Labirints

29. NODAĻA

steidzoties atpakaļ caur pilsētu, nepalika šaubu: izceļošana ir sā­kusies.

Jūdi un saracēņi virzījās uz galveno vārtu pusi, daži kājām, citi pajūgos, kuros sakrauta mantība - grāmatas, kartes, mēbeles; augļo­tāju vezumos bija grozi, lādes, svari, pergamenta tīstokļi. Pūlī Alaīsa pamanīja arī dažas kristiešu ģimenes.

Rīta saule bija izbalinājusi sizerēna pils pagalmu baltu. Ieejot pa vārtiem, Alaīsa ievēroja atvieglojumu tēva sejā; viņš saprata, ka kon­cils nav beidzies.

- Vai kāds zina, ka tu esi šeit?

Alaīsa sastinga kā zemē iemieta, šausmās aptverdama, ka nemaz nav domājusi par Gijemu. - Nē. Es tūdaļ devos meklēt tevi.

Viņu aizkaitināja prieks, kas pavīdēja tēva vaibstos.

Viņš pamāja ar galvu. - Pagaidi tepat. Paziņošu vikontam Tranka- velam, ka esi ieradusies, un lūgšu, lai viņš ļauj tev jāt kopā ar mums. Ir jāpasaka arī tavam vīram.

Alaīsa noskatījās, kā viņš nozūd nama ēnās. Tad pagriezās un sāka raudzīties apkārt. Ēnā gulēja mājlopi, pieplakuši pie palsajiem mūriem, nebēdādami par cilvēku nedienām. Par spīti pieredzētajam un Amjela de Kursāna stāstītajam, šeit, mierpilnajā pilī, bija grūti noticēt, ka draudi ir tik tuvu, kā apgalvots.

Viņai aiz muguras atvērās kādas durvis, lejup pa kāpnēm un pār pagalmu plūda vīriešu bars. Alaīsa piespiedās pie pīlāra, lai šī straume neaizrautu viņu sev līdzi.

Pagalmā atbalsojās saucieni, pavēles, rīkojumi, kas nekavējoties tika pildīti, ecujers skrēja atvest savu saimnieku zirgus. Pils vienā mir­klī bija pārvērtusies no valdības sēdekļa par garnizona mītni.

Šajā kņadā Alaīsa izdzirda, ka viņu kāds sauc. Gijems. Sirds ielēca kaklā. Viņa pagriezās un pūlējās saredzēt, no kurienes skan vīra balss.

- Alaīsa! - viņš neticīgi sauca. - Kā tu te gadījies? Ko tu te dari?

Tagad viņa ieraudzīja, ka Gijems lauž sev ceļu caur drūzmu; drīz

viņš pacēla Alaīsu rokās un saspieda tik cieši, ka viņai aizrāvās elpa. Redzot vīru, jūtot viņa smaržu, no Alaīsas prāta uz brīdi pagaisa apkār­tējā pasaule. Viss bija aizmirsts un piedots. Viņa gandrīz samulsa, redzot šo patieso prieku, kas sagrāba viņu kā gūstā. Aizvērusi acis, viņa iztēlojās Gijemu un sevi divatā, kaut kādā brīnumainā veidā atgriezu­šos Chāteau Comtal, it kā pēdējo dienu satraukumi būtu tikai nelāgs sapnis.

- Kā es esmu noilgojies! - Gijems čukstēja, skūpstīdams viņai kaklu un rokas. Alaīsa saviebās. - Mori cdr, kas tev kait?

- Nekas, - viņa žigli attrauca.

Pacēlis viņas apmetni, Gijems ieraudzīja lielo, tumšo zilumu uz pleca. - Nekas, Sant-Fuā vārdā! Dieva dēļ, kā…

- Es nokritu, - Alaīsa teica. - Nogāzos uz pleca. Nav tik traki, kā izskatās. Lūdzu, neraizējies.

Gijems samulsa, svārstīdamies starp bažām un šaubām. - Vai tā tu pavadi laiku, kamēr esmu prom? - viņš jautāja, acīs iezogoties aizdo­mām, un soli atkāpās. - Kāpēc tu esi šeit, Alaīsa?

Viņa sastomījās. - Es atvedu ziņu tēvam.

Tiklīdz vārdi bija izskanējuši, Alaīsa aptvēra, ka ir izrunājusies aplami. Prieks tūdaļ pārvērtās bailēs. Gijema seja satumsa.

- Kādu ziņu?

Galvā nebija nevienas domas. Ko būtu atbildējis tēvs? Kādu ieganstu lai izgudro?

-Es…

- Kādu ziņu, Alaīsa?

Viņa ievilka elpu. Vairāk par visu viņa vēlējās, lai abi vīrieši uzticas viens otram, taču bija devusi vārdu tēvam.

- Messire, lūdzu piedošanu, bet to es nedrīkstu teikt. Tas bija domāts vienīgi viņa ausīm.

- Nedrīksti vai negribi?

- Nedrīkstu, Gijem, - viņa ar nožēlu sacīja. - Es tiešām gribētu, bet nedrīkstu.

- Vai viņš sūtīja pēc tevis? - vīrs nikni jautāja. - Sūtīja pēc tevis, neprasīdams atļauju man?

- Nē, neviens pēc manis nesūtīja! - Alaīsa iesaucās. - Es atjāju labprātīgi.

- Un tomēr negribi paskaidrot man, kāpēc.

- Es tevi lūdzu, Gijem! Neprasi, lai es laužu tēvam doto vārdu. Lūdzu. Pacenties saprast.

Gijems sagrāba viņu aiz delmiem un sapurināja. - Tu man neteiksi? Nē? - Viņš īsi, aizvainoti iesmējās. - Un es, nelga, domāju, ka esmu tev vistuvākais cilvēks! Kāds muļķis!

Alaīsa mēģināja vīru aizturēt, bet viņš jau steidzās prom caur pūli. - Gijem! Pagaidi!

- Kas noticis?

Viņa apcirtās apkārt un ieraudzīja, ka aiz muguras stāv tēvs.

- Mans vīrs jūtas aizvainots, jo es atteicos viņam visu izstāstīt.

- Vai tu sacīji, ka esmu aizliedzis tev par to runāt?

- Mēģināju, bet viņš neklausījās.

Peletjē drūmi sarauca pieri. - Viņam nav tiesību prasīt, lai tu lauz doto vārdu.

Alaīsa juta, kā viņā uzbango dusmas.

- Visu cieņu, Paire, bet viņam ir tādas tiesības. Viņš ir mans vīrs. Un ir pelnījis manu paklausību un uzticēšanos.

- Tam nav nekāda sakara ar tavu uzticēšanos, - Peletjē nepacietīgi attrauca. - Gan viņa dusmas pāries. Tām te nav nedz īstais laiks, nedz vieta.

- Viņš ir jūtīgs cilvēks. Aizvainojumi viņu skar ļoti dziļi. -Tāpat kā mūs visus, - tēvs sacīja. - Ikviens no mums ir jūtīgs.

Tomēr mēs neļaujam jūtām valdīt pār veselo saprātu. Nāc, Alaīsa. Nedomā vairs par to. Gijems šeit atrodas, lai kalpotu savam Seigneur, nevis ķīvētos ar sievu. Man nav šaubu, ka, tiklīdz atgriezīsimies

Karkasonā, starp jums viss drīz nokārtosies. - Viņš noskūpstīja meitu galvvidū. - Tagad lai paliek. Nāc, izved ārā Tatū. Tev jāgatavojas ceļam.

Alaīsa lēnām pagriezās un sekoja tēvam uz staļļiem. - Jūs runāsiet ar Oriānu par viņas lomu šajos notikumos? Esmu pārliecināta, ka viņa kaut ko zina par to, kas notika ar mani.

Peletjē atmeta ar roku. - Attiecībā uz māsu tu noteikti alojies. Pārāk ilgi starp jums valda nesaskaņas, un es tās esmu atstājis bez ievērības, cerēdams, ka tās pāries pašas no sevis.

- Piedodiet man, Paire, taču jūs, manuprāt, nesaskatāt viņas īsto dabu.

Peletjē nelikās dzirdam šo piezīmi. - Alaīsa, tev ir tieksme tiesāt Oriānu pārāk bargi. Man nav šaubu, ka viņa uzņēmās par tevi gādību, vislabāko nodomu mudināta. Vai tu to lūdzi? - Alaīsa nosarka. - Nu, lūk. Pēc sejas redzu, ka ne. - Tevs mirkli klusēja. - Alaīsa, viņa ir tava māsa. Tev pret viņu jāizturas labāk.

Netaisnais pārmetums uzjundīja dusmas, kas kaisa Alaīsai krūtīs.

- Es taču ne…

- Ja būs tāda izdevība, es aprunāšos ar Oriānu, - Peletjē stingri noteica, likdams saprast, ka saruna beigusies.

Alaīsa pietvīka, tomēr cieta klusu. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka tēvam ir mīļākā meita, un tāpēc saprata, ka tieši mīļuma trūkums pret Oriānu nomāc tēva sirdsapziņu un liedz saskatīt viņas trūkumus. Uz Alaīsu viņš lika lielākas cerības.

Alaīsa vīlusies soļoja viņam blakus. - Vai jūs mēģināsiet atrast tos, kas paņēmuši merelu? Vai jūs…

- Alaīsa, diezgan. Nekas vairāk nav darāms, iekams nebūsim atgrie­zušies Karkasonā. Bet tagad - lai Dievs dod mums laimīgu ceļu un lai mēs drīz tiekam mājās. - Peletjē apstājās un paskatījās apkārt. - Un lūdz Dievu, lai Bezjē aizstāvjiem pietiek spēka aizkavēt uzbrucējus šeit.