Labirints

EPILOGS Los Seresa Svētdiena, 2007. gada 8. jūlijs

Ir astoņi vakarā. Beigusies vēl viena brīnišķīga vasaras diena.

Alise pieiet pie lielā loga un atver slēģus, lai ielaistu istabā slīpo, oranžo gaismu. Kailajiem delmiem pieskaras liega vēsma. Viņas āda ir lazdu riekstu krāsā, mati sapīti vienā bizē, kas karājas pār muguru.

Saule jau ir zemu - sarkans aplis sārti baltajās debesīs. Pār Sabartē kalnu virsotnēm krīt milzīgas, melnas ēnas kā žāvēties izklāti auduma gabali. Pa logu viņa redz Septiņu brāļu pāreju un aiz tās - Sv. Bārto- lomeja augstieni.

Ir pagājuši tieši divi gadi kopš Saijē nāves.

Sākumā Alisei bija grūti dzīvot ar šīm atmiņām. Šāvienu troksnis klaustrofobiskajā kambari; zemes drebēšana; baltā seja tumsā; izteiksme Vila sejā, kad viņš ieskrēja kambarī kopā ar inspektoru Nubelu.

Visvairāk Alisi vajāja atmiņas par to, kā bija izdzisusi gaisma Odrika acīs. Saijē acīs. Ta viņa bija iemācījusies domās viņu dēvēt. Pašās beigās Alise šajās acīs redzēja mieru, nevis skumjas, taču tāpēc viņas sāpes nebija mazākas.

Bet, jo vairāk Alise uzzināja, jo straujāk atkāpās šausmas, kas bija sagrābušas viņu toreiz, tajos pēdējos brīžos. Pagātne vairs nespēja nodarīt viņai pāri.

Viņa zina, ka Marī Sesila un Fransuā Batists ir gājuši bojā zem krī­tošas klints, zemestrīces laikā palikuši kalna dzīlēs. Polu Otiē atrada turpat, kur Fransuā Batists bija viņu nošāvis. Blakus līķim vēl tikšķēja pults, ar kuru bija izraisīti četri sprādzieni. Paša rokām radīts armagedons.

Vasaru nomainīja rudens, rudeni - ziema, un Alise pamazām atlaba - ar Vila palīdzību. Laiks dziedē. Laiks un jaunas dzīves solī­jums. Sāpīgās atmiņas pakāpeniski izbālē. Tas glabājas Alises prātā kā vecas fotogrāfijas, pa pusei aizmirstas, neskaidras, noputējušas.

Alise pārdeva savu Anglijas dzīvokli un tantes mājiņu Salēlā pie Odas, un viņi ar Viļu pārcēlās uz Los Seresu.

Tagad viņi dzīvo mājā, kur reiz dzīvojusi Alaīsa kopā ar Saijē, Ber­trānu un Harifu. Viņi ir to uzlabojuši, pielāgojuši modernās pasaules prasībām, tomēr gaisotne šeit nav mainījusies.

Grāla noslēpums ir drošībā, kā vēlējusies Alaīsa; tas glabājas šeit, mūžīgajos kalnos. Trīs papirusi, izņemti no viduslaiku grāmatām, guļ aprakti zem klintsbluķiem un akmeņiem.

Alise apzinās, ka viņai bijis lemts pabeigt to, kas palicis nepabeigts pirms astoņsimt gadiem. Viņa, tāpat kā Alaīsa, apzinās arī to, ka īstais Grāls ir mīlestībā, kura pāriet no paaudzes paaudzē, vārdos, ko tēvs saka dēlam, māte - meitai. Patiesība ir mums visapkārt. Akmeņos, klintīs, kalnu gadalaiku mainīgajā ritmā.

Pateicoties kopīgajiem pagātnes stāstiem, mēs nemirstam.

Alise netic, ka spētu ietērpt to vārdos. Atšķirībā no Saijē viņa nav stāstu vērpēja, nav rakstniece. Un varbūt tas nemaz nav izsakāms vārdos, viņa domā. To var saukt par Dievu, par ticību. Varbūt Grāls ir pārāk liela patiesība, lai to varētu izrunāt, noturēt laikā, telpā un kontekstā ar tik nedrošu līdzekli, kāda ir valoda.

Alise ar plaukstām atbalstās pret palodzi un ieelpo smalkos vakara aromātus. Timiāns, irbulenes, akmeņos zaigojošās atmiņas par tveici, pētersīļi un piparmētras, salvijas, smaržas no viņas garšaugu dārza.

Viņas slava aug augumā. Sākumā tā bija privāta izpalīdzēšana, garš­vielu piegāde restorāniem un kaimiņu ciemu iedzīvotājiem, bet tagad tas ir kļuvis par ienesīgu biznesu. Gandrīz visās šīs apkaimes viesnīcās un veikalos, pat Fuā un Mirpuā, izmanto un pārdod viņas ražojumus ar etiķeti Epice Pelletier et Fille'. Senču uzvārdu viņa tagad ir atguvusi arī pati.

' Garšvielas. Peletjē un meita. (Franču vai.)

Mazais Los Seresas hameau vēl arvien nav iezīmēts kartē. Ciems ir pārāk sīks. Bet drīz tas parādīsies kartēs un atlantos. Denleu.

Lejā, kabinetā, ir apklususi klaviatūras klaudzoņa. Alise dzird, ka Vils staigā pa virtuvi, izņem no skapīša šķīvjus, atnes no pieliekamā maizi. Drīz lejā dosies arī viņa. Vils atkorķēs pudeli vīna, un abi iedzers pa malciņam, kamēr viņš gatavos vakariņas.

Rīt atbrauks Zanna Žiro - iznesīga, apburoša sieviete, kļuvusi viņiem ļoti tuva. Pēcpusdienā viņi aizies uz kaimiņu ciemu un noliks ziedus laukumā pie pieminekļa, kas godina kataru slaveno vēsturnieku un Pretošanās kustības cīnītāju Odriku S. Bajāru. Pieminekļa plāksnē ir iegravēts oksitāņu sakāmvārds, ko izraudzījusies Alise.

Pas a pas se va luenh.

Vēlāk Alise viena aizies kalnos, pie citas plāksnes, kas iezīmē vietu, kur viņš guļ apglabāts - tur, kur allaž vēlējies atdusēties. Akmenī iekalts viens vārds - SAIJĒ.

Pietiek ar to, ka viņu atceras.

Dzimtas koks, Saijē pirmā dāvana Alisei, karājas pie sienas kabi­netā. Alise ir veikusi trīs labojumus. Pierakstījusi Alaīsas un Saijē mir­šanas datumus, ko šķir astoņi simti gadu.

Savam vārdam viņa ir pievienojusi Vila vārdu un kāzu datumu.

Pašās beigās, kur stāsts joprojām turpinās, viņa ir uzrakstījusi jaunu rindiņu:

SAIJESA GREISA FARMERE PELETJĒ, 2007. GADA 28. FEB­RUĀRIS - .

Alise pasmaida un pieiet pie šūpuļa, kur sakustējusies viņas mei­tiņa. Kustas gaišie kāju pirkstiņi, viņa sāk mosties. Alise aiztur elpu, kad viņas meita atver acis.

Murminādama mīļvārdiņus, viņa noskūpsta meitiņas galvu un uzsāk šūpuļdziesmu senajā valodā, kas pārgājusi no paaudzes pa­audzē.

Bona nueit, bona nueit… Draves amics, pica miēja-nuēit Cal finir velhada Ejos la (lassada.

Alise nodomā: reiz Saijesa to varbūt dziedās savam bērnam.

Pacēlusi meitiņu uz rokām, Alise atgriežas pie loga, domādama par visu, ko viņai iemācīs. Kā stāstīs par pagātni un tās notikumiem.

Alaīsa vairs nenāk pie viņas sapņos. Stāvēdama dziestošajā gaismā un raudzīdamās pār mūžsenajām kalnu virsotnēm, korēm un ielejām, kas sniedzas tālāk, nekā saredz acs, Alise tomēr jūt, ka pagātne ir tepat visapkārt, tā ieskauj viņu. Gari, draugi, rēgi sniedz pretim rokas, čukstus stāsta par savu dzīvi, dalās noslēpumos. Tie veido saikni starp Alisi un visiem tiem, kas šeit stāvējuši pirms viņas, - un tiem, kas šeit vēl stāvēs, - sapņojot par to, ko nesīs dzīve.

Tālumā zvaigžņotajās debesīs kāpj balts mēness, solīdams tikpat skaistu dienu arī rīt.