža. Uz pavarda istabas vidū vārījās ūdens katls. Pie sienas stāvēja galds, sols un divi krēsli.

Telpa bija pārdalīta ar biezu aizkaru. Aiz tā Esklarmonda deva padomus saviem apmeklētājiem. Pašlaik ciemiņu nebija, tāpēc aizkars bija atsprausts sāņus, atsedzot garus plauktus ar māla podu rindām. Pie griestiem karājās zālīšu un izžāvētu puķu saišķi. Uz galda bija lāk­turis un piesta ar stampiņu - tieši tāda pati, kāda piederēja Alaīsai. To Esklarmonda bija iedāvinājusi viņai kāzās.

Pieslienamās kāpnes veda uz mazu alkovu virs dibenistabas; tur atradās Esklarmondas un Saijē guļvietas. Saijē patlaban bija tur un priekā iesaucās, ieraudzījis viešņu. Viņš metās lejup pa kāpnēm un apskāva Alaīsu ap vidukli. Un tūdaļ ņēmās stāstīt par visu, ko darījis un redzējis kopš abu pēdējās tikšanās.

Saijē prata stāstīt aizraujoši un spilgti, dzintarkrāsas acis mirdzēja priecīgā satraukumā.

- Tev tagad būs jāpaskrien par ziņnesi, draudziņ, - Esklarmonda teica, brīdi ļāvusi zēnam runāt. - Kundze Alaīsa tevi atvainos.

Saijē grasījās iebilst, bet viņu apturēja vecvecmāmiņas skatiens. - Tas nebūs ilgi.

Alaīsa pabužināja viņam matus. - Tev ir vērīga acs, Saijē, un tu proti rīkoties ar vārdiem. Varbūt vēlāk kļūsi par dzejnieku?

Viņš papurināja galvu. - Es gribu būt chevalier, kundze. Es gribu cīnīties.

- Saijē, - bargi iejaucās Esklarmonda. - Tagad paklausies.

Viņa nosauca to cilvēku vārdus, pie kuriem zēnam jāaiziet, un tad pateica nododamo ziņu: pēc trim naktīm birzī uz austrumiem no San- mikelas priekšpilsētas ieradīsies divi parfaits no Albī.

- Vai ielāgoji? - Zēns apstiprinoši pamāja. - Labi. - Esklarmonda pasmaidīja, noskūpstīja viņu galvvidū un tad pielika pie lūpām pirk­stu. - Atceries: tikai tiem, kurus es nosaucu. Tagad ej. Jo drīzāk aiziesi, jo drīzāk atgriezīsies un varēsi pastāstīt kundzei Alaīsai vēl kaut ko.

- Vai tu nebaidies, ka viņa teikto kāds var noklausīties? - Alaīsa jautāja, kad Esklarmonda bija aizvērusi durvis.

- Saijē ir prātīgs puika. Un runā tikai ar tiem, kam ziņa domāta. - Viņa izliecās pa logu un aizvēra slēģus. - Vai kāds zina, ka tu esi šeit?

- Vienīgi Fransuā. Viņš man pateica, ka tu esi atgriezusies.

Esklarmondas acīs pavīdēja savāda izteiksme, taču viņa neko nepa­skaidroja. - Un tā arī lai paliek, e.

Apsēdusies pie galda, viņa ar mājienu aicināja Alaīsu piebiedro­ties.

- Tā, Alaīsa. Vai tavs ceļojums uz Bezjē bija veiksmīgs?

Alaīsa nosarka. - Tu esi dzirdējusi.

- To zina visa Karkasona. Ļaudis par to vien runā. - Viņas seja kļuva nopietna. - Es ļoti bažījos, jo tu devies ceļā tik drīz pēc tam, kad tev uzbruka.

- Un tu zini arī to? No tevis nepienāca nekāda ziņa, un es nospriedu, ka tu varbūt esi prom.

- Nekā tamlīdzīga. Tajā dienā, kad tevi atrada, es atnācu uz pili, bet tas pats Fransuā nelaida mani pie tevis. Tava māsa bija pavēlējusi nevienu neielaist bez viņas atļaujas.

- To viņš nepieminēja, - Alaīsa samulsusi sacīja. - Un neko neteica arī Oriāna, lai gan tas mani pārsteidz mazāk.

- Kā tā?

- Viņa visu laiku uzmanīja mani, drīzāk ar kādu nolūku, nevis aiz gādības, vismaz tā man likās. - Alaīsa mirkli klusēja. - Piedod, Esklar­monda, ka neuzticēju tev savu ieceri, bet laiks starp lēmuma pieņem­šanu un tā īstenošanu bija pārāk īss.

Esklarmonda atmeta ar roku. - Pastāstīšu tev, kas notika šeit, kamēr tu biji prom. Pāris dienu pēc tam, kad tu atstāji pili, ieradās kāds vīrs un prasīja pēc Raula.

- Raula?

- Pēc tā zēna, kurš atrada tevi dārzā. - Esklarmonda vāri pasmai­dīja. - Kopš tās nelaimes viņš ir kļuvis slavens un pārspīlē savu lomu tik ļoti, ka, viņu dzirdot, tu nodomātu, ka viņš viens pats ir sakāvis Saladīna armijas, lai glābtu tev dzīvību.

- Es viņu nemaz neatceros, - Alaīsa teica, šūpodama galvu. - Kā tu domā - vai viņš kaut ko redzēja?

Esklarmonda paraustīja plecus. - Šaubos. Tu biji pazudusi vairāk nekā dienu, kad beidzot tika sacelta trauksme. Nespēju noticēt, ka Rauls ir redzējis uzbrukumu, citādi viņš būtu runājis agrāk. Lai nu kā, tas svešinieks sameklēja Raulu un aizveda viņu uz taberna Sarit Joan dels Evangelis. Cienāja ar alu, apbēra ar glaimiem. Rauls taču ir tikai puišelis, kaut arī ar lielu muti, un piedevām diezgan neattapīgs; tāpēc, kad Gastons uz nakti slēdza krogu, Rauls vairs nejaudāja noiet taisni. Jaunais draugs piedāvājās pavadīt viņu uz mājām.

-Un?

- Mājās Rauls nenonāca. Un vairs nav redzēts.

- Bet tas vīrietis?

- Pazudis, it kā viņa nekad nebūtu bijis. Krogā teicis, ka esot no Alzonnas. Kamēr tu biji Bezjē, es turp aizgāju. Neviens par tādu nav dzirdējis.

- Tātad no tiem abiem mēs neko neuzzināsim.

Esklarmonda papurināja galvu. - Kā tu tik vēlā stundā gadījies dārzā? - viņa jautāja. Balss skanēja rāmi, tomēr tajā jautās nopietns nolūks.

Alaīsa pastāstīja. Esklarmonda brīdi klusēja.

- Ir divi jautājumi, - viņa beidzot ierunājās. - Pirmais: kas zināja, ka tevi aicina tēvs? Jo es neticu, ka uzbrucēji tur gadījās nejauši. Un otrais: pieņemot, ka uzbrukumu viņi nebija izdomājuši paši, - kā uzde­vumu viņi pildīja?

- Es nevienam neteicu, ka eju pie tēva. Viņš pats tā pieko­dināja.

- Ziņu atnesa Fransuā.

-Jā, - Alaīsa apstiprināja, - taču es neticu, ka Fransuā spētu…

- Jebkurš no kalpiem varēja noskatīties, ka viņš aiziet uz tavu kam­bari, un noklausīties jūsu sarunu. - Esklarmondas tiešais, gudrais ska­tiens nenovērsās no Alaīsas. - Kāpēc tu devies pie tēva uz Bezjē?

Sarunas pagrieziens bija tik pēkšņs, tik negaidīts, ka pārsteidza Alaīsu nesagatavotu.

- Es… - viņa piesardzīgi iesāka. Viņa bija atnākusi pie Esklarmon­das, lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem, bet tagad pati sniedza liecību. - Tevs iedeva man akmens plāksnīti, - viņa sacīja, skatīdamās Esklarmondai acīs. - Plāksnīti, kurā iegravēts labirints. To pievāca tie zagļi. Pēc tā, ko tēvs man izstāstīja, es baidījos, ka ikviena diena, kura aizrit neziņā par to, kas nāks, var apdraudēt… - Viņa apklusa, nezinā­dama, kā turpināt.

Esklarmonda neuztraucās; viņa smaidīja. - Alaīsa, vai tu izstāstīji viņam arī par dēlīti? - viņa maigi jautāja.

-Jā, tajā vakarā, pirms viņš devās prom un pirms… pirms uzbru­kuma. Viņš ļoti nobažījās, sevišķi tad, kad atzinos, ka man nav ne jausmas, kur tas dēlītis radies. Bet kā tu zini, ka es…

- Saijē to redzēja, tirgū palīdzēdams tev izraudzīties sieru, un pastāstīja man. Tu jau pati teici, ka viņš ir acīgs.

- Savādi, ka vienpadsmit gadus vecs zēns ievēro kaut ko tādu.

- Viņš saprata, cik tas ir svarīgi man, - Esklarmonda paskaidroja.

- Tapat kā merels.

Abu skatieni sastapās.

Esklarmonda vilcinājās. Tad, rūpīgi izraudzīdamās vārdus, sacīja: - Nē. Nē, ne gluži.

- Vai dēlītis ir pie tevis? - Alaīsa lēnām jautāja.

Esklarmonda pamāja ar galvu.

- Bet kāpēc tu vienkārši nepaprasīji? Es labprāt būtu to tev atdevusi.

- Tieši ar tādu lūgumu Saijē ieradās pilī tavas nozušanas naktī. Gaidīja un gaidīja, bet, kad tu tā arī neatgriezies savā kambarī, paņēma dēlīti pats. Tādos apstākļos tā bija pareiza rīcība.

- Un tas arī tagad ir pie tevis?

Esklarmonda pamāja.

Alaīsa triumfēja, juzdamās lepna, ka pareizi vērtējusi savu drau­dzeni, pēdējo sargātāju.

Es redzēju rakstu. Tas mani uzrunāja.

- Atbildi man uz vienu jautājumu, Esklarmonda, - viņa teica, uz­traukumā bērdama vārdus. - Ja dēlītis pieder tev, tad kāpēc to nezina mans tēvs?

Esklarmonda pasmaidīja. - Viņš nezina arī, kādēļ tas man pieder. Ta vēlējās Harifs. Triloģijas drošības labad.

Alaīsa neuzdrīkstējās runāt.

- Labi. Tagad, kad esam sapratušās, tev jāizstāsta man viss, ko tu zini.

Esklarmonda uzmanīgi klausījās, līdz Alaīsa bija beigusi stāstīt.

- Un Simeons ir ceļā uz Karkasonu?

- Jā, taču grāmatu viņš atdeva glabāšanā manam tēvam.

- Gudra piesardzība. - Viņa pamāja ar galvu. - Priecāšos iepazīties ar Simeonu, kā pienākas. Vienmēr esmu domājusi, ka viņš ir lielisks cilvēks.

- Man viņš ārkārtīgi iepatikās, - Alaīsa atzinās. - Tevs jutās vīlies, ka Simeonam ir tikai viena grāmata. Viņš bija cerējis, ka būs divas.

Esklarmonda grasījās kaut ko teikt, kad pie slēģiem un durvīm pēkšņi atskanēja skaļi klauvējieni.

Abas sievietes pietrūkās kājās.

- Atencion! Atencion'.1

' Uzmanību! (Oksitāņu vai.)

- Kas ir? Kas noticis? - Alaīsa iesaucās.

- Zaldāti! Tava tēva prombūtnes laikā vairākkārt ir pārmeklētas mājas.

- Bet ko viņi meklē?

- Apgalvo, ka noziedzniekus, bet patiesībā Bons Homes.

- Kas viņiem to pavēlējis? Konsuli?

Esklarmonda papurināja galvu. - Beranžē de Rošfors, mūsu cilde­nais bīskaps; bet varbūt arī spāņu mūks Domingo de Gizmāns un viņa mūki sludinātāji; varbūt legāti - kas to lai zina?

- Mūsu likumi neļauj…

Esklarmonda pielika pie lūpām pirkstu. - Klusu! Varbūt tie paies garām.

Šajā mirklī norībēja spēriens un istabā pašķīda koka šķēpeles. Aizšaujamā bulta padevās, un durvis ar dobju būkšķi triecās pret akmens sienu. Iekšā iebruka divi bruņoti vīri, kuru vaibstus apslēpa ķiveru sejsegi.

- Es esmu Alaīsa di Mā, intendanta Peletjē meita! Un es gribu zināt, kā uzdevumā jūs rīkojaties.

Vīri nenolaida ieročus un nepacēla sejsegus.

- Es pieprasu, lai jūs…

Durvīs pazibēja kaut kas sarkans, un, Alaīsai par šausmām, uz sliekšņa nostājās Oriāna. - Māsa! Kāpēc tu ierodies šādā veidā?

- Es nāku pēc tēva lūguma, lai pavadītu tevi atpakaļ uz Chāteau Comtal. Vēsts par tavu steidzīgo aiziešanu no dievkalpojuma jau ir sasniegusi viņa ausis. Baidīdamies, ka tev būs notikusi kāda nelaime, viņš lūdza, lai es tevi sameklēju.

Tu melo.

- Nekas tamlīdzīgs viņam nenāktu prātā, ja tu nebūtu viņam to iestāstījusi, - Alaīsa nevilcinoties attrauca un paskatījās uz zaldā­tiem. - Un vai viņš nolēma sūtīt šurp bruņotus sargus?

- Mums visiem rūp tava labklājība, - Oriāna ar vieglu smaidu sacīja. - Atzīstu, viņi varbūt rīkojās pārlieku dedzīgi.

- Tev nav iemesla raizēm. Es atgriezīšos Chāteau Comtal, kad pati vēlēšos.

Alaīsa pēkšņi aptvēra, ka Oriāna nemaz neklausās. Viņas skatiens šaudījās pa istabu. Alaīsai pakrūtē savilkās ledains mezgls. Vai Oriāna ir noklausījusies viņu sarunu?

Viņa tūdaļ mainīja toni. - Nu labi, varbūt es došos tev līdzi tūdaļ. Šeit esmu visu nokārtojusi.

-Nokārtojusi, māsa?

Oriāna sāka staigāt pa istabu, ar plaukstu vilkdama pa krēslu atzveltnēm un galda virsmu. Pavēra lādi, kas stāvēja kaktā, tad ļāva vākam aizkrist ciet. Alaīsa tramīgi vēroja viņu.

- Kā tu uzdrošinies ar viņu tā runāt! - Alaīsa iesaucās.

- Paskatieties pati, ja vēlaties, kundze Oriāna, - Esklarmonda laipni aicināja.

Oriāna pēkšņi sakampa Alaīsu aiz delma. - Tagad pietiek! - viņa šņāca, iespiezdama asos nagus Alaīsai ādā. - Tu teici, ka esi gatava atgriezties pilī, tāpēc iesim.

Alaīsa nepaguva ne atjēgties, kad jau atradās uz ielas. Zaldāti stā­vēja tik tuvu, ka viņa juta uz skausta to elpu. Atmiņā neskaidri pavī­dēja alus smaka, sarepējusi plauksta viņai uz mutes.

- Ātrāk! - Oriāna iegrūda viņai mugurā dunku.

Esklarmondas dēļ Alaīsai neatlika nekas cits kā paklausīt. Ielas

stūrī viņai izdevās pēdējo reizi atskatīties pār plecu. Esklarmonda stā­vēja durvīs un vēroja notiekošo. Viņa žigli pacēla pie lūpām pirkstu. Skaidrs brīdinājums klusēt.