Labirints

82. nodala Sularakas virsotne Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs

Plānais apģērbs nespēja pasargāt no kambara drēgnā aukstuma. Alise nodrebēja un gausi pagrieza galvu.

Pa labi atradās altāris. Gaismu deva vienīgi veclaicīga eļļas lam­piņa, kas dega tam pašā vidū, sviežot ēnas augšup pa slīpajām sienām. Gaismas pietika, lai saskatītu labirinta simbolu uz galasienas, lielu un iespaidīgu šajā noslēgtajā telpā.

Alise juta, ka tuvumā ir vēl kāds. Paskatījusies pa labi, viņa tik tikko novaldīja kliedzienu, ieraudzījusi Sīļu, kas gulēja, saritinājusies uz akmens grīdas kā dzīvnieks, tieviņa, nekustīga, pieveikta, vienos zilumos un nobrāzumos. Alise nespēja saredzēt, vai viņa elpo.

Lūdzu, Dievs, dari tā, lai viņa vēl ir dzīva.

Alises acis lēnām pierada pie mirgojošās gaismas. Mazliet pagrie­zusi galvu, viņa ieraudzīja Odriku turpat, kur pirmīt. Viņš vēl arvien bija piesiets ar virvi pie zemē iestiprināta dzelzs riņķa. Baltie mati vei­doja oreolu ap galvu. Viņš bija nekustīgs kā akmenī kalts kapa piemi­neklis.

Kā sajutis Alises skatienu, viņš atbildēja uz to un pasmaidīja.

Uz mirkli aizmirsusi, ka Odriks droši vien dusmojas par solījuma neturēšanu, par to, ka viņa atskrējusi uz šejieni, Alise vāri uzsmaidīja viņam.

Ir tieši tā, kā teikusi Sīļa.

Tad viņa uztvēra kādu pārmaiņu. Aplūkoja Odrika rokas uz balto drānu fona.

Nav gredzena.

- Sila ir te, - viņa nočukstēja. - Jums bija taisnība.

Viņš viegli, piekrītoši pamāja.

- Mums kaut kas jādara, - Alise čukstēja.

Odriks tikko manāmi papurināja galvu un pievērsa acis kambara tālākajam galam. Alise sekoja viņa skatienam.

-Vils! - viņa neticīgi izdvesa. Krūtīs uzbangoja atvieglojums un vēl arī kas cits, kam tūdaļ pievienojās žēlums. Vila mati bija sakaltuši asinīs, viena acs aizpampuši, seja un rokas nobrāztas.

Bet viņš ir šeit. Pie manis.

Dzirdot viņas balsi, Vils pavēra plakstus un ieskatījās pustumsā. Ieraugot un pazīstot Alisi, saplaisājušās lūpās pavīdēja smaids.

Mirkli abi cieši raudzījās viens otram acīs.

Mon cdr. Mana mīla. Šī atskārsme deva viņai spēku.

Skumjās vēja gaudas ejā pastiprinājās, tām tagad pievienojās balsu murdoņa. Vienmuļa skandēšana, ne gluži dziesma. Alise netika gudra, no kurienes tā nāk. Alā atbalsojās savādi pazīstamu vārdu un teikumu fragmenti, līdz gaisu piesātināja to skaņa: montanhas, kalni; noblesa, dižciltība; libres, grāmatas; graal, Grāls. Alisei uzmācās reibonis no šiem vārdiem, kas dimdēja galvā līdzīgi katedrāles zvaniem.

Brīdī, kad viņai šķita, ka vairāk nespēs izturēt, skandēšana apklusa. Melodija izdzisa, atstādama tikai atmiņas.

Saspriegtajā klusumā ierunājās viena balss. Sievietes balss, skaidra un noteikta.

Laiku sākumā Ēģiptes zemē Noslēpumu kungs Deva vārdus un rakstus.

Alise novērsās no Vila un pagriezās uz balss pusi. No ēnām aiz altāra gluži kā parādība iznāca Marī Sesila. Viņa nostājās labirinta priekšā, un zaļās acis, ietonētas ar melnu un zeltu, lampas gaismā iezaigojās kā smaragdi. Piķa melni vizēja mati, ko saturēja zelta stīpa ar briljantiem uz pieres. Slaidos, kailos delmus rotāja pieskaņoti vīta metāla amuleti.

Rokās Marī Sesila turēja trīs grāmatas, saliktas citu uz citas. Viņa sakārtoja tās rindā uz altāra līdzās vienkāršai māla bļodiņai. Kad viņa pastiepa roku, lai pārvietotu eļļas lampu, Alise gandrīz neapzināti pamanīja, ka uz kreisā īkšķa viņai ir Odrika gredzens.

Tur tas izskatās nevietā.

Alise iegrima dziļi pagātnē, kuru neatcerējās. Pergamentam vaja­dzēja būt sausam un trauslam kā vīstošai koka lapai rudenī. Taču viņa teju vai juta pirkstos ādas saitītes, mīkstas un lokanas, lai gan tām, tik daudzus gadus nelietotām, vajadzētu būt sažuvušām. Likās, šīs atmiņas ir ierakstītas viņai kaulos un asinīs. Viņa atcerējās, kā vizuļojuši vāki, gaismā mainot nokrāsu.

Tad viņa ieraudzīja mazītiņu zelta biķeri, ne lielāku par desmit- pensu monētu, kas, līdzīgi dārgakmenim, laistījās uz biezā krēmkrāsas pergamenta. Nākamās lapas klāja smalki izzīmētu rakstu zīmju rin­diņas. Alise dzirdēja pustumsā runājam Marī Sesilu un reizē redzēja sarkanos, zilos, dzeltenos un zeltainos burtus. Zāļu grāmata.

Prātā virmoja divdimensionāli tēli, dzīvnieki un putni. Alise spēja iztēloties pergamenta loksni, biezāku par pārējām lapām, bet citādu - caurspīdīgu, dzeltenu. Tas bija papiruss ar skaidri saredzamām lapu šķiedrām. To klāja tādi paši simboli kā grāmatas sākumā, tikai tagad starp tiem ievijās sīciņi augu zīmējumi, cipari un mērījumi.

Viņa sāka domāt par otro grāmatu, Skaitļu grāmatu. Pirmajā lapā biķera vietā bija attēlots pats labirints. Alise neapzināti pārlaida acis kambarim, šoreiz redzēdama to ar citām acīm, pārbaudīdama formas un proporcijas.

Viņa pievērsās altārim. Atmiņas par trešo grāmatu bija visskaidrā­kās. Pirmajā lapā zeltīts mirdzēja ankh - seno ēģiptiešu dzīvības sim­bols, tagad pazīstams visai pasaulei. Starp Vārdu grāmatas koka vākiem, apvilktiem ar ādu, bija tukšas lapas - kā balta sardze, kas glabā grāma­tas centrā paslēpto papirusu. Hieroglifi bija blīvi un nepieejami. Visu lapu no augšas līdz apakšai klāja simbolu rindas. Nekādu krāsu lāsumu, nekādu norādījumu, kur beidzas viens teikums un sākas nākamais.

Sajās zīmēs bija paslēpti maģiskie vārdi.

Alise atvēra acis un juta, ka uz viņu skatās Odriks.

Abi pārmija sapratnes pilnu mirkli. Vārdi atgriezās viņas atmiņā, klusu slīdēdami laukā no pieputējušiem prāta nostūrīšiem. Alise uz sekundes daļu atstāja savu ķermeni un noraudzījās uz notiekošo no augšas.

Pirms astoņiem simtiem gadu šos vārdus bija izrunājusi Alaīsa. Un Odriks bija tos dzirdējis.

Patiesība darīs mūs brīvus.

Nekas nebija mainījies, taču Alise pēkšņi vairs nebaidījās.

Viņas uzmanību piesaistīja kāda skaņa pie altāra. Klusums izbei­dzās, strauji atgriezās tagadnes pasaule. Un tai līdzi bailes.

Marī Sesila pacēla māla bļodiņu, tik mazu, ka tā ietilpa viņas saujās. Zem trauka atradās nazis ar nespodru, nodilušu asmeni. Viņa izstiepa garās, baltās rokas virs galvas.

- Dintrar! - viņa iesaucās. Ienāc.

No ejas tumsas iznira Fransuā Batists. Viņa skatiens slīdēja apkārt kā starmetis, pieskārās Odrikam, Alisei, tad apstājās pie Vila. Alise ierau­dzīja triumfu Fransuā Batista sejā un saprata, ka Viļu ir piekāvis viņš.

Šoreiz es tev neļaušu darīt viņam pāri.

Fransuā Batista skatiens slīdēja tālāk. Pārsteigts vai atvieglots pakavējās pie trim grāmatām uz altāra un tad pievērsās mātes sejai.

Par spīti attālumam, Alise juta spriedzi, kas valdīja starp abiem.

Marī Sesilas sejā pazibēja smaids, kad viņa nokāpa no altāra paaugstinājuma, rokās turēdama nazi un bļodiņu. Eļļas lampas gaismā viņas tērps vizēja kā austs no mēnesstariem. Caur degošās eļļas smago smārdu Alise juta gaisā virmojam viņas smalko parfīmu.

Sakustējās arī Fransuā Batists. Viņš nokāpa pa pakāpieniem un nostājās aiz muguras Viļam.

Marī Sesila palika stāvam viņa priekšā un kaut ko pačukstēja Viļam, pārāk klusu, lai Alise sadzirdētu. Fransuā Batista sejā vēl vīdēja smaids, taču vaibsti kļuva ļauni, kad viņš pieliecās un pacēla Vila sasie­tās rokas pretī Marī Sesilai.

Alise sarāvās, kad Marī Sesila ar nazi iegrieza Viļam apakšdelmā starp elkoni un plaukstu. Vils saviebās, Alise redzēja pārbīli viņa acīs, tomēr viņš neizdvesa ne skaņas.

Marī Sesila pacēla bļodiņu, savākdama tajā piecas asins lāses.

To pašu viņa atkārtoja ar Odriku un tad pienāca pie Alises. Marī Sesilas sejā jautās gaidpilns satraukums. Asmens smaile slīdēja pa Alises balto delmu, pa rētas līniju. Precīzi kā ķirurgs, kas rīkojas ar skalpeli, Marī Sesila lēnām iedūra naža smaili ādā, līdz vecā brūce atvērās.

Alisi pārsteidza sāpes, ne asas, drīzāk smeldzošas. Sākumā uzvilnīja siltums, pēc tam viņu strauji pārņēma aukstums, miesa notirpa. Kā noburta viņa skatījās uz asins lāsēm, kas cita pēc citas pilēja trauciņā, dīvaini blāvā šķidrumā.

Tad tas bija galā. Fransuā Batists palaida viņu vaļā un sekoja mātei pie altāra. Marī Sesila atkārtoja šo pašu procedūru ar savu dēlu, tad nostājās starp altāri un labirintu.

Novietojusi trauciņu altāra centrā, viņa iegrieza delmā pati sev un noraudzījās, kā asiņu strūkliņa rit lejup pa roku.

Asiņu sajaukšana.

Alisei cauri izšāvās izpratnes zibsnis. Grāls piederēja visām ticībām un nepiederēja nevienai. Kristieši, ebreji, musulmaņi. Pieci sargātāji, izraudzīti pēc rakstura un darbiem, nevis pēc asinīm. Visi bija vienlī­dzīgi.

Alise vēroja, kā Marī Sesila pasniedzas un izņem kaut ko no katras grāmatas. Trešo izņemto priekšmetu viņa pacēla gaisā. Papīra lapu. Nē, ne papīru, bet gan papirusu. Kad Marī Sesila tuvināja to lampai, skaidri iezīmējās niedru saaudums. Simbols bija skaidrs.

Ankh, dzīvības simbols.

Marī Sesila pielika trauciņu pie lūpām un dzēra. Kad tas bija tukšs, viņa ar abām rokām novietoja to atpakaļ, pārlaida skatienu kambarim un pievērsās Odrikam. Alisei šķita, ka Marī Sesila ar šo skatienu met izaicinājumu, lai Odriks viņu aptur.

Tagad viņa novilka no īkšķa gredzenu un pagriezās pret akmens labirintu. Lampas liesmiņai līpinoties, ēnām dejojot pa sienām, Alise akmens grebumā ieraudzīja divus tēlus, kurus agrāk nebija pama­nījusi.

Labirinta aprisēs skaidri iezīmējās ankh veidola ēna un kausa kon­tūras.

Alise izdzirda asu klikšķi, kā atslēgai pagriežoties slēdzenē. Mirkli šķita, ka nenotiek nekas. Tad klints dziļumā atskanēja duna, akmenim veļoties pret akmeni.

Marī Sesila atkāpās. Alise redzēja, ka labirinta centrā ir atvēries iedobums, mazliet lielāks par grāmatu izmēru. Niša.

Prātā piepeši atausa vārdi un frāzes, Odrika skaidrojumi un pašas atradumi.

Labirinta centrā ir apgaismība, centrā ir izpratne. Alise atcerējās kristiešu svētceļniekus, kas Šartras katedrāles jomā mēro Chemin de Jerusulem, iedami pa labirinta koncentriskajiem apļiem un meklēdami apgaismību.

Šeit, Grāla labirintā, gaisma - burtiski - bija visa centrā.

Marī Sesila paņēma lampu no altāra un iekāra to nišā. Tur tā precīzi iederējās. Liesma tūdaļ iedegās spožāk, kambarī kļuva pilnīgi gaišs.

No vienas grāmatas izņemto papirusu viņa ievietoja spraugā nišas priekšā, daļēji aizsedzot lampu, un ala satumsa atkal.

Marī Sesila strauji pagriezās un pievērsās Odrikam, viņas vārdi pārtrauca hipnozei līdzīgo klusumu.

-Jūs teicāt, ka es kaut ko redzēšu! - viņa iesaucās.

Odrika dzintarkrāsas acis sastapa viņas skatienu. Alise klusībā lūdzās, kaut jel viņš klusētu, taču zināja, ka viņš neklusēs. Neizprotamu iemeslu dēļ Odriks bija apņēmies ļaut, lai ceremonija rit savu gaitu.

- īstā maģiskā formula atklājas tikai tad, ja visi trīs papirusi ir uzlikti cits citam virsū. Tikai tad gaismas un ēnu saspēlē atklāsies vārdi, kuri jāizrunā, nevis vārdi, kas jānoklusē.

Alise drebēja. Aukstums bija viņā pašā, it kā miesas siltums pama­zām aizplūstu prom; viņa to apzinājās un tomēr nespēja valdīt trīsas. Marī Sesila grozīja pirkstos trīs pergamentus.

- Kādā secībā?

- Atsvabiniet mani, - Odriks rāmi, klusi sacīja. - Atsvabiniet un tad nostājieties kambara centrā. Es parādīšu.

Mirkli vilcinājusies, viņa pamāja Fransuā Batistam.

- Dari, ko tev liek! - viņa uzsauca.

Fransuā Batists klusēdams pārgrieza virvi, ar ko Odriks bija piesiets pie riņķa grīdā, un atkāpās.

Marī Sesila pasniedzās atpakaļ un paņēma nazi.

- Ja jūs kaut ko izstrādāsiet, - Marī Sesila teica, rādīdama uz Alisi, kamēr Odriks lēnām nāca pār kambari, - es viņu nogalināšu. Sapra­tāt? Vai nogalinās viņš. - Tas attiecās uz Fransuā Batistu, kurš stāvēja līdzās Viļam.

- Sapratu.

Odriks aši paskatījās uz Sīļu, kas nekustīgi gulēja uz grīdas, un piepeši iečukstējās šaubu māktā tonī: - Vai man ir taisnība? Grāls taču nenāks pie viņas?

Kaut gan Odriks skatījās uz Alisi, viņa atskārta, ka šis jautājums domāts kādai citai. Kādai, ar kuru kopā Odriks reiz jau pieredzējis šo visu.

Un Alise atskārta arī, ka zina atbildi. Nešaubīgi. Viņa pasmaidīja, un vairāk iedrošinājuma Odrikam nevajadzēja.

- Nenāks, - viņa klusu pačukstēja.

- Ko jūs gaidāt? - uzkliedza Marī Sesila.

Odriks devās uz priekšu.

-Jāpaņem katrs no trim papirusiem, - viņš sacīja, - un jānoliek pie uguns.

- Tad izdariet to!

Alise vēroja, kā viņš paņem trīs caurspīdīgās lapas, sakārto un rūpīgi novieto pie nišas. Liesma, kas tajā dega, mirkli aptumšojās un šķita dziestam. Alā kļuva pavisam tumšs.

Kad acis pierada pie biezās krēslas, Alise redzēja, ka gaismas un tumsas rakstā, kas atveido labirinta aprises, palikuši saskatāmi tikai daži hieroglifi. Visi liekie vārdi bija aizplīvuroti. "Di ankh djet…" Tas skaidri skanēja viņai prātā. - Di ankh djet, - viņa pateica skaļi un tur­pināja teikumu līdz galam, tulkodama senos vārdus.

- Laiku sākumā Ēģiptes zemē noslēpumu kungs deva vārdus un rakstus. Deva dzīvi.

Marī Sesila strauji pagriezās pret Alisi. Metās viņai klāt un satvēra viņu aiz delma.

-Jūs izlasījāt vārdus! Kā jūs zināt, ko tie nozīmē?

- Es nezinu. Nezinu.

Alise pūlējās izrauties, bet Marī Sesila rāva viņu arvien tuvāk naža smailei, tik tuvu, ka Alise saskatīja brūnus traipus uz nodilušā asmens. Viņa aizvēra acis un atkārtoja teikumu:

- Di ankh djet…

Likās, viss notiek vienlaikus.

Odriks metās virsū Marī Sesilai.

- Maman!

Vils izmantoja Fransuā Batista neuzmanību, atvēzēja kāju un iespēra viņam pa krustiem. Puisis zaudēja līdzsvaru, krita, aiz pārstei­guma nospieda pistoles sprūdu un izšāva alas griestos. Šāviens šaurajā telpā nodārdēja apdullinoši skaļi. Alise dzirdēja, ka lode ietriecas kalna klintī un rikošetā sitas pret sienām.

Marī Sesila pacēla roku pie deniņiem. Starp pirkstiem sūcās asinis. Mirkli grīļojusies, viņa saļima zemē.

- Maman.' - Fransuā Batists jau bija pietrūcies kājās un skrēja pie viņas. Pistole aizslīdēja pa grīdu uz altāra pusi.

Odriks paķēra Marī Sesilas nazi, ar pārsteidzošu spēku pārgrieza Vila pinekļus un iespieda nazi viņam rokā.

- Atbrīvojiet Alisi.

Neklausīdamies viņā, Vils metās pār kambari uz turieni, kur ceļos tupēja Fransuā Batists, apskāvis Marī Sesilu.

-Non, Maman. Ne t'en vas pas. Ecoute-moi, Maman, reveille-toi!'

Sagrābis puisi aiz jakas pleciem, Vils trieca viņa galvu pret akmens grīdu. Tad pieskrēja pie Alises un sāka griezt pušu virvi.

- Vai viņa ir mirusi?

- Nezinu.

-Un…

Vils steigšus noskūpstīja Alisi uz lūpām, tad norāva virvi viņai no plaukstu locītavām.

' Nē, māt, neaizej. Klausies manī, māt, mosties! (Franču vai.)

- Fransuā Batists būs bezsamaņā pietiekami ilgi, lai mēs pagūtu tikt ārā, - viņš sacīja.

- Parūpējies par Sīļu, Vil. - Alise rādīja turp. - Es palīdzēšu Odrikam.

Vils pacēla Sīļu uz rokām un devās uz ejas pusi. Alise pieskrēja pie Odrika.

- Grāmatas! - viņa sauca. - Tas jāpaņem, iekams viņi atžilbst.

Odriks stāvēja un noraudzījās uz nekustīgi gulošo Marī Sesilu un

viņas dēlu.

- Odrik, ātri! Mums jātiek ārā no šejienes!

- Nebija pareizi iejaukt tajā visā jūs, - Odriks klusi ierunājās. - Man tik ļoti gribējās zināt, izpildīt reiz dotu un neizpildītu solījumu, ka aizmirsās visi citi apsvērumi. Es rīkojos savtīgi. Pārāk daudz domāju par sevi.

Odriks uzlika plaukstu uz vienas no grāmatām.

-Jūs jautājāt, kāpēc Alaīsa to neiznīcināja. Tāpēc, ka es viņai to neļāvu. Mēs izstrādājām plānu, kā apmānīt Oriānu. Tieši tādēļ arī atgriezāmies kambarī. Nāves un upurēšanās aplis turpinājās. Ja ne tas, tad varbūt…

Viņš piegāja pie Alises, kura centās izvilkt papirusus no altāra spraugas.

- To viņa nebūtu vēlējusies. Zaudēts pārāk daudz dzīvību.

- Odrik, - Alise izmisusi teica, - par to mēs varēsim parunāt vēlāk. Tagad vajag iznest tās ārā no alas. Tieši to jūs gaidījāt, Odrik! Iespēju atkal apvienot Triloģiju. Mēs nevaram atstāt grāmatas viņai.

- Es joprojām nezinu, - Odriks sacīja, balss bija pieklususi līdz čukstam, - kas ar viņu notika beigās.

Eļļa lampā bija gandrīz izdegusi, tomēr alā kļuva mazlietiņ gaišāks, kad Alise izvilka ārā pirmo, otro un visbeidzot trešo papirusu.

- Rokā ir! - viņa sacīja. Paķēra no altāra grāmatas un iedeva tās Odrikam. - Ņemiet! Nāciet!

Gandrīz vai vilkdama Odriku sev līdzi, Alise taustījās caur kambara tumsu uz ejas pusi. Abi paklupa pār iedobi, kurā bija atrasti skeleti, un te pēkšņi tumsā viņiem aiz muguras atskanēja skaļš dārds, sakustējās akmeņi un viens pēc otra nodunēja vēl divi apslāpēti būkšķi.

Alise pieplaka pie zemes. Šoreiz tie bija nevis šāvieni, bet gan pavi­sam citādi trokšņi. Dārdoņa dziļi zemē.

Asinis iebrāzās adrenalīns. Viņa izmisīgi rāpās uz priekšu, turē­dama papirusus zobos un cerēdama, ka Odriks viņai seko. Tērps pinās pa kājām un traucēja. Roka asiņoja, uz tās nevarēja balstīties, tomēr Alisei izdevās tikt līdz kāpņu pakājei.

Aiz muguras viņa dzirdēja dārdus, bet nedrīkstēja atskatīties. Pirksti pieskārās augšējā pakāpienā iekaltajiem burtiem, un šajā mirklī atskanēja balss:

- Nekustieties. Citādi es viņu nošaušu.

Alise sastinga.

Ta nevar būt viņa. Viņai trāpīja lode. Es redzēju viņu pakrītam.

- Pagriezieties. Lēnām.

Alise gausi uzslējās kājās. Pie altāra grīļodamās stāvēja Marī Sesila. Tērps bija notašķīts ar asinīm, diadēma nokritusi, mati izspūruši ap seju. Rokā viņa turēja Fransuā Batista pistoli. Ta bija notēmēta uz Odriku.

- Lēnām nāciet pie manis, doktore Tannere.

Alise juta, ka zeme līgojas. Juta vibrāciju, kas pārņēma kājas, dzir­dēja zemes dzīlēs dobju dunu, kas pastiprinājās ar katru mirkli.

Pēkšņi to šķita saklausījusi arī Marī Sesila. Viņas sejā pavīdēja apjukums. Kambari satricināja vēl viens dārds. Šoreiz nepalika šaubu, ka tā ir eksplozija. Caur alu izbrāzās salta gaisa pūsma. Lampa Marī Sesilai aiz muguras iedrebējās, akmens labirintu pāršķēla plaisa, tas sāka drupt.

Alise metās atpakaļ pie Odrika. Pamats zem kājām lūza, šķīda akmeņi un mūžsena zeme. No visām pusēm uz galvas bira šķembas, un Alise lēca pār plaisām, kas vērās vaļā viņai visapkārt.

- Dodiet tos man! - kliedza Marī Sesila, pavērsdama ieroci pret Alisi. - Vai jūs tiešām domājat, ka ļaušu viņai tos pievākt?

Viņas vārdus aprija klinšu un akmeņu dārdi, iebrūkot kambarim.

Odriks piecēlās kājās un pirmo reizi ierunājās:

- Viņai? Nē, ne jau Alisei.

Marī Sesila apcirtās apkārt, lai redzētu, uz ko Odriks lūkojas.

Un iekliedzās.

Tumsā Alise kaut ko saskatīja. Mirdzumu, baltu mirdzumu, līdzīgu sejai. Marī Sesila, šausmu pārņemta, atkal notēmēja uz Alisi. Mirkli vilcinājusies, nospieda gaili. Ar šo vilcināšanos pietika, lai starp abām nostātos Odriks.

Likās, viss risinās kā palēninātā filmā.

Alise iekliedzās. Odriks saļima ceļos. Šāviena spēks atsvieda Marī Sesilu atpakaļ, un viņa zaudēja līdzsvaru. Ar rokām izmisīgi tverot tukšu gaisu, viņa iegāzās milzīgā plaisā, kas bija atvērusies zemē.

Odriks noslīga guļus, no brūces krūtīs plūda asinis. Seja bija balta kā papīrs, zem plānās ādas Alise saskatīja zilus asinsvadus.

- Mums jātiek ārā! - viņa sauca. - Varbūt būs vēl viens sprādziens! Te viss var iebrukt kuru katru mirkli!

Viņš pasmaidīja. - Viss ir beidzies, Alise. A la perfin. Grāls ir nosar­gājis savus noslēpumus tāpat kā agrāk. Nav ļāvis viņai iegūt to, pēc kā viņa kāro.

Alise purināja galvu. - Nē, Odrik, ala bija mīnēta. Un šeit var būt vēl kāds spridzeklis. Mums jātiek ārā.

- Vairāk nebūs, - viņš teica bez mazākajām šaubām. - Ta bija pagātnes atbalss.

Alise redzēja, ka runāšana sagādā viņam sāpes, un pieliecās tuvāk. Odrikam krūtīs skanēja klusa gārdzoņa, elpa bija sekla un vāja. Alise mēģināja apturēt asiņošanu, bet redzēja, ka tas ir bezcerīgi.

- Es gribēju zināt, kā viņa pavadījusi savus pēdējos mirkļus. Vai saprotat? Es nespēju viņu glābt. Viņa bija ieslēgta alā, es tur nevarēju iekļūt. - Odriks ieelsās sāpēs. Krampjaini ievilka elpu.

- Bet šoreiz…

Beidzot Alise pieņēma to, ko instinktīvi zināja kopš ierašanās Los Seresā, kad bija ieraudzījusi Odriku stāvam mūra namiņa durvīs, kalnu ielokā.

Šis ir viņa dzīvesstāsts. Šīs ir viņa atmiņas.

Viņa atcerējās dzimtas koku, darinātu ar tik lielu mīlestību un rūpību.

- Saijē, - viņa sacīja. - Jūs esat Saijē.

Mirkli dzintarkrāsas acis uzplaiksnīja dzīvība. Dziestošajā sejā atplauka bezgalīgs prieks.

- Kad atmodos, man blakus bija Bertrāna. Kāds bija apsedzis mūs ar apmetņiem, lai nesalstam, un…

- Gijems, - Alise teica, zinādama, ka tā ir patiesība.

- Skanēja briesmīgi dārdi. Redzēju, kā sabrūk klints dzega virs alas ieejas. Lielais akmens nogāzās zemē, šķīstot oļiem, šķembām un zemēm, un iesprostoja viņu tur iekšā. Es nevarēju tikt pie viņas, - Saijē sacīja drebošā balsī. - Pie viņiem.

Tad piepeši iestājās pilnīgs klusums.

- Es nezināju, - viņš ar mokām turpināja. - Biju apsolījis Alaīsai: ja ar viņu kaut kas notiks, es gādāšu, lai Vārdu grāmata ir drošībā, bet es nezināju. Nezināju, vai grāmata ir pie Oriānas, nezināju, kur ir Oriāna pati. - Balss pārvērtās čukstā. - Nezināju neko.

- Tatad atrastie līķi bija Gijems un Alaīsa, - Alise sacīja apstipri­nādama, nevis jautādama.

Saijē pamāja. - Oriānas līķi mēs uzgājām mazliet tālāk nogāzē. Grāmatas pie viņas nebija. Un tikai tad es sapratu.

- Viņi nomira kopā, glābdami grāmatu. Alaīsa gribēja, lai jūs palie­kat dzīvs, Saijē. Lai dzīvojat un rūpējaties par Bertrānu - savu meitu visās nozīmēs, atskaitot vienu.

Viņš pasmaidīja. - Es zināju, ka jūs sapratīsiet. - Vārdi pārslīdēja pār lūpām kā nopūta. - Pārāk ilgi esmu dzīvojis bez viņas. Man viņas ir pietrūcis katru mīļu dienu. Katru dienu esmu vēlējies, kaut jel nebūtu nolādēts, nebūtu spiests dzīvot, kamēr visi, kas man dārgi, noveco un mirst. Alaīsa, Bertrāna…

Viņš apklusa. Alisei aiz bēdām sāpēja sirds.

-Jums vairs nav jājūtas vainīgam, Saijē. Tagad, kad zināt, kā tas notika, jums vajag sev piedot.

Alise juta, ka viņš attālinās.

Runā ar viņu. Neļauj viņam aizmigt.

- Bija pareģots, - Saijē ierunājās atkal, - ka Pays d'Oc mūsu laikos piedzims cilvēks, kuram liktenis lēmis kļūt par liecinieku traģēdijai, kas piemeklējusi šīs zemes. Tapat kā citi pirms manis - kā Ābrahāms, Metuzāls, Harifs - es to nevēlējos. Taču samierinājos.

Saijē tvēra pēc elpas. Alise pievirzījās vēl tuvāk un nolika viņa galvu sev klēpī. - Kad? Pastāstiet.

- Alaīsa izsauca Grālu. Šeit. Šajā pašā kambarī. Man bija divdes­mit pieci gadi. Biju atgriezies Los Seresā, ticēdams, ka mana dzīve mainīsies. Ticēju, ka man izdosies savaldzināt Alaīsu un ka viņa mani iemīlēs.

- Viņa jūs mīlēja, - Alise ar pārliecību sacīja.

- Harifs iemācīja viņai saprast seno ēģiptiešu valodu, - Saijē smai­dot turpināja. - Liekas, daļiņa šo zināšanu vēl dzīvo jūsos. Izmantojot prasmes, ko bija iemācījis Harifs, un Alaīsas zināšanas par pergamen­tiem, mēs atnācām uz šejieni. Kad klāt bija īstais brīdis, Alaīsa zināja, ko sacīt, - tāpat kā jūs. Grāls darbojās caur viņu.

- Kā… - Alise sastomījās. - Kas notika?

- Atceros, kā manai ādai samtaini pieskārās gaisa pūsma, mirgoja sveces, tumsā vijās skaistas balsis. Likās, vārdi plūst viņai pār lūpām, iekams viņa tos izrunājusi. Alaīsa stāvēja pie altāra, Harifs viņai blakus.

- Noteikti klāt bija vēl citi.

-Jā, bet… tas jums liksies dīvaini, taču viņus es tikpat kā neat­ceros. Redzēju vienīgi Alaīsu. Viņas koncentrēto seju, vieglo rieviņu starp sarauktajām uzacīm. Mati plūda viņai pār muguru kā ūdenskri­tums. Es redzēju tikai viņu, apzinājos tikai viņu. Alaīsa satvēra rokās kausu un izrunāja vārdus. Viņas acis iepletās apgaismības mirklī. Viņa sniedza kausu man, un es dzēru.

Saijē plaksti strauji trīsēja kā tauriņa spārni.

- Ja jau dzīve jums bija tāda nasta, kāpēc jūs turpinājāt dzīvot bez viņas?

- Perque? - viņš pārsteigts atkārtoja. - Kāpēc? Tāpēc, ka tā gribēja Alaīsa. Man bija jādzīvo, lai pastāstītu, kas noticis ar šo zemju ļau­dīm šeit, šajos kalnos un līdzenumos. Lai gādātu, ka viņu dzīvesstāsts neaiziet pazušanā. Tads ir Grāla mērķis. Palīdzēt tiem, kas sniedz lie­cību. Vēsturi raksta uzvarētāji, meļi, stiprākie, apņēmīgākie. Patiesība visbiežāk ir atrodama klusēšanā, klusajās vietās.

Alise pamāja. - Jūs to paveicāt, Saijē. Jūs panācāt, lai izskan pa­tiesība.

- Gijems de Tidelā sarakstīja frančiem viltotu hroniku par krusta karu pret mums. La Chanson de la Croisade, tā viņš to nosauca. Pēc viņa nāves kāds anonīms dzejnieks, Pa^s d'Oc atbalstītājs, pabeidza šo darbu. La Canso. Mūsu stāstu.

Par spīti visam, Alise pasmaidīja.

- Los mots vivents, - Saijē čukstēja. Dzīvie vārdi. - Tas bija sākums. Es zvērēju Alaīsai, ka runāšu patiesību, rakstīšu patiesību, lai nākamās paaudzes zinātu par šausmām, kas reiz plosījušās šajās zemēs. Lai tās netiktu aizmirstas.

Alise palocīja galvu.

- Harifs saprata. Vientuļo taku viņš bija mērojis pirms manis. Apceļojis pasauli, redzējis, kā vārdi tiek sagrozīti, salauzīti un pārvērsti par meliem. Arī viņš dzīvoja, lai liecinātu. - Saijē ievilka elpu. - Viņš nodzīvoja tikai mazliet ilgāk par Alaīsu un nomira vairāk nekā astoņ­simt gadu vecs. Šeit, Los Seresā, mums ar Bertrānu klātesot.

- Bet kur jūs dzīvojāt visus šos gadus? Kā jūs dzīvojāt?

- Vēroju, kā pavasara zaļumu nomaina vasaras zelts, kā rudens kaparu nomaina ziemas baltums. Esmu sēdējis un gaidījis izdziestam blāzmu, vēl un vēlreiz sev jautādams - kādēļ? Kā es būtu rīkojies, ja zinātu, kā tas būs - dzīvot tādā vientulībā, būt par vienīgo liecinieku bezgalīgajam piedzimšanas, dzīves un nāves aplim? Šo garo mūžu es esmu pavadījis ar tukšumu sirdī, gadu gaitā šis tukšums ir gājis pla­šumā, līdz kļuvis lielāks par manu sirdi.

- Viņa jūs mīlēja, Saijē, - Alise liegi sacīja. - Ne tā, kā jūs mīlējāt viņu, tomēr patiesi un dziļi.

Pār Saijē seju bija nolaidies miers. - Es vertat. Tagad es to zinu.

- Ja vien…

Viņam atkal uzbruka klepus lēkme. Šoreiz mutes kaktiņos parādī­jās asiņu pūslīši. Alise tos noslaucīja ar sava tērpa malu.

Saijē pūlējās paslieties sēdus. - Esmu to visu uzrakstījis jums, Alise. Savu testamentu. Tas jūs gaida Los Seresā. Alaīsas mājā, kurā mēs dzīvojām un kuru es tagad atdodu jums.

Tālumā iegaudojās sirēnas, pāršķeldamas kalna kluso nakti.

- Viņi tūdaļ būs klāt, - Alise teica, valdīdama bēdas. - Es sacīju, ka viņi ieradīsies. Turieties. Lūdzu, nepadodieties.

Saijē papurināja galvu. - Viss ir galā. Mans ceļojums beidzies. Jūsē­jais tikko sākas.

Alise atglauda viņam no sejas sirmos matus.

- Es neesmu viņa. Es neesmu Alaīsa.

Saijē izdvesa garu, klusu nopūtu. - Zinu. Taču viņa dzīvo jūsos… un jūs viņā. - Balss izdzisa. Alise redzēja, cik viņam grūti runāt. - Žēl, ka mums nebija lemts ilgāk pabūt kopā, Alise. Tomēr mēs satikāmies, pavadījām kopā šīs stundas. Tas ir vairāk, nekā biju cerējis.

Saijē apklusa. No sejas un rokām pagaisa pēdējais sārtums, līdz tās kļuva pilnīgi baltas.

Alisei prātā ienāca lūgšana no senseniem laikiem.

- Payre sant, Dieu dreyturier dels bons esperits. - Reiz tik pazīstamie vārdi viegli nāca viņai pār lūpām. - Svētais Tevs, īstenais labo garu Dievs, dod mums zināt, ko zini Tu, un mīlēt, ko mīli Tu.

Valdīdama asaras, Alise turēja Saijē savās rokās, kamēr viņa elpa kļuva arvien vieglāka un klusāka. Un beidzot aprima pavisam.