Labirints

37. NODAĻA

Kopš atgriešanās no Monpeljē Zeans Kongosts tikpat kā nebija redzējis savu sievu. Oriāna nebija pienācīgi sagaidījusi viņu mājās, nebija ar cieņu izturējusies pret to, ka vīram bijis jāpārcieš tik daudz grūtību un pazemojumu. Kongosts nebija ari aizmirsis sievas nekaunīgo uzvedību abu kambarī pirms viņa došanās ceļā.

Murminādams pie sevis, viņš šķērsoja pagalmu un iegāja pils dzī­vojamā daļā. Pretī nāca Peletjē sulainis Fransuā. Kongosts uzskatīja, ka Fransuā ir neuzticams, pārāk iedomīgs, mūždien slapstās apkārt un visu atstāsta savam kungam. Šajā diennakts laikā viņam nekas nebija meklējams pie svešiem kambariem.

Fransuā godbijīgi nolieca galvu. - Escrivan.

Kongosts nelikās viņu redzam.

Sasniedzot savas istabas, Kongosts jau liesmoja taisnā sašutumā. Šoreiz viņš bija nolēmis dot Oriānai mācību. Tik izaicinošu un tīšu nepaklau­sību nevarēja atstāt nesodītu. Nepieklauvējis viņš atrāva vaļā durvis.

- Oriāna! Kur tu esi? Nāc šurp!

Kambaris bija tukšs. Saniknots par to, ka sieva ir prom, viņš ar roku notrauca uz grīdas visu, kas stāvēja uz galda. Plīsa bļodas, klau­dzēdams aizripoja svečturis. Kongosts metās pie drēbju lādes, izsvieda visu ārā, norāva gultas pārsegus un palagus, kuros iezīdusies viņas netiklā smarža.

Dusmās zvērodams, viņš atkrita krēslā un aplūkoja savu roku- darbu. Saplēstas drānas, sasisti trauki, salauzītas sveces. Pie visa vai­nīga Oriānas nekrietnā uzvedība.

Kongosts devas meklēt Žirandu, lai viņa sakopj kambari, un prā­toja par to, kā savaldīt savu izlaidīgo sievu.

Gaiss bija valgs un smags, kad Gijems izgāja no pirts un ieraudzīja, ka viņu gaida Ziranda, plato muti savilkusi vieglā smaidā.

Gijema noskaņojums aptumšojās. - Kas ir?

Kalpone iespurcās un raudzījās viņā no tumšo skropstu apakšas. - Nu? - viņš skarbi noprasīja. - Ja tev ir kas sakāms, tad saki vai arī liec man mieru!

Ziranda pieliecās tuvāk un kaut ko pačukstēja viņam pie auss.

Gijems izslējās. - Ko viņai vajag?

- Nemāku teikt, Messire. Kundze neuztic man savas vēlēšanās.

- Tu neproti melot, Ziranda.

- Vai liksiet nodot kādu ziņu?

- Pasaki savai kundzei, ka drīz došos pie viņas, - Gijems, mirkli vilcinājies, teica un iespieda kalponei saujā monētu. - Un turi mēli aiz zobiem.

Noskatījies Zirandai pakaļ, viņš pagalma vidū apsēdās gobas ēnā. Labāk neiet, turēties pa gabalu no kārdinājuma. Tas bija pārāk bīstami. Viņa bija bīstama.

Gijems nebija domājis, ka viss nonāks tik tālu. Ziemas nakts, kaila miesa zem kažokādām, vīna sakarsētas asinis un mednieka uzbudinā­jums. Viņu bija pārņēmis neprāts. Viņš bija noburts.

No rīta viņš bija pamodies nožēlas pilns un klusībā nozvērējies, ka tas nemūžam neatkārtosies. Pirmos pāris mēnešus pēc kāzām bija turējis vārdu. Tad pienāca vēl viena tāda nakts, pēc tam otra un trešā. Viņai nebija iespējams pretoties, viņa valdīja pār Gijema jutekļiem.

Tagad viņš vēl vairāk baidījās no tā, ka varētu izplatīties baumas. Jābūt piesardzīgam. Svarīgi bija pārtraukt šo sakaru miermīlīgi. Labi, viņš turp aizies - bet tikai lai pateiktu, ka šī ir pēdējā satikšanās.

Gijems piecēlās un devās uz dārzu, kamēr vēl pietika drosmes. Pie vārtiem viņš apstājās un, uzlicis roku uz tverekļa, vilcinājās iet tālāk. Un tad ieraudzīja viņu stāvam zem vītola - ēnu ieskautu vakara dziesnā. Sirds krūtīs apmeta kūleni. Viņa izskatījās kā tumšs eņģelis, cirtainie mati pustumsā zalgoja kā ahāts, viļņodami pār muguru.

Gijems dziļi ievilka elpu. Labāk iet projām. Bet šajā mirklī, kā saju­tusi viņa svārstīšanos, Oriāna pagriezās, un viņas skatienam nebija iespējams pretoties. Gijems atstāja savu ecuyer sardzē pie vārtiņiem un pa mīksto zāli devās pie Oriānas.

- Es jau baidījos, ka tu neatnāksi, - viņa teica.

- Nevaru palikt ilgi.

Viņš juta siltos pirkstu galus pieskārāmies saviem pirkstiem, plauk­stas ieskaujam viņa plaukstu locītavas.

- Tad es izlūdzos piedošanu, ka esmu tevi traucējusi, - Oriāna čuk­stēja, glauzdamās viņam klāt.

- Mūs var ieraudzīt! - viņš nošvīkstēja, mēģinādams atraisīties no šīm rokām.

Oriāna, atgāzusi galvu, palūkojās viņā, Gijems sajuta viņas smaržu dvesmu un pūlējās pretoties mostošās iekāres kvēlei. - Kāpēc tu runā ar mani tik skarbi? - Oriāna lūdzoši jautāja. - Te mūs neviens neredz. Es atstāju pie vārtiem sargu. Un šovakar visi ir pārāk aizņemti, lai pievērstu mums uzmanību.

- Viņi nav tik iegrimuši darbā, lai neko nemanītu. Katrs tur vaļā acis un ausis. Katrs cer uzķert ko tādu, ko varētu izmantot savā labā.

- Cik nejaukas domas, - Oriāna čukstēja, glāstīdama viņam matus. - Aizmirsti citus. Šobrīd domā tikai par mani. - Tagad viņa bija piekļāvusies tik cieši klāt, ka aiz tērpa plānā auduma Gijems juta pukstam viņas sirdi. - Kāpēc jūs esat tik salts, Messire? Vai esmu patei­kusi ko aizvainojošu?

Iekarstot asinīm, labie nodomi gaisa. - Oriāna, mēs grēkojam. Tu to zini. Mēs nodarām pāri tavam vīram un manai sievai ar šo bezdievīgo…

- Mīlestību? - Viņa iesmējās, un vieglie smieklu zvārgulīši lika pagurt Gijema sirdij. - "Mīla nav grēks, mīla ir tikums, sliktie top labi, labie vēl labāki." Tu taču esi dzirdējis, ko dzied trubadūri.

Gijems attapās, ka ir ieskāvis plaukstās viņas daiļo seju.

- Tā ir tikai dziesmiņa. Bet dotie zvēresti ir pavisam kas cits. Vai varbūt tu grasies aplami iztulkot manus vārdus? - Viņš dziļi ievilka elpu. - Es gribu sacīt, ka mēs vairs nedrīkstam tikties.

Viņš juta, kā Oriāna sastingst viņa rokās. - Es jums vairs nepatīku, Messire? - viņa nočukstēja. Seju apslēpa biezo matu vilnis.

- Nevajag tā, - viņš teica, taču stingrā apņēmība grīļojās.

- Kā lai es pierādu savu mīlestību? - viņa dvesa tik maigā un aiz­lauztā balsī, ka Gijems tik tikko spēja to saklausīt. - Ja neesmu pratusi jums izpatikt, Messire, tad pasakiet to man.

Abu pirksti savijās kopā. - Tu neko neesi darījusi nepareizi. Tu esi skaista, Oriāna, tu esi… - viņš apklusa, vairs neatrazdams vār­dus. Atvērās Oriānas apmetņa piespraude. Ta nokrita zemē, un zilais apmetnis, vizuļodams kā tumšs ūdens, noslīdēja viņai pie kājām. Viņa izskatījās tik trausla, tik neaizsargāta, ka Gijemam neizturami gribējās apskaut viņu un cieši pieglaust sev klāt.

- Nē, - viņš čukstēja, - es nevaru…

Viņš pūlējās atsaukt atmiņā Alaīsas seju, iztēlojās sievas mierīgo skatienu, paļāvības pilno smaidu. Viņš ticēja dotajiem laulības zvēres­tiem, un to nebūt nevarēja teikt par katru vīrieti ar tik augstu stāvokli galmā. Gijems negribēja Alaīsu krāpt. Laulības dzīves sākumā viņš ne vienu vien nakti kambara klusumā noraudzījās uz aizmigušo Alaīsu un apzinājās, ka ir kļuvis - varētu kļūt - par labāku cilvēku tikai tāpēc vien, ka Alaīsa viņu mīl.

Gijems mēģināja atsvabināties, taču tagad dzirdēja vienīgi Oriānas balsi, kam piejaucās ļaunas kalpu tenkas par to, ka Alaīsa pataisījusi vīru par muļķi, jādama viņam pakaļ uz Bezjē. Dārdošais troksnis galvā kļuva arvien skaļāks, apslāpēdams Alaīsas kluso balsi. Viņas tēls izba­lēja. Viņa slīdēja prom, atstādama Gijemu aci pret aci ar kārdinājumu.

- Es tevi dievinu, - dvesa Oriāna, viņas plauksta ieslīdēja starp Gijema stilbiem. Par spīti visai apņēmībai, viņš aizvēra acis, nejaudā­dams pretoties saldajiem čukstiem. Tie šalkoja kā vējš lapotnē. - Kopš tu atgriezies no Bezjē, es tikpat kā neesmu tevi redzējusi. - Gijems pūlējās kaut ko sacīt, bet rīkle bija izkaltusi. - Runā, ka vikonts Tran­kavels vērtējot tevi augstāk par visiem citiem chevaliers, - viņa čuk­stēja.

Gijems vairs neizšķīra vārdus. Pārāk skaļi, pārāk smagi galvā pul­sēja asinis, noslāpēdamas visas citas skaņas un sajūtas.

Viņš noguldīja Oriānu zālē.

- Pastāsti man, kas notika starp vikontu un viņa tēvoci, - Oriāna švīkstēja Gijemam pie auss. - Pastāsti, kas notika Bezjē. - Gijems strauji ierāva elpu, kad Oriāna apvija kājas viņam ap vidukli un pie­vilka viņu sev klāt. - Pastāsti, kā jums veicās.

- To es nedrīkstu stāstīt, - viņš izdvesa, juzdams vienīgi viņas kus­tības.

Oriāna iekoda viņam lūpā. - Man drīksti.

Gijems izkliedza viņas vārdu, vairs nebēdādams, vai kāds klausās un skatās. Un nemanīja nedz gandarījumu viņas zaļajās acīs, nedz asi­nis - savas asinis - uz viņas lūpām.

Peletjē pārlaida skatienu vakariņu galdam un saīga, neredzēdams pie tā ne Oriānu, ne Alaīsu.

Lai gan visapkārt risinājās gatavošanās karam, Lielajā zālē valdīja svētku noskaņojums, jo vikonts Trankavels ar svītu bija laimīgi atgrie­zies mājās.

Tikšanās ar konsuliem bija noritējusi labi. Peletjē nešaubījās, ka tie sagādās vajadzīgos līdzekļus. Ik stundu no pilīm, kas atradās vistuvāk Karkasonai, pārradās ziņneši. Pagaidām neviens vasalis nebija liedzis atbalstu, karavīrus un naudu.

Līdzko vikonts Trankavels un kundze Anjēze atstāja vakariņu telpu, Peletjē atvainojās un devās ārā ieelpot svaigu gaisu. Sirdij atkal smagi uzgūla nenoteiktības nasta.

Tavs brālis gaida Tevi Bezjē, Tava māsa - Karkasonā.

Liktenis bija lēmis atrast Simeonu un otro grāmatu drīzāk, nekā Peletjē jebkad būtu uzskatījis par iespējamu. Ja Alaīsas aizdomas bija pamatotas, tad tepat tuvumā varēja būt arī trešā grāmata.

Peletjē plauksta pieskārās krūtīm, kur pie sirds glabājās Simeona grāmata.

Alaīsu uzmodināja skaļš blīkšķis, loga slēģim atsitoties pret sienu. Viņa uztrūkās sēdus, sirdij strauji dauzoties. Sapnī viņa atkal bija redzējusi sevi mežā pie Kursānas sasietām rokām, pūloties nopurināt no galvas raupjo kapuci.

Paņēmusi spilvenu, vēl siltu no miega, viņa piespieda to pie krū­tīm. Ap gultu joprojām virmoja Gijema smarža, kaut gan bija pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš vīrs pēdējo reizi gulējis viņai blakus.

Slēģis vēlreiz nodārdēja pret sienu. Ap torņiem un pār jumtu gau­doja vētra. Alaīsa atcerējās, ka bija palūgusi, lai Riksenda atnes ko ēdamu, un tad aizmigusi.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un bikli ienāca Riksenda.

- Piedodiet, kundze. Negribēju jūs modināt, bet viņš uzstāja, lai pamodinu.

- Gijems? - Alaīsa steigšus jautāja.

Riksenda papurināja galvu. - Jūsu tēvs. Viņš jūs gaida pie Aus­trumu vārtiem.

-Tagad? Bet noteikti ir jau pāri pusnaktij!

- Pusnakts vēl nav nozvanīta, kundze.

- Kāpēc viņš ir atsūtījis tevi, nevis Fransuā?

- Nezinu, kundze.

Atstājusi Riksendu uzraudzīt kambari, Alaīsa uzsedza plecos apmetni un steidzās lejup pa kāpnēm. Pār kalniem joprojām dunēja pērkons, kad viņa skrēja pār pagalmu.

- Kurp mēs dodamies? - viņa sauca, pārkliegdama vēju, kad abi izsteidzās ārā pa Austrumu vārtiem.

- Uz Sant-Nasarī, - tēvs atbildēja. - Turp, kur paslēpta Vārdu grāmata.

Oriāna, izstiepusies līdzīgi kaķei, gulēja gultā un klausījās vēja gaudās. Ziranda bija krietni pastrādājusi, sakopdama kambari un stās­tīdama, kā ālējies Oriānas vīrs. Oriāna nezināja, kas Zeanu tā sanik­nojis. Un viņai arī bija vienalga.

Visi vīrieši - galminieki, skrīveri, chevaliers, priesteri - savā būtībā bija vienādi. Lai kā viņi plātītos ar savu godu, visa apņēmība salūza kā sprunguļi ziemas spelgonī. Visgrūtāk bija nodot pirmo reizi. Bet pēc tam… Oriāna nespēja vien nobrīnīties, cik viegli pār viņu neuzticī­gajām lūpām nāca noslēpumi un kā viņu rīcība noliedza visu, ko viņi apgalvoja turam dārgu.

Viņa bija uzzinājusi vairāk, nekā cerēts. Smieklīgā kārtā Gijems pat neapjēdza, cik nozīmīgs ir tas, ko viņš šovakar izpļāpājis. Oriānai jau bija aizdomas, ka Alaīsa sekojusi tēvam uz Bezjē. Tagad tās bija apstiprinājušās. Un Oriāna šo to zināja ari par abu sarunu pirms tēva došanās ceļā.

Par Alaīsas atveseļošanos Oriāna bija rūpējusies vienīgi tāpēc, ka cerēja ar viltu panākt, lai māsa lauž tēvam doto klusēšanas zvērestu, taču tas nebija izdevies. Uzmanības vērts bija tikai Alaīsas izmisums par koka dēlīti, kas pazudis no viņas kambara. Par to viņa bija runājusi, svaidīdamās drudža murgos. Pagaidām, par spīti visiem pūliņiem, dēlīti nebija sekmējies atrast.

Oriāna izstiepa rokas pār galvu. Pat neprātīgākajos sapņos viņa nebija domājusi, ka tēvam pieder kaut kas, apveltīts ar tādu varu un ietekmi, par kādu cilvēki būtu gatavi atdot milzu bagātības. Tagad vajadzēja tikai bruņoties ar pacietību.

Pēc Gijema stāstītā viņa saprata, ka dēlītis nav tik nozīmīgs, kā viņa domājusi. Ja vien būtu bijis vairāk laika, viņa būtu izvilinājusi no Gijema, kā sauc to cilvēku, ar kuru tēvs ticies Bezjē. Ja Gijems to zināja.

Oriāna pietrūkās sēdus. To noteikti zinās Fransuā. Viņa sasita plaukstas.

- Ņem, aiznes to Fransuā, - viņa pavēlēja Zirandai. - Un tā, lai tevi neviens nepamana.