Labirints

59. NODAĻA

DuRVĪS nostājās kareivis. - kungs Trankavel?

Vikonts pagrieza galvu. - Kas noticis?

- Notverts zaglis, Messire. Zadzis ūdeni Place du Plo.

Vikonts pamāja, dodams zīmi, ka tūdaļ nāks. - Kundze, man jūs jāatstāj.

Alaīsa palocīja galvu. Asaras bija laupījušas visus spēkus.

- Es gādāšu, lai viņš tiek apglabāts ar savam stāvoklim atbilstošu godu un ceremonijām. Viņš bija drošsirdīgs vīrs, uzticams padomnieks un draugs.

- Viņa Baznīca to neprasa, Messire. Miesa nav nekas. Viņa gars jau ir aizlidojis. Viņš vēlētos, lai jūs domājat vienīgi par dzīvajiem.

- Tad uzlūkojiet to kā savtību, ka es vēlos parādīt pēdējo godu, kā man to liek dziļā sirsnība un godbijība, ko jutu pret jūsu tēvu. Likšu nogādāt viņa mirstīgās atliekas Svētās Marijas kapelā.

- Viņš justos pagodināts par šādu mīlestības pierādījumu.

- Vai atsūtīt kādu pabūt kopā ar jums? Jūsu vīram to pašlaik liedz citi pienākumi, - bet varbūt jūsu māsu? Sievietes, kas palīdzētu jums sapost tēvu?

Alaīsa strauji pacēla galvu, tikai tagad aptverdama, ka ne reizi nav iedomājusies par Oriānu. Bija pat aizmirsusi nosūtīt māsai ziņu, ka tēvs sasirdzis.

Viņa tēvu nemīlēja.

Alaīsa apklusināja balsi savā galvā. Nebija izpildīts pienākums pret tēvu un māsu. Viņa piecēlās.

- Es pati aiziešu pie māsas, Messire.

Alaīsa paklanījās vikontam, kas atstāja kambari, un atkal pievērsās tēvam, nespēdama viņu pamest. Tāpēc pati sāka post viņu apbērē- šanai. Viņa lika uzklāt tīru gultas veļu, notraipītās segas un palagus nosūtīja sadedzināt. Pēc tam ar Riksendas palīdzību sagatavoja līķautu un apbedīšanas eļļas. Pati nomazgāja līķi, atglauda matus tēvam no pieres, lai nāvē viņš izskatītos tāds pats, kāds bijis dzīvē.

Brīdi viņa stāvēja un raudzījās nedzīvajā sejā. Tu vairs nedrīksti vilcināties.

- Riksenda, ej pasaki vikontam, ka nelaiķi tagad var pārvietot uz capela. Man jāpaziņo māsai.

Žiranda aizmigusi gulēja uz grīdas pie Oriānas kambara durvīm.

Alaīsa pārkāpa viņai pāri un nospieda durvju rokturi. Šoreiz tās nebija aizslēgtas. Oriāna viena gulēja gultā ar atvilktiem aizkariem. Melnās cirtas izrisušas pār spilvenu, āda pienaini balta agrā rīta gaismā. Alaīsa brīnījās, kā viņa vispār spējusi iemigt.

- Māsa!

Oriāna spēji atvēra zaļās kaķes acis, sejā pavīdēja trauksme, tad pārsteigums un visbeidzot parastais nicīgums.

- Man ir sliktas ziņas, - Alaīsa teica. Balss skanēja nedzīvi un salti.

- Vai tu nevarēji pagaidīt? Vēl nav pat skanējuši rīta lūgšanas zvani.

- Nē, nevarēju. Mūsu tēvs… - viņa apklusa.

Kā šādi vārdi var būt patiesība?

Alaīsa dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos. - Mūsu tēvs ir miris.

Oriānas sejā pazibēja satraukums, taču tūdaļ atgriezās ierastā izteiksme. - Ko tu teici? - viņa noprasīja, piemiegusi acis.

- Mūsu tēvs ir aizgājis. Pirms ausmas.

- Kā? Kā viņš nomira?

- Vai tas ir viss, ko tu spēj pateikt? - Alaīsa iesaucās.

Oriāna izlēca no gultas. - Saki, no kā viņš nomira?

- No slimības. Ta uznāca ļoti pēkšņi.

- Vai nāVes stundā tu biji pie viņa?

Alaīsa pamāja ar galvu.

- Un tomēr neatradi par vajadzīgu padot ziņu man? - Oriāna nikni jautāja.

- Piedod, - Alaīsa nočukstēja. - Viss risinājās tik ātri. Zinu, būtu vajadzējis…

- Kas vēl bija klāt?

- Kungs Trankavels un…

Oriāna uztvēra īso minstināšanos. - Vai tēvs izsūdzēja grēkus un saņēma pēdējo svaidījumu? - viņa noprasīja. - Vai viņš nomira Baz­nīcas rokās?

- Mūsu tēvs nemira, neizsūdzējis grēkus, - Alaīsa atbildēja, rūpīgi izraudzīdamās vārdus. - Viņš izlīga ar Dievu.

Viņa ir uzminējusi.

- Vai tas vairs ir no svara? - Alaīsa iesaucās, sašutusi par to, cik ledainā mierā Oriāna uzklausījusi nāves ziņu. - Viņš ir miris, māsa. Vai tas tev neko nenozīmē?

- Tu neesi pildījusi savu pienākumu, māsa! - Oriāna atcirta, norā­dīdama uz Alaīsu ar pirkstu. - Man kā vecākajai bija vairāk tiesību atrasties pie viņa nāvesgultas nekā tev. Man būtu vajadzējis tur atras­ties. Un, ja piedevām es vēl uzzināšu, ka tu esi ļāvusi, lai nāves stundā ap viņu gramstās ķeceri, tad vari būt droša: es gādāšu, lai tu to dabū nožēlot.

- Vai tu pati nejūti ne zaudējuma sāpes, ne nožēlu?

Atbildi Alaīsa redzēja Oriānas sejā. - Man viņa ir tikpat žēl kā beigta suņa uz ielas. Viņš mani nemīlēja. Jau daudzus gadus tas ir mani sāpinājis. Kāpēc lai tagad es sērotu? - Viņa paspēra soli tuvāk. - Viņš mīlēja tevi. Tevī saskatīja pats sevi. - Oriāna ļauni pasmaidīja. - Tev viņš uzticējās. Izpauda savus lielākos noslēpumus.

Pat savā stingumā Alaīsa juta, ka pietvīkst vaigi. - Kā tu to domā? - viņa jautāja, baidīdamās no atbildes.

-Tu lieliski zini, kā es to domāju! - Oriāna nošņāca. - Vai tev tiešām šķiet, ka es neko nezinu par jūsu pusnakts sarunām? - Viņa paspēra vēl soli tuvāk. - Tagad tava dzīve mainīsies, māsiņ, jo viņš vairs tevi neaizstāvēs. Pārāk ilgi viss ir ritējis pēc tava prāta. - Oriāna sagrāba Alaīsu aiz delma. - Saki! Kur ir trešā grāmata?

- Es nesaprotu, par ko tu runā.

Oriāna iecirta viņai pļauku.

- Kur tā ir? Es zinu, tā ir pie tevis!

- Laid mani vaļā.

- Neizliecies, māsa! Viņš noteikti ir atdevis to tev. Kam citam viņš uzticētos? Saki, kur tā ir! 1a man jādabū.

Alaīsai pār muguru pārskrēja salti šermuļi.

- Tu nedrīksti! Kāds ienāks.

- Kas? Tev piemirsies, ka vairs nav tēva, kam tevi aizstāvēt.

- Gijems.

Oriāna iesmējās. - Ak, protams, es aizmirsu, ka esi izlīguši ar vīru! Vai zini, ko tavs vīrs patiesībā domā par tevi? Zini?

Durvis atsprāga vaļā un atsitās pret sienu.

- Pietiek! - Gijems uzkliedza. Oriāna nekavējoties palaida vaļā māsas roku. Gijems platiem soļiem šķērsoja kambari un apskāva Ala- īsu. - Mori cdr, es steidzos šurp, tiklīdz uzzināju par tava tēva nāvi. Man ir tik ļoti žēl.

-Cik aizkustinoši! - viņu pārtrauca Oriānas izsmējīgā balss. - Pajautā savam vīram, kas atveda viņu atpakaļ uz tavu gultu! - viņa ļauni teica, nenovērsdama acu no Gijema sejas. - Vai varbūt baidies dzirdēt, kas viņam sakāms? Pajautā vien, Alaīsa! Ta nav ne mīlestība, ne iekāre. Viņš ir izlīdzis ar tevi tikai grāmatas dēļ!

- Es tevi brīdinu - apklusti!

- Kāpēc? Tev bail no tā, ko es varu pateikt?

Alaīsa juta starp tiem abiem spriedzi. Kopīgu zināšanu. Un acu­mirklī visu saprata.

Nē. Tikai ne to.

- Ne jau tu viņam esi vajadzīga, Alaīsa. Viņš meklē grāmatu. Tas aizveda viņu atpakaļ uz tavu kambari. Kā tu vari būt tik akla?

Alaīsa soli atkāpās no Gijema. - Vai viņa saka patiesību?

Gijems strauji pagriezās pret viņu, acīs plaiksnīja izmisums.

- Viņa melo! Zvēru pie savas dzīvības, grāmata man ir vienaldzīga. Es viņai neko neesmu teicis. Kā es to varētu?

- Viņš pārmeklēja kambari, kamēr tu gulēji. To viņš nevar noliegt.

- Tas nav tiesa! - Gijems iekliedzās.

Alaīsa skatījās uz vīru. - Bet tu zināji, ka tāda grāmata ir?

Trauksme Gijema acīs deva atbildi, no kuras Alaīsa bija baidīju­sies.

- Viņa mēģināja panākt, lai viņai palīdzu, taču es atteicos. - Gije­mam aizlūza balss. - Es atteicos, Alaīsa.

- Ar kādām tiesībām viņa varēja to no tevis prasīt? - Alaīsa jautāja klusu, gandrīz čukstus.

Gijems izstiepa roku, bet Alaīsa atkāpās vēl tālāk.

Pat vēl tagad man gribas, lai viņš to noliedz-

Gijems nokāra galvu. - Vienu reizi, jā, es… Piedod man.

- Nožēlot ir mazliet par vēlu.

Alaīsa nelikās Oriānu dzirdam. - Vai tu viņu mīli?

Gijems purināja galvu. - Vai tad tu neredzi, Alaīsa, ko viņa dara? Viņa cenšas noskaņot tevi pret mani.

Alaīsa apstulba. Vai Gijems tiešām iedomājās, ka viņa vēl kādreiz spēs tam uzticēties?

Viņš izstiepa roku. - Lūdzama, Alaīsa! Es tevi mīlu.

-Tagad pietiek, - noteica Oriāna, tuvodamās māsai. - Kur ir grā­mata?

- Pie manis tās nav.

- Pie kā tad tā ir? - Oriāna draudīgi noprasīja.

Alaīsa nepiekāpās. - Kam tev tā vajadzīga? Kas tur tik svarīgs?

- Vienkārši pasaki, un viss būs galā!

- Bet ja neteikšu?

- Ir tik viegli saslimt, - Oriāna sacīja. - Tu kopi tēvu. Varbūt jau esi aplipuši ar sērgu. - Viņa pievērsās Gijemam. - Vai saproti, ko es saku, Gijem? Ja tu nostāsies pret mani…

- Es neļaušu, lai tu viņai nodari ko ļaunu!

Oriāna iesmējās. - Labāk nedraudi man, Gijem. Man pietiek pie­rādījumu par tavu nodevību, lai tevi uzrautu pie karātavām.

-Tos pierādījumus tu pati esi izgudrojusi! - viņš iekliedzās. - Vikonts Trankavels tev neticēs!

- Tu vērtē mani par zemu, Gijem, ja domā, ka esmu atstājusi iemeslus šaubām. Vai tu tiešām uzdrošināsies? - Viņa pagriezās pret Alaīsu. - Saki, kur esi paslēpusi grāmatu, citādi es iešu pie vikonta.

Alaīsa krampjaini norija siekalas. Ko Gijems bija izdarījis? Viņa nesaprata, ko domāt. Par spīti dusmām, nespēja piespiest sevi apsūdzēt vīru.

- Fransuā, - viņa sacīja. - Tevs atdeva grāmatu Fransuā.

Oriānas acīs pavīdēja apjukums un nozuda tikpat ātri, kā parādī­jies.

- Labi. Bet es tevi brīdinu, māsa, - ja tu melo, tad nožēlosi. - Viņa apcirtās un devās uz durvīm.

- Uz kurieni tu ej?

- Parādīt pēdējo godu tēvam, kur tad vēl? Bet pirms tam es gādāšu, lai tu droši tiec līdz savam kambarim.

Alaīsa pacēla galvu un ieskatījās māsai acīs. - Tas nav nepiecie­šams.

- O, tas ir pilnīgi nepieciešams. Ja Fransuā nevarēs man palīdzēt, es vēlēšos atkal runāt ar tevi.

Gijems pastiepa roku uz Alaīsas pusi. - Viņa melo! Es neesmu darī­jis neko nosodāmu.

- Tas, ko tu esi vai neesi darījis, Gijem, mani vairs neskar, - Alaīsa atteica. - Tu zināji, ko dari, kad gulēji ar viņu. Tagad liec man mieru.

Augsti paceltu galvu Alaīsa devās pa gaiteni uz savu kambari, viņai sekoja Oriāna un Ziranda.

- Es drīz atgriezīšos. Tiklīdz būšu runājusi ar Fransuā.

- Kā vēlies.

Oriāna aizvēra durvis. Pēc mirkļa apstiprinājās Alaīsas bažas - dur­vīs apgriezās atslēga. Viņa dzirdēja Gijemu strīdamies ar Oriānu.

Alaīsa aizspieda ausis. Centās izraidīt no prāta indes pilnās, greiz­sirdību raisošās ainas. Tomēr nespēja nedomāt par Gijemu un Oriānu, kas guļ viens otra skavās, nespēja atvairīt domu par to, ka Gijems čukstējis viņas māsai tos pašus maigos vārdus, ko teicis viņai un ko viņa, līdzīgi pērlēm, glabājusi pie savas sirds.

Alaīsa piespieda drebošo plaukstu pie krūtīm. Sirds strauji sitās, apjukusi un nodota.

Nedomā par sevi.

Alaīsa atvēra acis un nolaida rokas gar sāniem, izmisumā sažņaugusi dūres. Nedrīkstēja ļauties vājumam. Ja viņa būs vāja, Oriāna atņems viņai visu, kam ir vērtība. Laiks nožēlai un apsūdzībām pienāks vēlāk. Tagad svarīgāks par aizlauzto sirdi bija tēvam dotais solījums glabāt grāmatu. Lai cik grūti tas būtu, Gijems bija jāizmet no prāta. Alaīsa bija ļāvusi ieslēgt sevi kambarī tikai divu vārdu dēļ, ko bija pateikusi Oriāna. Trešā grāmata. Oriāna bija jautājusi, kur māsa paslēpusi trešo grāmatu.

Alaīsa piesteidzās pie apmetņa, kas joprojām karājās uz krēsla atzveltnes, un aptaustīja oderes malu.

Grāmatas tur vairs nebija.

Alaīsa saļima krēslā, dziļa izmisuma pārņemta. Simeona grāmata bija pie Oriānas. Drīz viņa uz?inās, ka Alaīsa ir melojusi, teikdama, ka grāmata atrodas pie Fransuā. Un atgriezīsies.

Bet kas noticis ar Esklarmondu?

Alaīsa aptvēra, ka aiz durvīm vairs neskan Gijema balss.

Vai viņi abi ir kopā?

Viņa nesaprata, ko domāt. Un tas arī nebija svarīgi. Gijems bija nodevis viņu vienreiz. Un nodos vēl. Ievainotās jūtas vajadzēja ieslēgt sāpošajā sirdī. Un tikt ārā, kamēr vēl ir izdevība.

Alaīsa atārdīja lavandas maisiņu, izņēma pergamentu ar Skaitļu grāmatas norakstu un pēdējo reizi pārlaida skatienu kambarim, kuru bija uzskatījusi par savām mājām uz mūžu.

Viņa zināja, ka neatgriezīsies.

Sirdij kāpjot kaklā, viņa piegāja pie loga un palūkojās pār jumtu. Vienīgā iespēja bija - tikt prom, iekams atgriezusies Oriāna.

Oriāna nejuta neko. Sveču gaismas mirgā viņa stāvēja pie kata­falka un nolūkojās uz tēva līķi.

Likusi pavadoņiem aiziet, Oriāna pieliecās, it kā grasītos noskūpstīt tēva pieri. Viņas roka uzgūla tēva plaukstai, un viņa manīgi novilka labirinta gredzenu tēvam no īkšķa, nespēdama noticēt, ka Alaīsa bijusi tik stulba un atstājusi to šeit.

Oriāna izslējās un noglabāja gredzenu kabatā. Sakārtoja pārsegu, palocīja ceļus pie altāra, pārmeta krustu un devās meklēt Fransuā.