Labirints

9. NODAĻA

Alaīsa stāvēja savā istaba pie loga, gaidīdama atgriežamies Gijemu. Debesis pār Karkasonu bija tumši, samtaini zilas un slīga pār zemi kā mīksta mantija. Sausais vakara ziemeļvējš - Cers - liegi vēsmoja lejup no kalniem, šalkodams koku lapotnēs un Odas krasta nied­rēs, solīdams atnest svaigāku gaisu.

Sanmikelā un Sanvisānsā mirdzēja gaismas punktiņi. Citadeles bruģētās ielas bija pilnas ar ļaudīm, kas ēda un dzēra, stāstīja stāstus un dziedāja dziesmas par mīlu, drosmi un zaudējumu. Ap stūri aiz galvenā laukuma vēl liesmoja uguns kalēja ēzē.

Gaidīt. Vienmēr gaidīt.

Alaīsa bija norīvējusi zobus ar zālītēm, lai tie būtu baltāki, un iešu­vusi sava tērpa apkaklē mazu maisiņu ar neaizmirstulēm - smaržas labad. Kambarī tvanēja degošas lavandas saldais aromāts.

Koncils bija beidzies pirms laba brīža, un Alaīsa bija gaidījusi, ka Gijems atnāks vai vismaz atsūtīs kādu ziņu. No pagalma kā dūmu strūkliņas pie viņas atplūda sarunu driskas. Viņa pamanīja pār pagalmu steidzamies māsas Oriānas vīru Zeanu Kongostu. Uz smēdi mērķtiecīgi un žigli devās septiņi vai astoņi pils chevaliers ar saviem ēcujers. Brīdi agrāk viņa bija redzējusi savu tēvu rājam kādu puišeli, kas bija slaistī­jies ap kapelu.

No Gijema ne vēsts.

Alaīsa nopūtās, aizkaitināta par to, ka kvern kambarī bez kādas jēgas. Novērsusies no loga, viņa dīki aizstaigāja līdz galdam, krēslam, atkal atpakaļ, nemierīgie pirksti meklēja ko darāmu. Viņa apstājās

pie stellēm un stingi raudzījās uz mazo gobelēnu, ko darināja kundzei Anjēzei; gobelēnā ieaudās sarežģīts bestiārijs - garastaini putni, meža zvēri, kas rāpjas augšup pa pils mūri. Parasti, kad laika apstākļi vai saimniecības pienākumi piespieda Alaīsu palikt telpās, viņa rada mie­rinājumu šajā smalkajā darbā.

Šovakar viņa nespēja pieķerties nekam. Atspoles neskartas gulēja uz stellēm, Saijē dāvinātie dzīpari tām līdzās pat nebija izsaiņoti. Zāles, ko viņa pirmīt pagatavojusi no zirdzenes un tauksaknes, bija sapildī­tas trauciņos ar rūpīgi uzrakstītu nosaukumu un sarindotas uz koka plaukta visvēsākajā un tumšākajā kambara daļā. Koka dēlīti viņa bija grozījusi un pētījusi līdz nelabumam, pirksti tik daudz reižu bija izse­kojuši labirinta rakstam, ka sūrstēja. Gaidīt, gaidīt.

- Es totjorn lo meteis, - viņa nomurmināja. Vienmēr tā pati vecā dziesma.

Alaīsa piegāja pie spoguļa un paraudzījās savā atspulgā. Pretī lūkojās maza, nopietna sirdsveida sejiņa ar gudrām brūnām acīm un bāliem vaigiem, ne skaista, ne neglīta. Alaīsa sakārtoja kleitas kakla izgriezumu, kā bija redzējusi darām citas meitenes, lai izskatītos glītāk. Varbūt, ja piešūtu kādu mežģīņu gabaliņu…

Spējš klauvējiens pie durvīm pārtrauca viņas domas.

Perfin. Beidzot. - Esmu te! - viņa iesaucās.

Durvis atvērās. Viņas smaids izdzisa.

- Fransuā?

- Intendants Peletjē aicina jūs pie sevis, kundze.

- Šajā stundā?

Fransuā neveikli mīņājās uz sliekšņa.

- Viņš gaida jūs savā kambarī. Manuprāt, ir jāpasteidzas, Alaīsa.

Viņa uzmeta Fransuā skatienu, pārsteigta, ka sulainis nosaucis viņu

vārdā. Ta viņam vēl nekad nebija misējies. - Vai kaut kas noticis? - viņa jautāja. - Vai tēvs nejūtas labi?

Fransuā sastomījās. - Viņš ir ļoti… noraizējies, kundze. Viņš prie­cātos, ja jūs ierastos nekavējoties.

Alaīsa nopūtās. - Laikam jau visu dienu es palieku notikumiem iepakaļ.

Sulainis izskatījās samulsis. - Kundze?

- Nē, nekas, Fransua. Šovakar vienkārši esmu sliktā omā. Pats par sevi saprotams, ka izpildīšu tēva vēlēšanos. Vai iesim?

Pils dzīvojamās daļas pretējā galā Oriāna savā istabā sēdēja gultā, pavilkuši zem sevis garās, slaidās kājas.

Zaļās acis bija pa pusei pievērtas kā kaķei. Ar pašapmierinātu smaidu sejā viņa ļāva, lai ķemme slīd caur garajām, melnajām cirtām. Laiku pa laikam ķemmes kaula zobi vieglītēm skāra ādu - kā smalks, slēpts mājiens.

- Tas ir ļoti… nomierinoši, - viņa teica.

Viņai aiz muguras stāvēja vīrietis. Viņš bija līdz viduklim kails, āda starp lāpstiņām tikko manāmi vizēja sviedros. - Nomierinoši, kun­dze? - viņš valšķīgi jautāja. - Tas gluži nebija mans nolūks.

Oriāna juta viņa silto elpu sev uz kakla, kad viņš pieliecās, atglauda matus viņai no sejas un savija tos mezglā uz muguras.

- Jūs esat ļoti skaista, - viņš čukstēja.

Tad sāka masēt viņai plecus un skaustu, sākumā maigi, pēc tam spēcīgāk. Oriāna nolieca galvu, un veiklie pirksti sāka slīdēt pār viņas vaigu kaulu līniju, degunu, zodu, it kā vīrietis censtos rūpīgi ielāgot viņas vaibstus. Pirksti lāgiem nolaidās zemāk, skarot samtaino, balto ādu uz kakla.

Oriāna pacēla vienu viņa roku sev pie lūpām un nolaizīja pirk­stu galus. Vīrietis pieglauda viņu sev klāt. Oriāna juta karsto, spē­cīgo augumu, ar muguru sajuta pierādījumu tam, cik ļoti vīrietis viņu iekāro. Viņš pagrieza Oriānu ar seju pret sevi, ar pirkstiem pašķīra viņas lūpas, tad sāka viņu lēni skūpstīt.

Oriāna nepievērsa uzmanību soļu dimai gaitenī, līdz kāds pieklau­vēja pie durvīm.

- Oriāna! - sauca spalga, nīgra balss. - Vai tu tur esi?

- Tas ir Žeans! - viņa klusu nomurmināja, vairāk aizkaitināta nekā izbijusies par šo traucēkli, un atvēra acis. - Man likās, tu teici - viņš vēl nebūs atpakaļ.

Vīrietis raudzījās uz durvīm. — Ta man likās. Kad gāju prom, izskatījās, ka viņš kādu laiku būs aizņemts pie vikonta. Vai durvis aiz­slēgtas?

- Protams.

- Vai tas viņam neliksies dīvaini?

Oriāna paraustīja plecus. - Viņš zina, ka bez atļaujas nedrīkst nākt iekšā. Tomēr labāk paslēpies. - Viņa pamāja uz mazu alkovu aiz gobe­lēna, kas karājās aiz gultas. - Neraizējies, - viņa smaidot piebilda, pama­nījusi vīrieša sejas izteiksmi. - Tikšu no viņa vaļā pēc iespējas drīzāk.

- Kā tad tu to izdarīsi?

Oriāna apskāva viņu un pievilka sev tik tuvu klāt, ka vīrietis juta skropstu pieskārienu sejai. Un pieglaudās viņai vēl ciešāk.

- Oriāna? - Kongosts činkstēja, balss ar katru teikumu izdila arvien sīkāka. - Tūliņ pat ver vaļā durvis!

- Pagaidi, gan redzēsi, - viņa nočukstēja un pieliecās, lai noskūpstītu vīrieša krūtis, stingro vēderu, vēl mazliet zemāk. - Ta, tagad tev jāpa­zūd. Pat viņš nepaliks ārpusē mūžīgi.

Pārliecinājusies, ka mīļākais ir labi noslēpies, Oriāna uz pirkstga­liem piegāja pie durvīm, bez mazākā troksnīša pagrieza atslēgu slē­dzenē, aizskrēja atpakaļ uz gultu, sakārtoja spilvenus un atzvila tajos. Nu viņa bija gatava izklaidei.

- Oriāna!

- Virs, - viņa ērcīgi atsaucās. - Nav vajadzības celt tādu troksni. Durvis ir vaļā.

Oriāna dzirdēja neveiklu sarosīšanos, durvis atvērās un ar blīkšķi aizkrita ciet. Istabā ieklupa viņas vīrs. Viņa dzirdēja metālu noklau­dzam pret koku - Zeans nolika uz galda sveci.

- Kur tu esi? - viņš aizkaitināts noprasīja. - Un kāpēc te ir tik tumšs? Es neesmu noskaņots uz rotaļām.

Oriāna pasmaidīja. Izstiepās spilvenos, mazliet papletuši kājas, saņē­musi gludās, kailās rokas aiz galvas. Lai viņam vairs neatliek nekas, ko iztēloties.

- Es esmu šeit, vīrs.

- Durvis nebija vaļā, kad tās pagrūdu, - viņš īgni aizrādīja, vilk­dams vaļā gultas aizkarus - un tad zaudēja valodu.

- Nu, tu droši vien… negrūdi… pietiekami stipri, - viņa sacīja.

Oriāna noskatījās, kā vīra seja nobāl, tad nosarkst kā biete. Acis

izspiedās no pieres, mute palika pusvirus, un viņš blenza uz Oriānas

augstajām, kuplajām krūtīm ar tumšajiem galiņiem, uz vaļējiem ma­tiem, kas bija izklīduši pa spilvenu kā čūsku mudžeklis, uz slaidā vidukļa ieplaku, maigo vēdera izliekumu, uz raupjo, melno matiņu trīs­stūri starp ciskām.

- Kā tu uzvedies? - viņš iebrēcās. - Apsedzies tūlīt pat!

- Es biju aizmigusi, vīrs, - Oriāna atteica. - Tu mani uzmodināji.

-Es tevi uzmodināju? Ak es tevi uzmodināju, - viņš buldurēja.

- Un tu gulēji… šāda?

- Nakts ir tveicīga, Zean. Vai pati savā kambarī es nedrīkstu gulēt tā, kā gribu?

-Jebkurš būtu varējis ienākt un ieraudzīt tevi šādu. Tava māsa, istabene Ziranda. Jebkurš!

Oriāna lēnām piecēlās sēdus un izaicinoši skatījās uz vīru, virpinā- dama pirkstos matu šķipsnu. - Jebkurš? - viņa izsmējīgi noprasīja. Un vēsi paskaidroja: - Žirandu es atlaidu. Viņas pakalpojumi man vairs nav vajadzīgi.

Viņa redzēja, ka vīrs gluži izmisīgi grib novērsties, taču nespēj. Viņa sažuvušajās asinīs vienādās devās kūsāja iekāre un riebums.

- Jebkurš būtu varējis ienākt, - viņš atkārtoja, šoreiz ar mazāku pārliecību.

- Jā, droši vien. Taču neienāca. Protams, ja neņem vērā tevi, vīrs. - Oriāna pasmaidīja un šajā brīdī izskatījās kā uzbrukumam gatavs zvērs. - Un tagad, ja jau esi atnācis, varbūt pastāstīsi, kur tu biji?

- Tu zini, kur es biju, - viņš atcirta. - Koncilā.

Viņa smaidīja. - Koncilā? Šajā stundā? Koncils beidzās jau krietni pirms tumsas.

Kongosts nosarka. - Tev nepiedienas mani izprašņāt.

Oriāna piemiedza acis. - Sant-Fuā vārdā, tu nu gan esi uzpūtīgs, Zean. "Tev nepiedienas…" - Atdarinājums bija tik trāpīgs un cietsir­dīgs, ka abi vīrieši saviebās. - Labāk pastāsti, Zean, kur tu biji. Varbūt apspriedi valsts lietas? Vai varbūt biji pie mīļākās, ē, Zean? Vai kaut kur pilī tu slēp mīļāko?

- Kā tu uzdrošinies runāt ar mani šādi! Es…

- Citi vīri stāsta savām sievām, kur ir bijuši. Kāpēc tu nestāsti? Ja vien, kā jau teicu, tev nav kāds nopietns iemesls klusēt.

Tagad Kongosts jau kliedza: - Citiem vīriem būtu jāmācās turēt mēli aiz zobiem! Ta nav sieviešu darīšana!

Oriāna gultā lēnām virzījās uz viņa pusi.

- Ak tā nav sieviešu darīšana. Tiešām?

Balss bija klusa un ļauna. Kongosts apjēdza, ka sievai šī ir kaut kāda spēle, izprieca, bet neizprata tās noteikumus. Un nekad nebija izpratis.

Oriāna strauji izstiepa roku un sagrāba nodevīgo izcilni zem vīra tunikas. Gandarīta vēroja pārbīli un pārsteigumu viņa acīs un sāka slidināt sauju augšup lejup.

- Nu tad, vīrs, - viņa nicīgi sacīja, - pastāsti, ko tu uzskati par sieviešu darīšanu. Mīlestību? - Sauja sažņaudzās ciešāk. - Šo? Kā tu to sauktu - par iegribu?

Kongosts nojauta lamatas, bet jutās kā noburts un nezināja, ko sacīt, ko darīt. Pats pret savu gribu viņš pieliecās sievai tuvāk. Viņa mitrās lūpas vārstījās kā zivs mute, acis aizmiedzās. Pat ja viņš ienīda sievu, tā joprojām spēja panākt, lai vīrā - un jebkurā citā vīrietī - uzliesmo iekāre, pār kuru valda vienīgi tas, kas viņam starp kājām, nekāda lasīšana un rakstīšana tur nekrīt svarā. Oriāna viņu nicināja.

Piepeši viņa atvilka roku nost, sagaidījusi cerēto. - Ta, Zean, - viņa salti noteica. - Ja tev nav nekā, ko man sacīt, tad vari iet prom. Šeit tu man neesi vajadzīgs.

Oriāna redzēja, ka vīrā kaut kas aizlūst, it kā apziņā būtu atausušas visā mūžā pārciestās vilšanās. Pirms Oriāna apjēdza, kas notiek, Kon­gosts iecirta viņai tādu pļauku, ka viņa atkrita gultā.

Viņa pārsteigumā ieelsās.

Kongosts nekustīgi stāvēja un blenza uz savu roku, it kā tā nemaz nepiederētu viņam.

- Oriāna, es…

-Tu esi nožēlojams! - viņa uzkliedza, mutē juzdama asiņu garšu. - Es tev teicu - ej prom. Tad ej beidzot! Vācies prom no manām acīm!

Mirkli Oriānai šķita, ka viņš mēģinās atvainoties. Taču, kad vīrs pacēla skatienu, tajā kvēloja naids, nevis kauns. Viņa atviegloti uzel­poja. Viss izdosies tā, kā iecerēts.

-Tu man riebies! - Kongosts iekliedzās, kāpdamies atpakaļ no gultas. - Tu neesi labāka par dzīvnieku! Nē, tu esi vēl sliktāka par dzīvnieku, jo apzinies, ko dari! - Paķēris sievas zilo apmetni, kas mētā­jās uz grīdas, viņš iesvieda to Oriānai sejā. - Un apsedzies! Kad atgrie­zīšos, negribu atrast tevi šādu - piedāvājamies kā padauzu.

Pārliecinājusies, ka vīrs aizgājis, Oriāna atlaidās gultā un pārvilka apmetni sev pāri, mazliet satricināta, tomēr priecīga. Pirmo reizi čet­ros laulības gados šim stulbajam, gļēvajam, vārgajam vecim, ar kuru tēvs piespiedis viņu apprecēties, bija izdevies viņu pārsteigt. Protams, Oriāna tīši bija izturējusies izaicinoši, taču nebija gaidījusi, ka vīrs viņai iesitis. Un vēl tik stipri. Oriāna pārvilka ar pirkstiem pār vaigu, kas joprojām svila no pliķa. Vīrs bija gribējis nodarīt viņai sāpes. Varbūt pat paliks zīme? Tas būtu ko vērts. Tad varētu parādīt tēvam, pie kā novedis viņa lēmums.

Oriāna, rūgti iesmējusies, atvairīja šo domu. Viņa jau nebija Ala­īsa. Tēvam bija svarīga tikai Alaīsa, lai kā viņš pūlējās to slēpt. Oriāna gan pēc izskata, gan pēc dabas bija pārāk līdzīga mātei, lai būtu tēvam pa prātam. Pat ja vīrs piekautu Oriānu teju līdz nāvei, tēvs droši vien neliktos ne zinis. Nospriestu, ka viņa to pelnījusi.

Oriāna ļāva, lai greizsirdība, kuru viņa slēpa no visiem, atskai­tot Alaīsu, uz mirkli parādās viņas skaistajā, neizdibināmajā sejā, kas kalpoja par lielisku masku. Lai izlaužas aizvainojums un vilšanās par to, ka viņai nav ne varas, ne ietekmes. Kāda gan vērtība jaunībai un daiļumam, ja viņa ir saistīta ar vīrieti, kuram nav ne godkāres, ne nākotnes izredžu un kurš nekad mūžā nav pat pacēlis zobenu? Nebija godīgi, ka Alaīsai, jaunākajai māsai, ir viss, pēc kā bezcerīgi ilgojas Oriāna. Nebija godīgi, ka viņai tika liegts tas, kas pienācās pēc tiesas un taisnības.

Oriāna nežēlīgi žņaudzīja pirkstos apmetņa audumu, it kā tā būtu Alaīsas bālā, tievā roka. Neizskatīgā, izlutinātā Alaīsa, kurai atļauts viss. Oriāna sagrāba audumu vēl ciešāk, iztēlodamās, kā māsai zem ādas izplešas violets zilums.

- Nevajag par viņu tā zoboties.

Klusumu pārtrauca viņas mīļākā balss. Oriānai bija gandrīz aizmir­sies, ka viņš ir šeit.

- Kāpēc ne? - viņa attrauca. - Ta ir vienīgā izklaide, ko viņš man sagādā.

Izniris no aizkara aizsega, vīrietis ar pirkstiem pieskārās viņas vai­gam. - Vai sāp? Ir palikusi zīme.

Oriāna pasmaidīja, dzirdēdama rūpes viņa balsī. Cik maz šis cilvēks viņu pazina. Redzēja tikai to, ko vēlējās redzēt, - tādu sievieti, kādu pats iztēlojies.

- Tas nekas, - viņa atbildēja.

Sudraba ķēde, kas karājās vīrietim ap kaklu, pieskārās Oriānas ādai, kad viņš noliecās viņu noskūpstīt. Oriāna saoda vīrieša iekāri, kas virmoja gaisā. Viņa sakustējās, ļaudama zilajam audumam noslīdēt no miesas kā ūdenim. Pārvilka ar plaukstām pār viņa stilbiem, kuru āda bija bāla salīdzinājumā ar zeltaini brūno muguru, delmiem un krūtīm, tad pacēla skatienu augstāk. Un pasmaidīja. Viņš bija nogaidījies.

Oriāna nolīka uz priekšu, lai paņemtu viņu mutē, taču vīrietis noguldīja savu mīļāko atpakaļ un nometās ceļos viņai blakus.

- Kādu iepriecinājumu jūs vēlaties no manis, mana kundze? - viņš jautāja, maigi pašķirdams Oriānas kājas. - So?

Oriāna kaut ko klusi nočukstēja, mīlnieks pieliecās un noskūpstīja viņu. - Vai šo?

Viņa mute slīdēja zemāk, uz pašu slēptāko vietu. Oriānai aiztrūka elpa, kad vīrieša mēle rotaļājās uz viņas ādas, laizīja un ķircināja.

- Vai varbūt šo? - Viņas vidukli apskāva stipras rokas, cieši pievel­kot viņu klāt. Oriānas kājas apvijās ap vīrieša muguru.

- Vai varbūt visvairāk tu vēlies šo? - vīrietis jautāja, balsij saspring­stot iekārē, un dziļi iegāja viņā. Oriāna ievaidējās baudā, ar nagiem skrāpēdama viņam muguru, aicinādama viņu.

- Ak tad tavs vīrs domā, ka tu esi padauza, - viņš sacīja. - Paska­tīsimies, vai varam pierādīt, ka viņam taisnība.