Labirints

30. NODAĻA Karkasona Otrdiena, 2005. gada 5. jūlijs

Braukdama prom no Tulūzas, Alise juta, kā uzlabojas garastā­voklis.

Šoseja, taisna kā bulta, veda starp zaļām un brūnām labības dru­vām. Lāgiem viņa redzēja saulespuķu laukus; ziedi liecās līdzi vēlajai pēcpusdienas saulei. Gar šoseju gandrīz visu laiku stiepās ātrgaitas dzelzceļa sliedes. Pēc Arjēžas kalniem un viļņainajām ielejām, kas norobežoja šo Francijas daļu, ainava šeit likās tāda kā piejaucēta.

Pakalnos vīdēja ciemu puduri. Mājiņas ar aizslēģotiem logiem, clo- che-murkura zvanu aprises iezīmējās pret sārtajām vakara debesīm. Garāmbraucot Alise lasīja pilsētiņu nosaukumus - Aviņonē, Kastelno- darī, Senpapūla, Brama, Mirpuā -, izgaršodama tos uz mēles kā vīnu. Iztēlē katra solīja bruģētas ieliņas un gaiša akmens mūros iegravētu vēsturi.

Alise iebrauca Odas departamentā. Uz brūnas plāksnītes, kas vēs­tīja par kultūras mantojumu, stāvēja rakstīts: Vous etes en Pays Cathare. Viņa pasmaidīja. Kataru zeme. Viņa bija sākusi strauji aptvert, ka šī reģiona pašapziņai pagātne ir tikpat svarīga kā tagadne. Ne vien Fuā, bet arī Tulūza, Bezjē un pati Karkasona, visas lielās dienvidrietumu pilsētas joprojām dzīvoja to notikumu ēnā, kas risinājušies pirms teju

' Zvanu tornis. (Franču vai.) astoņsimt gadiem. No šīs vēstures vielu smēlās grāmatas, suvenīri, pastkartes, videofilmas, visa tūrisma industrija. Gluži kā vakara ēnas, kas stiepjas uz rietumiem, norādes šķita vedinām viņu uz Karkasonas pusi.

Pulksten deviņos Alise jau bija atstājusi aiz muguras šoseju un sekoja zīmēm, kas rādīja ceļu uz pilsētas centru. Viņa juta satraukumu un dīvainas bailes, līkumodama caur pelēkām industriālām priekšpil­sētām un gar tirdzniecības kompleksiem. Nu jau pavisam tuvu, viņa to juta.

Iedegās zaļā gaisma, Alise līdzi satiksmes straumei brauca uz priekšu, pa apvedceļiem, pār tiltiem - un pēkšņi atkal atradās laukos. Pinkaini krūmi roeade[48] malās, gara zāle un mezglaini koki, vējā nolie­kušies gandrīz līmeniski.

Alise uzbrauca pakalna galā - un tur jau tā bija.

Ainavā dominēja viduslaiku Citadele. Daudz iespaidīgāka, nekā viņa iztēlojusies, daudz masīvāka un pilnīgāka. No šāda attāluma, ar violetu kalnu aso reljefu fonā, tā izskatījās kā burvju valstība, kas lidi­nās gaisos.

Alise acumirklī iemīlējās tajā.

Viņa apstājās ceļmalā un izkāpa no mašīnas. Citadeli apjoza divi nocietinājumu loki - iekšējais un ārējais. Viņa saskatīja katedrāli un pili. Pāri visam slējās viens stūrains, simetrisks tornis, ļoti šaurs, ļoti augsts.

Citadele pacēlās zālainā paugurā. Nogāzes pletās lejup līdz pat ielām, kur virknējās mājas ar sarkaniem jumtiem. Lejā, līdzenumā, zaļoja vīna dārzi, vīģu un olīvu koki, rindās sarka smagu, nogatavoju­šos tomātu vigvami.

Vilcinādamās braukt tuvāk un izjaukt burvību, Alise vēroja rietošo sauli, kas visam atņēma krāsu. Pār muguru pārskrēja šermuļi, vakara gaiss pēkšņi skāra delmus ar saltu dvesmu.

Atmiņā atausa vajadzīgie vārdi. Ierasties tur, kur mēs sākām, un pirmo reizi pazīt šo vietu.

Tagad Alise skaidri saprata, ko ar to domājis Eliots.