1. NODALA Karkasona 1209. GADA fULHET'

Alaīsa pamodās un pietrūkās sēdus, plati iepletusi acis. Krūtīs trīcēja bailes - kā putns, kas, notverts tīklā, cenšas izrauties brīvībā. Viņa piespieda pie krūtīm plaukstu, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi.

Mirkli viņa nebija ne aizmigusi, ne nomodā, it kā pa daļai vēl kavē­tos sapnī. Viņa juta, ka lido, skatās uz sevi no liela augstuma līdzīgi akmens briesmoņiem, kas saviebušies noraugās uz garāmgājējiem no Sant-Nasarī katedrāles jumta.

Priekšnojauta? Vai tikai murgs?

To viņa nevarēja zināt. Baidījās zināt.

Alaīsa pasniedzās pie nakts aizkariem, kas ieskāva gultu, it kā, pie­skardamās kaut kam vieliskam, pati varētu sajusties mazāk caurspīdīga

un bezmiesiska. Apdilušais audums, pilns putekļu un pils pazīstamo smaržu, pieskārās pirkstiem mierinoši raupjš.

Nakti pēc nakts viens un tas pats sapnis. Bērnībā, kad viņa ar nobā- lušu, asarās mirkstošu seju izbailēs pamodās tumsā, pie gultas vienmēr sēdēja tēvs, sargādams viņu tā, it kā viņa būtu dēls. Izdegušo sveču vietā aizdegdams jaunas, viņš čukstus stāstīja par saviem piedzīvoju­miem Svētajā zemē. Stāstīja viņai par bezgalīgajām tuksneša jūrām, par mošeju daiļajiem izliekumiem un par saucienu, kas aicina ticīgos saracēņus uz lūgšanām. Aprakstīja smaržīgās garšvielas, ēdienu spilgtās krāsas un piparoto garšu. Asinssarkanās saules baiso spozmi, rietot pār Jeruzalemi.

Daudzus gadus šajās tukšajās stundās starp rietu un ausmu, kad māsa aizmigusi gulēja viņai blakus, tēvs runāja un runāja, likdams viņas dēmoniem bēgt. Viņš nelaida Alaīsai klāt melnos mūkus un ka­toļu priesterus ar viņu māņticībām un viltus simboliem.

Ieva vārdi bija viņu glābuši.

- Gijem? - viņa čukstēja.

Vīrs gulēja dziļā miegā, izplestām rokām pievācis sev lielāko daļu gultas. Pa spilvenu kā vēdeklis bija izklīduši garie, tumšie mati, dves­modami pēc dūmiem, vīna un staļļiem. Pa vaļējo logu iespīdēja mēness, slēģis bija atvērts un nostiprināts, lai kambarī netraucēti ieplūstu vēsais nakts gaiss. Vārajā rīta blāzmā Alaīsa saredzēja raupjos rugājus uz viņa zoda. Ķēde, ko Gijems nēsāja ap kaklu, ieņirbējās un ievizējās, kad viņš sagrozījās miegā.

Alaīsai gribējās, lai vīrs pamostas 1111 pasaka viņai, ka viss ir kārtībā, ka vairs nav jābaidās. Taču viņš nepakustējās, un Alaīsai nenāca prātā viņu modināt. Bezbailīga visā citā, viņa bija nepieredzējusi laulībā un joprojām bikla attiecībās ar vīru, tāpēc tagad tikai pārvilka ar pirk­stiem pār viņa gludajiem, iedegušajiem delmiem un pār pleciem, kas bija kļuvuši tvirti un plati, stundām ilgi vingrinoties zobenu cīņām un bruņinieku turnīram. Alaīsa juta dzīvību pulsējam zem viņa ādas pat miegā. Atcerējusies, kā abi pavadījuši nakts iesākumu, viņa nosarka, lai gan tam nebija bijis neviena aculiecinieka.

Alaīsu mulsināja jūtas, ko viņā modināja Gijems. Sirds notrīsēja priekā, ja viņa negaidīti ieraudzīja vīru, un, redzot viņa smaidu, šķita, ka zūd zeme zem kājām. Taču vienlaikus viņai nepatika bezspēcības izjūta. Viņa baidījās no mīlestības radītā vājuma un reibuma. Viņa nešaubījās, ka mīl Gijemu, un tomēr apzinājās, ka neatklāj viņam visu savu būtību.

Alaīsa nopūtās. Atlika cerēt, ka ar laiku kļūs vieglāk.

Kāda pārmaiņa gaismā - pāreja no melnā uz pelēko - un putnu ievidžināšanās pagalma kokos vēstīja, ka ausma vairs nav tālu. Viņa zināja, ka tagad vairs neaizmigs.

Pašķīrusi gultas aizkarus, viņa uz pirkstgaliem devās pie drēbju lādes, kas stāvēja istabas tālajā stūri. Akmens plātnes zem kājām bija aukstas, meldru grīdsegas skrāpēja pirkstus. Pacēlusi lādes vāku, viņa vispirms noņēma no drānu kaudzes maisiņu ar lavandu un tad izcēla ārā vienkāršu, tumši zaļu kleitu. Viegli drebinādamās, iekāpa tajā, iebāza rokas šaurajās piedurknēs. Nogludināja mazliet miklo audumu pār apakškreklu, tad cieši aizšņorēja ņieburu.

Alaīsai bija septiņpadsmit gadu, jau sešus mēnešus viņa bija pre­cēta, bet augums vēl nebija uzplaucis sievišķīgā kuplumā. Kleita bezvei­dīgi nokarājās ap slaido stāvu, it kā nepiederētu viņai. Ar vienu roku atbalstījusies pret galdu, viņa apāva mīkstas ādas kurpes un noņēma no krēsla atzveltnes savu iemīļoto sarkano apmetni. Eģes tam bija izšū­tas sarežģītā zili zaļā kvadrātu un rombu rakstā, caurvītā ar sīkiem dzelteniem ziediņiem, ko viņa pati bija izraudzījusies savai kāzu dienai. Izšuvums bija prasījis garas nedēļas. Pie tā viņa bija strādājusi visu novembri un decembri, steigusies pabeigt to laikus, pirkstiem smeldzot un stingstot no aukstuma.

Alaīsa pievērsās savam panier\ noliktam uz grīdas līdzās lādei. Viņa pārbaudīja, vai grozā ir zāļu tarbiņa, soma, drāniņas, kur ietīt augus un saknes, un rīki rakšanai un griešanai. Pēdīgi viņa stingri sasēja apmetņa lentes zem zoda, ielika nazi makstī pie jostas, uzvilka galvā kapuci, apsegdama garos, vaļējos matus, tad klusu šķērsoja kambari un izgāja tukšajā gaitenī. Viņai aiz muguras ar klusu būkšķi aizvērās durvis.

Kāpdama lejup, viņa saklausīja balsis no pagrabstāva virtuvēm. Kalpi jau strādāja pilnā sparā. Alaīsa izdzirda plīkšķi, kam tūdaļ sekoja brēciens; kādam nabaga puikam diena sākās ar pavāra smagās rokas cirtienu pa pakausi.

Viņai pretim grīļodamies nāca virtuves zēns, stiepdams smagu pus- toveri ar akas ūdeni.

Alaīsa pasmaidīja. - Bonjorn.'

- Bonjorn, kundze, - zēns bikli atsaucās.

- Nāc, - viņa aicināja, pirmā nokāpusi pa kāpnēm un atvērusi durvis.

Virtuvē kūsāja rosība. No lielā payrola , kas karājās uz āķa virs atklātas uguns, jau cēlās tvaika mutuļi. Kāds vecāks kalps paņēma no virtuvēna toveri, izlēja ūdeni katlā un, nebilzdams ne vārda, atdeva toveri atpakaļ. Zēns žēli paskatījās uz Alaīsu, pirms atkal steidzās uz aku.

Virtuves vidū uz milzīga galda stāvēja cieši aizvāzti māla podi ar vārīšanai sagatavotiem kapauniem, lēcām un kāpostiem, ar sālītām kefalēm, zušiem un līdakām. Vienā galda galā rindojās maisiņi ar pudiņu, zosu aknu pastētes, sālītas cūkgaļas šķēles, otrā galā - paplātes ar rozīnēm, cidonijām, vīģēm un ķiršiem. Viens no virtuvēniem, gadus deviņus vai desmit vecs, stāvēja, atbalstījies ar elkoņiem uz galda, un drūmā sejas izteiksme skaidri liecināja, ko viņš domā par vēl vienu karstu un sviedrainu dienu, kas jāpavada, grozot iesmu un uzmanot, kā cepas gaļa. Kupolveidīgā maizes krāsnī līdzās pavardam sprēgāja žagari. Uz galda jau dzisa pirmais pan de blat - kviešu maizes - cepiens. No šīs smaržas Alaīsai sagribējās ēst.

- Vai drīkstu vienu paņemt?

Pavārs pacēla acis, nikns par sievietes ielaušanos viņa virtuvē. Tad ieraudzīja, kas ir jautātāja, un īgnā seja atplauka greizā smaidā, atse­dzot samelnējušu zobu rindu.

- Kundze Alaīsa, - viņš priecīgs sacīja, slaucīdams rokas priekš­autā. - BenvengudaJ Kāds gods! Labu laiku nebijāt nākusi mūs aprau­dzīt. Mēs jau sākām ilgoties.

- Zak, - viņa silti teica, - man negribētos tev traucēt.

-Jūs - man traucēt! - Pavārs iesmējās. - Kā lai jūs varētu man traucēt? - Bērnībā Alaīsa bieži bija dzīvojusies pa virtuvi, vērodama un mācīdamās, - vienīgā meitene, kurai Zaks jebkad atļāva pārkāpt savas vīriešu valstības slieksni. - Kundze Alaīsa, ko es drīkstu jums piedāvāt?

- Drusku maizes, Zak, un mazliet vīna, ja iespējams.

Pavāra seja kļuva nopietna.

- Piedodiet, bet jūs taču neiesiet uz upi? Ne tādā agrumā, bez pavadoņa? Tik augsta dāma… vēl pat nav uzaususi gaisma. Esmu dzir­dējis visādus stāstus par…

Alaīsa pieskārās viņa delmam. - Tas ir mīļi, Zak, ka tu raizējies, un es zinu, ka tev no sirds rūp mana labklājība, bet man nenotiks nekas slikts. Dodu tev godavārdu. Ausma jau gandrīz klāt. Ceļu es zinu lieliski. Un atgriezīšos, iekams kāds būs pamanījis manu prombūtni, tiešām.

- Vai jūsu tēvs zina?

Viņa sazvērnieciski pielika pie lūpām pirkstu. - Tu zini to, ko nezina viņš, bet, lūdzu, lai tas paliek mūsu noslēpums. Es būšu ļoti piesardzīga.

Zaks nebūt neizskatījās pārliecināts, tomēr vairāk neuzstāja, juz­dams, ka jau tāpat ir pateicis diezgan. Lēnām piegājis pie galda, viņš ietina baltā linu drānā apaļu maizes klaipiņu un lika virtuvēnam atnest vīna krūku. Alaīsa nolūkojās, juzdama, ka sažņaudzas sirds. Pēdējā laikā Zaks kustējās gausāk un smagi piekliboja ar kreiso kāju.

- Vai kāja vēl arvien sāp?

- Ne pārāk, - viņš meloja.

- Vēlāk varu to pārsiet, ja vēlies. Izskatās, brūce nedzīst tā, kā vajadzētu.

- Nav tik traki.

-Vai esi lietojis ziedi, ko es tev pagatavoju? - viņa jautāja, pēc pavāra sejas izteiksmes noprazdama, ka ziede palikusi nelietota.

Zaks kā padodamies noplātīja tuklās rokas. - Ir tik daudz darāmā, kundze, - visi šie negaidītie viesi, simtiem, ja pieskaita kalpus, ecuyers\ kučierus, apteksnes, nemaz nerunājot par konsuliem un viņu ģime­nēm. Un mūslaikos daudz ko ir visai grūti sameklēt. Nupat vakar es nosūtīju pēc…

- Jā, tā ir gan, Zak, - Alaīsa viņu pārtrauca, - bet kāja nesadzīs pati no sevis. Brūce ir pārāk dziļa.

Pēkšņi viņa aptvēra, ka apkārtējie trokšņi ir noplakuši. Pacēlusi acis, ieraudzīja, ka visa virtuve noklausās abu sarunu. Jaunākie zēni balstījās ar elkoņiem uz galda un, muti pavēruši, noskatījās, kā tiek rāts viņu bargais pavēlnieks. Piedevām viņu rāja sieviete.

Izlikdamās to nemanām, Alaīsa pieklusināja balsi.

- Vēlāk atnākšu un pārsiešu - pateicībā par šo. - Viņa paplikšķi­nāja pa maizes klaipiņu. - Tas būs mūsu otrais noslēpums, oc2 ? Godīga apmaiņa?

Alaīsa jau nosprieda, ka ir izturējusies pārlieku familiāri un cerējusi par daudz. Taču Zaks, mirkli vilcinājies, pasmaidīja.

- Ben, - viņa noteica. Labi. - Atgriezīšos, kad saule būs augstu, un parūpēšos par tevi. Dins d'abord. - Drīz.

Izgājusi no virtuves un kāpdama augšup pa kāpnēm, Alaīsa dzir­dēja, ka Zaks, itin kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis, auro, lai visi izbeidz blenzt un iet pie darba. Viņa pasmaidīja.

Viss bija tā, kā tam jābūt.

Atvērusi smagās durvis, kas veda galvenajā pagalmā, Alaīsa izgāja jaunajā dienā.

Slēgtā pagalma vidū auga goba, zem kuras vikonts Trankavels parasti sprieda tiesu; tās lapas pret dziestošo nakti izskatījās melnas. Zaros rosījās cīruļi un žubītes, to vīteri spalgi un dzidri skanēja pretī ausmai.

Reimona Rozē Trankavela vectēvs vairāk nekā pirms simt gadiem bija uzbūvējis Chāteau Comtal - sēdekli, no kura valdīt pār savām zemēm, kas pletās arvien plašākas, no Albī ziemeļos un Narbonnas dienvidos līdz Bezjē austrumos un Karkasonai rietumos.

Chāteau apjoza lielu, taisnstūrainu pagalmu; rietumu pusē ēkā iekļāvās vecākas pils paliekas, la bija daļa no nocietinātajiem mūriem, kas ieskāva Citadeli kā akmens gredzens, paceldamies augstu pār Odas upi un ziemeļu purvājiem aiz tās.

Labi apsargātais donjon', kur notika konsulu apspriedes un tika parakstīti svarīgi dokumenti, atradās pagalma dienvidrietumu stūrī. Nespodrajā gaismā Alaīsa saredzēja kaut ko tumšu pie torņa ārsie­nas. Paskatījusies vērīgāk, viņa saprata, ka tur saritinājies guļ suns. Divi zeņķi, kā vārnas uztupuši uz zosu aploka žoga, mēģināja suni pamodināt, apmētādami to ar akmeņiem. Rīta klusumā viņa dzir­dēja vienmērīgus, dobjus būkšķus, puiku papēžiem sitoties pret žoga dēļiem.

Chāteau Comtal bija divas ieejas un divas izejas. Platie, velvētie Rietumu vārti veda taisni zālainajās nogāzēs un parasti bija slēgti. Mazie un šaurie Austrumu vārti, iespīlēti starp diviem augstiem vārtu torņiem, veda tieši Citadeles - Citē jeb Ciutat - ielās.

Sakarus starp vārtu torņu augšējo un apakšējo stāvu nodrošināja koka trepes un vairākas lūkas. Bērnībā Alaīsai ļoti patika kopā ar vir­tuves puikām ložņāt augšup lejup starp torņu stāviem, cenšoties aiz­mukt no sargiem. Alaīsa bija veikla. Un vienmēr uzvarēja.

Ciešāk ietinusies apmetnī, viņa žigli šķērsoja pagalmu. Tiklīdz bija noskanējis vakara zvans, vārti uz nakti aizbultēti un nostādīta sardze, neviens vairs nedrīkstēja te staigāt bez viņas tēva atļaujas. Bertrāns Peletjē gan nebija konsuls, tomēr pilī ieņēma unikālu un privileģētu stāvokli. Tikai retais uzdrošinājās viņam neklausīt.

Viņš vienmēr bija nosodījis meitas ieradumu agros rītos lavī­ties prom no Citadeles. Pēdējā laikā vēl stingrāk pieprasīja, lai viņa pa nakti paliek Chāteau sienās. Alaīsa juta, ka viņas vīrs ir tādās pašās domās, kaut gan skaļi neko nebija teicis. Vienīgi ausmas klusumā un vientulībā, brīva no pils iegrožojumiem un ierobežoju­miem, Alaīsa tiešām jutās kā viņa pati. Nevis kā meita, māsa, sieva. Sirds dziļumos viņa vienmēr bija ticējusi, ka tēvs to saprot. Lai kā viņai nepatika neklausīt tēvam, viņa nespēja atteikties no šiem brīvības mirkļiem.

Vairums naktssargu izlikās neredzam viņas klejojumus. Vismaz līdz šim. Kopš klīda baumas par karu, garnizons izturējās piesardzīgāk. Arēji dzīve turpinājās tāpat kā agrāk, un, lai gan Citadelē laiku pa laikam ieradās bēgļi, Alaīsu nebūt nepārsteidza viņu stāsti par uzbrukumiem vai vajāšanu ticības dēļ. Uzbrucēji, kas parādījās kā no zila gaisa, devās triecienā kā vasaras zibens un tad aizjoņoja tālāk, galu galā apdraudēja ikvienu, kurš dzīvoja ārpus nocietināta ciema vai pilsētas drošības. Tagadējie stāsti neatšķīrās no agrākajiem.

Alaīsa piegāja tuvāk un uzelpoja, pazinusi Beranžē. Viņš, pamanījis Alaīsu, pasmaidīja un palocīja galvu.

- Bonjorn, kundze Alaīsa. Jūs agri esat augšā.

Viņa smaidīja. - Nenāca miegs.

- Vai jūsu virs tiešām nevar izdomāt, ar ko jums naktī pakavēt laiku? - viņš teica, nerātni piemiegdams aci. Seju viņam izraiboja bakurētas, nagi bija apkodīti līdz asinīm. Elpa oda pēc vakardienas maltītes un alus.

Alaīsa nelikās to dzirdam. - Kā klājas jūsu sievai, Beranžē?

- Labi, kundze. Viņa ir pavisam atlabusi.

- Un dēls?

- Aug griezdamies. Drīz izēdīs mums tukšu māju, ja neuzmanīsi­mies!

- Skaidri redzams, ka dēls iet tēva pēdās! - Alaīsa noteica un ar pirkstu iebikstīja viņam varenajā vēderā.

- Sieva saka tieši to pašu.

- Aiznesiet viņai manus vislabākos vēlējumus, Beranžē.

- Viņa priecāsies par atcerēšanos, kundze. - Beranžē mirkli klu­sēja. - Jūs droši vien gribēsiet, lai izlaižu jūs ārā pa vārtiem?

- Es jau tikai aiziešu līdz Ciutat, varbūt līdz upei. Drīz būšu atpakaļ.

- Mēs nevienu nedrīkstam laist ārā, - norūca otrs sargs. - Tā ir intendanta Peletjē pavēle.

- Tev neviens neprasa, - Beranžē atcirta. - Ne jau tur tā lieta, kundze, - viņš klusāk turpināja. - Bet jūs zināt, kāds tagad ir stāvoklis. Ja nu ar jums kaut kas notiktu un izrādītos, ka pa vārtiem jūs esmu izlaidis es! Tad jūsu tēvs nudien…

Alaīsa pieskārās viņa delmam. - Zinu, zinu, - viņa maigi sacīja. - Bet bažām patiesi nav iemesla. Es protu par sevi parūpēties. Tur­klāt… - Viņa pašķielēja sānis uz otro sargu, kas tagad urbināja degunu un slaucīja pirkstus piedurknē. - …tas, kas man varētu atgadīties pie upes, diez vai ir ļaunāk par to, ko jūs izciešat šeit!

Beranžē iesmējās. - Apsoliet man, ka būsiet uzmanīga, e[8]?

Alaīsa palocīja galvu un pavēra apmetni, parādīdama medību dunci pie jostas. - Būšu. Dodu jums godavārdu.

Vajadzēja atvērt divējus vārtus. Beranžē atbultēja vienus, pēc tam otrus, pacēla smago ozolkoka baļķi, kas sargāja ārējos vārtus, un pavēra tos šaurā spraugā, lai Alaīsa tiktu ārā. Pateicīgi pasmaidījusi, viņa pieliecās zem sarga rokas un izgāja pasaulē.

Загрузка...