Labirints

51. NODAĻA Ceturtdiena, 2005. gada 7. jūlijs

Alise pamodās dažas sekundes pirms modinātāja zvana - iekri­tusi šķērsām gultā starp izmētātiem papīriem.

Acu priekšā bija dzimtas koks līdz ar piezīmēm no Tulūzas bibliotē­kas. Viņa pavīpsnāja. Gluži kā studiju laikos, kad viņa mūždien aizmiga pie rakstāmgalda.

Bet tāpēc viņa nejutās slikti, gluži otrādi. Par spīti vakar vakarā notikušajai laupīšanai, šajā rītā viņa bija lieliskā omā. Apmierināta, pat laimīga.

Izstaipījusi rokas, Alise piecēlās, lai atvērtu slēģus un logu. Debe­sīs vīdēja palsas gaismas strēles un lēzeni, balti mākonīši. Citadeles nogāzes atradās ēnā, zālē pie mūriem vizuļoja rīta rasa. Debesis virs torņiem pletās zilas kā zīda audums. Pār jumtiem kā sacenzdamies dziedāja cīruļi un svilpoja paceplīši. Visur bija manāmas negaisa pēdas. Pie žogiem sadzītas drazas, viesnīcas sētā izmētātas izmirku­šas kartona kārbas, autostāvvietā ap laternu stabiem apvijušās slapjas avīzes.

Alisi nepatīkami satrauca doma par to, ka jāatstāj Karkasona, it kā šī aizbraukšana būtu pārsteidzīga. Taču vajadzēja rīkoties, un Sartra bija vienīgā vieta, kur meklēt Šīlu.

Diena bija lieliski piemērota ceļojumam.

Kravādama papīrus, viņa nosprieda, ka rīkojas prātīgi. Negribējās sēdēt kā upurim un gaidīt, kad atgriezīsies pagājušā vakara iebrucēji.

Meitenei reģistratūrā viņa paskaidroja, ka uz dienu izbrauc no pil­sētas, un lūdza paturēt istabu viņai.

- Madame, jūs gaida kāda sieviete, - reģistratore sacīja, norādī­dama uz atpūtas telpu. - Jau grasījos jums zvanīt.

- Ak tā? - Alise pagriezās. - Vai viņa sacīja, kādā sakarā?

Reģistratore papurināja galvu.

- Labi. Paldies.

- Un šorīt jums pienāca šī, - meitene piebilda, sniegdama vēstuli. Alise uzmeta acis pasta zīmogam. Fuā, ar vakardienas datumu. Rok­rakstu viņa nepazina. Jau grasījās vērt aploksni vaļā, kad šurp nāca viņas viešņa.

- Doktore Tannere? - sieviete jautāja. Viņa šķita nervozējam.

Alise ielika vēstuli jakas kabatā. - Jā?

- Man jums jānodod ziņa no Odrika Bajāra. Viņš vēlas zināt, vai jūs varētu satikties ar viņu - kapsētā.

Sieviete likās pazīstama, lai gan Alise neatcerējās, kur būtu viņu sastapusi.

- Vai mēs kādreiz esam redzējušās? - viņa jautāja.

Viešņa vilcinājās. Tad strauji nobēra: - Pie Daniela Delagarda. Notaires.[

Alise vēlreiz ielūkojās viņai sejā. Neatcerējās, ka vakar būtu viņu manījusi, taču - juristu birojā bija grozījies daudz ļaužu.

- Mesjē Bajārs gaida jūs pie Žiro un Bio dzimtas kapa.

- Tiešām? Un kāpēc viņš nenāca šurp pats?

- Man tagad jāiet.

Sieviete pagriezās un nozuda, atstādama Alisi pilnīgi apjukušu. Viņa paskatījās un reģistratori, bet tā tikai paraustīja plecus.

Alise ielūkojās pulkstenī. Vajadzēja braukt prom, ceļš bija garš. Tomēr - desmit minūtes neko neizšķirs.

- A demain, - viņa sacīja reģistratorei, kas jau bija atgriezusies pie darāmajiem darbiem.

Atstājusi mugursomu automašīnā, Alise mazliet saērcināta steidzās pār ielu uz kapsētu.

' Notariātā. (Franču vai.)

Gaisotne mainījās tajā mirklī, kad viņa iegāja pa augstajiem metāla vārtiem. Mostošās Citadeles rīta rosību nomainīja klusums.

Pa labi slējās zema, balsināta ēka. Pie tās uz āķiem karājās melnu un zaļu plastmasas lejkannu rinda. Ieskatījusies pa logu, Alise pama­nīja uz krēsla atzveltnes uzmestu vecu jaku un uz galda atvērtu avīzi, it kā to kāds tikko būtu lasījis.

Sekodama Karenas Flerī norādījumiem, Alise diezgan viegli atrada Žiro un Bio dzimtas kapu. Lielais, zemais kapakmens atradās centrālās alejas galā, un uz to noraudzījās akmens eņģelis ar izplestām rokām un sakļautiem spārniem.

Viņa paskatījās apkārt. No Bajāra ne vēsts.

Alise pārvilka ar pirkstiem pa kapakmeni. Seit atdusējās gandrīz visi Žannas Žiro tuvinieki, bet par pašu Žannu Alise zināja vienīgi to, ka viņa uzturējusi saikni starp Odriku Bajāru un Greisu. Tikai tagad, pētīdama akmenī iekaltos dzimtas locekļu vārdus, Alise atskārta: cik dīvaini, ka atdusas vieta viņas tantei izraudzīta šeit.

Viņas uzmanību piesaistīja solu troksnis vienā no perpendikulāra­jām alejām. Viņa paraudzījās apkārt, cerēdama ieraudzīt, ka šurp nāk pavecais vīrs, kas redzēts fotogrāfijā.

- Doktore Tannere?

Vīrieši bija divi - abi vieglos vasaras uzvalkos, tumšiem matiem, ar saulesbrillēm uz acīm. -Jā?

Augumā mazakais paradīja viņai žetonu.

- Policija. Mēs gribam uzdot jums dažus jautājumus.

Alisei pakrūtē savilkās mezgls. - Kādā sakarībā?

- Tas neprasīs daudz laika, Madame.

- Es vēlētos redzēt personas apliecību.

No krūškabatas viņš izņēma vizītkarti. Alisei nebija ne jausmas, vai tā ir īsta vai viltota. Toties revolveris makstī zem žaketes izskatījās gana īsts. Viņas pulss sāka joņot.

Alise, izlikdamās pētām kartīti, pārlaida acis kapsētai. Neviena cil­vēka. Uz visām pusēm aizstiepās tukšas alejas.

- Par ko ir runa? - viņa jautāja, pūlēdamās apvaldīt balsi.

- Esiet tik laipna, nāciet mums līdzi.

Gaišā dieiras laikā viņi neko nevar nodarīt.

Pārāk vēlu Alisei atausa, kāpēc sieviete, kas atnesusi ziņu, ir šķitusi pazīstama. Viņa bija līdzīga vīrietim, ko Alise pagājušā vakarā bija īsu mirkli redzējusi savā istabā. Tam vīrietim.

Ar acs maliņu Alise pamanīja betona pakāpienus, kas veda lejup, uz kapsētas jaunāko daļu. Tas galā bija vārti.

Svešinieks saņēma viņu aiz delma. - Maintenant', doktore Tan…

Alise metās uz priekšu kā sprintere no starta līnijas, pārsteigdama abus nesagatavotus. Viņi reaģēja pārāk lēni. Atskanēja sauciens, bet viņa jau bija lejā pa kāpnēm un izskrēja pa vārtiem uz Chemin des Anglais.

Automašīna, kas brauca augšup pakalnā, strauji nobremzēja. Alise neapstājās. Pārlēca pār ļodzīgu koka žodziņu, joņoja cauri vīnogulāju rindām, klupdama grambās. Viņa juta, ka vīrieši dzenas pakaļ un nāk arvien tuvāk. Ausīs dunēja asinis, kāju muskuļi nospriegojās kā kla­vieru stīgas, taču viņa nepalēnināja gaitu.

Lauka galā bija blīvs stiepļu žogs, pārāk augsts, lai varētu pārlēkt pāri. Panikā paskatījusies apkārt, Alise ieraudzīja spraugu tālākajā stūri. Viņa pieplaka pie zemes un sāka līst uz priekšu, juzdama, kā plaukstās un ceļgalos duras asi akmeņi. Viņa palīda zem stieplēm, bet daži vaļīgi gali ieķērās jakā, notverdami viņu kā mušu zirnekļa tīklā. Ar pārcilvēcisku spēku viņa izrāvās, atstādama uz stieples zila džinsu auduma skrandu.

Viņa atradās milzīgā dārzā, kur rindojās bambusa treliņi, gar kuriem augšup vijās baklažānu, cukini un kāršu pupu stīgas; tās veidoja labu aizsegu. Noliekusi galvu, Alise līkumoja pa dārzu uz šķūnīšu pusi. Kad viņa nogriezās ap stūri, pretī izlēca liels mastifs, piesiets smagā metāla ķēdē, un ņēmās nikni riet, zibot draudīgiem zobiem. Apslāpējusi klie­dzienu, Alise atsprāga atpakaļ.

Dārzniecības galvenie vārti veda uz lielu, rosīgu ielu pakalna pakājē. Tikusi uz ietves, viņa atļāvās atskatīties. Viss tukšs un kluss. Viņi vairs nesekoja.

Atspiedusies ar plaukstām pret ceļgaliem, Alise nolīka uz priekšu, elsdama aiz pārpūles un atvieglojuma, gaidīdama, kad beigs trīcēt rokas un kājas. Prāts jau atkal darbojās skaidri.

Ko tu tagad iesāksi? Tie abi ies uz viesnīcu un gaidīs tur. Atgriezties nevar. Iebāzusi roku kabatā, Alise atvieglota konstatēja, ka bēgšanas panikā nav pazaudējusi auto atslēgas. Un mašīnā zem priekšējā sēdekļa bija pabāzta mugursoma.

Vajag piezvanīt Nubelam.

Iztēlē Alise jau redzēja lapiņu ar Nubela telefona numuru kopā ar visām citām mantām savā mugursomā zem sēdekļa. Viņa nopurināja zemes no drēbēm. Džinsi bija netīri, uz viena ceļgala saplēsti. Atlika vienīgi iet uz automašīnu un lūgt Dievu, lai tur negaida vajātāji.

Viņa steigšus soļoja pa rue Barbarcane, noliekdama galvu ikreiz, kad garām brauca kāda mašīna. Aiz baznīcas, meklēdama īsāko ceļu, nogriezās pa labi mazā ieliņā - rue de la Gaffe.

Kas viņus atsūtījis?

Alise steidzās uz priekšu, turēdamās ēnās. Bija grūti pateikt, kur beidzas viena māja un sākas nākamā. Pēkšņi viņai iekņudējās pakausis. Viņa apstājās un paskatījās pa labi, uz skaistu, dzeltenu māju, pārlieci­nāta, ka tās durvīs kāds stāv un raugās šurp. Taču durvis bija ciet, logu slēģi aizvērti. Mirkli vilcinājusies, Alise gāja tālāk.

Varbūt nebraukt uz Sartru?

Taču pierādījums, ka briesmas ir reālas, nevis tikai iztēles auglis, vēl vairāk nostiprināja viņas apņēmību. Domādama par notikušo, viņa arvien skaidrāk saprata, ka aiz tā stāv Otiē. Viņš domāja, ka Alise ir nozagusi gredzenu. Un par visu vari centās to atgūt.

Piezvani Nubelam.

Un atkal viņa ignorēja pati savu padomu. Pagaidām inspektors nebija paveicis neko. Viens policists gājis bojā, Sila pazudusi. Labāk paļauties tikai uz sevi.

Alise tuvojās pakāpieniem, kas savienoja rue Trivalle ar autostāv­vietas galu. Ja jau tie gaida, tad, visdrīzāk, pie stāvvietas ieejas.

Kāpnes bija kraujas, no šīs puses stāvvietu norobežoja augsts mūris, tāpēc viņa nevarēja ieskatīties laukumā, toties no augšas pavērās lie­lisks skats uz viņu. Ja vajātāji jau ir tur, viņa to uzzinās tikai tad, kad būs jau par vēlu.

Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot.

Dziļi ievilkusi elpu, Alise uzskrēja augšā pa kāpnēm, kājām deva spēku adrenalīns, kas brāzmoja asinīs. Augšā viņa apstājās un parau­dzījās apkārt. Laukumā stāvēja daži autobusi un automašīnas, bet cil­vēku tikpat kā nebija.

Viņas auto atradās turpat, kur atstāts. Alise pieliekusies izlīkumoja caur mašīnu rindām. Rokām drebot, apsēdās pie stūres. Joprojām šķita, ka tūdaļ parādīsies tie abi. Ausīs vēl skanēja viņu saucieni. Tiklīdz tikusi mašīnā, Alise nobloķēja durvis un pagrieza aizdedzes atslēgu.

Acis šaudījās uz visām pusēm, rokas žņaudza stūri tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti; Alise nogaidīja, līdz no laukuma brauca ārā treileris un stāvvietas uzraugs pacēla barjeru. Tad viņa nospieda gāzes pedāli, un mašīna negantā ātrumā joņoja pa asfaltu taisnā ceļā uz vārtiem. Uzraugs iekliedzās un palēca nost, bet Alise nelikās par viņu ne zinis.

Viņa brauca tālāk.