Labirints

61. NODALA

Gijems stāvēja Cour d'Honneur lielās gobas paēnā.

Sitē abata vārdā Osēras grāfs bija atjājis pie Porte Narbonriaise un piedāvājis drošu pavadību uz sarunām. Dzirdot šo negaidīto priekšli­kumu, bija atgriezies vikontam Trankavelam piemītošais gaišais skatī­jums uz dzīvi. Tas bija redzams viņa sejā un stājā, kad viņš uzrunāja galmu. Viņa cerība un gara spēks mazliet iedvesmoja arī klausītājus.

Iemesli, kas likuši abatam mainīt nostāju, bija neskaidri. Krustneši netika uz priekšu, taču aplenkums ilga tikai mazliet vairāk par nedēļu, un tas nebija nekāds nopietnais laika sprīdis. Vai abata motīvi bija svarīgi? Vikonts Trankavels apgalvoja, ka ne.

Gijems tikpat kā neklausījās. Viņš bija sapinies paša austā tīklā un neredzēja nekādu glābšanās iespēju - ne ar vārdiem, ne ar zobenu. Viņš dzīvoja uz naža asmens. Alaīsa bija prom jau piecas dienas. Gijems bija neuzkrītoši nosūtījis meklētājus uz Citadeli un licis pārmeklēt Chāteau Comtal, taču nespēja izdibināt, kur Oriāna slēpj gūstekni. Viņš bija iekritis savas nodevības lamatās. Pārāk vēlu apjēdzis, cik pamatīgi visu sagatavojusi Oriāna. Ja viņš nepaklausīs Oriānas gribai, tad tiks apsū­dzēts kā nodevējs un cietīs Alaīsa.

- Tatad, mani draugi, - Trankavels sacīja uzrunas noslēgumā, - kas dosies man līdzi?

Gijems juta, ka mugurā asi iebiksta Oriānas pirksts. Viņš spēra soli uz priekšu, nometās uz viena ceļa, uzlicis plaukstu uz zobena spala, un piedāvājās par pavadoni. Kad Reimons Rožē pateicīgi uzsita viņam uz pleca, Gijems kvēloja kaunā.

- Mēs jums ļoti pateicamies, Gijem. Un kas dosies līdzi jums?

Gijemam pievienojās vēl seši chevaliers. Starp tiem iespraucās

Oriāna un paklanījās vikontam.

- Messire, ar jūsu atļauju.

Kongosts nebija pamanījis vīriešu vidū savu sievu. Tumši nosarcis, viņš kaunā plivināja plaukstas, it kā gaiņātu no dārza vārnas.

- Ejiet prom, kundze, - viņš spalgā balsī stomījās. - Jums nepie­dien te atrasties!

Oriāna nelikās viņu redzam. Trankavels pacēla roku un aicināja viņu tuvāk. - Ko jūs vēlaties sacīt, kundze?

- Piedodiet man, Messire, godātie chevaliers, draugi… vīrs. Ar jūsu atļauju un Dieva svētību arī es vēlos pieteikties šī uzdevuma veikšanai. Esmu zaudējusi tēvu un tagad, šķiet, arī māsu. Tadas bēdas ir smagi panest. Bet, ja vīrs man ļaus, ar šo soli es vēlos remdēt savu zaudējumu un apliecināt savu mīlestību pret jums, Messire. To būtu vēlējies mans tēvs.

Izskatījās, ka Kongosts grib tikai vienu - lai atveras zeme un aprij viņu. Gijems stāvēja nodurtām acīm. Vikonts Trankavels nespēja apslēpt pārsteigumu.

-Visu cieņu, kundze Oriāna, bet tā nav sieviešu darīšana.

- Tādā gadījumā es piesakos par brīvprātīgu gūstekni, Messire. Mana klātbūtne apliecinās jūsu godīgos nolūkus un skaidri rādīs, ka Karkasona sarunās ievēros visus noteikumus.

Mirkli padomājis, Trankavels pievērsās Kongostam. - Viņa ir jūsu sieva. Vai esat ar mieru, lai viņa izdara šo pakalpojumu mūsu lietas labā?

Zeans stomījās un braucīja sviedrainās delnas gar tuniku. Gribējās liegt atļauju, taču bija skaidrs, ka priekšlikums vikontam iepaticies.

- Es nevēlos neko citu kā vien pakalpot jums, - viņš nomurmi­nāja.

Trankavels pievērsās Oriānai. - Jūsu nelaiķis tēvs, mans godātais draugs, lepotos ar to, ko jūs šodien darāt.

Oriāna paraudzījās viņā no tumšo skropstu apakšas. - Un, ar jūsu atļauju, vai drīkstu ņemt līdzi Fransuā? Arī, viņš, vienots ar mums visiem sērās par manu dārgo tēvu, priecāsies par izdevību pakalpot.

Gijems juta, kā rīklē kāpj žults, un nespēja noticēt, ka klausītājus pārliecina tas, kā Oriāna tēlo mīlošu meitu. Tomēr - tas viņus pār­liecināja. Visi, atskaitot Oriānas vīru, raudzījās uz viņu ar apbrīnu. Gijems pavīpsnāja. Tikai viņi abi ar Kongostu zināja Oriānas īsto vēr­tību. Visus pārējos apbūra viņas skaistums un saldie vārdi. Iapat kā reiz Gijemu pašu.

Dziļa riebuma pārņemts, Gijems paskatījās turp, kur maliņā stāvēja Fransuā - bezkaislīgs, seja kā nevainojama maska.

- Ja jūs domājat, ka tas palīdzēs mūsu lietai, kundze, - vikonts Trankavels atbildēja, - tad es dodu jums tādu atļauju.

Oriāna pakniksēja vēlreiz. - Pateicos, Messire.

Vikonts sasita plaukstas. - Seglojiet zirgus!

Oriāna turējās Gijema tuvumā, jājot pa nopostīto zemi uz Nevē­rās grāfa telti, kur bija jānotiek sarunām. Tie Citadeles iemītnieki, kuriem vēl bija pieticis spēka uzrāpties uz mūriem, klusēdami stāvēja un noskatījās sūtņiem pakaļ.

Tiklīdz viņi iejāja nometnē, Oriāna nemanāmi novirzījās sāņus. Nelikdamās dzirdam zaldātu rupjības un nekaunīgos saucienus, viņa sekoja Fransuā caur telšu un krāsu jūru, līdz ieraudzīja Šartras zaļās un sudrabainās krāsas.

- Uz šejieni, kundze, - Fransuā klusu teica, rādīdams uz telti mazliet nomaļus no pārējām. Kad abi tai tuvojās, kareivji izslējās un ar pīķiem aizkrustoja telts ieeju. Viens no tiem pamāja Fransuā ar galvu.

- Pasaki savam kungam, ka ieradusies Karkasonas pils pārvald­nieka nelaiķa Peletjē meita, kundze Oriāna, kura lūdz audienci pie kunga Evrē.

Oriāna devās milzīgās briesmās. No Fransuā viņa zināja, cik ciet­sirdīgs un ātrs ir Evrē. Viņa spēlēja uz ļoti augstām likmēm.

- Kādā lietā? - sargkareivis jautāja.

- Mana kundze runās tikai ar pašu kungu Evrē.

Kareivis, mirkli vilcinājies, pieliecās ieejā un nozuda teltī. Pēc īsa brīža, parādījies atkal, ar mājienu aicināja abus nākt līdzi.

Pirmais skatiens uz Giju d'Evrē nekliedēja Oriānas bailes. Kad viņa iegāja teltī, Evrē stāvēja ar muguru pret ieeju. Viņš pagriezās, un bālajā sejā iegailējās krama pelēkas acis. Melnie mati bija ieeļļoti un franču manierē atsukāti no pieres. Viņš atgādināja vanagu, kas grasās uzbrukt medījumam.

- Kundze, esmu daudz par jums dzirdējis. - Balss bija mierīga, tomēr tajā skanēja tērauds. - Nebiju gaidījis, ka man būs tas gods sastapt jūs aci pret aci. Ko varu darīt jūsu labā?

- Ceru, ka mēs apspriedīsim jautājumu par to, ko es varu darīt jūsu labā, mans kungs, - viņa atbildēja.

Un nepaguva ne attapties, kad Evrē sakampa viņu aiz rokas locī­tavas.

- Iesaku nemētāties ar vārdiem, kundze Oriāna. Ar saviem Dien­vidu zemnieku paņēmieniem jūs šeit tālu netiksiet. - Oriāna juta, kā Fransuā viņai aiz muguras cenšas savaldīties. - Vai jums ir kādas ziņas - jā vai nē? Runājiet!

Oriāna nezaudēja dūšu. - Ta nav labi izturēties pret cilvēku, kas atvedis jums to, pēc kā jūs kārojat visvairāk, - viņa sacīja, raudzīdamās Evrē acīs.

Evrē pacēla roku. - Drīzāk vajadzētu izsist no jums šīs ziņas ar sišanu, nevis gaidīt un tērēt laiku.

Oriāna nenovērsās. - Tadā gadījumā jūs uzzinātu tikai daļu no tā, kas man sakāms, - viņa teica tik mierīgi, cik vien spēdama. - Jūs esat veltījis daudz spēku Labirinta Triloģijas meklēšanai. Es varu dot jums to, ko vēlaties.

Evrē brīdi urbās viņā ar skatienu, tad nolaida roku.

- Jāatzīst, kundze Oriāna, drosmes jums netrūkst. Redzēsim, vai jums pietiek arī gudrības.

Viņš uzsita knipi, un kalps atnesa paplāti ar vīnu. Oriānai pārāk stipri drebēja rokas, lai varētu paņemt biķeri.

- Nē, pateicos, mans kungs.

- Kā vēlaties, - Evrē sacīja un pamāja, lai viņa apsēžas. - Ko jūs gribat, cienītā kundze?

-Ja atdošu jums to, ko meklējat, tad vēlos, lai jūs, atgriežoties mājās, ņemat mani līdzi uz Ziemeļiem. - Pēc Evrē sejas izteiksmes Oriāna redzēja, ka beidzot ir izdevies viņu pārsteigt. - Kā savu sievu.

-Jums jau ir vīrs, - Evrē teica, pār viņas galvu skatīdamies uz Fransuā un gaidīdams apstiprinājumu. - Trankavela skrīveris, cik esmu dzirdējis. Vai tā nav?

Oriāna nenovērsdamās skatījās viņam acīs. - Man ļoti žēl, taču mans vīrs ir miris. Gājis bojā pils mūros, pildīdams savu pienākumu.

- Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu. - Evrē salika kopā garo, tievo pirkstu galus, izveidodams no plaukstām mājiņu. - Šis aplen­kums vēl var ilgt gadiem. Kāpēc jūs esat tik droša, ka es došos atpakaļ uz Ziemeļiem?

- Kungs Evrē, es uzskatu, - Oriāna sacīja, rūpīgi izraudzīdamās vārdus, - ka jūs šeit atrodaties tikai ar vienu mērķi. Ja ar manu palī­dzību jums izdosies panākt cerēto ātri, tad es neredzu iemeslu, kura dēļ jūs vēlētos kavēties Dienvidos ilgāk nekā noliktās četrdesmit dienas.

Evrē skopi pasmaidīja. - Jūs neticat sava kunga Trankavela pārlie­cināšanas spējām?

- Ar visu cieņu pret tiem, zem kuru karoga jūs soļojat, mans kungs, es neticu, ka godātā abata nolūks ir atrisināt šo stāvokli ar diplomātis­kiem līdzekļiem.

Evrē nenovērsdamies skatījās viņā. Oriāna aizturēja elpu.

-Jūs prasmīgi izspēlējat savas kārtis, kundze Oriāna, - viņš pēdīgi noteica.

Viņa nolieca galvu, taču cieta klusu. Evrē piecēlās un tuvojās viņai.

- Es pieņemu jūsu priekšlikumu, - viņš sacīja, sniegdams Oriānai biķeri.

Šoreiz viņa to pieņēma.

- Ir vēl kas, mans kungs. Vikontam Trankavelam šeit līdzi ir kāds chevalier, vārdā Gijems di Mā. Mans māsasvīrs. Ja vien tas ir jūsu varā, būtu ieteicams spert soļus, lai ierobežotu viņa ietekmi.

- Uz visiem laikiem?

Oriāna papurināja galvu. - Viņam vēl var būt zināma loma mūsu plānos. Taču būtu ieteicams mazināt viņa ietekmi. Vikonts Trankavels ir ļoti labvēlīgi noskaņots pret viņu, un tagad, kad mans tēvs ir miris…

Evrē pamāja un ar žestu lika Fransuā atstāt telti. - Ta, kundze Oriāna, - viņš sacīja, līdzko abi bija palikuši divatā. - Nu vairs nekā­das izlocīšanās. Sakiet, ko jūs piedāvājat.