Labirints

55. NODAĻA

AJise attapās plašā ieejas hallē, kas drīzāk atgādinaja muzeju, nevis privātmāju. Vils devās taisnā ceļā pie gobelēna iepretim ārdur­vīm un atvilka to nost no sienas.

- Ko tu dari?

Piesteigusies viņam klāt, Alise ieraudzīja panelī mazītiņu misiņa rokturi. Vils to paraustīja un pagrūstīja, tad vīlies pagriezās.

- Velns parāvis! Aizslēgtas no otras puses.

- Tas ir durvis? -Jā.

- Un labirints, ko tu redzēji, ir aiz tām?

Vils pamāja ar galvu. - Jānokāpj pa kāpnēm un jāiet pa gaiteni, kas ved uz kaut kādu ērmīgu kambari. Uz sienas ēģiptiešu simboli, kapakmens, kurā iegrebts labirinta simbols, tieši tā, kā tu stāstīji. Un vēl… - viņš aprāvās. - Raksts avīzē. Fakts, ka tavai draudzenei bija šī adrese…

- Tu izsaki daudzus pieņēmumus, kuriem nav īsta pamata, - Alise piezīmēja.

Vils palaida vaļā gobelēna stūri un sparīgiem soļiem devās uz istabu halles pretējā pusē. Mirkli vilcinājusies, Alise viņam sekoja.

- Ko tu dari? - viņa nošņāca, kad Vils atvēra durvis.

Ieiet bibliotēkā bija kā atgriezties pagātnē. Tā bija visai askētiska telpa, kurā valdīja vīriešu kluba gaisotne. Žalūzijas bija pa pusei nolais­tas, pār paklāju kā zelta auduma strēles stiepās dzeltenas gaismas stari. Te smaržoja pēc pastāvības, senuma un grīdas vaska.

Trijās istabas pusēs no grīdas līdz griestiem sniedzās grāmatu skapji, slīdošas trepes deva iespēju piekļūt augstākajiem plauktiem. Vils skaidri zināja, ko meklē. Vienā bibliotēkas daļā atradās grāmatas par Šartru, fotoalbumi, nopietnāki pētījumi par arhitektūru un sabiedrības vēsturi.

Bažīgi atskatīdamās uz durvju pusi, sirdij neganti joņojot, Alise vēroja, kā Vils izņem no plaukta grāmatu ar dzimtas ģerboni uz vāka un aiznes to pie galda. Viņš šķirstīja lapas, un Alise lūkojās viņam pār plecu. Zibēja glancētas krāsu fotogrāfijas, vecas Šartras kartes, zīmuļa un tušas skices, līdz Vils atrada vajadzīgo nodaļu.

- Kas tas ir?

- Grāmata par l'Oradoru dzimtu. Par šo namu, - viņš atbildēja. - Dzimta šeit dzīvo simtiem gadu, kopš nams uzbūvēts. Te ir horizon­tālie un vertikālie šķērsgriezuma plāni katram mājas stāvam.

Vils šķirstīja lapas, līdz uzgāja meklēto. - Re! - viņš teica, apgriez­dams grāmatu tā, lai Alisei būtu ērtāk. - Vai šis?

Alisei aiztrūka elpa. - Ak Dievs, - viņa nočukstēja.

Tas bija precīzs viņas labirinta attēls.

Skaļi aizcirtās ārdurvis, un abi salēcās.

- Vil, durvis! Mēs atstājām tās vaļā!

Alise dzirdēja slāpētas balsis; hallē sarunājās vīrietis un sieviete.

-Tie nāks šurp! - viņa izdvesa.

Vils iegrūda grāmatu viņai rokās. - Ātri! - viņš pačukstēja, rādī­dams uz lielu trīsvietīgu dīvānu, kas stāvēja pie loga. - Es tikšu galā.

Alise paķēra savu somu, metās pie dīvāna un paslēpās tam aizmu­gurē pie sienas. Kodīgi oda pēc saplaisājušas ādas un veciem cigāru dūmiem, putekļi kņudināja degunu. Viņa dzirdēja, ka Vils ar troksni aizver grāmatu skapi un nostājas telpas vidū; šajā mirklī atvērās bib­liotēkas durvis.

- Qu'est-ce que vous foutez lā?

Jauna vīrieša balss. Mazliet piešķiebusi galvu, Alise varēja saska­tīt abu atspulgu skapju stikla durvīs. Puisis bija jauns, gara auguma, apmēram tikpat garš kā Vils, taču stūraināks. Melni, sprogaini mati, augsta piere un patricieša deguns. Alise sarauca pieri. Viņš kādu atgā­dināja.

- Fransuā Batist. Sveiks, - teica Vils. Pat Alise dzirdēja, ka možums ir tēlots.

- Velns parāvis, ko jūs te darāt? - puisis atkārtoja angliski.

Vils pavicināja žurnālu, ko bija paņēmis no galda. - Iegriezos pameklēt ko lasāmu.

Fransuā Batists uzmeta acis nosaukumam un īsi iesmējās.

- Tas nav jūsu gaumē.

- Nekad neko nevar zināt.

Puisis paspēra soli tuvāk Viļam. - Jūs te vairs ilgi nepaliksiet, - viņš sacīja klusā, ļaunā balsī. - Apniksiet viņai, un viņa jūs patrieks tāpat kā visus pārējos. Jūs pat nezinājāt, ka viņa brauc projām, vai ne?

- Mūsu attiecības nav tava darīšana, tāpēc, ja neiebilsti…

Fransuā Batists aizšķērsoja viņam ceļu. - Kāpēc tāda steiga?

- Nekāp man uz galvas, Fransuā Batist, es tevi brīdinu.

Fransuā Batists pielika plaukstu Viļam pie krūtīm, nelaizdams viņu

prom.

Vils nogrūda viņa plaukstu nost. - Nepieskaries man.

- Un ko jūs man padarīsiet?

Abi apcirtās apkārt. Alise mēģināja saredzēt labāk, taču sieviete bija apstājusies tālāk, pie durvīm.

- Kas te notiek? - viņa noprasīja. - Ķīvējaties kā bērni. Fransuā Batist? Viljam?

Vils šķita apstulbis, beidzot saprazdams, kas pārnācis mājās kopā ar Fransuā Batistu. - Marī Sesila. Man nebija ne jausmas… - Viņš sasto­mījās. - Es vēl negaidīju tevi atpakaļ.

Sieviete iegāja dziļāk telpā, un Alise ieraudzīja viņas seju.

Tos nevar būt.

Šodien viņa bija ģērbusies lietišķākā stilā nekā pagājušo reizi: oker- dzeltenos svārkos līdz celim un pieskaņotā žaketē. Mati brīvi krita ap seju, nebija atsieti ar šalli.

Tomēr pārpratuma nevarēja būt. Ta bija tā pati sieviete, ko Alise redzējusi pie Hotel de la Cite Karkasonā. Marī Sesila de l'Oradora.

Alises skatiens aizslīdēja no mātes pie dēla. Līdzība liela. Tas pats profils, tā pati valdonīgā sejas izteiksme. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc Fransuā Batists ir greizsirdīgs un naidīgs pret Viļu.

- Patiesībā mana dēla jautājums ir prātīgs, - Marī Sesila teica. - Ko tu te dari?

- Es… es meklēju kādu lasāmvielu. Man bija… vientuļi bez tevis.

Alise saviebās. Tas skanēja absolūti nepārliecinoši.

- Vientuļi? - Marī Sesila atkārtoja. - Tev sejā rakstīts kas cits, Vil.

Viņa pieliecās tuvāk un noskūpstīja Viļu uz lūpām. Alise juta, ka

neveiklība burtiski virmo gaisā. Šī intimitāte lika nodurt acis. Viņa redzēja, ka Vils ir sažņaudzis dūres.

Viņš negrib, lai es to redzu.

Šī mulsinošā doma pazibēja prātā tikai īsu mirkli.

Marī Sesila palaida Viļu vaļā, viņas sejā pavīdēja gandarījums.

- Šeit?

Pārāk steidzīgi- Pārāk klaji.

Marī Sesila piemiedza acis. - Un kāpēc ne šeit?

- Nē, nekas, - Vils attrauca.

- J'arrive\ - viņa teica, nenovērsdama aizdomu pilnās acis no Vila.

- Mais, je ne…[79]

Alise dzirdēja, ka Fransuā Batists izsteidzas ārā no bibliotēkas; Marī Sesila apskāva Viļu ap vidukli un pievilka sev klāt. Sarkani lakotie nagi spilgti izcēlās uz Vila baltā T krekla. Alisei gribējās novērsties, taču viņa to nespēja.

- Vai tu nāksi? - Vils jautāja. Alise dzirdēja, ka puiša balsī ieskanas panika, aptverot, ka viņa te jāatstāj kā slazdā.

- 1bute ā l'heure}

Alisei neatlika nekas cits kā vien klausīties, kā attālinās Vila soļi.

Abi vīrieši sastapās durvīs; viens devās ārā, otrs - iekšā.

- Te būs, - teica Fransuā Batists, sniegdams mātei tādu pašu avīzi, kādu pirmīt bija lasījis Vils.

- Kā viņi tik drīz visu uzzinājuši?

- Nav ne jausmas, - viņš īdzīgi atteica. - Nojaušu, ka no Otiē.

Alise sastinga. Tas pats Otiē?

- Vai tu to skaidri zini, Fransuā Batist? - Marī Sesila jautāja.

- Bet kāds taču ir pateicis. Otrdien policija nosūtīja ūdenslīdējus uz Ēru, tieši tajā vietā. Viņi zināja, ko meklē. Padomā pati. Kas apgal­voja, ka Šartrā noplūst informācija? Otiē. Vai viņš jelkad ir pierādījis, ka Tavernjē runājis ar žurnālistiem?

- Tavernjē?

- Tas tur, upē, - Fransuā Batists dzēlīgi izmeta.

- Ak jā, protams. - Marī Sesila aizsmēķēja cigareti. - Avīzē melns uz balta ir minēts Noublesso Veritable nosaukums.

- Viņiem varēja pateikt Otiē pats.

- Kamēr nav nekādas saiknes starp Tavernjē un šo māju, nav arī problēmu, - viņa garlaikotā tonī sacīja. - Vai tāda saikne ir?

- Es izdarīju visu, ko tu man liki.

- Un tu esi visu sagatavojis sestdienai?

- Jā. Lai gan es nesaprotu, kāpēc mēs vispār kaut ko darām, ja nav ne gredzena, ne grāmatas.

Marī Sesilas sarkanajās lūpās pavīdēja smaids. - Nu redzi, tieši tāpēc mums joprojām ir vajadzīgs Otiē, kaut gan tu viņam acīmredzami neuzticies. Viņš apgalvo, ka esot - miraele!i - atguvis gredzenu.

- Tad kāda velna pēc tu neteici man uzreiz? - puisis nikni nopra­sīja.

- Es tev saku tagad. Viņš apgalvo, ka viņa ļaudis pagājušā naktī esot to atraduši tās anglietes viesnīcas istabā Karkasonā.

Alisei kļuva auksti. Tas nav iespējams.

- Tu domā - viņš melo?

- Nerunā muļķības, Fransuā Batist! - Marī Sesila uzsauca. - Skaidrs, ka viņš melo. Ja gredzenu būtu paņēmusi doktore Tannere, tad Otiē nebūtu vajadzējis četras dienas, lai to atgūtu. Turklāt es liku pārmeklēt viņa dzīvokli un biroju.

- Tatad…

Viņa pārtrauca dēlu. - Ja - ja - tas ir pie Otiē, par ko es šaubos, tad viņš ir to dabūjis vai nu no Bio vecāsmātes, vai arī tas ir bijis pie viņa visu laiku. Varbūt viņš pats pievācis to alā.

- Bet kāpēc visu tā sarežģīt?

Spalgi iezvanījās telefons. Sirds Alisei ielēca kaklā.

Fransuā Batists paskatījās uz māti.

- Atbildi, - viņa noteica.

Puisis paņēma klausuli. - Oui.

Aiz bailēm, ka tiks pamanīta, Alise tikpat kā neuzdrošinājās elpot.

-Oui, je comprends. Attendez-' - Viņš piesedza klausuli ar roku. - Ta ir O'Donela. Viņa saka, grāmata esot pie viņas.

- Pajautā, kāpēc ar viņu nav bijis iespējams sazināties.

Viņš nolika klausuli.

- Tu esi pārliecināts, ka runāja viņa?

- Ta bija viņas balss. Viņa zināja norunu.

- Viņš noteikti noklausījās.

- Ko tu gribi teikt? - Fransuā Batists neizpratnē jautāja. - Kas?

- Žēlīgā debess, nu un kā tad tu domā - kas? Otiē, protams!

- Es…

- Sila O'Donela pazūd uz vairākām dienām. Līdzko es esmu prom no Šartras un vairs nestāvu ceļā, O'Donela atrodas! Vispirms gredzens, pēc tam grāmata.

Fransuā Batists beidzot zaudēja savaldīšanos. - Bet tu nupat vēl aizstāvēji Otiē! - viņš kliedza. - Tu man pārmeti, ka es spriežu pār­steidzīgi! Ja jau zini, ka viņš darbojas pret mūsu interesēm, tad kāpēc tu man to neteici un pataisīji mani par muļķi? Un vēl vairāk - kāpēc tu viņu neapturi? Vai vispār esi padomājusi, kādēļ viņam tik briesmīgi vajadzīgas tās grāmatas? Ko viņš ar tām darīs? Pārdos tam, kurš vairāk solīs?

- Es lieliski zinu, kādēļ viņam vajadzīgas grāmatas, - Marī Sesila dzedri atbildēja.

- Kāpēc tu vienmēr tā dari? Tu mani visu laiku pazemo!

- Saruna ir beigusies, - viņa noteica. - Mēs brauksim rīt. Tad pie­tiks laika, lai tu varētu satikties ar O'Donelu un es varētu sagatavoties. Ceremonija notiks pusnaktī, kā plānots.

- Tu gribi, lai es ar viņu tiekos? - Fransuā Batists neticīgi jautāja.

- Nu, protams, - Marī Sesila atbildēja. Alise pirmo reizi saklausīja viņas balsi kādas emocijas. - Man vajadzīga grāmata, Fransuā Batist.

- Bet ja viņam tās nav?

- Nedomāju, ka viņš šādi nopūlētos, ja viņam tās nebūtu.

Alise dzirdēja, ka Fransuā Batists šķērso istabu un atver durvis.

- Bet viņš? - Puiša balsī atkal ieskanējās dusmas. - Tu taču nevari atstāt viņu šeit, lai viņš…

- Vils lai paliek manā ziņā. Arī tā nav tava darīšana.

Vils slēpās sienas skapī pie gaiteņa, kas veda uz virtuvi.

Tur bija šauri, oda pēc ādas mēteļiem, veciem zābakiem un impreg­nētām jakām, taču vienīgi no šejienes bija skaidri pārredzamas biblio­tēkas un kabineta durvis. Viņš redzēja, ka Fransuā Batists iznāk ārā un ieiet kabinetā, bet pēc mirkļa viņam seko Marī Sesila. Nogaidījis, līdz smagās durvis aizveras, Vils metās ārā no skapja un skrēja pār halli uz bibliotēku.

- Alise! - viņš čukstēja. - Ātri! Tev jātiek ārā no šejienes!

Atskanēja klusa čaboņa, un aiz dīvāna parādījās Alise.

- Lūdzu, piedod, - viņš teica. - Esmu vainīgs. Tev viss kārtībā?

Viņa pamāja, lai gan bija bāla kā krīts.

Vils pasniedzās pēc viņas rokas, taču Alise nenāca līdzi.

- Ko tas viss nozīmē, Vil? Tu te dzīvo. Tu pazīsti šos cilvēkus un tomēr esi gatavs likt visu uz spēles, lai palīdzētu svešiniecei. Nesaprotu.

Vils grasījās teikt, ka viņa nav svešiniece, bet iekoda mēlē.

- Es…

Viņš nezināja, ko teikt. Likās, telpa visapkārt izkūst. Vils redzēja vienīgi Alises sirdsveidīgo sejiņu un atklātās brūnās acis, kas likās ielū­kojamies viņam dvēselē.

- Kāpēc tu man nepateici, ka tu… ka tu un viņa… Ka tu te dzīvo?

Vils nespēja skatīties viņai acīs. Alise, vēl mirkli raudzījušies viņā,

steigšus izgāja hallē; Viļam atlika vienīgi sekot.

- Ko tu iesāksi? - viņš izmisis jautāja.

- Tagad es zinu, kāds Šīlai sakars ar šo māju. Šīla strādā viņu uzde­vumā.

- Viņu? - Vils apjucis atkārtoja, vērdams vaļā ārdurvis. - Par ko tu runā?

- Bet Šīlas te nav. Viņu meklē arī Madame de l'Oradora ar dēlu. Pēc dzirdētā noprotu, ka Šīla atrodas kaut kur Fuā tuvumā.

Kāpņu galā Alise pēkšņi apstājās, panikas sagrābta.

-Vil, es atstāju bibliotēkā somu, - viņa šausmās teica. - Aiz dīvāna, kopā ar grāmatu.

Vairāk par visu Viļam gribējās viņu noskūpstīt. Brīdis nevarēja būt nepiemērotāks, abi bija iekūlušies situācijā, kuru viņš neizprata, Alise pat īsti neuzticējās viņam. Un tomēr šķita, ka viss notiek pareizi.

Vils nedomādams sakustējās, lai pieskartos viņas vaigam. Viņš juta, ka skaidri zina, cik gluda un vēsa ir viņas āda, it kā būtu tai pieskāries jau tūkstoš reižu. Taču viņu apturēja atmiņas par to, kā Alise kafejnīcā bija atrāvusies nost, un roka sastinga gaisā par mata tiesu no viņas vaiga.

- Piedod, - viņš iesāka, it kā Alise spētu lasīt viņa domas. Alise skatījās uz Viļu, un viņas saspringtajā, raižpilnajā sejā pazibēja smaida atblāzma.

- Es negribēju tevi aizvainot, - Vils stostījās. - Tikai…

- Tas nav svarīgi, - viņa atteica, taču tonis bija maigs.

Vils atviegloti uzelpoja. Un zināja, ka Alise maldās. Tas bija svarī­gāk par visu pasaulē; taču viņa vismaz nedusmojās.

- Vil, - Alise ierunājās mazliet asāk. - Mana soma. Tajā ir viss. Visas manas piezīmes.

- Jā, protams, - viņš attapās. - Atvaino. Es to atnesīšu. - Viņš cen­tās sakopot domas. - Kur tu esi apmetusies?

- Hotel Petit Monarque, Place des Epars.

- Labi, - Vils sacīja, steigdamies augšup pa kāpnēm. - Pēc pus­stundas.

Viņš noraudzījās Alisei pakal, līdz meitene nozuda skatienam, un tad gāja iekšā. Zem kabineta durvīm vīdēja gaismas strēle.

Pēkšņi tās vērās vaļā. Vils palēca atpakaļ un paslēpās aizdurvē. Ārā iznāca Fransuā Batists un devās uz virtuvi. Vils dzirdēja veramies durvis, pēc tam iestājās klusums.

Pa durvju spraugu viņš palūrēja uz Marī Sesilu. Viņa sēdēja pie rakstāmgalda un kaut ko aplūkoja. Tas uzmirdzēja un atstaroja gaismu ikreiz, kad viņas roka sakustējās.

Vils, aizmirsis sava nāciena iemeslu, vēroja, kā Marī Sesila pie­ceļas, pagriežas ar muguru pret durvīm un noņem no sienas vienu no gleznām. Tas bija viņas iemīļotais mākslas darbs. Reiz, abu attie­cību sākumā, viņa bija Viļam par to stāstījusi. Uz zeltaina audekla ar spilgtiem krāsu laukumiem bija attēloti franču karavīri, kas nolūkojas uz Senās Ēģiptes sagrautajiem pīlāriem un pilīm. "Raugoties uz laika smiltīm - 1798" - viņš atcerējās gleznas nosaukumu.

Sienā aiz gleznas bija melnas metāla durtiņas ar elektronisko tas­tatūru blakus. Marī Sesila nospieda sešus ciparus. Atskanēja klikšķis, un durtiņas atvērās. Viņa izņēma no seifa divas melnas paciņas un saudzīgi nolika tās uz galda. Vils pieplaka vēl tuvāk durvju spraugai, pūlēdamies saskatīt, kas paciņās iekšā.

Viņš bija tik aizrāvies, ka nesadzirdēja soļus aiz muguras.

- Nekustieties.

- Fransuā Batist, es…

Vils juta, ka sānā iespiežas auksts pistoles stobrs.

- Un turiet rokas tā, lai es tās redzu.

Viņš mēģināja pagriezties, bet Fransuā Batists sagrāba viņu aiz skausta un piespieda ar seju pie sienas.

- Qu'est-ce qui se passe?[ - uzsauca Marī Sesila.

Fransuā Batists pagrūda Viļu vēlreiz.

- Je m'on occupe, - viņš atsaucās. Es te tikšu galā.

Alise vēlreiz ieskatījās pulkstenī.

Viņš neatnāks.

Viņa stāvēja viesnīcas vestibilā un cieši skatījās uz ieejas durvīm, it kā šādi varētu uzburt Viļu no zila gaisa. Jau bija aizritējusi gandrīz stunda, kopš viņa atstājusi rue de Cheval Blane. Viņa nesaprata, ko iesākt. Naudasmaks, telefons, mašīnas atslēgas bija jakas kabatā. Viss pārējais atradās mugursomā.

Nav svarīgi. Taisies, ka tiec prom no šejienes.

Jo ilgāk Alise gaidīja, jo vairāk apšaubīja Vila motīvus. Viņš bija parādījies tik pēkšņi. Alise domās pārlūkoja notikumu secību.

Vai abi tiešām bija uzskrējuši viens otram virsū nejauši? Alise nevienam nebija teikusi, uz kurieni dodas.

Kā viņš varēja zināt?

Pusastoņos viņa nolēma, ka ilgāk gaidīt nedrīkst. Paskaidroja reģis­tratorei, ka istabu tomēr nevajadzēs, uzšņāpa Viļam zīmīti ar savu tele­fona numuru gadījumam, ja viņš tomēr atnāktu, un gāja prom.

Nometusi jaku automašīnas priekšējā sēdeklī, viņa ieraudzīja aploksni, kas rēgojās no kabatas. Vēstuli, kas viņai iedota viesnīcā un ko viņa bija pilnīgi aizmirsusi. Alise to nolika uz instrumentu paneļa, lai izlasītu, kad apstāsies atpūsties.

Ceļā uz dienvidiem satumsa nakts. Pretimbraucošo mašīnu star­meši žilbināja acis. No tumsas kā rēgi izlēca koki un krūmi. Garām zibēja ceļa zīmes - Orleāna, Puatjē, Bordo.

Stundu pēc stundas netraucēti kavēdamās pati savā pasaulē, Alise uzdeva sev vienus un tos pašus jautājumus. Un ikreiz atbildēja citādi.

Kādēļ tas viss? Lai iegūtu informāciju. Viņa bija sagādājusi tiem informāciju, un kā vēl. Visas piezīmes, zīmējumus, Greisas un Bajāra fotogrāfiju.

Viņš solīja parādīt tev istabu ar labirintu.

Viņa neko nebija ieraudzījusi. Tikai bildi grāmatā. Alise nogrozīja galvu. Neticami.

Kāpēc Vils palīdzēja tikt viņai prom? Tāpēc, ka bija dabūjis vaja­dzīgo - jeb, pareizāk sakot, to, kas vajadzīgs de l'Oradoras kundzei.

Lai varētu tevi izsekot.