Labirints

11. nodala Sularakas virsotne Sabartē kalni Dienvidrietumu Francija Pirmdiena, 2005. gada 4. jūlijs

Alise! Alise, vai tu mani dzirdi?

Viņas plaksti notrīsēja un atvērās.

Gaiss bija vēss un drēgns kā nekurinātā baznīcā. Viņa nelidoja, bet gan gulēja uz cietas, aukstas zemes.

Kur, ellē, es atrodos? Zem delmiem un stilbiem Alise juta valgo, nelīdzeno zemi. Viņa sakustējās. Adu skrāpēja asi oļi un zvirgzdi.

Nē, tā nebija baznīca. Prātā pazibēja atmiņas. Garš, tumšs tunelis, kas ved alā, akmens kambaris. Bet tālāk? Viss bija aizmiglojies, kon­tūras izplūdušas. Alise pūlējās pacelt galvu. Ta bija kļūda. Pie galvas­kausa pamatnes eksplodēja sāpes. Kuņģī saskalojās nelabums kā ūdens zampa satrunējušas laivas dibenā.

- Alise? Vai tu mani dzirdi?

Kāds runāja ar viņu. Kāda bažīga, baiļpilna balss, kuru viņa pazina.

- Alise? Mosties. - Viņa atkal mēģināja pacelt galvu. Šoreiz sāpes nebija tik briesmīgas. Lēni un piesardzīgi viņa paslējās augšup.

- Jēziņ, - nočukstēja Šīla, un tagad balsī skanēja atvieglojums.

Alise juta, ka viņu paceļ aiz padusēm un apsēdina. Apkārt bija

tumšs, šaudījās tikai kabatas lukturīšu gaismas apļi. Divi apļi. Alise

piemiedza acis un pazina Stlvenu - vienu no vecākajiem arheologu komandā. Viņš stāvēja Sīlai aiz muguras, brillēs ar metāla ietvaru lās- moja gaismas atspulgi.

- Alise, saki kaut ko. Vai tu mani dzirdi? - Sila jautāja.

Nezinu. Varbūt.

Alise lūkoja runāt, bet pār lūpām, sastingušām greizā grimasē, nenāca neviens vārds. Viņa mēģināja pamāt. No tādas piepūles apreiba galva. Viņa nolieca to pie ceļgaliem, lai nezaudētu samaņu.

Sila un Stīvens saņēma viņu zem padusēm un vilka atpakaļ, līdz beidzot viņa sēdēja uz akmens pakāpieniem, rokas salikusi uz ceļiem. Viss likās šūpojamies un līgojamies šurpu turpu kā miglainā filmā.

Sīļa kaut ko runāja, notupusies viņas priekšā, taču Alise nespēja saprast ne vārda. Skaņa bija izkropļota kā gramofona platei, kas grie­žas nepareizā ātrumā. Atkal uzmācās nelabuma vilnis, kad atgriezās vēl citas nesakarīgas atmiņu ainas: galvaskauss, kas grabēdams aizripo tumsā, viņas roka, kura sniedzas pēc gredzena, apziņa, ka viņa ir pamo­dinājusi kaut ko tādu, kas snaudis kalna dziļumos, - kaut ko ļaunu.

Tālāk - nekā.

Briesmīgi auksti. Alise juta zosādu uz kailajiem delmiem un stil­biem. Viņa apzinājās, ka nevar būt bijusi bezsamaņā pārāk ilgi, ne vairāk kā dažas minūtes. Cik sīks laika sprīdis. Taču ar to bija pieticis, lai viņa pārietu no vienas pasaules citā.

Alise nodrebēja. Vēl viena atmiņu aina. Par sen pazīstamo sapni. Vispirms miers un vieglums, viss balts un skaidrs. Pēc tam kritiens lejup, caur tukšajām debesīm, pretī traucas zeme. Ne trieciena, ne atsitiena, tikai tumšzaļi koku pīlāri viņai virs galvas. Pēc tam uguns, sarkanu, zeltainu un dzeltenu liesmu rēcošā siena.

Viņa cieši ieskāva plecus savās kailajās rokās. Kāpēc šis sapnis bija atgriezies? Visu bērnību tas bija viņu vajājis, allaž viens un tas pats, nekad nekur neaizvezdams. Vecāki, neko nenojaušot, gulēja savā istabā gaiteņa pretējā pusē, bet Alise nakti pēc nakts pavadīja nomodā, tumsā cieši sažņaugusi segu, apņēmusies uzvarēt dēmonus viena pati.

Bet nu jau gadiem ilgi vairs ne. Gadiem ilgi sapnis bija licis viņu mierā.

- Varbūt mēģināsim piecelt tevi kājās? - teica Sila.

Tas neko nenozīmē. Viena reize vēl nenozīmē, ka viss sāksies no sākuma.

- Alise, - Sila ierunājās drusku asāk. Nepacietīgi. - Kā tu domā, vai varēsi nostāvēt? Tevi vajag aizvest atpakaļ uz nometni. Pārbaudīt, kas tev kait.

- Jā, - Alise beidzot izdvesa. Balss izklausījās pilnīgi sveša. - Man sāp galva.

- Tev izdosies. Nu pamēģini.

Alise paskatījās uz savu apsarkušo, pietūkušo plaukstas locītavu. Nolādēts. Viņa nespēja īsti atcerēties, negribēja atcerēties. - Nezinu, kas notika. Re… - Viņa parādīja roku. - Tas notika ārā.

Sīļa satvēra Alisi ap vidu, grasīdamās piecelt viņu kājās. - Varēsi.7

Alise sakopoja spēkus un ļāvās Šīlas tvērienam. Stīvens turēja viņu pie elkoņa. Viņa sagrīļojās, pūlēdamās noturēt līdzsvaru; pēc pāris sekundēm reibonis mitējās un notirpušie locekļi atdzīvojās. Alise piesardzīgi palocīja pirkstus, juzdama, kā pār to kauliņiem nostiepjas nobrāztā āda.

- Tūlīt būs labi. Vienu mirklīti.

- Kā tu vispār iedomājies nākt uz šejieni viena?

- Es biju… - Alise apklusa, nezinādama, ko teikt. Viņai tas bija raksturīgi - pārkāpt noteikumus un iekulties nepatikšanās. - Paska­tieties tur. Pašā apakšā. Viszemākajā līmenī.

Sīlas lukturīša stars sekoja Alises skatienam. Augšup pa alas sie­nām un pāri griestiem aizzibēja ēnas.

- Nē, ne tur, - Alise sacīja. - Vēl zemāk.

Sīļa virzīja gaismas staru zemāk.

- Pie altāra.

- Pie altāra?

Spilgtā, baltā gaisma pāršķēla kambara melno tumsu kā starmetis, īsu mirkli altāra ēnas siluets iezīmējās uz akmens sienas kā grieķu burts pī, projicēts uz iegravētā labirinta. Tad Sīļa pakustināja roku, siluets nozuda un lukturīša stars atrada kapu. No tumsas viņiem pretī izlēca palsie kauli.

Gaisotne acumirklī mainījās. Sīļa asi ierāva elpu. Automātiski kāpa lejā vienu, divus, trīs soļus. Likās, Alises klātbūtni viņa ir aizmirsusi.

Stīvens grasījās sekot.

- Nē, - Šīla noskaldīja. - Paliec tur.

- Es jau tikai…

- Vispār - ej sameklē doktoru Breilingu. Pastāsti, ko mēs esam atraduši. Ej! - viņa uzkliedza, kad Stīvens nekustējās. Viņš iegrūda lukturīti Alisei rokā un, nebildis ne vārda, nozuda tunelī. Alise dzir­dēja, kā zem viņa zābaku zolēm čirkst grants - arvien klusāk un klu­sāk, līdz skaņu aprija tumsa.

- Nevajadzēja tā kliegt uz viņu, - Alise iesāka.

Šīla viņu pārtrauca:

- Vai tu kaut kam pieskāries?

- Ne gluži, lai gan…

- Kas - lai gan? - Atkal tikpat agresīvs tonis.

- Kapā bija daži priekšmeti, - Alise teica. - Varu tev parādīt.

- Nē! - Šīla uzkliedza. - Nē. - Jau drusku rāmāk: - Mēs negribam, lai te viss tiek izbradāts.

Alise grasījās aizrādīt, ka tam jau ir par vēlu, bet aprāvās. Nemaz negribējās vēlreiz iet tuvumā skeletiem. Aklie acu dobumi, sairušie kauli bija pārāk skaidri iespiedušies atmiņā.

Šīla stāvēja pie seklā kapa. Tadā kā izaicinājumā slidināja lukturīša staru augšup lejup pār skeletiem, kā pētīdama tos. Tas bija gandrīz zaimojoši. Gaismā iespīdējās nespodrais naža asmens, un Šīla notupās pie skeletiem ar muguru pret Alisi.

- Tu teici, ka nekam neesi pieskārusies? - viņa strupi noprasīja un nikni atskatījās pār plecu. - Tad kā te gadījusies tava pincete?

'Alise nosarka. - Tu mani pārtrauci, pirms paguvu pateikt līdz galam. Es gribēju sacīt, ka paņēmu gredzenu - ar pinceti, vari nejau­tāt, - un nometu to atpakaļ, kad izdzirdēju jūs nākam pa tuneli.

- Gredzenu? - Šīla atkārtoja.

- Varbūt tas ir paripojis kaut kam apakšā?

- Nu, es to neredzu, - Šīla sacīja, pēkšņi piecēlās kājās un strau­jiem soļiem atgriezās pie Alises. - Ejam prom no šejienes. Jāapkopj tavi savainojumi.

Alise pārsteigta skatījās uz Sīļu. Viņai pretī raudzījās svešinieces, nevis labas draudzenes seja. Dusmīga, skarba, pārmetoša.

- Bet vai tad tu negribi…

-Jēziņ, Alis, -Šīla iesaucās, sakampdama viņu aiz elkoņa, - vai tev vēl nepietiek? Mums jāiet!

Kad viņas iznira no klints ēnām, gaisma pēc alas samtainās tumsas žilbināja. Saule eksplodēja Alisei sejā kā uguņošanas raķete melnās novembra debesīs.

Viņa aizsedza acis ar plaukstām, juzdamās pilnīgi apstulbusi, nespē­jīga orientēties ne laikā, ne telpā. Likās, pasaule ir apstājusies, kamēr viņa atradusies pazemes kambarī. Ta pati pazīstamā ainava - bet pār­vērtusies par kaut ko citu.

Vai varbūt es tikai skatos ar citādām acīm?

Pireneju vizuļojošās smailes tālumā bija zaudējušas noteiktību. Koki, debesis, pat kalns bija mazāk vieliski, mazāk reāli. Alisei likās - ja viņa kaut kam pieskarsies, tas sabruks kā filmas dekorācija, atklājot reālo pasauli, kas slēpusies aiz tā.

Šīla neteica neko. Viņa jau soļoja lejup pa nogāzi, pie auss piespie­dusi mobilo telefonu, pat nepūlēdamās pārliecināties, vai Alise vispār var paiet. Alise steidzās viņai nopakaļ.

- Šīla, pagaidi mirklīti. Pagaidi! - Viņa pieskārās Šīlas delmam. - Paklau, man tiešām ļoti žēl. Es zinu, ka nevajadzēja nākt uz šejieni vienai. Es neapdomājos.

Šīla neklausījās. Pat neatskatījās, tikai aizvēra mobilo ciet.

- Ej lēnāk, es netieku līdzi.

- Labi, - Šīla noteica un apcirtās ar seju pret viņu. - Esmu apstā­jusies.

- Kas te notiek?

-To tu labāk paskaidro man. Ko tu gribi, lai es pasaku? Ka viss ir kārtībā? Tu gribi, lai es tevi vēl mierinu par to, ka tu sataisīji sūdus?

- Nē, es…

-Jo, zini ko, patiesībā viss nemaz nav kārtībā. Tas bija galīgs un neticams stulbums - līst tur iekšā vienai pašai. Tu esi sacūkojusi visu atraduma vietu un sadarījusi dieszinko vēl. Velns parāvis, ko tu gribēji pierādīt?

Alise pacēla rokas. - Es zinu, zinu. Un man tiešām ļoti žēl, - viņa atkārtoja, apzinādamās, cik šie vārdi tukši.

- Vai tu sajēdz, kādā situācijā esi mani nostādījusi? Es par tevi gal­voju. Es pierunāju Breilingu ņemt tevi līdzi. Pateicoties tam, ka tu te uzspēlēji Indiana Džounsu, policija droši vien apturēs visus izrakumu darbus. Breilings vainos mani. Ko tik es nedarīju, lai tiktu uz šejieni, lai dabūtu darbu šajos izrakumos! Cik laika iztērēju… - Šīla apklusa un izbrauca ar pirkstiem caur īsi apgrieztajiem, balinātajiem matiem.

Tas nav godīgi.

- Paklau, pagaidi mirklīti. - Kaut gan Alise saprata, ka Šīlai ir visas tiesības dusmoties, tas nu bija par daudz. - Tas nav godīgi. Piekrītu, bija muļķīgi līst iekšā - to es atzīstu, tobrīd neapdomāju, ko daru, - bet vai tev nešķiet, ka tu reaģē pārspīlēti? Sasodīts, es tak nedarīju to tīšām! Diez vai Breilings sauks policiju. Es tikpat kā nekam nepieskā- ros. Nevienam nekas slikts nav noticis.

Šīla izrāva roku no Alises tvēriena ar tādu sparu, ka gandrīz pakrita sēdus.

Alise juta pakrūtē drebošu tukšumu. - Es nodomāju, ka tā ir tikai birokrātija. Izskatījās, ka neviens to neuztver nopietni. Visi vienmēr par to zobojās.

- Tu jau nu noteikti neuztvēri to nopietni! - Šīla uzkliedza. - Bet mēs, pārējie, gan, jo mēs esam profesionāļi un izturamies pret savu darbu ar cieņu!

Tas ir bezjēdzīgi-

- Bet kāpēc lai policija interesētos par arheoloģiskiem izrakumiem?

Šīla eksplodēja. - Jēzus, Alise, tu vēl arvien neapjēdz? Pat vēl

tagad? Nolādēts, nav svarīgi, kāpēc! Ta tas vienkārši ir! Ne jau tu izlemsi, kuri noteikumi ir svarīgi un kurus tu vari ignorēt!

- Es neesmu teikusi…

- Kāpēc tev vienmēr viss ir jāapšauba? Tu vienmēr domā, ka visu zini labāk, vienmēr gribi pārkāpt noteikumus, būt citāda!

Tagad kliedza arī Alise: - Tas ir absolūti negodīgi! Es neesmu tāda, un tu to zini! Es tikai nepadomāju…

- Tur jau tā lieta. Tu nedomā nekad, tu domā tikai par sevi. Un dabū, ko gribi.

-Tas ir ārprāts, Šīla. Kāpēc lai es tīši gribētu sarežģīt tev dzīvi? Tu pati dzirdi, ko runā? - Alise dziļi ievilka elpu, mēģinādama saval­dīties. - Paklau, es atzīšos Breilingam, ka tā bija mana vaina, bet sa­proti… zini, normālos apstākļos es neparko neietu tur iekšā viena pati, taču…

Viņa apklusa atkal.

- Taču - kas?

- Tas izklausīsies muļķīgi, bet mani tur kaut kas burtiski ievilka. Es zināju, ka tur ir tas kambaris. Nevaru to izskaidrot, es vienkārši zināju. Tada sajūta. Dejā vu. It kā es tur jau būtu bijusi.

- Tu domā, tas kaut ko maina? - Šīla izsmējīgi sacīja. - Jēziņ, lie­cies mierā! Sajūta, redzējies! Tas ir nožēlojami.

Alise papurināja galvu. - Tas bija kas vairāk…

- Un vispār, kāda velna pēc tu biji aizvilkusies tur rakt? Un vēl viena pati? Kā jau vienmēr - pārkāpt noteikumus tak ir baigi jautri.

- Nē, - Alise teica. - Ne jau tā. Man nav pārinieka. Es kaut ko pamanīju zem akmens bluķa un, tā kā šī ir mana pēdējā diena, nodomāju, ka pastrādāšu drusku vairāk nekā parasti. - Balss kļuva arvien klusāka. - Es tikai gribēju noskaidrot, vai to ir vērts pētīt, - viņa turpināja, pārāk vēlu aptverdama savu kļūdu. - Es jau netai­sījos…

- Par kroni visam tu man tagad vēl paziņo, ka tiešām esi kaut ko atradusi? Velns parāvis, tu esi kaut ko atradusi un nedalies informācijā ne ar vienu citu?

-Es…

Šīla izstiepa roku. - Dod šurp!

Alise brīdi skatījās viņai acīs, tad iebāza roku apgriezto džinsu kabatā, izvilka mutautu un atdeva to. Runāt viņa neuzdrošinājās.

Viņa noskatījās, kā Šīla atloka baltā kokvilnas auduma malas un ierauga piespraudi. Un nespēja nociesties, pati nepastiepusi roku.

- Skaista, vai ne? Kā varš ap malām, te un te, atstaro gaismu. - Viņa mirkli vilcinājās. - Man liekas, tā varētu būt piederējusi kādam no tiem cilvēkiem alā.

Šīla pacēla acis. Viņas noskaņojums atkal bija pārvērties. Dusmas pagaisušas.

- Tev nav ne jausmas, ko tu esi izdarījusi, Alise. Ne mazākās jaus­mas. - Viņa salocīja mutautu. - Nesīšu to lejā.

-Es…

- Liecies mierā, Alis. Šobrīd es negribu ar tevi runāt. No visa, ko tu saki, kļūs tikai sliktāk.

Ko tas viss galu galā nozīmē?

Alise apjukusi palika stāvam, kamēr Šīla gāja prom. Strīds bija sācies ne no kā, pārlieku traks pat Šīlai, kura spēja uzliesmot dusmās par galīgiem sīkumiem, bet tikpat ātri apdzisa.

Alise apsēdās uz tuvākā akmens un nolika pulsējošo roku uz ceļ­gala. Viss augums smeldza, un viņa jutās pilnīgi pārguruši, bet reizē arī ļoti noskumusi. Viņa zināja, ka izrakumi tiek finansēti no privātiem līdzekļiem, nevis notiek kādas universitātes vai institūcijas uzdevumā, un tāpēc nav pakļauti ierobežojošiem noteikumiem, kas traucē dau­dzām ekspedīcijām. Tāpēc starp pretendentiem uz vietu izrakumos bija valdījusi sīva konkurence. Šīla, strādādama Madazilā dažus kilomet­rus uz ziemeļrietumiem no Fuā, bija uzzinājusi par gaidāmo ekspedī­ciju uz Sabartē kalniem. Pēc pašas apgalvojumiem, viņa bija apbērusi ekspedīcijas vadītāju doktoru Breilingu ar vēstulēm, e-pastiem un rekomendācijām, līdz beidzot, pirms pusotra gada, bija viņu pievā­rējusi. Jau toreiz Alise bija brīnījusies, kāpēc Šīla ir tik apsēsta ar šo ieceri.

Alise paraudzījās lejup nogāzē. Šīla bija tālu, tikko saredzama, garo, slaido stāvu aizsedza zemāko nogāžu krūmi. Nebija cerību viņu panākt, pat ja Alise to vēlētos.

Alise nopūtās. Viņa bija palikusi tukšām rokām. Kā allaž■ Rīkoju­sies viena. Ta ir labāk. Viņa bija apņēmīgi pašpietiekama un nelabprāt paļāvās uz citiem. Taču patlaban uzmācās šaubas, vai pietiks enerģi­jas aizkļūt līdz nometnei. Saule kveldēja pārāk skaudri, kājas bija bez spēka. Viņa paskatījās uz brūci delmā. Ta bija atsākusi asiņot, šoreiz ļoti stipri.

Alise raudzījās saules izkveldētajā vasaras ainavā, Sabartē kalnos, kur joprojām valdīja pārlaicīgs miers. Mirkli viņa jutās pavisam labi. Bet pēkšņi sajuta vēl kaut ko citu - kņudošus šermuļus gar mugur­kaulu. Priekšnojautu, gaidas. Atpazīšanas jausmu.

Viss beidzas šeit.

Alise aizturēja elpu. Sirds iepukstējās straujāk.

Tas beidzas šeit, kur sācies.

Galvā pēkšņi skanēja čuksti, nesakarīgas skaņas, kā atbalsis laikā. Nu viņa atcerējās vārdus, kas bija iegrebti kāpņu augšējā akmenī. Pas a pas. Tie virpuļoja viņas prātā kā pusaizmirsts bērnu pantiņš.

Tas nav iespējams. Tu vienkārši esi dumja.

Alise satricināta uzlika plaukstas uz ceļiem un piespieda sevi pie­celties. Bija jātiek atpakaļ uz nometni. Saules dūriens, atūdeņošanās, jātiek prom no saules, jāiedzer ūdens.

Viņa sāka lēnītēm kāpt lejup pa nogāzi, kājas juta katru izcilni un kukurzni. Vajadzēja tikt prom no atbalšu pilnā akmens, no gariem, kas tajā mīt. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek, zināja vienīgi, ka ir jābēg.

Alise gāja arvien ātrāk, līdz jau gandrīz skrēja, klupdama pār akmeņiem un šķautņainiem krama gabaliem, kas rēgojās ārā no sau­sās zemes. Taču vārdi bija iesakņojušies viņai prātā un atkārtojās tajā skaļi un skaidri kā mantra.

Soli pa solim mēs mērojam savu ceļu. Soli pa solim.