Labirints

23. NODAĻA Karkasona

JL si pēc pulksten desmitiem vīrietis, pazīstams ar vārdu Odriks Bajārs, iznāca no Karkasonas dzelzceļa stacijas un devās uz pilsētu. Viņš bija slaida auguma un gaišajā uzvalkā izskatījās cienīgs, pat vec­modīgs. Viņš soļoja ātri, tievajos pirkstos gluži kā zizli turēdams garu koka spieķi. Acis no spilgtās saules pasargāja vasaras platmale.

Kārno laukuma baltās akmens plātnes mirdzēja saulē. Tas bija kas jauns. Bija restaurēta deviņpadsmitā gadsimta brīnišķīgā strūklaka, tās ūdens zaigoja tīrs un dzidrs. Laukumu izraibināja ietves kafejnīcu krā­sainie krēsli un galdiņi. Bajārs paskatījās uz Bar Felix pusi un pasmai­dīja, ieraudzīdams pazīstamās, izbalējušās markīzes zem liepām. Vismaz kaut kas bija palicis nemainīgs.

Viņš izgāja no ieliņu mudžekļa, un tur jau tā bija. Lo Ciutat. Cita­dele. Kā allaž, Bajāra sirdī uzbangoja sajūta, ka viņš ir atgriezies mājās, kaut arī šī vairs nebija tā vieta, ko viņš pazinis.

Pont Vieux aizšķērsoja dekoratīva barjera, apturot satiksmi. Reiz bija laiki, kad gājējam vajadzēja piespiesties pie mūra, lai izvairītos no treileru, furgonu, smago mašīnu un motociklu straumes, kas plūda pār šauro tiltu. Akmeņus sarētoja gadu desmitiem ilga piesārņojuma atstā­tās brūces. Tagad tilta margas bija gludas. Varbūt pat pārāk gludas. Taču laikazoba apgrauztais akmens Jēzus vēl aizvien karājās pie sava krusta kā lupatu lelle, ap tilta vidu iezīmēdams robežu starp Bastide Sant-Louis un nocietināto vecpilsētu.

Izņēmis no krūškabatas dzeltenu mutautu, Bajārs noslaucīja seju un pieri zem cepures malas. Upes krasti dziļi lejā lekni zaļoja, starp kokiem un krūmiem vijās smilškrāsas celiņi. Ziemeļu krastā, rūpīgi koptās dobēs starp plašiem zālieniem, ziedēja lielas, eksotiskas puķes. Koku paēnā uz čuguna soliņiem sēdēja labi ģērbušās dāmas, raudzījās pār upi un tērzēja, viņu mazie sunīši pacietīgi elšāja saimniecēm blakus vai mēģināja iekampt papēdī kādam no retajiem veselības skrējējiem, kas rikšoja garām.

Pont Vieux veda taisni uz Quartier de la Trivalle, kas no vienmuļas priekšpilsētas bija pārtapis par viduslaiku Citadeles vārtiem. Gar iet­vēm vienmērīgos atstatumos bija uzstādīti melni čuguna režģi, lai tur neviens neatstātu automašīnas. Puķu kastēs kuploja ugunīgi oranžas, violetas un tumšsarkanas atraitnītes, viļņodamas lejup kā meitenes mati. Uz ietves pie kafejnīcām vizēja hromēti galdiņi un krēsli, veco, ikdienišķo ielas laternu vietā bija stājušās skaisti izvītas kapara lampas. Pat vecās dzelzs un plastmasas notekcaurules, kas laida cauri ūdeni un čīkstēja stiprā lietū un tveicē, bija nomainītas pret slaikām pulēta metāla caurulēm, kam galu rotāja dusmīga zivs galva.

Boulangerie un alimentation gēnērale' vēl bija savā vietā, tāpat kā Hotel du Pont Vieux, toties boucherie[39] tagad pārdeva senlietas, un mer- cerie[40] bija pārvērsta par Jaunā laikmeta impēriju, kur tirgoja kristālus, taro kārtis un grāmatas par garīgo apgaismību.

Cik gadu pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bija šeit? Jau sajucis skaits.

Bajārs nogriezās pa labi, rue de la Gaffe, un arī tur ieraudzīja moderno uzlabojumu pazīmes. Ieliņa bija šaura, drīzāk pat tikai eja starp namiem; platumā tur pietiktu vietas vienai vienīgai automašīnai. Uz stūra atradās mākslas galerija - La Maison du Chevalier[41] - ar diviem augstiem spraišļu logiem, ko sargāja metāla restes, līdzīgas nolaižamam vārtu režģim Holivudas filmās par viduslaikiem. Gar mūri rindojās seši apgleznoti koka vairogi, uz durvīm bija dzelzs riņķis, pie kura reiz sieti zirgi, bet tagad apmeklētāji tur piesēja savus suņus.

Vairākas durvis bija svaigi krāsotas. Bajārs pamanīja keramikas plāksnītes ar māju numuriem, ar zilām un dzeltenām apmalēm un sīku ziediņu vītnēm pa vidu. Lāgiem kāds tūrists, apkrāvies ar kartēm un ūdens pudelēm, apstājās un stomīgā franču valodā paprasīja ceļu uz Citadeli, bet kopumā te valdīja liels miers.

Žanna Žiro dzīvoja mazā namiņā, aiz kura sākās zālainas nogāzes, kas krauji veda augšup līdz pat viduslaiku aizsargvalnim. Šajā ielas galā bija mazāk restaurētu ēku. Dažas bija pussagruvušās vai aiznaglotas ar dēļiem. Kāds vecs pāris sēdēja pie vienas no mājām krēslos, iznestos no virtuves. Bajārs garāmejot pacēla cepuri un sveicināja. Dažus Žan- nas kaimiņus viņš pazina pēc izskata; gadu gadiem viņi apmainījās ar šādiem sveicieniem.

Žanna sēdēja ēnā pie savas mājiņās ārdurvīm, gaidīdama viņu iero­damies. Akurāta un lietišķa kā vienmēr, ģērbusies vienkāršā blūzē ar garām piedurknēm un taisnos, tumšos svārkos. Mati sasprausti mezglā uz skausta. Viņa joprojām izskatījās pēc skolotājas, kaut gan bija aiz­gājusi pensijā jau pirms divdesmit gadiem. Visus šos gadus, kopš abi bija pazīstami, Bajārs nekad nebija redzējis viņu citādu kā vien nevai­nojami un atturīgi saposušos.

Odriks pasmaidīja, atcerēdamies, cik ziņkārīga viņa bijusi sākumā, mūždien uzdevusi jautājumus. Kur viņš dzīvojot? Ko sadarot tajos gara­jos mēnešos, kad abi netiekas? Uz kurieni viņš tagad braukšot?

Viņš ceļojot, Bajārs bija atbildējis. Pētot un vācot materiālus savām grāmatām, apciemojot draugus. Kādus draugus, viņa bija jautājusi.

Studiju biedrus, jaunības draugus. Viņš bija izstāstījis par savu drau­dzību ar Greisu.

Pēc kāda laika viņš izpauda arī, ka ir dzimis kādā Pireneju ciemā netālu no Monsegūras. Bet vairāk nestāstīja par sevi tikpat kā neko, un, gadu desmitiem ritot, Žanna bija mitējusies taujāt.

Žanna bija rūpīga, ar intuīciju apveltīta pētniece, čakla, apzinīga, bez liekas jūtelības, un tās bija lieliskas īpašības. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā viņa bija palīdzējusi Bajāram darbā pie katras viņa grāmatas, sevišķi pēdējās, nepabeigtās; tā bija kādas kataru ģimenes biogrāfija trīspadsmitā gadsimta Karkasonā.

Žannai tas nozīmēja detektīva darbu. Odrikam tas bija mīlestības darbs.

Ieraudzījusi viņu nākam, Žanna pacēla roku. - Odrik. - Viņa pa­smaidīja. - Sen gan neesi redzēts.

Viņš saņēma Žannas rokas savējās. - Bonjorn.

Viņa soli atkāpās un nopētīja Bajāru no galvas līdz kājām. - Tu labi izskaties.

- Te tanben, - viņš atbildēja. Tu tāpat.

- Ātri esi ticis līdz šejienei.

Viņš pamāja ar galvu. - Vilciens pienāca precīzi laikā.

Žanna tēloja sašutumu. - Tu taču nebūsi nācis no stacijas kājām?

- Nav jau tik tālu. - Viņš pasmaidīja. - Atzīstos, gribējās redzēt, kā mainījusies Karkasona, kopš biju šeit pēdējo reizi.

Bajārs viņai nopakaļ iegāja vēsajā mājiņā. Brūnās un bēšās flīzes, kas klāja grīdu un sienas, piešķīra visam drūmu, senlaicīgu izskatu.

Istabas vidū stāvēja ovāls galdiņš, no dzeltenzilās vaskadrānas apakšas rēgojās apbružātas koka kājas. Stūrī atradās rakstāmgalds ar vecmo­dīgu rakstāmmašīnu, stiklotas durvis turpat blakus veda uz mazu terasi.

Žanna iznāca no pieliekamā, nesdama paplāti, uz kuras bija krūze ar ūdeni, trauciņš ar ledu, šķīvis ar kraukšķīgiem, piparotiem cepu­miem, bļodiņa ar zaļām olīvām un apakštase - kauliņiem. Piesardzīgi nolikusi paplāti uz galda, viņa pasniedzās pie šaurās koka dzegas, kura plecu augstumā apjoza visu istabu. Viņas roka sameklēja pudeli Guig- iiolet - rūgtā ķiršu liķiera; Bajārs zināja, ka to Žanna glabā vienīgi viņa retajiem apciemojumiem.

Ledus gabaliņiem šķindot pret glāzes malām, uz tiem lija spilgti sar­kanais liķieris. Brīdi abi sēdēja, draudzīgi klusēdami, kā daudzas reizes sēdējuši senāk. No Citadeles atlidoja pa kādam tūrisma ceļvežu teksta fragmentam dažādās valodās; atkal kāda tūristu grupa bija apmetuši loku ap nocietinājumu mūriem.

Odriks klusu nolika glāzi uz galda. - Ta, - viņš ierunājās. - Pastāsti man, kas noticis.

Žanna pievilka krēslu tuvāk galdam. - Mans mazdēls Ivs, kā tu zini, strādā Arjēžas departamenta Police Judiciaire, kas atrodas Fuā. Vakar viņu izsauca uz arheoloģisko izrakumu vietu Sabartē kalnos netālu no Sularakas augstienes, kur bija atrasti divi skeleti. Ivs brīnījās, ka viņa priekšniecība uzlūko šo atradumu kā iespējamu slepkavības vietu, lai gan bijis pilnīgi skaidrs, ka skeleti tur atradušies ļoti sen. - Viņa mirkli klusēja. - Ivs, protams, pats neizvaicāja sievieti, kas uzgājusi skele­tus, taču bija klāt. Ivs šo to zina par darbu, ko veicu, palīdzēdama tev, - katrā gadījumā zina pietiekami, lai saprastu, ka šīs alas atrašana var mūs interesēt.

Odriks ievilka elpu. Tik daudzus gadus viņš bija centies iztēloties, kā jutīsies šajā brīdī. Nekad nebija zaudējis ticību tam, ka beidzot pie­nāks laiks, kad viņš uzzinās patiesību par tām pēdējām stundām.

Ritēja gadu desmiti. Viņš vēroja, kā gadalaiki met savu nebeidzamo loku; pavasara zaļums iekusa vasaras zeltā, rudens mirdzošā krāsu palete pagaisa ziemas askētiskajā baltumā; un atkal pienāca pavasaris, atkausēdams kalnu strautus.

Joprojām nebija pienākusi nekāda ziņa. E ara? Un tagad?

- Vai Ivs pats iegāja alā? - viņš jautāja. Žanna pamāja ar galvu.

- Ko viņš redzēja?

- Tur bija altāris. Klintī aiz tā iegrebts labirinta simbols.

- Un līķi? Kur bija tie?

- Kapā. Vispār - tikai tādā seklā ieplakā pie altāra. Starp skeletiem atradās daži priekšmeti, bet tur bija pārāk daudz ļaužu, lai Ivs varētu pieiet tuvāk un paskatīties rūpīgāk.

- Cik to bija?

- Divi. Divi skeleti.

- Bet tas… - Viņš aprāvās. - Nekas, Žanna. Lūdzu, stāsti tālāk.

- Zem… zem tiem viņš atrada šo.

Žanna pastūma pār galdu kādu sīku priekšmetu.

Odriks nekustējās. Pēc tik ilga laika baidījās tam pieskarties.

- Vakar vēlu pēcpusdienā Ivs piezvanīja no Fuā pasta kantora. Savienojums bija slikts, grūti sadzirdēt, bet viņš teica, ka esot paņēmis gredzenu, jo neuzticējies cilvēkiem, kas to meklējuši. Viņš izklausījās nobažījies. - Žanna ieturēja pauzi. - Nē, viņš izklausījās izbijies, Odrik. Nekas nenotiekot tā, kā pienākas. Parastās procedūras netiekot ievē­rotas, izrakumu vietā esot visādi ļaudis, kuriem tur nebūtu jāatrodas. Viņš runāja čukstus, it kā baidītos no noklausīšanās.

- Kas zina, ka viņš ir bijis alā?

- Nemāku teikt. Policisti? Viņa priekšnieks? Varbūt vēl kāds. Bajārs paskatījās uz gredzenu, kas gulēja uz galda, tad paņēma to.

Turēdams starp īkšķi un rādītājpirkstu, pacēla tuvāk gaismai. Kļuva skaidri saredzams smalkais labirinta raksts, iegrebts gredzena iekš­pusē.

- Vai tas ir viņa gredzens? - Žanna jautāja.

Odriks neuzdrošinājās atbildēt. Prātoja par nejaušību, kas ielikusi šo gredzenu viņam rokās. Prātoja, vai tā ir nejaušība. -Vai Ivs pateica, uz kurieni līķi aizvesti? Žanna papurināja galvu.

- Vai tu varētu viņam pajautāt? Un, ja iespējams, palūdz sarakstu ar visu to vārdiem, kas vakar bija izrakumu vietā, kad tika atvērta ala.

- Palūgšu. Viņš noteikti palīdzēs, ja vien varēs.

Bajārs uzmauca gredzenu uz īkšķa. - Lūdzu, izsaki Ivam manu pateicību. Paņemt gredzenu - tas viņam būs maksājis dārgi. Viņš pat nenojauš, cik svarīga var izrādīties šāda attapība. - Bajārs pasmai­dīja. - Vai viņš stāstīja, kas vēl atradies pie līķiem?

- Duncis, tukša ādas somiņa, lampa uz…

- Vučg? - Odriks neticīgi atkārtoja. Tukša? - Bet tas nevar būt!

- Cik noprotams, inspektors Nubels šajā sakarā ir izvaicājis atra­dēju. Ivs teica, ka tā sieviete nelokāmi palikusi pie sava. Apgalvojusi, ka nav pieskārusies nekam citam, vienīgi gredzenam.

- Un tavam mazdēlam tas likās ticami?

- To viņš nepateica.

- Ja… to noteikti ir paņēmis kāds cits, - Odriks pie sevis nomurmi­nāja, domīgi raukdams uzacis. - Ko Ivs stāstīja par to sievieti?

- Ļoti maza auguma. Angliete, vecumā pāri divdesmit gadiem, brīvprātīgā, nevis arheoloģe. Fuā ieradusies pēc draudzenes ielūguma, un šī draudzene ir izrakumu vadītāja vietniece.

- Vai uzvārdu viņš nosauca?

- Teilore, man šķiet. - Žanna sarauca pieri. - Nē, ne Teilore. Var­būt Tannere. Jā, pareizi. Alise Tannere.

Laiks apstājās. - Es vertat? - Vai tiešām? Vārds atbalsojās viņa galvā. - Es vertat? - viņš čukstus atkārtoja.

Vai viņa ir paņēmusi grāmatu? Pazinusi to? Nē, nē, viņš sevi apsauca. Tas ir neloģiski. Ja jau grāmatu, tad kāpēc ne gredzenu arī?

Bajārs nolika plaukstas uz galda, lai tās netrīcētu, un ieskatījās Žannai acīs.

- Kā tu domā, vai varētu pajautāt Ivam - varbūt viņam ir tās sievietes adrese? Vai viņš zina, kur Madomaisela… - Bajārs apklusa, nespēdams turpināt.

- Es varu pajautāt, - Žanna sacīja. Tad piebilda: - Vai tu nelāgi jūties, Odrik?

- Tas ir nogurums. - Viņš centās pasmaidīt. - Nekas vairāk.

- Biju gaidījusi, ka tev… būs lielāks prieks. Tas taču nozīmē - vis­maz varētu nozīmēt - gadiem ilga darba vainagojumu.

- Man tik daudz kas jāapjēdz.

- Liekas, šī ziņa ir tevi satriekusi, nevis iepriecinājusi.

Bajārs iztēlojās, kādu viņu redz Žanria: acis pārāk spožas, seja pārāk bāla, rokas trīc.

- Es priecājos, - viņš teica. - Jūtos ārkārtīgi pateicīgs Ivam un, protams, arī tev, bet… - Viņš dziļi ievilka elpu. - Vai tu varētu pie­zvanīt Ivam tūdaļ? Varbūt es pats varētu ar viņu parunāt? Varbūt pat satikties?

Žanna piecēlās un izgāja priekšnamā, kur uz galdiņa pie kāpnēm atradās telefons.

Bajārs raudzījās pa logu uz nogāzēm, kas veda augšup uz Citadeles mūriem. Iztēlē atausa aina: viņa strādā un dzied, gaisma platās strē­lēs krīt starp koku zariem, ūdenī mirdz saules lāsumi. Visapkārt ņirb pavasara skaņas un smaržas; zemi izraibina krāsu punktiņi, zili, sārti un dzelteni, sulīgā zeme ir tumša, reibinoši smaržo bukši abpus akme­ņainajai takai, gaidot siltumu un vasaras dienas.

Viņš salēcās, kad Žannas balss atsauca viņu atpakaļ no pagātnes maigajām krāsām.

- Neviens neatbild, - viņa teica.