49. NODAĻA

Krustnešu priekšpulks, virzīdamies pa ceļu no Trēbas, Sant- Nasarī svētku dienā beidzot ieraudzīja Karkasonu. Tour Pinte sargi iededza ugunskurus. Atskanēja trauksmes zvani.

Pirmā augusta vakarā franču nometne aiz upes jau bija izpletusies tik plaša, ka izskatījās pēc otras pilsētas ar lielām un mazām teltīm, karogiem un saulē vizuļojošiem zelta krustiem. Tur bija apmetušies Ziemeļu baroni, Gaskoņas algotņi, zaldāti no Sartras, Burgundijas un Parīzes, ierakumu racēji, stopšāvēji, garīdznieki, markitanti.

Vesperu laikā vikonts Trankavels kopā ar Pjēru Rožē de Kabarē, Bertrānu Peletjē un vēl dažiem pavadoņiem uzkāpa uz aizsargvaļņa. Tālumā gaisā cēlās dūmu strūklas. Upe vijās kā sudraba lente.

- Viņu ir tik daudz.

- Ne vairāk, kā bijām gaidījuši, Messire, - sacīja Peletjē.

- Kā jūs domājat, kad ieradīsies visa armija?

- Grūti pateikt, - viņš atbildēja. - Tik liels karaspēks virzās lēnām. Un viņus kavēs tveice.

- Kavēs, jā, - Trankavels noteica. - Bet neapturēs.

- Mēs esam gatavi viņus sagaidīt, Messire. Citadele ir lieliski ap­gādāta ar visu nepieciešamo. Ir pabeigti hourds', lai pasargātu mūrus, salabotas un nostiprinātas visas mūru vājās vietas, visos torņos ir ka­ravīri. - Peletjē pamāja ar roku uz upes pusi. - Tauvas, kas noturēja

[1] Dēļu aizsprosts. (Oksitāņu vai.)

dzirnavas upē, ir pārgrieztas, labība sadedzināta. Franču guvums tur nebūs liels.

Acīm nozibsnījot, Trankavels pēkšņi pievērsās de Kabarē.

- Apseglosim zirgus un dosimies sortie. Pirms pienāk nakts un noriet saule, ņemsim četrus simtus savu labāko vīru, kuri vislabāk prot rīkoties ar šķēpu un zobenu, un padzīsim frančus no mūsu nogāzēm. Viņi nebūs gaidījuši uzbrukumu. Ko teiksiet?

Peletjē pilnībā izprata vikonta vēlmi doties triecienā pirmajam. Taču reizē apzinājās arī, ka tā būtu neiedomājama neprātība.

- Messire, līdzenumos ir bataljoni, routiers, priekšpulku daļas.

Viņam piebalsoja Pjērs Rožē de Kabarē: - Reimon, neupurējiet

savus karavīrus.

- Bet ja mēs dotu pirmo triecienu…

- Messire, mēs esam sagatavojušies aplenkumam, nevis atklātai kaujai. Garnizons ir gana liels. Visdrosmīgākie, visvairāk pieredzējušie chevaliers gaida izdevību sevi apliecināt.

- Bet? - Trankavels nopūtās.

- Bet jūs upurētu viņus veltīgi un neiegūtu neko, - de Kabarē stin­gri noteica.

- Jūsu ļaudis jums uzticas un jūs mīl, - sacīja Peletjē. - Ja vajadzēs, viņi atdos par jums savu dzīvību. Tomēr ir jānogaida. Lai franči pirmie nāk ar kauju.

- Baidos, ka tik tālu mūs ir novedusi mana lepnība, - vikonts klusu ierunājās. - Nez kāpēc nebiju gaidījis, ka tas notiks tik drīz. - Viņš pasmaidīja. - Vai atceraties, Bertrān, cik ļoti manai mātei patika dzies­mas un dejas? Pilī mūždien ieradās labākie trubadūri un žonglieri, lai rādītu savu mākslu. Emeriks de Pegijems, Arno de Karkasē, pat Gijems Fabrs un Bernā Alanams no Narbonnas. Mēs dzīvojām kā mūžīgos svētkos.

- Esmu dzirdējis, ka šis ir bijis Pa^is d'Oc spožākais galms. - Peletjē uzlika plaukstu uz sava kunga pleca. - Un tāds tas būs atkal.

Zvani apklusa. Visu acis pievērsās vikontam Trankavelam.

Kad vikonts ierunājās, Peletjē jutās lepns, dzirdot, ka viņa balsī vairs neskan šaubas. Viņš bija ne vairs zēns, kas atceras savu bērnību, bet gan karavadonis kaujas priekšvakarā.

- Bertrān, dodiet rīkojumu aizslēgt visas sānu ieejas un aizbultēt vārtus un aiciniet garnizona komandieri uz donjon. Mēs būsim gatavi sagaidīt frančus, kad tie nāks.

- Messire, varbūt nosūtīt papildspēkus uz Sanmikelu? - de Kabarē ieminējās. - Leģions sāks uzbrukumu tieši tur. Un mēs nedrīkstam pie­ļaut, lai mums nogriež pieeju upei.

Trankavels piekrītoši pamāja.

Kad pārējie bija aizgājuši, Peletjē vēl brīdi pakavējās turpat, raudzī­damies ainavā, it kā gribētu iegravēt šo tēlu sev atmiņā.

Ziemeļos vīdēja Sanvisānsas aizsargmūri, zemi, ar nedaudziem tor­ņiem. Ja iebrucēji iekļūtu priekšpilsētā, tad māju aizsegā pietuvotos Citadelei loka šāviena attālumā. Dienvidu priekšpilsēta Sanmikela noturētos ilgāk.

Karkasona tiešām bija gatava aplenkumam. Bija sagādāti lieli pārti­kas krājumi - maize, siers, pupas - un slaucamas kazas. Taču cietoksnī bija pārāk daudz cilvēku, un Peletjē bažījās, vai pietiks ūdens. Pēc viņa pavēles pie katras akas nostājās sargs, un ūdens tika izsniegts ar mēru.

Iedams no Tour Pinte uz pagalmu, Peletjē atkal iedomājās par Simeonu. Divas reizes viņš bija sūtījis Fransuā uz jūdu quartier uzzināt jaunumus, bet sulainis abas reizes bija atgriezies tukšā, un Peletjē bažas auga dienu no dienas.

Pārlaidis žiglu skatienu pagalmam, viņš nosprieda, ka pilī pāris stundu iztiks bez viņa.

Un devās uz staļļiem.

Peletjē izraudzījās vistaisnāko ceļu pār līdzenumiem un caur mežu, visu laiku juzdams Leģiona klātbūtni tālumā.

Jūdu kvartālā, kā parasti, bija daudz ļaužu, tomēr valdīja neie­rasts klusums. Visās sejās, jaunās un vecās, vīdēja bailes un nelāgas nojautas. Visi apzinājās, ka drīz sāksies cīņa. Peletjē jāja pa šaurajām ieliņām, un uz viņu bažīgi raudzījās sievietes un bērni, meklējot viņa sejā cerību. Tadas nebija.

Par Simeonu neviens neko nezināja. Viņa mājokli Peletjē atrada viegli, taču durvis bija aizbultētas. Izlēcis no segliem, viņš pieklauvēja pie pretējās mājas durvīm.

- Es meklēju vīru, vārdā Simeons, - viņš teica, kad saimniece bija tramīgi atvērusi durvis. - Vai zini tādu?

Sieva pamāja ar galvu. - Viņš kopā ar citiem atnāca no Bezjē.

- Vai atceries, kad redzēji viņu pēdējo reizi?

- Pirms dažām dienām, iekams pienāca vēsts par Bezjē ieņemšanu, viņš aizgāja uz Karkasonu. Pie viņa bija atnācis kāds vīrs.

Peletjē sarauca uzacis. - Kas tas bija par vīru?

- Labdzimtīgs sulainis. Ar burkānu krāsas matiem, - viņa atbildēja, saraukdama degunu. - Izskatījās, ka Simeons viņu pazīst.

Peletjē samulsa vēl vairāk. Pēc apraksta šis sulainis varēja būt Fransuā - bet kā tas iespējams? Viņš taču apgalvoja, ka neesot atradis Simeonu.

- Tad es viņu redzēju pēdējo reizi.

- Tātad Simeons neatgriezās no Karkasonas?

- Ja viņš ir prātīgs, tad būs tur palicis. Tur viņam būtu drošāk nekā šeit.

- Vai ir iespējams, ka tu neesi pamanījusi Simeonu pārnākam? - Peletjē izmisis jautāja. - Varbūt biji aizmigusi. Varbūt vienkārši nere­dzēji viņu.

- Paklausieties, Messire, - sieva atteica, rādīdama pāri ielai uz māju, - jūs tak redzat pats. Vueg. - Tukšs.

PAGE \* MERGEFORMAT

Загрузка...