Labirints

16. nodala

Pulkstenis bija vienpadsmit, kad alise sasniedza Tulūzas nomali. Pārāk nogurusi, lai brauktu tālāk līdz Karkasonai, viņa nolēma doties uz pilsētas centru un atrast vietu, kur pārnakšņot.

Ceļojums bija aizzibējis vienā mirklī. Pa galvu malās juceklīgas ainas - skeleti un duncis tiem blakus; baltā seja, kas rēgojās pretī nedzīvajā, pelēkajā gaismā; līķis uz bruģa pie Fuā baznīcas. Vai puisis tiešām bija miris?

Un labirints. Beigās Alise ikreiz atgriezās pie labirinta. Viņa pār­meta sev, ka tā ir paranoja, ka tam nav nekāda sakara ar viņu. Tu vienkārši atradies nepareizajā vietā nepareizajā laikā. Bet, lai cik reižu Alise to atkārtotu, viņa nespēja tam noticēt.

Nometusi kurpes, viņa neizģērbusies izstiepās gultā. Istabā viss bija lēts. Anonīma plastmasa un kokšķiedras plātnes, pelēkas flīzes un mākslīga koksne. Palagi, pārmērīgi iecietināti, skrāpēja ādu kā papīrs.

Alise izņēma no mugursomas Bushmills pudeli. Tajā vēl bija palikusi pāris pirkstu tiesa. Kaklā pēkšņi savilkās kamols. Šo īru viskija pārpalikumu viņa bija taupījusi pēdējam vakaram arheologu nometnē. Viņa vēlreiz mēģināja sazvanīt Sīļu, taču nesekmīgi. Valdīdama aizkaitinājumu, atstāja Šīlai vēl vienu ziņu. Kaut jel Sīļa izbeigtu spēlēt spēlītes!

Alise iemeta mutē pāris pretsāpju tablešu, uzdzēra virsū viskiju, iekāpa gultā un nodzēsa gaismu. Viņa jutās pārguruši, bet nekādi nespēja iekārtoties ērti. Galva pulsēja, plaukstas locītava bija karsta un pietūkuši, brūce elkonī neciešami smeldza. Tik stipri kā vēl nekad.

Istabā bija smacīgi un karsti. Brīdi grozījusies no vieniem sāniem uz otriem, noklausījusies, kā zvani ieskandina pusnakti un tad pirmo

stundu, Alise piecēlās, lai atvērtu logu un ielaistu svaigu gaisu. Tas nelīdzēja. Domu juceklis nerimās. Viņa centās domāt par baltām smil­tīm un dzidriem, ziliem ūdeņiem, Kārību liedagiem un Havaju saulrie­tiem, taču prāts spītīgi atgriezās pie pelēkā klintsakmens un pie vēsā pazemes gaisa tur, kalnā.

Bija bail aizmigt. Ja nu sapnis atkal atgriežas?

Stundas vilkās gliemeža gaitā. Mute Alisei bija izkaltusi, sirds vis­kija ietekmē lēkāja. Tikai tad, kad pa apdilušo aizkaru spraugām ieza­gās bāla ausma, prāts beidzot padevās.

Šoreiz sapnis bija cits.

Viņa sēdēja zirga mugurā un jāja pa sniegu. Zirga tumšbrūnā zie­mas spalva bija bieza un spīdīga, baltajās krēpēs un astē iepītas sar­kanas lentītes. Viņa bija saposusies medībām - savā labākajā apmetnī ar vāverādas apmalēm un kapuci, līdz elkoņiem garos ādas cimdos ar caunādas oderi.

Viņai līdzās dūkana zirga mugurā jāja vīrietis ar gariem brūniem matiem, kas sniedzās līdz pleciem; dūkanis bija lielāks, spēcīgāks par viņas zirgu, ar melnām krēpēm un asti. Vīrietis nemitīgi raustīja pavadu, valdīdams rikšotāju. Zilais samta apmetnis plandīja vējā. Alise pama­nīja dunci viņam pie jostas. Ap kaklu viņam karājās sudraba ķēde ar vienu vienīgu zaļu akmeni, kas lēkāja uz krūtīm zirga soļu ritmā.

Vīrietis ik pa brīdim paraudzījās uz Alisi, un viņa sejā vīdēja īpaš­nieka lepnums. Abus vienoja kāda cieša un intīma saikne. Alise miegā sakustējās un pasmaidīja.

Kaut kur tālāk spirgtajā decembra gaisā asi un spalgi atskanēja medību rags, vēstīdams, ka suņi tikuši uz pēdām vilkam. Viņa zināja, ka ir decembris, īpašs mēnesis. Viņa zināja, ka jūtas laimīga.

Tad gaisma mainījās.

Tagad viņa vienatnē atradās nepazīstamā meža daļā. Koki bija garāki un blīvāk saauguši, kailie zari - melni un mezglaini kā miroņa pirksti pret baltajām sniega debesīm. Kaut kur Alisei aiz muguras, neredzami un draudīgi, tuvojās suņi, gaidāmo asiņu uzbu­dināti.

Viņa bija ne vairs medniece, bet gan medījums.

Mežā atbalsojās tūkstoš pakavu dārdi, dunēdami arvien tuvāk. Nu viņa saklausīja mednieku klaigas. Tie sakliedzās valodā, kuru viņa nepazina, toties skaidri zināja, ka tie meklē viņu.

Alises zirgs paklupa. Viņa izlidoja no segliem un nokrita uz cietās, saltās zemes. Plecā nokrakšķēja kauls un iedzēla svilinošas sāpes. Viņa šausmās paskatījās lejup. Sausa koka šķēpele, sasalusi cieta kā bultas uzgalis, bija izdūrusies cauri piedurknei un ietriekusies delmā.

Ar nejūtīgiem pirkstiem Alise izmisusi raustīja šķēpeli, līdz izdevās izvilkt to ārā; skaudrās sāpēs viņa aizmiedza acis. Tūdaļ sāka tecēt asinis, taču tāpēc vien nedrīkstēja palikt uz vietas.

Aizspiedusi brūci ar apmetņa stērbeli, Alise uzslējās kājās un sprau­cās uz priekšu caur kailajiem zariem un ledū sasalušajiem brikšņiem. Trauslie žagari lūza zem kājām, ledainais gaiss knieba vaigos un lika acīm asarot.

Zvanoņa ausīs kļuva arvien skaļāka, arvien uzstājīgāka, un Alisei uzmācās ģībonis. Viņa jutās bezmiesiska, gluži kā rēgs.

Pēkšņi mežs pagaisa un Alise attapās uz klints malas. Tālāk nebija kur iet. Soli tālāk gaidīja bezdibenis, aizaudzis ar kokiem. Priekšā, cik vien tālu sniedzās skats, pletās kalni ar sniegotām smailēm. Tie bija tik tuvu, ka likās ar roku sasniedzami.

Alise miegā nemierīgi sagrozījās.

Kaut jel es pamostos. Lūdzu.

Viņa centās pamosties, bet nespēja. Sapnis pārāk cieši turēja viņu savās cilpās.

Viņai aiz muguras no koku aizsega izjoņoja suņi, riedami, ņurdē­dami. To elpa virmoja gaisā, zobi kņadzēja, no purniem šķīda siekalas un asinis. Mijkrēslī spoži spīgoja mednieku šķēpu smailes. Viņu acis bija pilnas naida un uzbudinājuma. Alise dzirdēja viņus sačukstamies, ņirgājamies, zobojamies par viņu.

"Heretuļue, hereticļue."'

Šajā sekundes daļā tika pieņemts lēmums. Ja bija pienācis viņas laiks, mirt, tad tikai ne no šādu cilvēku rokām. Alise izpleta rokas un lēca, atdodama savu augumu gaisam.

' Ķecere. (Franču vai.)

Pasaule acumirklī apklusa.

Laiks zaudēja jebkuru nozīmi, kamēr viņa krita lēni un liegi, zaļa­jiem svārkiem plandot gaisā. Nu viņa aptvēra, ka pie muguras kaut kas ir piesprausts - auduma gabals zvaigznes formā. Nē, nevis zvaigzne, bet gan krusts. Dzeltens krusts. Ruuelle. Kamēr nepazīstamais vārds pazibēja prātā un izzuda atkal, krusts atira un aizlidoja prom kā lapa, kas rudenī atraisās no koka.

Zeme netuvojās. Alisei vairs nebija bail. Jo, kad sapņa tēli sāka drupt un gaist, zemapziņa saprata to, ko nespēja saprast apziņa. Ta, kas krita, nebija viņa, Alise. Ta bija kāda cita.

Un tas bija nevis sapnis, bet gan atmiņas. Sen, sen dzīvotas dzīves fragments.