Labirints

67. NODAĻA

Varbūt pasēdēsim ārā? - ierosināja Odriks. - Vismaz, kamēr vēl nav pārāk tveicīgs.

- Tas būtu jauki, - Alise piekrita un līdzi viņam izgāja no mājiņas. Viņa jutās kā sapnī, kā palēninātā filmā. Milzīgie kalni, neizmērojami plašās debesis, Bajāra lēnās un nesteidzīgās kustības.

Pamazām pagaisa pēdējo dienu spriedze un apjukums. -Te būs labi, - Odriks ierunājās savā liegajā balsī, apstājās pie zāļaina pauguriņa un apsēdās uz tā, izstiepis garās, tievās kājas taisni uz priekšu gluži kā puika.

Mirkli vilcinājusies, Alise apsēdās viņam pie kājām. Pievilka pie zoda ceļus, apskāva tos ar rokām un ieraudzīja, ka namatēvs smaida.

- Kas noticis? - viņa jautāja, pēkšņa bikluma pārņemta. Odriks tikai papurināja galvu. - Los reasonsPiedodiet man,

Madomaisela Tannere. Piedodiet vecam vīram tādu aušību.

Alise nezināja, kas izvilinājis šo smaidu, taču tas viņu priecēja. - Lūdzu, sauciet mani par Alisi. Madomaisela izklausās tik oficiāli. Viņš viegli paklanījās. - Labi. -Jūs runājat oksitāņu, nevis franču valodā?

- Es runāju abās.

- Un vēl arī citās?

Viņš kautri pasmaidīja. - Angļu, arābu, spāņu, senebreju. Stāsti maina savu veidolu un raksturu, iegūst dažādu nokrāsu atkarībā no vārdiem, ko lietojam, no valodas, kuru izraugāmies. Reizēm tie var būt nopietnāki, citreiz rotaļīgāki vai, teiksim, melodiskāki. Ļaudis, kam senatnē piederēja šis tagadējās Francijas apvidus, runāja langue d'Oc - oksitāņu valodā. Mūsdienu franču valodas priekštece langue d'oil bija iebrucēju valoda. Un šī atšķirība radīja plaisu. - Viņš pamāja ar plaukstām. - Bet ne jau to jūs atbraucāt klausīties. Jums vajadzīgi cilvēki, nevis teorijas, vai ne?

Nu bija Alises kārta pasmaidīt. - Mesjē Bajār, es lasu vienu no jūsu grāmatām, ko atradu savas tantes mājā Salēlā pie Odas.

Viņš palocīja galvu. - Tā ir skaista vieta. Lielais kanāls, kura kras­tos aug liepas un pin parasols1 … Vai jūs zināt, ka krusta kara vadonim Arnālam Amalrikam Salēlā tika piešķirta māja? Tāpat arī Karkasonā un Bezjē.

- Nē. - Alise papurināja galvu. - Tūdaļ pēc manas ierašanās jūs man teicāt, ka Alaīsa nenomira pirms noliktā laika. Viņa… vai viņa pārcieta Karkasonas krišanu?

Alise pārsteigta juta, cik strauji sitas sirds.

Bajārs apstiprinoši pamāja. - Alaīsa atstāja Karkasonu kopā ar kādu zēnu, ar Saijē, kura vecāmāte bija viena no Labirinta Triloģijas sargā­tājām. - Viņš paskatījās uz Alisi, lai redzētu, vai viņa klausās, un tur­pināja: - Abi devās uz šejieni. Senajā valodā Los Seres nozīmē kalnu kores.

- Kāpēc uz šejieni?

- Šeit viņus gaidīja Noublesso de los Seres vadonis - Navigataire -, un šai biedrībai Alaīsas tēvs un Saijē vecāmāte bija zvērējuši uzticību. Alaīsa baidījās, ka tiek izsekota, tāpēc abi gāja pa apkārtceļiem - vis­pirms uz rietumiem, uz Fanžo, pēc tam uz dienvidiem, uz Pivēru un Lavlanē, tad atkal uz rietumiem, uz Sabartē kalniem. Pēc Karkasonas krišanas visur mudžēja zaldāti, pārplūdinādami mūsu zemi kā žurkas. Bēgļiem bez žēlastības uzglūnēja laupītāji. Alaīsa un Saijē gāja agri rītos un vēlu vakaros, pa dienu patverdamies no stiprās tveices. Vasara bija neparasti karsta, un viņi nakšņoja zem klajas debess. Abi pārtika no riekstiem, ogām, augļiem, ko nu gadījās atrast. Alaīsa vairījās no pilsētām, ja nezināja tajās drošu pajumti.

-Kā viņi atrada ceļu? - Alise jautāja, atcerēdamās savu pašas ceļojumu nupat pirms dažām stundām.

- Saijē bija karte, ko viņam iedeva…

Odrikam no emocijām aizlūza balss. Alise, pati nezinādama, kāpēc, saņēma viņa roku savējā. Likās, tas sniedz viņam mierinājumu.

- Abi tika uz priekšu ātri, - viņš turpināja, - un sasniedza Los Seresu īsi pirms svētā Miķeļa dienas svinībām septembra beigās, tieši tad, kad viss tērpās rudens zeltā. Šeit, kalnos, jau smaržoja pēc rudens un mitras zemes. Degot rugainēm, pār tīrumiem stīdzēja dūmi. Viņiem abiem, augušiem Karkasonas ēnās, šaurajās ieliņās un pils zālēs, tā bija jauna pasaule. Tik daudz gaismas. Tik bezgalīgi augstas debesis. - Viņš mirkli klusēja, pievērsies ainavai, kas pletās acu priekšā. - Vai saprotat?

Alise pamāja, viņa balss noburta.

- Viņus gaidīja Harifs - Navigataire. - Bajārs nolieca galvu. - Uzzi' nājis par notikušo, viņš apraudāja Alaīsas tēva un Simeona dvēseli. Lēja asaras par zaudētajām grāmatām un par to, cik augstsirdīgi rīko­jusies Esklarmonda, ļaudama Alaīsai un Saijē doties ceļā bez viņas, lai tikai Vārdu grāmata būtu drošībā.

Bajārs brīdi klusēja. Alisei negribējās pārtraukt šo klusumu vai steidzināt viņu. Gan stāsts ritēs tālāk pats. Viņš runās, kad to vēlēsies.

Odrika seja atmaiga. - Tas bija svētīts laiks gan kalnos, gan līdze­numos, vismaz sākumā tā likās. Par spīti neaprakstāmajām Bezjē ieka­rošanas šausmām, daudzi karkasonieši ticēja, ka drīz varēs atgriezties mājās. Daudzi uzticējās Baznīcai. Domāja - kad ķeceri būs izraidīti, viņi drīkstēs turpināt agrāko dzīvi.

- Taču krustneši negāja prom, - Alise sacīja.

Bajārs papurināja galvu. - Karots tika par zemi, nevis par ticību. Pēc Citadeles ieņemšanas 1209. gada augustā par vikontu tika iecelts Simons dc Monfors, lai gan Reimons Rožē Trankavels vēl bija dzīvs. Mūsdienās ir grūti aptvert, cik neiedomājams un smags tradīciju pār­kāpums un goda aizskārums tas bija. Karagājienu daļēji finansēja izpir­kuma naudas, ko cita citai maksāja aristokrātu dzimtas. Senāk nebija iedomājams, ka senjoram tiktu atņemta zeme un atdota citam, ja vien viņš nebija notiesāts par kādu noziegumu. Tas skaidrāk par visu lieci­nāja, ar kādu nicinājumu ziemeļnieki izturas pret Pays d'Oc.

- Kas notika ar vikontu Trankavelu? - Alise jautāja. - Pamanīju, ka Citadelē viņu atceras ik uz soļa.

Bajārs piekrītoši pamāja. - Viņš ir piemiņas cienīgs. Viņš nomira - tika noslepkavots - 1209. gada novembrī, trīs mēnešus pēc ieslo­dzīšanas Chāteau Comtal cietumā. De Monfors paziņoja, ka vikonts miris no aplenkuma kaites, kā to dēvēja tajos laikos. No dizentērijas. Neviens tam neticēja. Ik pa brīdim uzliesmoja dumpji un nemieri, līdz de Monfors apmaiņā pret vikonta titulu bija spiests piešķirt Reimona Rožē divus gadus vecajam dēlam un mantiniekam ikgadēju pabalstu trīstūkstoš solu apmērā.

Alises iztēlē pēkšņi pazibēja kāda seja. Nopietna, skaista sieviete, uzticīga savam vīram un dēlam.

- Kundze Anjēze, - viņa nomurmināja.

Bajārs vērīgi paraudzījās uz viņu. - Citadelē atceras arī kundzi Anjēzi, - viņš klusu sacīja. - Dc Monfors bija ticīgs katolis. Viņš - var­būt vienīgais no krusta karotājiem - ticēja, ka dara Dieva darbu. Viņš iedibināja mājas nodokli par labu Baznīcai, pēc Ziemeļu paražas ieviesa desmito tiesu, maksājamu no pirmās ražas. Citadele bija sakauta, bet Minervuā cietoksnis Pirenejos nepadevās. Aragonas karalis Pedro nepieņēma de Monforu par vasali; vikonta Trankavela tēvocis Rei­mons IV atgriezās Tulūzā; Nevērās un Senpolas grāfi, kā arī Gijs d'Evrē devās atpakaļ uz Ziemeļiem. Simonām de Monforam piederēja Karka­sona, taču viņš palika izolēts. Tirgoņi un audēji atnesa uz pilsētu gan labas, gan sliktas ziņas par aplenkumiem un kaujām. Monreāla, Pre- zāna, Saverdena, Pamjē krita, Kabarē turējās. 1210. gada aprīlī pēc trīs mēnešus ilga aplenkuma de Monfors ieņēma Bramas pilsētu, pavēlēja saviem zaldātiem sadzīt kopā sakautā garnizona kareivjus un izdurt tiem acis. Saudzēja tikai vienu, kuram pavēlēja vest aklo procesiju līdz pat Kabarē - lai visiem, kas iecerējuši pretoties, kļūtu skaidrs, ka žēlas­tības nebūs. Iekarotāju cietsirdība auga augumā. 1210. gada jūlijā de Monfors aplenca Minervas cietoksni. Šo pilsētu no divām pusēm sargā dziļas, klinšainas aizas, ko gadu tūkstošos izskalojušas upes. Augstu pakalnos virs pilsētas de Monfors lika uzstādīt milzīgu trebuchet - mūru graušanas mašīnu, iesauktu par La Malvoisine - slikto kaimiņu.

Bajārs apklusa un pievērsās Alisei.

- Tagad tur uzbūvēts tās makets. Savādi to redzēt. Sešas nedēļas de Monfors apšaudīja Minervu. Kad tā beidzot krita, simt četrdesmit kataru parfaits liedzās atteikties no savas ticības un tika sadedzināti kopīgā sārtā. 1211. gada maijā iebrucēji pēc mēnesi ilga aplenkuma ieņēma Lavoru. Katoļi to dēvēja par "Sātana sēdekli". Savā ziņā viņiem bija taisnība. Lavora bija Tulūzas kataru bīskapa sēdeklis, un tur mierīgi un atklāti dzīvoja simtiem kataru garīdznieku un garīdznieču.

Bajārs pacēla pie lūpām glāzi un iedzēra.

- Ar nāvi sodīja gandrīz četrus simtus credentes un parfaits, to skaitā arī pretošanās vadoni Amori de Monrcālu un astoņdesmit viņa bruņinieku. Zem viņu svara sabruka ešafots. Franči bija spiesti pār­griezt viņiem rīkles. Asinskāres sagrābtie iebrucēji siroja pa pilsētu, meklēdami Lavoras pilskundzi Zirandu, kuras aizbildnībā bija dzīvojuši Bons Homes. Žirandu atrada un piesmēja, vilka pa ielām kā prastu noziedznieci, iesvieda akā un nomētāja ar akmeņiem, aprokot zem tiem dzīvu.

- Vai Alaīsa un Saijē zināja, cik smags ir stāvoklis? - Alise jau­tāja.

- Kaut ko jau viņi uzzināja, bet nereti ar vairāku mēnešu novē­lošanos. Karš galvenokārt risinājās līdzenumos. Alaīsa un Saijē dzī­voja šeit, Los Seresā pie Harifa, pieticīgi, taču laimīgi. Vāca kurināmo, sālīja gaļu garajiem, tumšajiem ziemas mēnešiem, mācījās cept maizi un labot salmu jumtu, lai iekšā netiktu lietus.

Bajāra balss bija atmaigusi.

- Harifs iemācīja Saijē lasīt un rakstīt, vispirms langue d'Oc, pēc tam ari iebrucēju valodā. Zēns nedaudz apguva arī arābu un senebreju valodu. - Viņš pasmaidīja. - Saijē mācījās negribīgi, jo viņam labāk patika vingrināt ķermeni, nevis prātu, tomēr ar Alaīsas palīdzību apguva zinības.

- Viņam droši vien gribējās Alaīsai kaut ko pierādīt.

Bajārs iesāņus uzmeta Alisei skatienu, tomēr neko nepaskaidroja.

- Nekas nemainījās līdz gavēņa pēdējām nedēļām pēc Saijē trīs­padsmitās dzimšanas dienas, kad Harifs viņam pateica, ka tagad viņš tiks uzņemts Pjēra Rožē de Mirpuā galmā, lai tur kļūtu par chcvalier.

- Ko par to domāja Alaīsa?

- Viņa priecājās par Saijē. Par to viņš vienmēr bija sapņojis. Kar­kasonā allaž bija vērojis, kā ecuyers spodrina savu saimnieku zābakus un ķiveres. Bija ielavījies lices', lai noskatītos bruņinieku divkaujās. Zemais stāvoklis liedza zēnam izredzes uz chevalier dzīvi, taču Saijē tik un tā sapņoja, ka reiz ar savām krāsām uz vairoga dosies turnīra laukumā. Tagad šķita, ka viņam tomēr būs izdevība apliecināt sevi.

- Un viņš devās uz Mirpuā?

Brīdi Alise vēroja, kā Bajārs raugās tālē pār kalniem, un jau nez kuru reizi nodomāja, ka šie senatnes cilvēki, kuru sabiedrībā viņš pava­dījis lielu daļu sava mūža, viņa apziņā ir kļuvuši par reāliem cilvēkiem ar miesu un asinīm.

- Ko tajā laikā darīja Alaīsa?

- Kamēr Saijē uzturējās Mirpuā, Harifs sāka iepazīstināt Alaīsu ar Noublesso rituāliem un ceremonijām. Jau bija izplatījusies viņas dzied­nieces un zintnieces slava. Bija maz tādu miesas vai gara slimību, kuras viņa neprastu dziedināt. Harifs, smeldamies no savas zemes seno mis­tiķu gudrībām, daudz ko iemācīja viņai par zvaigznēm un par pasaules gaitu. Alaīsa saprata, ka Harifam ir kāds augstāks mērķis un ka viņa, tāpat kā Saijē, tiek gatavota noteikta uzdevuma veikšanai. Tikmēr Saijē reti atcerējās Los Seresu. Laiku pa laikam gani vai parfaits atnesa uz Mirpuā šādas tādas ziņas par Alaīsu, taču viņa pati tur nerādījās. Māsa Oriāna bija parūpējusies, lai par bēgles Alaīsas galvu būtu izslu­dināta atlīdzība. Harifs nosūtīja uz Mirpuā naudu, lai Saijē varētu iegā­dāties bruņukreklu, jājamzirgu, bruņas un zobenu. Bruņinieku kārtā Saijē tika iecelts, tikko sasniedzis piecpadsmit gadu vecumu. Drīz pēc tam viņš devās karā. Tie, kas bija piebiedrojušies frančiem, cerēdami uz žēlsirdību, tagad pārgāja pretējā nometnē, viņu vidū arī Tulūzas grāfs. Viņš atkal lūdza atbalstu savam senjoram, un šoreiz Aragonas karalis Pedro II pildīja pienākumu un 1213. gada janvārī devās ceļā uz ziemeļiem. Viņa karaspēks, apvienojies ar Fuā grāfa vīriem, bija pietie­kami liels, lai dotu ievērojamu triecienu novājinātajai Monfora armi­jai. 1213. gada septembrī abas armijas - no Ziemeļiem un no Dienvi­diem - sastapās pie Mirē. Pedro bija drošsirdīgs karavadonis un gudrs stratēģis, taču uzbrukums ritēja gaužām nesekmīgi un kaujas karstumā Pedro tika nogalināts. Dienvidi bija zaudējuši vadoni.

Bajārs brīdi klusēja.

- Starp tiem, kas cīnījās par neatkarību, bija arī kāds Karkasonas chevalier. Gijems di Mā. Viņš teicami apliecināja sevi un bija labi iere­dzēts. Karavīri viņu cienīja.

Bajāra balsī tagad skanēja savāds tonis - apbrīns, kuram piejaucās kaut kas tāds, kam Alise nemācēja atrast apzīmējumu. Viņa nepaguva to apdomāt, kad Bajārs turpināja stāstu. - 1218. gada 25. jūnijā vilks gāja bojā.

- Vilks?

Bajārs pacēla plaukstas. - Piedodiet. Talaika dziesmās, piemēram, Carao de lo Crosada, de Monfors tika dēvēts par vilku. Tulūzas aplen­kuma laikā viņu nogalināja katapultas raidīts akmens. Runāja, ka šāvēja bijusi sieviete. - Alise nespēja apvaldīt smaidu. - Viņa mirstīgās atlie­kas aizveda atpakaļ uz Karkasonu un apbedīja pēc ziemeļnieku para­žām. Sirdi, aknas un kuņģi nogādāja Sansernī, kaulus - Sant-Nasarī, kur apglabāja zem kapakmens, kas tagad iemūrēts bazilikas dienvidu transepta sienā. Varbūt ievērojāt to, apmeklēdama Citadeli?

Alise pietvīka. - Es… es nekādi nespēju ieiet katedrālē, - viņa atzi­nās. Bajārs uzmeta viņai žiglu skatienu, bet kapakmeni vairs nepiemi­nēja.

- Simona de Monfora vietā stājās dēls Amorī, taču viņš nebija tāds karavadonis, kāds bijis tēvs, un tūdaļ sāka zaudēt tēva iekarotās zemes. 1224 gadā Amorī atkāpās no šī posteņa. De Monforu dzimta atteicās no pretenzijām uz Trankavelu teritorijām. Saijē nu varēja atgriezties mājās. Pjērs Rožē de Mirpuā nelabprāt ļāva viņam iet, taču Saijē bija…

Bajārs apklusa, piecēlās un pagājās dažus soļus tālāk. Atsācis runāt, viņš nepagriezās.

- Saijē bija divdesmit seši gadi. Alaīsa bija vecāka par viņu, bet Saijē… loloja cerības. Viņš raudzījās uz Alaīsu ar citādām acīm, ne vairs kā brālis uz māsu. Viņš zināja, ka abi nedrīkst precēties, jo Gijems di Mā vēl bija dzīvs, taču bija apliecinājis sevi kaujas laukā un tagad sapņoja par tuvākām attiecībām abu starpā.

Alise, brīdi vilcinājusies, aizgāja pie Odrika un uzlika plaukstu viņam uz delma. Viņš satrūkās, it kā būtu pilnīgi aizmirsis Alises klāt­būtni.

- Kas notika tālāk? - viņa jautāja, juzdama dīvainu neveiklību. It kā noklausītos nelūgta, it kā šis stāsts būtu pārāk intīms, lai to dzirdētu svešas ausis.

- Saijē saņēma drosmi, lai runātu. - Bajārs sastomījās. - Harifs visu zināja. Ja Saijē būtu lūdzis padomu, viņš būtu to devis. Taču Saijē paturēja savus plānus pie sevis.

- Varbūt Saijē negribēja dzirdēt to, kas būtu sakāms Harifam.

Bajārs skumji pasmaidīja. - Benlču. - Varbūt. Alise gaidīja.

- Tātad… - viņa mudināja, kad kļuva skaidrs, ka Bajārs neturpinās domu. - Vai Saijē izpauda viņai savas jūtas?

-Jā.

- Un? Ko viņa teica?

Bajārs pagriezās un ieskatījās viņai acīs. - Vai tad jūs to nezināt? - viņš jautāja gandrīz čukstus. - Lūdziet Dievu, lai jūs nekad neuzzinātu, ko nozīmē mīlēt bez cerībām uz pretmīlu.

Lai cik neprātīgi tas bija, Alise metās aizstāvēt Alaīsu.

- Bet viņa taču mīlēja Saijē! Kā brāli. Vai ar to nepietika?

Bajārs pasmaidīja. - Viņš ar to samierinājās. Bet vai ar to pietika?

Nē. Ar to nepietika.

Viņš pagriezās un sāka soļot uz mājas pusi. - Varbūt iesim iekšā? - viņš ieminējās, atkal tikpat atturīgi kā sākumā. - Man kļuvis mazliet karsti. Un jūs, Madomaisela Tannere, būsiet nogurusi pēc tālā ceļa.

Alise ievēroja, cik bāls, cik piekusis viņš pēkšņi izskatās, un saju­tās vainīga. Ieskatījusies pulkstenī, viņa saprata, ka abi runājuši ilgāk, nekā viņai licies. Bija gandrīz dienasvidus.

- Protams, - viņa steigšus piekrita un piedāvāja namatēvam savu elkoni. Abi lēnām gāja atpakaļ uz māju.

- Atvainojiet mani, - Bajārs klusu ierunājās, kad viņi bija atgrie­zušies mājā. - Man drusku jānosnaužas. Varbūt arī jums derētu atpūs­ties?

-Jā, jūtos nogurusi, - viņa atzinās.

- Pamodies es pagatavošu maltīti un tad pabeigšu stāstu - pirms satumsīs un mūsu domas pievērsīsies kam citam.

Alise nogaidīja, līdz viņš bija iegājis dibenistabā un aizvilcis durvju aizkaru. Tad ar savādu zaudējuma sajūtu sirdī paņēma segu, ko spil­vena vietā palikt zem galvas, un atkal devās ārā.

Viņa apsēdās koku paēnā. Un tikai tad aptvēra, ka, pagātnes ainu apburta, ne reizi nav iedomājusies ne par Sīļu, ne par Vilu.