Labirints

76. nodala

oriana bija veltījusi savu dzīvi tam, lai sadzītu pēdas Vārdu grāmatai.

Drīz pēc Karkasonas ieņemšanas un atgriešanās Sartrā viņas vīrs zaudēja pacietību, velti izgaidījies, kad Oriāna pasniegs balvu, par kuru viņš samaksājis. Abu starpā nebija mīlestības, un, līdzko apdzisa vīra iekāre, sarunu vietā stājās dūre un siksna.

Oriāna pacieta sitienus, visu laiku perinādama atriebību. Auga vīra zemes īpašumi, bagātība un ietekme franču karaļa galmā, un viņa uzma­nību piesaistīja citas balvas. Sievu viņš lika mierā. Tagad Oriāna varēja atsākt meklējumus, nolīga ziņotājus un algoja spiegu tīklu Dienvidos.

Tikai vienu reizi Alaīsu gandrīz izdevās sagūstīt, un 1234. gada maijā Oriāna no Sartras devās uz dienvidiem, uz Tulūzu. Sasniegusi Sv. Etjēna katedrāli, viņa uzzināja, ka sargi tikuši piekukuļoti un māsa atkal pazudusi bez pēdām.

Oriāna apņēmās vairs nepieļaut šādu kļūdu. Nākamreiz saņēmusi ziņas par atbilstoša vecuma un izskata sievieti, viņa devās uz Dienvi­diem kopā ar dēliem krusta kara aizsegā.

Šajā rītā viņa domāja, ka ausmas violetajā blāzmā ir savām acīm redzējusi grāmatu sadegam. Atradusies tai tik tuvu un tomēr nespējusi to iegūt! Oriāna plosījās nevaldāmā niknumā, un viņu neprata nomie­rināt ne dēls Luijs, ne kalpones. Taču pēcpusdienā Oriāna izvērtēja rīta notikumus no jauna. Ja viņa tiešām redzējusi Alaīsu - un pat tas bija apšaubāmi -, vai gan māsa būtu pieļāvusi, lai Vārdu grāmata sadeg inkvizīcijas sārtā?

Nē, nebūtu, Oriāna nosprieda. Nosūtīja kalpus apklaušināties nometnē un uzzināja, ka Alaīsai ir deviņus vai desmit gadus veca meita, kuras tēvs ir kāds Pjēra Rožē de Mirpuā karavīrs. Oriāna neti­cēja, ka māsa būtu nodevusi dārgo grāmatu kāda garnizona zaldāta glabāšanā. Turklāt zaldātus pārmeklēja. Bet bērnus?

Nogaidījusi līdz tumsai, Oriāna devās uz sagūstīto sieviešu un bērnu nometni. Uzpirkusi sargus, tika iekšā bez liekiem jautājumiem. Melnie mūki gan veltīja viņai nosodošus skatienus, taču tas viņu neuz­trauca.

Pie viņas piesteidzās dēls Luijs, augstprātīgā seja bija pietvīkusi. Viņš allaž alka pēc atzinības, pārāk dedzīgi kāroja izpatikt.

- Oui? - viņa strupi teica. - Qu'est ce que tu veux?[

Oriāna sekoja viņam uz nožogojuma tālo galu, kur mazliet nomaļus no citiem aizmigusi gulēja kāda meitene.

Arējā līdzība ar Alaīsu bija pārsteidzoša. Ja nebūtu pagājuši tik daudzi gadi, Oriāna domātu, ka redz māsas dvīni. Tada pati kaislas apņēmības izteiksme sejā, tāda pati sejas un matu krāsa kā Alaīsai viņas vecumā.

- Ej prom, - Oriāna teica. - Viņa man neuzticēsies, ja būsi klāt.

Luijam izstiepās seja, nokaitinot Oriānu vēl vairāk. - Ej prom! -

viņa atkārtoja, pagriezdama dēlam muguru. - Ej, parūpējies par zir­giem. Šeit tu neesi vajadzīgs.

Kad viņš aizgāja, Oriāna notupās un pieskārās meitenei pie delma.

Viņa tūdaļ uztrūkās no miega un piecēlās sēdus, acīs lāsmoja bailes.

- Kas jūs esat?

- Una amiga, - Oriāna atbildēja valodā, no kuras bija atteikusies pirms trīsdesmit gadiem. - Draudzene.

Bertrāna nekustējās. - Jūs esat francūziete, - viņa stūrgalvīgi sacīja, vērodama Oriānas drānas un matus. - Jūs neesat no citadeles.

- Nē, - Oriāna teica, pūlēdamās runāt iecietīgi, - bet esmu dzimusi Karkasonā tāpat kā tava māte. Bērnībā mēs kopā dzīvojām Chāteau

Comtal. Es pat pazinu tavu vectētiņu, intendantu Peletjē. Alaīsa noteikti ir bieži stāstījusi tev par viņu.

- Man ir dots vārds viņam par godu, - meitenīte tūdaļ paziņoja.

Oriāna apslēpa smaidu. - Jauki, Bertrāna. Esmu ieradusies, lai aiz­vestu tevi prom no šejienes.

Meitene sarauca uzacis. - Bet Saijē piekodināja, lai palieku tepat, līdz viņš atnāks. Un lai neeju līdzi nevienam citam.

- Ak Saijē tā teica? - Oriāna smaidīja. - Nu, bet man viņš teica, ka tu protot par sevi pastāvēt un lai es iedodot tev kaut ko tādu, kas liecina, ka man var uzticēties.

Viņa parādīja Betrānai gredzenu, ko bija nozagusi no sava tēva aukstās rokas. Kā jau viņa bija paredzējusi, Bertrāna pazina gredzenu un sniedzās pēc tā.

- Vai to jums iedeva Saijē?

- Ņem. Paskaties pati.

Bertrāna grozīja gredzenu, rūpīgi to pētīdama. Tad piecēlās kājās.

- Kur viņš ir?

- Nezinu, - Oriāna atteica, raukdama pieri. - Ja nu vienīgi…

- Jā? - Bertrāna raudzījās viņai acīs.

- Kā tev šķiet, vai viņš domāja, ka tev jāiet uz mājām?

Bertrāna mirkli padomāja. Tad šaubīdamās atteica: - Varbūt.

- Vai tas ir tālu? - Oriāna jautāja.

- Vienas dienas jājiena attālumā, šajā gadalaikā varbūt ilgāk.

- Un vai tavam ciemam ir nosaukums?

- Los Seresa, - Bertrāna atbildēja. - Bet Saijē piekodināja, lai nesaku to inkvizitoriem.

Noublesso de los Seres. Ne vien Grāla sargātāju nosaukums, bet arī vieta, kur droši vien atrodams Grāls. Oriāna koda mēlē, lai nesāktu skaļi smieties.

- Vispirms tiksim vaļā no šī. - Viņa pieliecās un norāva Bertrānai no muguras dzelteno krustu. - Mēs taču negribam, lai kāds nojauš, ka esam bēgles. Vai tev ir kas līdzņemams?

Ja grāmata būtu pie meitenes, nemaz nevajadzētu turpināt. Mek­lējumi beigtos tepat uz vietas.

Bertrāna papurināja galvu. - Nav nekā.

- Labi. Un tagad klusu! Lai neviens mūs nepamana.

Meitene vēl izturējās piesardzīgi, bet, kamēr abas gāja caur nometni, Oriāna stāstīja par Alaīsu un par Chāteau Comtal, bija apburoša, pār­liecinoša un gādīga. Un pamazām iekaroja meitenes uzticēšanos.

Pie vārtiem Oriāna iespieda sargam saujā vēl vienu monētu un veda Bertrānu uz nometnes nomali, kur gaidīja Luijs ar sešiem jātnie­kiem un segtu pajūgu.

- Vai viņi dosies mums līdzi? - Bertrāna jautāja, pēkšņu aizdomu pārņemta.

Oriāna pasmaidīja un iecēla meitenīti kulbā. - Kādam taču jāsargā mūs no laupītājiem, vai ne? Saijē man nemūžam nepiedotu, ja es pie­ļautu, lai ar tevi ceļā notiek kaut kas slikts.

Apsēdinājusi Bertrānu, viņa pievērsās dēlam.

- Un es? - viņš jautāja. - Es gribu doties jums līdzi.

- Man vajag, lai tu paliec šeit, - viņa attrauca, nepacietīgi gaidī­dama, kad varēs braukt prom. - Varbūt tev piemirsies, ka tu vēl dieni armijā? Tu nevari vienkārši nozust. Būs vieglāk un ātrāk, ja braukšu viena.

- Bet…

- Dari, kā es lieku, - viņa sacīja, valdīdama balsi, lai nedzird Ber­trāna. - Rūpējies par visu vajadzīgo šeit. Tiec galā ar meitenes tēvu, kā norunāts. Pārējo atstāj manā ziņā.

Gijems spēja domāt vienīgi par to, ka jāatrod Oriāna. Viņš bija iera­dies Monsegūrā, lai palīdzētu Alaīsai un pasargātu viņu no Oriānas. Gandrīz trīsdesmit gadus viņš bija paturējis Alaīsu acīs arī no tālie­nes.

Tagad Alaīsa bija mirusi un viņam vairs nebija ko zaudēt. Atriebes alkas bija augušas no gada gadā. Bija vajadzējis nogalināt Oriānu tad, kad radās izdevība. Un tagad izdevību nedrīkstēja laist garām.

Pārvilcis apmetņa kapuci pār seju, Gijems lavījās pa krustnešu nometni, līdz ieraudzīja Oriānas zaļi sudrabaino telti.

Iekšā skanēja balsis. Franču valoda. Kāds jauns vīrietis deva rīkoju­mus. Atcerēdamies jaunekli, Oriānas dēlu, kas bija sēdējis viņai blakus skatītāju rindā, Gijems piespiedās pie telts sāna un klausījās.

- Viņš ir garnizona karavīrs, - ierastajā augstprātīgajā tonī sacīja Luijs d'Evrē. - Dēvējas par Saijē de Serviānu. Tas pats, kurš pirmīt sarīkoja nekārtības. Šie Dienvidu zemnieki, - viņš nicīgi noteica. - Pat ja pret tiem izturas labi, tie uzvedas kā lopi. - Viņš dzēlīgi iesmējās. - Šo aizveda uz nožogojumu pie Igē Dezarsī telts, tālāk no citiem gūs­tekņiem, lai atkal nesāk dumpoties.

Luijs pieklusināja balsi tā, ka Gijems tik tikko spēja sadzirdēt. - Tas tev. - Nošķindēja monētas. - Tagad tikai puse. Ja tas zemnieks vēl būs dzīvs, kad viņu atradīsi, tad nodari lietu līdz galam. Atlikumu dabūsi, kad darbs būs padarīts.

Gijems nogaidīja, līdz zaldāts iznāca no telts, un pa neapsargāto ieeju ielavījās iekšā.

-Es taču teicu, ka mani nedrīkst traucēt! - Luijs neatskatījies noteica. Gijema duncis bija viņam pie rīkles, iekams viņš paguva iekliegties.

-Ja iepīkstēsies, es tevi nobeigšu, - Gijems sacīja.

-Ņem, ko gribi, ņem, ko gribi! Neaiztiec mani!

Gijems pārlaida skatienu grezni iekārtotajai teltij, smalkajiem paklājiem, siltajām segām. Oriāna bija sasniegusi bagātību un stāvokli, pēc kāda vienmēr kārojusi. Gijems cerēja, ka tas nav nesis viņai laimi.

- Saki man savu vārdu, - viņš pavēlēja dobjā, cietā balsī.

- Luijs d'Evrē. Nezinu, kas tu tāds esi, bet mana māte…

Gijems parāva Luija galvu atpakaļ. - Nedraudi man! Sargus tu

aizsūtīji prom, vai atceries? Neviens tevi nedzirdēs. - Viņš ciešāk pie­spieda asmeni pie ziemeļnieka bālās ādas. Evrē sastinga. - Ta ir labāk. Tagad saki - kur ir Oriāna? Ja neatbildēsi, pārgriezīšu tev rīkli.

Gijems juta, kā puisis saspringst, dzirdot Oriānas vārdu, tomēr bai­les atraisīja viņam mēli. - Aizgāja uz sieviešu nometni. -Kādēļ?

- Meklēt… meiteni.

- Netērē manu laiku, nenon! - Gijems nošņāca, vēlreiz paraudams Luija galvu atpakaļ. - Kādu meiteni? Kāpēc Oriānai viņu vajag?

- Viņas māte ir ķecere. Manas mātes… māsa. - Luijs izspļāva šo vārdu kā saindētu. - Mana tante. Māte gribēja redzēt meiteni pati savām acīm.

- Alaīsa, - Gijems neticīgi nočukstēja. - Cik šim bērnam gadu?

Viņš saoda bailes, kas strāvoja no Evrē. - Kā lai es to zinu? Deviņi, desmit.

- Un tēvs? Vai ari tēvs ir miris.'

Evrē mēģināja sakustēties. Gijems ciešāk sažņaudza viņa kaklu un pagrieza asmeni tā, ka smaile iespiedās zem Evrē kreisās auss.

- Viņš ir zaldāts, viens no Pjēra Rožē de Mirpuā vīriem.

Gijems saprata uzreiz. - Un tu nosūtīji vienu no saviem kalpiem

gādāt, lai viņš vairs neredz uzlecam sauli.

Gijema dunča asmens uzzibsnīja sveces gaismā.

- Kas tu esi?

Gijems nelikās to dzirdam. - Kur ir kungs Evrē? Kāpēc nav šeit?

- Mans tēvs ir miris, - puisis atteica. Balsī neskanēja bēdas, tur bija tikai tāds kā dižmanīgs prieks, kuru Gijems neizprata. - Evrē īpašumi tagad pieder man.

Gijems iesmējās. - Vai, ticamāk, tavai mātei.

Luijs sarāvās kā saņēmis sitienu.

- Saki man, kungs Evrē, - Gijems nicinoši noprasīja, - ko tava māte grib no šīs meitenes?

- Kāda tam nozīme? Tas ir ķeceru bērns. Vajadzēja sadedzināt tos visus.

Gijems juta, ka Evrē nožēlo mirkļa vājumu, kad izteicis šos vārdus, bet bija jau par vēlu. Gijema roka saliecās, asmens aizzibēja no auss līdz ausij, pārgriezdams jauneklim rīkli.

- Per lo Miegjom, - viņš noteica. Par Dienvidiem.

Asinis no brūces šļācās uz smalkajiem paklājiem. Gijems atlaida tvērienu, un Evrē saļima knūpus.

- Ja tavs kalps pārnāks drīz, tu varbūt paliksi dzīvs. Ja ne, tad labāk lūdz savu Dievu, lai piedod tev grēkus.

Pārvilcis kapuci pār galvu, Gijems izsteidzās ārā. Vajadzēja atrast Saijē de Serviānu, pirms viņu atradis Evrē sūtnis.

Jātnieku pavadītā kariete lēkāja pa grambām, mērodama ceļu auk­stajā naktī.

Oriāna jau nožēloja, ka izraudzījusies kulbu. Jāšus būtu bijis ātrāk. Koka riteņi rībēja uz sasalušā ceļa akmeņiem.

Pirmajās stundās viņi virzījās uz dienvidiem, vairīdamies no liela­jiem ceļiem, kur karavīri vēl tvarstīja bēgļus. Kad ziemas krēslu nomai­nīja nakts melnums, viņi nogriezās uz dienvidaustrumiem.

Bertrāna gulēja miegā, apsegusi galvu ar apmetni, lai virsū nepūstu ledainais vējš, kas vilka pa kulbas spraugām. Oriānu bija nokaitinā­jusi viņas nemitīgā pļāpāšana un jautājumi par dzīvi Karkasonā senāk, pirms kara.

Oriāna cienāja meiteni ar cepumiem, saldumiem un aromātisku vīnu, kuram bija piejaukts tāds miega zāļu daudzums, kas uz vairākām dienām pieveiktu pat zaldātu. Pēdīgi mazā mitējās runāt un aizmiga dziļā miegā.

- Mostieties!

Saijē dzirdēja kādu runājam. Vīrieti. Tepat blakus.

Viņš lūkoja pakustēties. Cauri visam augumam izšāvās sāpes. Acīs noņirbēja zilas dzirksteles.

- Mostieties! - Balss skanēja uzstājīgāk.

Saijē sarāvās, kad pie nobrāztās sejas piespiedās kaut kas auksts, remdēdams sāpes. Lēnām atgriezās atmiņas par sitienu krusu, kas birusi pār viņa galvu, muguru, visu miesu.

Vai viņš bija miris?

Tad viņš atcerējās. Tālāk nogāzē kāds bija uzkliedzis, lai zaldāti mitējas. Uzbrucēji piepeši atkāpās. Kāds, laikam komandieris, izkliedza pavēles franciski. Saijē kāds vilka lejā no kalna.

Tad jau viņš varbūt vēl bija dzīvs.

Saijē vēlreiz mēģināja pakustēties. Pie muguras sajuta kaut ko cietu. Pleci bija savilkti atpakaļ. Viņš centās atvērt acis, bet viena bija aizpampuši. Turpretī pārējās maņas bija jutīgākas nekā parasti. Viņš uztvēra zirgu kustības, pakavu mīņāšanos pa zemi. Dzirdēja vēja balsi, vakarlēpju un vientuļas pūces ūjināšanu. Šīs skaņas viņš pazina un saprata.

- Vai spējat pakustināt kājas? - vīrietis jautāja.

Saijē pārsteigts juta, ka to spēj, lai gan katra kustība radīja nežē­līgas sāpes. Viens no zaldātiem bija uzlēcis viņam uz potītes, kad viņš gulēja garšļaukus zemē.

- Vai varēsiet nosēdēt seglos?

Vīrietis aizgāja Saijē aiz muguras, pārgrieza virvi, ar kuru rokas bija piesietas pie staba. Saijē apjauta, ka šis vīrs liekas redzēts. Kaut kas pazīstams bija viņa balsī, galvas pagriezienā.

-Kam esmu parādā par šo laipnību? - Saijē jautāja, berzēdams plaukstu locītavas. Un pēkšņi saprata. Iztēlē viņš ieraudzīja sevi kā vienpadsmitgadīgu puiku, kas rāpjas pār Chāteau Comtal nocietinājumu mūriem, meklēdams Alaīsu. Klausās pie loga, lai dzirdētu smieklus, ko atnes vējš. Dzird vīrieša balsi runājam un ķircināmies.

- Gijems di Mā, - viņš lēni noteica.

Gijems sastinga pussolī un pārsteigts paskatījās uz Saijē. - Vai mēs esam tikušies, draugs?

- Jūs neatcerēsieties, - Saijē atbildēja, gandrīz nespēdams skatīties Gijemam sejā. - Sakiet, amic, - viņš uzsvēra šo vārdu, - kas jums no manis vajadzīgs?

- Es atnācu, lai… - Gijemu apmulsināja viņa naidīgums. - Vai jūs esat Saijē de Serviāns?

- Un tad?

- Alaīsas dēļ, kuru mēs abi… - Gijems apklusa un savaldījās. - Šeit ir viņas māsa Oriāna ar vienu no saviem dēliem. Viņi ir kopā ar krust- nešu armiju. Oriāna ir ieradusies meklēt Grāmatu.

Saijē nekustējās. - Kādu grāmatu? - viņš izaicinoši noprasīja.

Gijems neņēma to vērā. - Oriāna zina, ka jums ir meita. Ir viņu sagūstījusi. Nezinu, kurp viņas dodas, bet nometni viņas atstāja, līdzko sāka tumst. Atnācu, lai to jums pateiktu un piedāvātu savu palīdzību. Taču, ja tā jums nav vajadzīga…

Saijē juta, ka nobāl. - Pagaidiet! - viņš iesaucās.

- Ja gribat atgūt savu meitu dzīvu, - Gijems mierīgi turpināja, - tad ierosinu pagaidām aizmirst aizvainojumu, ko jūtat pret mani, lai kāds arī būtu tā iemesls.

Gijems pastiepa roku, lai palīdzētu Saijē piecelties.

- Vai jūs zināt, uz kurieni Oriāna varētu viņu vest?

Saijē ieplestām acīm skatījās uz cilvēku, ko bija nīdis visu mūžu, un tad - Alaīsas un viņas meitas labad - satvēra pasniegto roku.

- Viņai ir vārds, - Saijē sacīja. - Viņu sauc par Bertrānu.