Labirints

42. NODAĻA

Pulkstenis bija gandrīz divi pēcpusdienā, kad Alise iebrauca Salēlā pie Odas. Atstājusi mašīnu zem liepām un priedēm Canal du Midi malā netālu no slūžām, viņa gāja uz priekšu pa skaistajām ieliņām, līdz nonāca rue des Burgues.

Greisas mazais trīsstāvu namiņš atradās uz stūra, ārdurvis veda tieši uz ielu. Senlaicīgās koka durvis un lielos, brūnos logu slēģus ieskāva pasakainas vasaras rozes, kuru nolīkušajos zaros plauka tumšsarkani ziedi. Slēdzene bija ierūsējusi, un Alise labu brīdi kustināja smago misiņa atslēgu šurpu turpu, līdz tā beidzot apgriezās. Viņa sparīgi pagrūda durvis, vēl piepalīdzēdama ar kāju. Tas čīkstēdamas atvērās, ar apakšmalu skrāpējot melnbaltās flīzes un bezmaksas avīzes, samestas iekšā pa vēstuļspraugu.

Tūdaļ aiz ārdurvīm atradās vienīgā lejasstāva telpa: pa kreisi virtu­ves daļa, pa labi plašāka dzīvojamā daļa. Mājā bija auksti un drēgni, oda pēc pamestības. Vēsais gaiss glaudās Alisei ap stilbiem kā kaķis. Viņa nospieda elektrības slēdzi, taču strāvas nebija. Salasījusi avīzes un

reklāmlapas un nolikusi tās uz galda, viņa pārliecās pār izlietni, atvēra logu un cīkstējās ar krampīti, ar kuru slēģus varēja nostiprināt pie ārsienas.

Tantes virtuvē nebija nekādu modernu ierīču, tikai elektriskā tēj­kanna un vecmodīga plītiņa, tiesa gan, ar grilu. Galds pie izlietnes tukšs, pati izlietne tīra, tikai aiz krāniem iebāzti divi mazgājamie sūkļi, stīvi un cieti kā kauls.

Pārgājusi pār istabu, Alise atvēra lielo logu dzīvojamā daļā un atgrūda vaļā smagos, brūnos aizvirtņus. Iekšā tūdaļ ieplūda saule, pārvērzdama telpu. Izliekusies ārā, Alise ieelpoja rožu smaržu. Karstā vasaras gaisa glāsti brīdi kliedēja saspringumu un neomulību, un viņa vairs nejutās kā bez atļaujas ielauzusies svešā dzīvē.

Pie kamīna stāvēja divi koka krēsli ar augstu atzveltni un roku balstiem. Grīdu kamīna priekšā klāja pelēkas akmens plātnes, dzegu rotāja dažas noputējušas porcelāna figūriņas. Kamīnā melnēja ogļu kaudzīte. Alise pieskārās tai ar kurpes purngalu, tā sabruka, gaisā uzvirmoja smalku, pelēku pelnu mākonis.

Pie sienas blakus kamīnam karājās eļļas glezna - mūra nams ar slīpu sarkanu dakstiņu jumtu, apkārt pletās saulespuķu lauki un vīna dārzi. Alise nopētīja parakstu gleznas apakšējā labajā stūrī: BAJĀRS.

Telpas galā stāvēja ēdamgalds, četri krēsli un bufete. Atvērusi to, Alise atrada paplātes un šķīvju paliktņus, rotātus ar franču katedrāļu attēliem, kā arī kaudzīti linu servješu un atvilktni ar sudraba galda piederumiem, kas skaļi nograbēja, kad viņa aizvēra atvilktni. Labais porcelāns - servējamie šķīvji, krējuma kanniņa, deserta trauciņi un mērces trauks - glabājās apakšējos plauktos.

Istabas tālākajā stūrī bija divas durvis. Aiz pirmajām atradās skapis ar saimniecības lietām - gludināmo dēli, putekļu liekšķerīti un slotiņu, grīdas birsti, dažiem pakaramiem un Geant iepirkumu maisiņiem, kas bija sabāzti cits citā. Aiz otrajām durvīm sākās kāpnes.

Sandalēm plakšķot uz koka pakāpieniem, Alise devās augšup, tumsā. Tieši priekšā bija sārti flīzēta vannasistaba. Uz izlietnes malas sažuvis ziepju gabaliņš, uz āķa līdzās vienkāršam spogulim mazgājamā drāniņa, sakaltusi cieta.

Greisas guļamistaba atradās pa kreisi. Gulta saklāta ar palagiem, segām un smagu dūnu pēli. Uz sarkankoka naktsskapīša mūžsena vitamīnu dzēriena pudele, kakliņš apkaltis ar baltu garozu, un Alisonas Viras sarakstītā Akvitānijas Eleonoras biogrāfija.

Ieraugot grāmatā veclaicīgu grāmatzīmi, Alisei iesmeldzās sirds. Viņa varēja iztēloties, kā Greisa nodzēš gaismu, posdamās gulēt, un ieliek starp lapām grāmatzīmi, lai vēlāk varētu atrast vajadzīgo vietu. Taču laiks bija iztecējis. Viņa bija nomirusi, iekams pabeidza lasīt šo grāmatu. Juzdamās netipiski sentimentāla, Alise nolika grāmatu malā, nolēmusi ņemt to līdzi, lai tai atkal būtu mājas.

Naktsskapīša atvilktnē glabājās lavandas maisiņš, kura sārtā aizsie­namā lente aiz vecuma bija izbalējusi, kā arī zāļu recepte un kārbiņa ar nelietotiem mutautiņiem. Zem atvilktnes plauktā bija vēl dažas grāmatas. Alise notupās un, piešķiebusi galvu, lasīja nosaukumus uz muguriņām. Viņa nespēja pretoties kārdinājumam un vienmēr mēdza paskatīties, kādas grāmatas ir citu cilvēku plauktos. Šī plauktiņa saturu viņa būtu varējusi nojaust. Daži Mērijas Stjuartes un Džoannas Trol- lopas romāni, Peitonpleisa lētā grāmatu kluba izdevumā un plāns sēju- miņš par katariem. Autora vārds bija nodrukāts ar lielajiem burtiem: O. S. BAJĀKS. Alise pacēla uzacis. Tas pats, kas gleznojis ainavu lejas- stāvā? Zem autora bija arī tulkotājas vārds: Ž. ŽIRO.

Alise izlasīja tekstu uz ceturtā vāka. Tam pašam autoram piederēja Sv. Jāņa evaņģēlija tulkojums oksitāņu valodā, vairākas grāmatas par Seno Ēģipti un deviņpadsmitā gadsimta zinātnieka, hieroglifu atšif- rētāja Žana Fransuā Šampoljona biogrāfija, ieguvusi atzinības balvas.

Kaut kas nozibsnīja Alises atmiņā. Tulūzas bibliotēka, uz ekrāna viņas acu priekšā cita citu nomaina kartes, diagrammas un ilustrācijas. Atkal Ēģipte.

Uz Bajāra grāmatas vāka bija fotogrāfija: pilsdrupas violetā miglā, klints kraujas malā. No pastkartēm un ceļvežiem Alise pazina Mon- segūru.

Viņa šķīra grāmatu vaļā. Lapas pašas no sevis atvērās apmēram otrajā trešdaļā, kur bija ielikta kartīte. Alise sāka lasīt:

Nocietinātā Monsegūras citadele atrodas kalna virsotnē, gandrīz stun­das gājiena attālumā no Monsegūras ciema. Pili bieži apslēpj mākoņi; trīs no tās ārsienām ir izcirstas klintī. Tas ir neparasts dabisks cietoksnis. Pils paliekas ir nevis no 13. gadsimta, bet gan no jaunāku iekarošanas karu laikiem. Tomēr pils gars vienmēr atgādina apmeklētājam par tās traģisko pagātni.

Klīst neskaitāmas leģendas par Monsegūru - "drošo kalnu". Daži uzskata, ka tas bijis Saules templis, citi domā, ka cietoksnis kalpojis par iedvesmas avotu un prototipu Grāla pilij Vāgnera dižākajā darbā "Parsi- fāls". Daži pat pieņem, ka šeit pēdējo reizi glabājies pats Grāls. Ir izskanē­juši minējumi, ka katari ir sargājuši gan Kristus biķeri, gan daudzus citus dārgumus no Zālamana tempļa Jeruzalemē un varbūt arī vizigotu zeltu un citas bagātības no nezināmiem avotiem.

Tiek uzskatīts, ka leģendārie kataru dārgumi slepus izvesti no aplenktās citadeles 1244. gada janvārī, īsi pirms galīgās sakāves, un vairs nav atradu­šies. Baumas par to, ka visdārgākais priekšmets ir pazudis, neatbilst patie­sībai. *

Alise sameklēja ar zvaigznīti apzīmēto komentāru lappuses apakšā. Tur bija nevis zemsvītras piezīme, bet gan citāts no Sv. Jāņa evaņģē­lija astotās nodaļas trīsdesmit otrā panta: "Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus."

Viņa nobrīnījās, jo šķita, ka šim citātam nav tikpat kā nekāda sakara ar tekstu.

Nolikusi Bajāra grāmatu pie citām, ko grasījās ņemt līdzi, Alise iegāja otrajā guļamistabā.

Tur atradās veco laiku Singer šujmašīna, neiederīgi angliska šajā franču mājā ar biezajiem mūriem. Alises mātei bija piederējusi tieši tāda pati, viņa bija šuvusi stundām ilgi, un māju tad piepildīja nomie­rinošā paminas duna un adatas sirsināšana.

Alise pārlaida plaukstu pār noputējušo šujmašīnas virsmu. Izska­tījās, ka mašīna ir darba kārtībā. Viņa vēra vaļā atvilktnes, atrazdama diegu spolītes, adatas, spraužamadatas, mežģīņu un lenšu rituļus, sud­rabainas spiedpogas un kārbiņu ar dažādām pogām.

Pie loga, kas vērās uz slēgtu pagalmiņu aiz mājas, atradās ozolkoka rakstāmgalds. Pirmās divas atvilktnes tam bija izoderētas ar tapešu papīru, bet pilnīgi tukšas. Trešā pārsteidzošā kārtā bija aizslēgta, bet atslēga atstāta atslēgas caurumā.

Bridi nopūlējusies ar sudrabaino atslēdziņu, Alise tomēr dabūja atvilktni vaļā. Tajā atradās apavu kārba. Viņa to izņēma un nolika uz galda.

Alise atvēra aploksni un izņēma bieza krēmkrāsas papīra lapu. Uz tās nebija ne datuma, ne adreses, ne paskaidrojuma, tikai dzejolis tajā pašā rokrakstā.

Bona nueit, bona nueit… Braves amics, pica mieja-nueit Cal finir velhada Ejos la flassada

Prātā pavīdēja neskaidras atmiņas, kā senaizmirsta dziesma. Vārdi, kas iegravēti alas augšējā pakāpienā. Tā pati valoda, viņa varētu ap­zvērēt; zemapziņa atrada saiknes, ko nemācēja atrast apziņa.

Alise atbalstījās pret gultu. Sešpadsmitais marts, pāris dienu pirms viņas tantes nāves. Vai vēstuli kārbā noglabājusi tante vai kāds cits? Pats Bajārs?

Nolikusi dzejoli malā, Alise atraisīja aukliņu.

Pavisam tur bija desmit fotogrāfijas, melnbaltas, hronoloģiskā secībā. Otrā pusē lieliem burtiem ar zīmuli uzrakstīts laiks un vieta. Pirmais bija fotoportrets - nopietns puisēns skolas formas tērpā, gludi sasukātiem, taisnā celiņā pāršķirtiem matiem. Alise apgrieza fotogrā­fiju otrādi. Tur citā rokrakstā un ar zilu tinti bija rakstīts: FREDERIKS VILJAMS TANNERS, 1937. GADA SEPTEMBRIS.

Sirds apmeta kūleni. Tada pati tēva fotogrāfija stāvēja mājās uz kamīna dzegas blakus vecāku kāzu bildei un pašas Alises portretam, uzņemtam sešu gadu vecumā, svētdienas kleitā ar kuplām piedurknēm.

Viņa ar pirkstu vilka pa portretā redzamās sejas vaibstiem. Fotogrāfija pierādīja vismaz to, ka Greisa ir zinājusi par sava jaunākā brāļa eksis­tenci, pat ja abi nekad nebija tikušies.

Nolikusi fotogrāfiju malā, Alise ķērās pie nākamās un metodiski izpētīja visas desmit. Visvecākā tantes bilde bija uzņemta pārsteidzoši nesen - kādā vasaras ballē 1958. gada jūlijā.

Varēja skaidri saredzēt radniecīgu līdzību. Greisa, tāpat kā Alise, bija miniatūra, ar smalkiem elfa vaibstiem, taču mati bija taisni un pelēki, apgriezti nesaudzīgi īsi. Viņa skatījās tieši kameras objektīvā, rokassomiņu stingri turēdama pie krūtīm kā vairogu.

Arī pēdējā fotogrāfijā bija redzama Greisa - dažus gadus vēlāk, blakus vecam vīrietim. Alise sarauca pieri. Šis vīrietis kādu atgādināja. Viņa pagrieza attēlu mazliet iesāņus, lai gaisma uz to kristu citādi.

Abi stāvēja pie sena akmens mūra. Poza nedaudz kokaina, it kā viņi nebūtu pārāk tuvu pazīstami. Spriežot pēc apģērba, bija vēls pavasaris vai vasara. Greisa tērpusies vasaras kleitā, piegulošu viduklī, ar īsām piedurknēm. Vīrietis, garš un ļoti kalsns, bija gaišā vasaras uzvalkā. Seju aizēnoja vasaras platmales mestā ēna, bet vecumu izpauda plan­kumainās, krunkainās rokas.

Pie mūra abiem aiz muguras bija daļēji redzama plāksnīte ar kādas franču ielas nosaukumu. Alise rūpīgi aplūkoja sīciņo plāksnīti un saburtoja vārdus Rue des Trois Degres. Fotogrāfijai otrā pusē Bajāra ķeburainajā rokrakstā bija rakstīts: AB e GT, jurth 1982, Chartres.'

Atkal Šartra. Iniciāļi acīmredzot nozīmēja - Greisa un Odriks Bajārs. Un 1982. gads, tas pats gads, kad miruši Alises vecāki.

Atlikusi malā arī šo fotoattēlu, Alise izņēma no kārbas pēdējo priekšmetu - mazu, vecmodīgu grāmatiņu. Melnos, saplaisājušos ādas vākus kopā saturēja oksidējies misiņa rāvējslēdzējs, un uz pirmā vāka ar zelta burtiem bija rakstīts BĪBELE.

Pēc vairākiem mēģinājumiem Alisei izdevās atvilkt rāvējslēdzēju. Pirmajā acu uzmetienā šī Bībele līdzinājās jebkuram parastam karaļa Džordža Bībeles izdevumam. Tikai aizšķirstījusi lapas līdz trešajai grā­matas ceturtdaļai, viņa atklāja, ka plānajās lapās ir izgriezts caurums, izveidojot seklu, taisnstūrainu, apmēram četras collas garu un trīs col­las platu paslēptuvi.

Iekšā, cieši salocītas, atradās vairākas papīra lapas, un Alise tās saudzīgi atlocīja. Ārā izkrita gaišs akmens disks viena eiro monētas lie­lumā un ievēlās viņai klēpī. Tas bija plakans un ļoti plāns, no akmens, nevis no metāla. Viņa pārsteigta paņēma to pirkstos. Tajā bija iegravēti divi burti. NS. Debespuses? Kāda cilvēka iniciāļi? Kaut kāda valūta?

Alise apgrieza disku otrādi. Otrā pusē bija iegravēts labirints, abso­lūti identisks gravējumam gredzena iekšpusē un uz alas sienas.

Veselais saprāts čukstēja, ka tādai sakritībai var atrast pilnīgi pie­ņemamu izskaidrojumu, lai gan uzreiz tāds nenāca galvā. Viņa tramīgi skatījās uz papīriem, kuros bija slēpies disks, baidījās no tā, ko var tur atrast, tomēr ziņkārība bija pārāk liela, lai atstātu papīrus neapska­tītus.

Tagad tu vairs nevari apstāties.

Alise locīja lapas vaļā. Un apvaldīja atvieglojuma nopūtu. Pirmās lapas virsraksts vēstīja, ka tas ir dzimtas koks: ARBRE GENĒALO- GIQUE. Tinte izbalējusi, vietām grūti salasāma, bet daži vārdi izcēlās spilgti. Vairums rakstīti ar melnu tinti, bet viens vārds otrajā rindā - ar sarkanu: ALAĪSA PELETJĒ-Dl MĀ (1193-). Vārdu, kas atradās bla­kus, Alise nespēja saburtot, bet vienu rindiņu zemāk un mazliet pa labi ar zaļu tinti bija rakstīts: SAIJĒ DE SERVIĀNS.

Zem abiem šiem vārdiem bija mazs, smalks, zeltains zīmējums. Alise paņēma akmens disku un nolika to līdzās simbolam uz lapas, ar gravējuma pusi uz augšu. Raksti bija pilnīgi vienādi.

Viņa šķirstīja lapas, līdz sasniedza pēdējo. Tajā bija ierakstīts Grei- sas vārds, miršanas datums ar citas krāsas tinti. Zemāk un iesāņus atradās Alises vecāku vārdi.

Pēdējais bija viņas pašas vārds. ALISE HELĒNA (1976-), ar sar­kanu tinti. Un tam blakus - labirinta simbols.

Pievilkusi ceļgalus pie zoda un apskāvusi tos ar rokām, Alise ilgi sēdēja klusajā, pamestajā istabā. Pēdīgi viņa saprata. Pagātne atprasīja viņu sev. Vai nu viņa to gribēja, vai ne.