Labirints

24. NODAĻA Š artra

Š artrā, rue du cheval blanc majas virtuvē vils franklins dzēra pienu taisni no plastmasas pudeles, cenzdamies tikt vaļā no vakardienas brendija garšas.

Mājkalpotāja jau agri no rīta bija uzklājusi brokastu galdu, pirms devusies prom. Sagatavots arī itāļu kafijas automāts. Vils nosprieda, ka tas droši vien darīts Fransuā Batista labad, jo, kad Marī Sesila bija prom, mājkalpotāja Vila dēļ tā vis necentās. Acīmredzot aizgulējies arī Fransuā Batists, jo virtuvē viss bija spodrs, nekur nemanīja nevienu nevietā nomestu karoti vai nazi. Divas bļodiņas, divi šķīvji, divas tases un apakštases. Četri dažādi ievārījuma veidi un medus līdzās lielākai bļodai. Vils pacēla balto linu dvieli, ar ko tā bija pārsegta. Bļodā bija firziķi, nektarini, melone un āboli.

Viļam negribējās ēst. Iepriekšējā vakarā, lai pakavētu laiku līdz Marī Sesilas pārnākšanai, viņš bija iedzēris vispirms vienu glāzīti, tad otru un trešo. Viņa bija atgriezusies krietni pēc pusnakts, un tad Vils jau bija krietnās burās. Marī Sesila bija kaislīgā noskaņojumā un vēlē­jās vērst par labu pirmītējo strīdu. Abi aizmiga tikai pret rītu.

Vila pirksti ciešāk satvēra papīra lapiņu. Marī Sesila pat nebija parūpējusies atstāt kādu ziņu pati. Mājkalpotājas rakstītā zīmīte vēs­tīja, ka saimniece devusies darīšanās ārpus pilsētas un cerot atgriezties vēl pirms nedēļas nogales.

Vils un Marī Sesila bija satikušies pavasarī mākslas galerijas atklā­šanas ballē Šartrā; viņus bija iepazīstinājuši Vila vecāku draugu draugi. Vils bija akadēmiskajā atvaļinājumā, nupat sācis pusgadu ilgu ceļojumu pa Eiropu; Marī Sesila bija viena no galerijas sponsoriem. Tieši viņa piecirta Viļam, nevis otrādi. Tādas uzmanības pievilināts, juzdamies glaimots, Vils pie šampanieša pudeles izstāstīja viņai visu savu dzīvi. No galerijas abi aizgāja kopā un kopš tā laika bija pāris.

Teorētiski - pāris, Vils īgni nodomāja. Atgriezis aukstā ūdens krānu, viņš noskaloja seju. Šorīt bija zvanījis Marī Sesilai, īsti nezinā­dams, ko grib pateikt, taču viņas telefons bija atvienots. Cik neciešama šī mūžīgā nenoteiktība, šī neziņa par to, kas īsti notiek!

Vils skatījās pa logu uz mazo sētaspuses pagalmiņu. Tāpat kā viss šajā mājā, arī tas bija nevainojami projektēts un precīzs. Ne miņas no dabas iecerētā. Gaišpelēki oļi, galā gar dienvidpuses mūri sarindoti augsti terakotas puķupodi ar citronkociņiem un apelsīnu kociņiem. Puķu kastē pie logiem kuploja sarkanas ģerānijas ar saules pielijušām ziedlapiņām. Ap mūrī iebūvētajiem čuguna vārtiņiem vijās gadsimtiem vecas efejas. Viss pauda pastāvību. Un pastāvēs vēl ilgi pēc tam, kad Vila vairs nebūs.

Viņš jutās kā pamodies no miega un ieraudzījis, ka reālā pasaule nav tāda, kā viņš iedomājies. Gudrākais būtu atkāpties ar godu, bez aizvainojuma, un iet tālāk. Lai gan ilūzijas par šīm attiecībām bija zudušas, Marī Sesila bija izturējusies augstsirdīgi un laipni un - Viļam bija godīgi jāatzīst - pildījusi savu līguma pusi. Viļu iegāza paša nereā- listiskās cerības. Tā nebija viņas vaina. Viņa netika lauzusi nekādus solījumus.

Tikai tagad Vils aptvēra notikušā ironiju: viņš bija izvēlējies pava­dīt pēdējos trīs mēnešus tieši tādā pašā mājā, kādā bija izaudzis un no kādas vēlāk aizbēdzis uz Eiropu. Ja neņēma vērā kultūras atšķirības, gaisotne šeit uz mata līdzinājās vecāku mājas gaisotnei - eleganta un stilīga, paredzēta drīzāk izrādīšanai un viesu uzņemšanai, nevis dzīvo­šanai. Gan toreiz, gan tagad Vils daudz laika pavadīja vienatnē, klīz- dams šurpu turpu pa ideāli iekārtotām istabām.

Ceļojums deva Viļam iespēju tikt skaidrībā par to, ko viņš grib iesākt ar savu dzīvi. Sākotnējā iecere bija: lēnā gaitā doties no Francijas uz Spāniju, krājot idejas daiļradei, gūstot iedvesmu; taču kopš ierašanās Sartrā viņš nebija uzrakstījis tikpat kā nevienu teikumu. Viņa temati bija dumpis, dusmas un bailes - amerikāņu dzīves nesvētā trīsvienība. Dzimtenē nebija trūcis, pret ko dumpoties. Šeit vairs neat­radās, ko teikt. Vienīgais temats, kas nodarbināja domas un par ko nedrīkstēja rakstīt, bija Marī Sesila.

Izdzēris pienu, Vils iemeta plastmasas pudeli atkritumu spainī. Vēl­reiz pārlaida skatienu galdam un nolēma brokastot pilsētā. Iztēlojoties pieklājīgu tērzēšanu ar Fransuā Batistu, apšķebinājās dūša.

Vils izgāja no gaiteņa. Ieejas hallē ar augstajiem griestiem valdīja klusums, tikšķēja vienīgi greznais grīdas pulkstenis.

Šauras durvis pa labi no kāpnēm veda uz plašajiem vīna pagrabiem zem mājas. Paķēris džinsa jaku, kas bija pakarināta uz kāpņu staba, Vils grasījās šķērsot halli, kad ievēroja, ka viens no gobelēniem ir sašķiebies. Tikko manāmi, tomēr paneļiem apšūtās halles simetrijā tas krita acīs.

Pasniedzies, lai sakārtotu gobelēnu, viņš pēkšņi sastinga. Pār sie­nas pulēto koku stiepās tieva gaismas strēlīte. Viņš paskatījās augšup, uz logu virs kāpnēm, kaut gan labi zināja, ka šajā dienas laikā saule neiespīd hallē.

Gaisma šķita nākam tieši no tumšajiem sienas paneļiem. Vils apmulsis atcēla gobelēnu tālāk no sienas. Ieslēpušās koksnes šķiedru rakstā, tur vīdēja mazas durtiņas, pilnīgi saplūzdamas kopā ar pane­ļiem. Tumšajā koksnē bija iegremdēts misiņa aizšaujamais, kas noturēja durvis ciet, un plakans, apaļš tvereklis. Viss ārkārtīgi neuzkrītošs.

Vils pabīdīja aizšaujamo. Tas bija labi ieeļļots un viegli atvērās. Kluss čīksts - un durvis atsprāga vaļā, uzvēdījot pazemes eju un sle­penu pagrabtelpu dvesmu. Ar plaukstām atspiedies pret durvju malām, Vils ieskatījās iekšā un tūdaļ ieraudzīja gaismas avotu - matētu spul­dzīti pie stāvām kāpnēm, kas veda lejup, tumsā.

Tūdaļ aiz durvīm viņš atrada divus slēdžus. Ar vienu varēja iedegt spuldzi virs durvīm, ar otru - virkni nespodri dzeltenu čiekurveida spuldzīšu, kas nokarājās no mūrī iestiprinātiem metāla stieņiem kāpņu kreisajā pusē. Margu vietā abpus kāpnēm stiepās zila, savīta aukla, izvērta caur melniem metāla gredzeniem.

Vils nokāpa uz pirmā pakāpiena. Griesti, mūrēti no veciem ķieģe­ļiem, krama un akmeņiem, bija zemi, tikai pāris collu virs Vila galvas. Telpa bija šaura, bet gaiss tīrs un svaigs. Ne vēsts no pamestības un aizmirstības.

Jo zemāk viņš kāpa, jo aukstāk kļuva. Divdesmit pakāpienu - un tie turpinājās. Taču drēgns te nebija, un, lai gan neredzēja nekādu ventilācijas ierīču, no kaut kurienes ieplūda svaigs gaiss.

Kāpņu lejasgalā atradās mazs vestibils. Pie sienām nekā, nekādu zīmju, aiz muguras tikai kāpnes, priekšā - durvis visā gaiteņa platumā un augstumā. Šauro telpu apspīdēja nespodra, dzeltena elektriskā gaisma.

Asinīs iebrāzās adrenalīns, kad Vils tuvojās durvīm.

Lielā, vecmodīgā atslēga viegli apgriezās slēdzenē. Vils iegāja pa durvīm un nokļuva citā pasaulē. Betona klona vietā šeit bija biezs vīn- sarkans paklājs, kas apslāpēja soļu troksni, kailo spuldžu vietā - grezni metāla svečturi pie sienām. Tas bija mūrētas no tāda paša ķieģeļu un akmeņu sajaukuma kā ārpusē, pie kāpnēm, taču šeit tās rotāja gobelēni un gleznas, kurās atainoti viduslaiku bruņinieki, sievietes ar porcelā­nam līdzīgu ādu, garīdznieki baltos talāros ar kapuci, noliektu galvu, izstieptām rokām.

Tagad gaisā jautās vēl kaut kas. Vīraks, salda, tvanīga smarža, kas atsauca atmiņā senaizmirstus bērnības Ziemassvētkus un Lieldienas.

Vils atskatījās. Aiz pavērtajām durvīm bija saredzamas kāpnes, kas veda atpakaļ uz māju, un tas iedrošināja. īsais gaitenis beidzās pie bie­zas samta portjeras, iekarinātas melnā dzelzs stienī. Portjera bija izšūta ar zelta simboliem - ēģiptiešu hieroglifiem, astroloģiskām un zodiaka zīmēm.

Vils pastiepa roku un atvilka portjeru.

Aiz tās bija vēl vienas durvis, krietni senākas. Apšūtas ar tādiem pašiem tumšiem koka paneļiem kā augšstāva sienas, ap malām rotātas ar kokā grebtām vītnēm un motīviem. Vidējie paneļi bija pilnīgi gludi, tos izraibināja vienīgi sīciņi, ķirmju atstāti caurumi. Durvīm nebija ne roktura, ne atslēgas, nekā, ar ko tās varētu atvērt.

Durvju pārsedzi vainagoja grezni grebumi - akmenī, nevis kokā. Vils pārvilka ar pirkstiem pār aplodu, meklēdams kādu slepenu

slēdzeni. Kaut kā tās taču veras! Viņš iztaustīja stenderi no apakšas līdz augšai, virsējo pārsedzi, otru stenderi līdz apakšai, kamēr pēdīgi, notupies zemē, atrada meklēto. Mazu iedobumu pie pašas grīdas.

Vils spēcīgi iespieda iedobumā pirkstus. Atskanēja ass, dobjš klik­šķis, it kā pret flīzētu grīdu būtu atsitusies marmora bumbiņa. Nostrā­dāja mehānisms, un slēdzenes mēlīte atsprāga vaļā.

Vils, strauji elpodams, piecēlās kājās; plaukstas bija nosvīdušas, matiņi uz skausta un delmiem saslējušies stāvus. Tikai pāris minūšu, viņš sev teica, un es iešu prom no šejienes. Tikai paskatīšos. Kas tur liels. Stingri piespiedis plaukstu pie durvīm, viņš tās pagrūda.

Iekšā valdīja pilnīga tumsa, taču viņš uzreiz sajuta, ka atrodas pla­šākā telpā, varbūt pagrabā. Vīraka smarža šeit tvanēja daudz stiprāk.

Vils taustījās gar sienu, meklēdams gaismas slēdzi, bet neko neat­rada. Tad viņam iešāvās prātā, ka varētu kaut kā atspraust sāņus port­jeru, lai ielaistu mazliet gaismas no gaiteņa; viņš sasēja biezo samta drānu lielā astotnieka mezglā un atkal pievērsās tumšajai telpai.

Ta bija gara un taisnstūraina, ar zemiem, velvētiem griestiem. Gar divām garākajām sienām stiepās koka soli, kādi varētu atrasties klosterī pie rcfektorija galda; tālāk tie nozuda tumsā. Ap sienām pie pašiem griestiem vijās frīze, kurā atkārtojās vārdu un simbolu raksts. Ar līdzīgiem ēģiptiešu simboliem bija rotāta portjera pie durvīm.

Vils noslaucīja plaukstas gar džinsiem. Taisni priekšā, telpas vidū, atradās iespaidīga, sarkofāgam līdzīga akmens lāde. Viņš apgāja tai apkārt, vilkdams ar delnu pa tās virsmu. Ta šķita gluda, tikai vidū jautās liels, apļveidīgs zīmējums. Viņš pieliecās tuvāk un skatījās, vilk­dams ar pirkstiem pa līnijām. Kaut kādi koncentriski apļi, kā gredzeni ap Saturnu.

Acīm pierodot pie tumsas, viņš ieraudzīja, ka uz visiem četriem akmens lādes sāniem ir iegravēti burti: galā A, abās garākajās malās pretī viens otram Z un D, pretējā galā R. Debespuses?

Tad viņš pamanīja nelielu akmens bluķi, centimetru trīsdesmit augstu, novietotu zemē pie lādes, zem burta A. Tam vidū bija sekla iedobe, kā bendes bluķim.

Grīda ap to bija tumšāka nekā pārējā telpas daļā. Un izskatījās mitra, kā nesen mazgāta. Vils notupās un paberzēja plankumu ar pirkstiem. Mazgāšanas līdzeklis un vēl kaut kāda skāņa smaka, līdzīga rūsas smārdam. Zem akmens kaut kas bija iestrēdzis. Viņš izskrāpēja to laukā.

Kokvilnas vai linu auduma strēmelīte, malās apspūrusi, it kā būtu noplīsusi, aizķeroties aiz naglas. Vienā stūrī sīki, brūni traipi. Kā sakal­tušas asinis.

Vils nosvieda lupatiņu un metās skriet, aizcirta durvis, atraisīja portjeras mezglu, pirms pats bija apjēdzis, ko dara. Viņš joņoja pa gai­teni, ārā pa abām durvīm, augšup pa šaurajām, stāvajām kāpnēm, pa diviem pakāpieniem uzreiz, līdz atkal stāvēja mājas hallē.

Viņš salīka uz priekšu, ar plaukstām atspiedies pret ceļgaliem, un pūlējās atgūt elpu. Apjēdzis, ka nedrīkst pieļaut, lai kāds šeit ienāk un saprot, ka viņš bijis tur, lejā, Vils pabāza roku pa durvīm un izslēdza gaismu. Drebošiem pirkstiem aizbultēja durvis un sakārtoja gobelēnu, līdz no malas nekas vairs nebija manāms.

Mirkli viņš palika stāvam. Lielais grīdas pulkstenis vēstīja, ka nav pagājis vairāk par divdesmit minūtēm.

Vils paraudzījās uz savām rokām, grozīdams tās šurpu turpu kā svešas. Paberzēja rādītājpirkstu pret īkšķi un paostīja. Pirksti oda pēc asinīm.

PAGE \* MERGEFORMAT