Labirints

53. NODAĻA

Šīla juta, ka telpā kāds ir.

Viņa pūlējās pacelt galvu. Uzmācās nelabums. Mute bija izžu­vusi, galvā kaut kas vienmuļi dūca gluži kā gaisa kondicionētājs. Viņa nespēja pakustēties. Vajadzēja dažas sekundes, lai apjēgtu, ka tagad viņa sēd krēslā, rokas ir cieši sasietas aiz muguras, potītes piesietas pie krēsla kājām.

Kaut kas sakustējās, iečīkstējās kailie grīdas dēļi.

- Kas te ir?

Plaukstas viņai bija lipīgas no bailēm. Pār muguru noritēja sviedru urdziņa. Sila ar piespiešanos atvēra acis, tomēr neredzēja neko. Panikā viņa sāka purināt galvu, mirkšķināt plakstus, cenzdamās ieraudzīt gaismu, līdz apjēdza, ka galvā atkal uzmaukta kapuce. la oda pēc zemēm un pelējuma.

Vai viņa vēl arvien atradās lauku mājā? Viņa atcerējās adatu, negaidīto, sāpīgo dūrienu. Tas pats vīrietis, kurš nesa viņai ēdienu. Kāds taču atnāks un izglābs viņu? Vai ne?

- Kas te ir? - Neviens neatbildēja, lai gan Sīļa juta kāda klātbūtni. Gaisā biezi tvanēja odekolons un cigarešu dūmi. - Ko jūs gribat?

Durvis atvērās. Soļi. Sīļa juta kādu pārmaiņu. Skaudri iedarbojās pašsaglabāšanās instinkts, un mirkli viņa izmisīgi pūlējās atbrīvoties. Taču virve tikai savilkās ciešāk, pleci iesmeldzās. Durvis aizvērās ar draudīgu, dobju būkšķi.

Viņa aprima. Brīdi valdīja klusums, tad kāds tuvojās. Sīļa ierāvās dziļāk krēslā. Cilvēks apstājās viņas priekšā. Sīļa juta saraujamies visu

savu augumu, it kā ādu raustītu tūkstošiem sīku stieplīšu. Kā zvērs, kas lenc medījumu, cilvēks pāris reižu apmeta loku ap krēslu, tad uzlika plaukstas viņai uz pleciem.

- Kas jūs esat? Lūdzu, vismaz noņemiet man kapuci.

- Mums jāaprunājas vēlreiz, doktore O'Donela.

Pazīstama balss, auksta un precīza, iedūrās viņā kā nazis. Šīla aptvēra, ka tieši viņu ir gaidījusi. Un no viņa baidījusies.

Viņš pēkšņi parāva krēslu atpakaļ.

Šīla iekliedzās, gāzdamās atmuguriski, nespēdama apturēt kritienu. Taču pret grīdu neatsitās. Vīrietis apturēja viņu dažas collas virs tās, un viņa gulēja gandrīz līmeniski, ar atgāztu galvu un gaisā paslietām pēdām.

- Jūs neesat tādā situācijā, lai kaut ko lūgtu, doktore O'Donela.

Likās, šādā pozā vīrietis tur viņu stundām ilgi. Tad bez brīdinājuma

piepeši nostādīja krēslu atpakaļ uz kājām. Šīlas kakls ar sparu palie­cās uz priekšu. Viņa sāka zaudēt orientēšanās spēju kā bērns vistiņu spēlē.

- Kā uzdevumā jūs strādājat, doktore O'Donela?

- Es nevaru paelpot, - viņa nočukstēja.

Vīrietis neklausījās. Šīla dzirdēja, ka viņš uzsit knipi un viņai priekšā tiek nolikts otrs krēsls. Viņš apsēdās un pievilka Šīlas krēslu tuvāk, viņa ceļi tagad spiedās pret Šīlas stilbiem.

- Atgriezīsimies pie pirmdienas pēcpusdienas. Kāpēc jūs atļāvāt savai draudzenei doties uz to izrakumu vietas daļu?

- Alisei ar šo visu nav nekāda sakara! - Šīla iesaucās. - Es neat­ļāvu viņai tur strādāt, viņa aizgāja pati. Es to pat nezināju. Tā bija vienkārša kļūda. Viņa neko nezina.

- Tad izstāstiet man, ko zināt jūs, Šīla. - Viņas vārds no šī vīrieša lūpām skanēja kā drauds.

- Neko es nezinu! Pirmdien es jums visu izstāstīju, zvēru!

Sitiens nāca neredzams, trāpīja pa labo vaigu un pasvieda galvu

atpakaļ. Mutē Šīla sagaršoja asinis, tās slīdēja pār mēli un lejup rīklē.

- Vai jūsu draudzene paņēma gredzenu? - viņš mierīgi jautāja.

- Nē, nē, zvēru, ka ne.

Ceļgalu spiediens pastiprinājās. - Tad kas? Jūs? Jūs pietiekami ilgi bijāt pie skeletiem viena pati. To man teica doktore Tannere.

- Kādēļ lai es būtu to ņēmusi? Tas man nav neko vērts.

- Kāpēc jūs esat tik pārliecināta, ka to nav paņēmusi doktore Tannere?

- Viņa neņemtu. Vienkārši neņemtu! - Sila iesaucās. - Alā iegāja arī vairāki citi. Gredzenu varēja paņemt jebkurš. Doktors Breilings, policisti… - Šīla spēji aprāvās.

- Ak tad policisti, jūs sakāt, - viņš novilka. Šīla aizturēja elpu.

- Gredzenu varēja paņemt jebkurš no viņiem. Piemēram, Ivs Bio.

Šīla sastinga. Un dzirdēja mierīgi, vienmērīgi plūstam vīrieša elpu. Viņš zināja.

- Gredzena tur nebija.

Viņš nopūtās. - Vai Bio atdeva gredzenu jums? Lai jūs atdodat draudzenei?

- Nesaprotu, par ko jūs runājat, - viņa paguva pateikt.

Viņš sita vēlreiz, tagad ar dūri, nevis ar plaukstu. Šīlai no deguna izsprāga asinis un tecēja pār zodu.

- Man nav skaidrs viens, - vīrietis sacīja, it kā nekas nebūtu noti­cis. - Kāpēc viņš neatdeva jums arī grāmatu, doktore O'Donela.

- Viņš neko man neatdeva, - Šīla izgārdza.

- Doktors Breilings saka, pirmdienas vakarā jūs esot atstājusi arheo­logu māju, nesdama somu.

- Viņš melo.

- Kā uzdevumā jūs strādājat? - vīrietis klusi un maigi jautāja.

- Tad tas beigsies. Ja jūsu draudzene nav iejaukta, viņai nav iemesla ciest.

- Viņa nav, - Šīla šņukstēja. - Alise nezina…

Viņa salēcās, kad vīrietis ar plaukstu aptvēra viņas kaklu tēlotā glāstā. Tad plauksta sažņaudzās arvien ciešāk, līdz savilkās līdzīgi dzelzs apkaklei. Šīla purināja galvu, cenzdamās ievilkt elpu, taču viņš bija pārāk stiprs.

- Vai jūs ar Bio abi strādājāt viņas uzdevumā?

Kad sāka zust samaņa, roka beidzot atlaidās. Viņa juta, ka vīrietis pa vienai pogā vaļā viņas blūzes pogas.

- Ko jūs darāt? - viņa nočukstēja un tad salēcās, sajutusi aukstu, bezkaislīgu pieskārienu ādai.

- Jūs neviens nemeklē. - Atskanēja klikšķis, Sīļa saoda šķiltavu degvielu. - Neviens šurp nenāks.

- Lūdzu, nevajag…

-Jūs ar Bio strādājāt kopā?

Viņa pamāja.

- Madame de l'Oradoras uzdevumā?

Viņa pamāja vēlreiz un izdvesa: - Viņas dēla. Fransuā Batista uzde­vumā. Es tikai runāju ar viņu…

Viņa juta, ka liesma tuvojas ādai.

- Un grāmata?

- Es to neatradu. Ivs arī ne.

Vīrietis atvilka roku nost.

- Tad kādēļ Bio brauca uz Fuā? Jūs zināt, ka viņš devās uz doktores Tanneres viesnīcu?

Šīla mēģināja papurināt galvu, bet caur visu augumu tūdaļ izšāvās jauns sāpju vilnis.

- Bio viņai kaut ko atdeva.

- Grāmatu ne, - Šīla kunkstēja.

Pirms viņa paguva teikt vēl kaut ko, durvis atvērās, gaitenī atska­nēja apslāpētas balsis, tad uzvirmoja odekolona un sviedru smaka.

- Kādā veidā grāmata jums bija jānogādā Madame de l'Oradorai?

- Fransuā Batists. - Runāšana sagādāja sāpes. - Satikt viņu Sulara- kas vir… man bija jāpiezvana pa telefonu. - Šīla sarāvās, sajutusi viņa plaukstu sev uz krūts. - Lūdzu, nē…

- Vai redzat, ir daudz vieglāk, kad jūs sadarbojaties. Un tagad jūs turp piezvanīsiet.

Šausmu pārņemta, viņa centās papurināt galvu. - Ja viņi uzzinās, ka esmu jums pateikusi, tad nogalinās mani.

- Ja jūs to nedarīsiet, es nogalināšu gan jūs, gan Mademoiselle Tan- neri, - vīrietis mierīgi noteica. - Izvēlieties.

Šīla nevarēja zināt, vai Alise ir viņa nagos. Vai ir drošībā vai arī atvesta uz šejieni.

- Viņš gaida, ka jūs piezvanīsiet, kad būsiet dabūjusi grāmatu, jā?

Šīlai vairs nebija drosmes melot. Viņa pamāja. - Viņus vairāk inte­resē mazs disks, gredzena lielumā, un pēc tam pats gredzens.

Ar šausmām viņa apjēdza, ka ir pateikusi vīrietim vienīgo, ko viņš vēl nav zinājis.

- Kam tas disks domāts? - viņš noprasīja.

- Nezinu.

Šīla izdzirda savu kliedzienu, kad liesma pieskārās ādai.

- Kam - tas - ir - domāts? - vīrietis atkārtoja. Balsī nebija nekādu emociju. Šīlai bija neizturami auksti. Drausmīgi oda pēc svilstošas mie­sas - saldeni un šķebīgi.

Viņa vairs neizšķīra vārdus, jo sāpes nesa viņu prom. Viņa lidoja, krita. Juta, kā nolīkst galva.

- Viņa ģībst. Ņem nost kapuci!

Audums tika norauts, slīdot ķerdamies aiz pārplīsušās ādas.

- Tas ieiet gredzenā… - Balss skanēja kā zem ūdens. - Kā atslēga. Labirintam…

- Kas vēl to zina? - vīrietis kliedza, bet Šīla saprata, ka tagad ir viņam neaizsniedzama. Zods noslīga uz krūtīm. Vīrietis parāva viņas galvu atpakaļ. Viena acs bija aizpampuši, otras plaksts trīsot pavērās. Viņa redzēja tikai izplūdušas sejas, kas te parādījās, te nozuda.

- Viņa nezina…

- Kas? - vīrietis nerimās. - Madame de l'Oradora? Zanna Žiro?

- Alise, - Šīla nočukstēja.