Labirints

57. NODAĻA

Apšaude atsākās un turpinājās līdz naktij. Vienmērīgi dunēja katapultu mestie akmeņi, saceldami putekļu mākoņus.

Pa sava kambara logu Alaīsa redzēja, ka mājas līdzenumos ir pār­vērtušās kūpošās krāsmatās. Pār koku galiem kā melna migla biezēja indīgs mākonis, itin kā ieķēries to zaros. Daži līdzenumu iedzīvotāji bija bēguši pār klajumu uz Sanvisānsas drupām un no turienes tālāk uz Citadeli. Vairums no viņiem bija nogalināti ceļā.

Kapelā uz altāra dega sveces.

Otrdien, ceturtā augusta rītausmā, vikonts Trankavels un Bertrāns Peletjē vēlreiz uzkāpa uz aizsargvaļņa.

Franču nometne tinās agra rīta miglā, kas cēlās no upes. Teltis, staļļi, zirgi - vesela pilsēta šķita laidusi te saknes. Peletjē paskatījās debesīs. Diena solījās būt ļoti karsta. Upes zaudējums pašā aplenkuma sākumā bija smags trieciens. Bez ūdens nebija iespējams izturēt ilgi. Viņus pieveiks slāpes, pat ja tas neizdosies frančiem.

Iepriekšējā dienā Alaīsa bija atstāstījusi tēvam baumas par to, ka ap Porte de Rodez, kur apmeties vairums Sanvisānsas bēgļu, ir pamanīts pirmais aplenkuma sērgas gadījums. Peletjē bija devies paskatīties pats, un, lai gan šī cļuartier konsuls bija noliedzis tādas runas, viņš tomēr baidījās, ka Alaīsai ir taisnība.

- Jūs esat dziļi iegrimis domās, mans draugs.

Bertrāns pievērsās vikontam. - Piedodiet, Messire.

Trankavels atmāja ar roku. - Paraugieties uz viņiem, Bertrān! Viņu ir pārlieku daudz, lai mēs viņus varētu sakaut… un vēl esam palikuši bez ūdens.

- Stāsta, ka Aragonas Pedro Otrais esot tikai dienas jājiena attā­lumā, - Peletjē teica. - Jūs esat viņa vasalis, Messire. Viņam ir pienā­kums doties jums palīgā.

Peletjē zināja, ka lūgt šo palīdzību būtu grūti, - Pedro bija pārlie­cināts katolis un Tulūzas grāfa Reimona IV svainis, kaut ari tie viens otru ieredzēja ne pārāk labi. Tomēr vēsturiskā saikne starp Trankavelu namu un Aragonas namu bija stipra.

- Karaļa diplomātiskie mērķi ir cieši saistīti ar Karkasonas likteni, Messire. Viņš nevēlas pieredzēt, ka Pays d'Oc valda franči. - Peletjē mirkli klusēja. - Pjērs Rozē de Kabarē un jūsu sabiedrotie atbalsta šādu virzību.

Trankavels ar plaukstām atspiedās uz mūra malas.

- Ta viņi teica, jā.

- Tatad jūs sūtīsiet ziņu?

Pedro paklausīja aicinājumam un ieradās trešdien, piektā augusta pēcpusdienā.

- Atveriet vārtus! Atveriet vārtus lo Rei'!

Chāteau Comtal vārti atdarījās. Dzirdēdama troksni, Alaīsa piegāja pie loga un tūdaļ skrēja skatīties, kas noticis. Sākumā viņa gribēja tikai kādam pajautāt, bet tad paskatījās augšup, uz Lielās zāles logiem, un viņu pieveica ziņkāre. Labāk iet un paraudzīties, kas notiek tur iekšā. Pārāk bieži viņa visu uzzināja caur trim vai četriem starpniekiem.

Aiz portjerām, kas nošķīra Lielo zāli no ieejas vikonta Trankavela kambaros, bija mazs alkovs. To Alaīsa vairs nebija izmantojusi kopš bērnības, kad mēdza tur ielavīties, lai paklausītos, kā tēvs strādā. Viņa nezināja, vai tagad spēs iespraukties šaurajā nišā.

Cour du Midi pakāpusies uz akmens sola, viņa aizsniedzās līdz Tour Pilīte zemākajam logam. Ar rokām uzvilkusies augšā, pārvēlās pār akmens dzegu un nozuda šaurajā logā.

Viņai laimējās, telpa bija tukša. Alaīsa nolēca zemē, cenzdamās nesacelt troksni, tad lēnītēm atvēra durvis un ieslīdēja alkovā aiz port­jerām. Piesardzīgi virzījās uz priekšu, līdz piekļuva pie portjeru sprau­gas. Soļa attālumā no viņas stāvēja vikonts Trankavels, rokas saņēmis aiz muguras.

Alaīsa bija paguvusi tieši laikā. Lielās zāles galā atvērās durvis. Viņa redzēja, ka ienāk tēvs, Aragonas karalis un vairāki Karkasonas sabiedrotie, ieskaitot Lavoras un Kabarē senjorus.

Vikonts Trankavels nometās ceļos sava Seigneur priekšā.

- Tas ir lieki, - Pedro teica, pamādams, lai viņš pieceļas.

Arēji abi krasi atšķīrās. Karalis bija daudzus gadus vecāks par Tran­kavelu, vienos gados ar Alaīsas tēvu. Gara auguma, plecīgs, īsts lācis, sejā daudzu karagājienu pēdas. Vaibsti smagi, nopietni, to vēl uzsvēra biezās, melnās ūsas un tumšā āda. Melnie mati pie deniņiem iesirmi tāpat kā viņas tēvam.

- Sūtiet savus vīrus prom, - karalis strupi noteica. - Es runāšu ar jums zem četrām acīm, Trankavel.

-Ja atļausiet, Jūsu Augstība, es lūgtu, lai šeit paliek mans pils pār­valdnieks. Es augstu vērtēju viņa padomu.

Mirkli vilcinājies, karalis pamāja ar galvu.

- Man nav tādu vārdu, ar kuriem pilnā mērā paust mūsu pateicību…

Pedro viņu pārtrauca: - Esmu ieradies nevis atbalstīt jūs, bet gan

palīdzēt jums saskatīt jūsu kļūdu. Jūs pats esat radījis šādu stāvokli, stūrgalvīgi liegdamies izrēķināties ar ķeceriem savos valdījumos. Jums bija četri gadi - četri gadi! -, lai atrisinātu šo jautājumu, tomēr jūs neesat darījis neko. Jūs ļaujat savās pilsētās atklāti sprediķot kataru bīskapiem. Jūsu vasaļi atklāti atbalsta Bons Homes…

- Neviens vasalis…

- Vai noliegsiet, ka uzbrukumi svētiem vīriem un priesteriem ir atstāti bez soda? Tapat kā baznīcas vīru pazemošana? Jūsu zemēs ķeceri neslēpti notur savus dievkalpojumus. Jūsu sabiedrotie tos aizsargā. Visiem ir zināms, ka Fuā grāfs izrāda necieņu svētajām relikvijām, atteikdamies tām klanīties, un ka viņa māsa jau ir aizgājusi tik tālu pa pazušanas ceļu, ka devusi parfaite zvērestu, un pats grāfs ir uzskatījis par piedienīgu piedalīties šajā ceremonijā.

- Es nevaru atbildēt par Fuā grāfa rīcību.

- Viņš ir jūsu vasalis un sabiedrotais! - Pedro atsvieda. - Kāpēc jūs pieļaujat, lai zeļ un plaukst šāds stāvoklis?

Alaīsa juta, ka vikonts ievelk elpu. - Jūsu Augstība, jūs pats atbil­dat uz savu jautājumu. Mēs dzīvojam līdzās tiem, kurus jūs dēvējat par ķeceriem. Mēs esam kopā izauguši, viņu vidū ir mūsu tuvākie asins­radinieki. Parfaits ir dzīvojuši krietni un godīgi, aprūpēdami aizvien lielākas draudzes. Es nevaru viņus izraidīt, tieši tāpat kā nevaru aizliegt saulei aust!

Viņa vārdi atstāja Pedro vienaldzīgu. - Jūsu vienīgā cerība ir - izlīgt ar Svēto Māti Baznīcu. Jūs esat vienlīdzīgs ar visiem Ziemeļu baro­niem, ko abats atvedis līdzi, un kā pret tādu viņi pret jums izturēsies, ja centīsieties vērst visu par labu. Taču, ja kaut vai uz mirkli dosiet abatam iemeslu domāt, ka arī pats - sirdī, ja ne darbos, - pieturaties pie šo ķeceru uzskatiem, tad viņš jūs iznīcinās. - Karalis nopūtās. - Vai jūs tiešām domājat, ka spēsiet izturēt, Trankavel? Abata karaspēks ir simtkārt lielāks par jūsējo.

- Mums ir lieli pārtikas krājumi.

- Pārtikas, jā, bet ne ūdens. Upi jūs esat zaudējuši.

Alaīsa redzēja, ka tēvs paskatās uz vikontu, nepārprotami baidīda­mies, ka tas zaudēs savaldīšanos.

- Nevēlos mest jums izaicinājumu vai nenovērtēt jūsu aizbildnie­cību, bet vai jūs tiešām neredzat, ka viņi ir ieradušies iekarot mūsu zemes, nevis mūsu dvēseles? Šis karš notiek cilvēku alkatības, nevis Dieva godības vārdā. Šī ir iekarotāju armija, Jūsu Augstība. Ja esmu licis vilties Baznīcai - un tādējādi aizvainojis jūs, Augstība, - es lūdzu piedošanu. Taču man nav nekādu pienākumu pret Nevērās grāfu vai Sito abatu. Viņiem nav ne garīgu, ne laicīgu tiesību uz manām zemēm. Tik nekrietnas lietas vārdā es nenodošu savu tautu franču šakāļiem.

Alaīsā uzviļņoja lepnums. Pēc tēva sejas izteiksmes bija redzams, ka viņš jūtas līdzīgi. Pirmo reizi Trankavela drosme un gars šķita atstā­jam iespaidu uz karali.

- Tie ir cēli vārdi, vikont, taču tagad tie jums nepalīdzēs. Savas mīļotās tautas vārdā vismaz ļaujiet man teikt Sito abatam, ka uzklau­sīsiet viņa noteikumus.

Trankavels piegāja pie loga un klusu jautāja: - Vai mums tiešām nepietiek ūdens, lai nodrošinātu visus, kas atrodas Citadelē?

Alaīsas tēvs papurināja galvu. - Nepietiek.

Vienīgi viņa rokas, pilnīgi baltas pret akmens palodzi, liecināja, cik grūti bijis izrunāt šo vienu vārdu.

- Lai notiek. Es noklausīšos, kas sakāms abatam.

Labu bridi pēc Pedro aiziešanas Trankavels klusēja. Palika pie loga un vēroja, kā saule laižas uz rietu. Pēdīgi, kad tika iedegtas sveces, viņš apsēdās. Peletjē deva rīkojumu atnest no virtuvēm ēdienu un dzērienu.

Alaīsa neuzdrīkstējās pakustēties, lai netiktu pamanīta. Rokas un kājas tirpa. Sienas šķita nākam arvien tuvāk, taču viņa neko nevarēja darīt.

Aiz portjerām skanēja soļi, tēvam staigājot šurpu turpu, un lāgiem arī klusu pārmīti vārdi.

Bija jau vēls, kad atgriezās Pedro Otrais. Pēc viņa sejas izteiksmes Alaīsa uzreiz saprata, ka misija cietusi neveiksmi. Viņai nodrebēja sirds. Bija palaista garām pēdējā iespēja aizvest Triloģiju prom no Citadeles, iekams aplenkums sācies pa īstam.

- Vai ir kādas ziņas? - Trankavels jautāja, godbijīgi piecēlies kājās.

- Ne tādas, kādas es vēlētos jums nodot, vikont, - Pedro atbil­dēja. - Man derdzas pat atkārtot viņa aizskarošos vārdus. - Paņēmis pasniegto vīna biķeri, viņš to iztukšoja vienā malkā. - Sito abats atļauj jums un divpadsmit jūsu izraudzītiem vīriem šonakt netraucēti atstāt Citadeli, ņemot līdzi tik, cik varat panest.

Alaīsa redzēja, ka vikonts sažņaudz dūres. - Un Karkasona?

- Citadele līdz ar visu un visiem pāriet Leģiona rokās. Kungiem pēc Bezjē vajadzīgs kas vieglāks.

Brīdi valdīja klusums.

Tad Trankavels beidzot ļāva vaļu dusmām un trieca savu biķeri pret sienu. - Kā viņš uzdrošinās mani tā apvainot! - vikonts kliedza. - Kā viņš uzdrošinās aizskart mūsu godu, mūsu lepnumu! Nevienu pašu no saviem pavalstniekiem es nepametīšu šo franču šakāļu nagos!

- Messire, - Peletjē nomurmināja.

Trankavels stāvēja, smagi elpodams, dūres iespiedis sānos, un gai­dīja, līdz noplaks dusmas.

Tad viņš atkal pievērsās karalim: - Jūsu Augstība, es pateicos par starpniecību un par pakalpojumiem, ko esat veicis mūsu labā. Tomēr, ja necīnīsieties - vai nevēlaties cīnīties - kopā ar mums, tad mums būs jāšķiras. Un jums jādodas projām.

Pedro pamāja ar galvu, saprazdams, ka vairāk nekas nav sa­kāms.

- Lai Dievs ir ar jums, Trankavel, - viņš noskumis sacīja.

Trankavels ieskatījās karalim acīs. - Es domāju, Dievs ir ar mums, -

viņš izaicinoši noteica.

Kamēr Peletjē pavadīja karali laukā no Lielās zāles, Alaīsa izman­toja izdevību aizlavīties prom.

Jaunavas Apskaidrošanas svētki pagāja klusi; ne viena, ne otra puse netika uz priekšu. Trankavela ļaudis turpināja raidīt bultu krusu uz krustnešiem, bet katapultas mestie akmeņi neatlaidīgi sitās pret mūriem. Abās pusēs bija kritušie, bet netika ne iegūta, ne zaudēta neviena zemes pēda.

Līdzenumi atgādināja līķu kambari. Līķi, uzblīduši tveicē, trūdēja turpat, kur nokrituši, un ap tiem mielojās mušas. Kaulus apskrubināja klijas un vanagi, kas meta lokus pār kaujas lauku.

Piektdien, septītajā augustā, krustneši devās uzbrukumā dienvidu priekšpilsētai Sanmikelai. Uz brīdi viņiem izdevās ieņemt aizsarggrāvi pie mūriem, taču tad viņus atsvieda atpakaļ bultu un akmeņu lietus. Vairākas stundas netikuši ne soli uz priekšu, franči atkāpās, lidojot bultām un skanot Karkasonas pilsoņu dzēlībām un gavilēm.

Nākamās dienas rītausmā, kad pasaule sudrabaini mirdzēja pirmajā blāzmā un liega migla slīdēja pār nogāzēm, kur pret Sanmikelu stāvēja vairāk nekā tūkstotis krustnešu, uzbrukums sākās no jauna.

Bālajā saulē zvēroja ķiveres un vairogi, zobeni, pīķi un acis. Katram karotājam pie krūtīm bija piesprausts balts krusts uz Nevērās, Burgun- dijas, Sartras un Sampaņas krāsu fona.

Vikonts Trankavels stāvēja uz Sanmikelas mūriem plecu pie pleca ar saviem vīriem, gatavs atvairīt uzbrukumu.

Stopšāvēji un dardasiers' turēja gatavībā stopus un lokus. Kājnieki lejā bija bruņojušies ar āvām, zobeniem un pīķiem. Viņiem aizmugurē, Citadelē, savu kārtu gaidīja chevaliers.

Tālumā ierībējās franču bungas. Krustneši dimdināja pīķus pret cieto zemi, un vienmērīga, dobja duna atbalsojās gaisā, kas šķita sastindzis gaidās.

Un tā tas sākas.

Alaīsa stāvēja uz mūra blakus tēvam, lāgiem ar skatienu meklēja vīru, tad atkal vēroja krustnešus plūstam lejup no pakalna.

Kad Leģions pietuvojās šāviena attālumā, vikonts Trankavels pacēla roku un deva pavēli. Debesis acumirklī aptumšoja bultu vētra.

Vīri krita abās pusēs. Uz mūriem jau bija uzsviestas pirmās virvju kāpnes. Gaisā nosvilpa stopa bulta, ietriecās rupjā, smagā koka šķērsī un notrieca to no mūra malas. Kāpnes sasvērās un sāka krist - sākumā lēni, pēc tam arvien straujāk, kāpēji gāzās lejā, zemē pašķīda asinis, kauli un koka skambas.

Krustnešiem izdevās piestumt pie priekšpilsētas aizsargmūriem gata - "kaķi" jeb mūru graujamo ierīci. Paslēpušies zem ūdenī samēr­cēta pārklāja, kareivji sāka lauzt no mūriem akmeņus un rakt alu, lai vājinātu nocietinājumus.

Trankavels pavēlēja stopšāvējiem iznīcināt ierīci. Turp tūdaļ trau­cās degošu bultu krusa. Debesīs ievilkās piķa un melnu dūmu švīkas, līdz koka būve beidzot aizdegās, vīri liesmojošās drānās bēga no šī degošā sprosta, bet viņus tūlīt nopļāva bultas.

Taču bija par vēlu. Aizstāvjiem atlika vienīgi noskatīties, kā krust­neši aizdedzina dienām ilgi gatavoto spridzekli. Alaīsa aizsedza seju ar plaukstām, kad sprādziens uzsvieda gaisā akmeņu šaltis, smiltis un liesmas.

Krustneši metās izlauztajā mūra spraugā. Uguns rēkoņa apslāpēja pat sievu un bērnu kliedzienus, tiem bēgot no šīs pekles.

' Strēlnieki. (Oksitāņu vai.)

Smagie vārti starp Citadeli un Sanmikelu atvērās, un Karkasonas chevaliers devās savā pirmajā uzbrukumā. Sar^ā viņu, Alaīsa pie sevis murmināja, it kā vārdi spētu atvairīt bultas.

Tagad krustneši meta pār mūriem nocirstās kritušo galvas, lai radītu paniku un bailes. Kliedzieni pieņēmās skaļumā, kad vikonts Trankavels veda savus vīrus cīniņā. Viņš bija viens no pirmajiem, kas pieveica pretinieku, iegrūzdams zobenu kādam krustnesim kaklā un ar zābaku notriekdams līķi nost no asmens.

Gijems sekoja netālu aiz viņa, skubinādams savu karazirgu caur uzbrucēju pūli; zem pakaviem saļima visi, kas gadījās ceļā.

Viņam līdzās Alaīsa pamanīja Alzē de Presānu un ar šausmām ieraudzīja, ka Alzē zirgs paslīd un krīt. Gijems tūdaļ apgrieza savu zirgu un metās draugam palīgā. Asiņu smakas un zobenu šķindas satra­cināts, Gijema varenais auļotājs izslējās pakaļkājās un ar pakaviem sašķaidīja vienu no krustnešiem, un tas deva Alzē laiku pietrūkties kājās un paglābties no briesmām.

Ienaidniekam bija milzīgs spēku pārsvars. Ceļu tam aizšķērsoja pār­biedētu un ievainotu vīru, sievu un bērnu pūļi, kas bēga uz Citadeli. Leģions neapturami virzījās uz priekšu. Iela pēc ielas nonāca franču rokās.

Pēdīgi Alaīsa izdzirda atskanam saucienu.

-Repli! Refjli!1

Nakts aizsegā saujiņa aizstāvju ielavījās nopostītajā priekšpilsētā. Viņi nogalināja nedaudzos krustnešus, kas bija atstāti sardzē, un aiz­dedzināja atlikušās mājas, tādējādi vismaz atņemot frančiem aizsegu, no kura atsākt Citadeles apšaudi.

Taču patiesība bija skaidra.

Sanvisānsa un Sanmikela bija kritušas. Karkasona bija palikusi viena.