Labirints

32. nodala

UZ metāla soliņiem Quai dc Paicherou sēdēja vīrieši un sievietes, noraudzīdamies Odas ūdeņos. Plašos, koptos parku zālienus sadalīja raibas puķudobes un glīti celiņi. Bērnu rotaļlaukumu spilgti violetie, dzeltenie un oranžie krāsu plankumi saskanēja ar krāsu paleti dobēs, kur ziedēja kniphofijas, staltas lilijas, bruņinieku pieši un ģerānijas.

Marī Sesila pārlaida atzinīgu skatienu Pola Otiē namam. Tieši to viņa bija gaidījusi - diskrētu, neuzkrītošu cļuartier1 bez ārišķībām, ar ģimenes mājām un privātiem dzīvokļiem. Kamēr viņa noraudzījās turp, pa krastmalas celiņu ar divriteni garām pabrauca sieviete spilgti sarka­nos svārkos, ar violetu zīda šalli ap kaklu.

Marī Sesila sajuta, ka viņu kāds vēro. Nepagriezusi galvu, pašķie­lēja sānis un augšstāva balkonā ieraudzīja vīrieti, kas, ar plaukstām atspiedies pret čuguna margām, lūkojās lejup uz viņas mašīnu. Marī Sesila pasmaidīja. Polu Otiē viņa pazina pēc fotogrāfijām. No šāda attāluma šķita, ka dzīvē viņš izskatās vēl pievilcīgāks.

Šoferis nošķindināja durvju zvaniņu. Viņa noskatījās, kā Otiē pagriežas un nozūd balkona durvīs. Kad šoferis vēra vaļā auto durtiņas, Otiē jau stāvēja pie nama ieejas, gaidīdams viešņu.

Marī Sesila bija rūpīgi izraudzījusies apģērbu - gaišbrūnu lina kleitu bez piedurknēm un pieskaņotu žaketi, atturīgu, bet ne pārāk oficiālu. Ļoti vienkārši, ļoti eleganti.

' Dzīvojamais kvartāls. (Franču vai.)

Tuvumā pirmais iespaids guva apstiprinājumu. Otiē bija gara auguma, vingrs, ģērbies labi pašūtā uzvalkā ar baltu kreklu. Mati atsukāti no pieres, pasvītrojot bālās sejas smalko veidojumu. Satraucošs skatiens. Taču aiz šīs izsmalcinātās ārienes Marī Sesila nojauta dūru cīņas varoņa apņēmību.

Pēc desmit minūtēm, turēdama rokā vīna glāzi, Marī Sesila juta, ka ir izpratusi vīrieti, ar kuru viņai darīšana. Viņa smaidīdama paliecās uz priekšu un nodzēsa cigareti masīvā stikla pelnutraukā.

- Bon, aux affaires. Liekas, būs labāk, ja iesim iekšā.

Otiē atkāpās sāņus, pa stikla durvīm ielaizdams viņu spodrā, taču bezpersoniskā dzīvojamā istabā. Gaiši paklāji un abažūri, cieti krēsli ap stikla galdiņu.

- Vēl vīnu? Vai varbūt kaut ko citu?

- Pastis[49], ja varētu.

- Ar ledu? Ūdeni?

- Ledu.

Marī Sesila sēdēja vienā no krēmkrāsas ādas atzveltņiem pie stikla galdiņa un noskatījās, kā viņš ielej dzērienus. Uzvēdīja viegla anīsa smarža.

Otiē pasniedza viņai glāzi un apsēdās otrā atzveltnī.

- Paldies, - viņa smaidot pateicās. - Tatad, Pol. Ja neiebilstat, tad, lūdzu, vēlreiz izstāstiet visu pēc kārtas.

Ja viņš juta aizkaitinājumu, tad neizrādīja to. Marī Sesila uzmanīgi vēroja viņu, taču stāstījums bija skaidrs un precīzs un pilnībā sakrita ar visu, ko viņš bija sacījis iepriekš.

- Un paši skeleti? Vai tos aizveda uz Tulūzu?

-Jā, uz universitātes Tiesu antropoloģijas nodaļu.

- Kad jūs cerat saņemt informāciju?

Par atbildi Otiē sniedza viņai baltu A4 formāta aploksni, kas bija gulējusi uz galda. Tomēr patīk drusku izrādīties, viņa nodomāja.

-Jau? Ļoti ātri.

- Viņi man bija parādā pakalpojumu.

Marī Sesila nolika aploksni klēpī. - Pateicos. Izlasīšu vēlāk. Pagai­dām, lūdzu, rezumējiet. Jādomā, jūs esat to izlasījis?

- Tas ir tikai sākotnējais ziņojums, vēlāk pievienosies sīkāku pār­baužu rezultāti, - viņš brīdināja.

- Skaidrs, - viņa sacīja, ērtāk atlaizdamās atzveltnī.

- Vīrieša skelets un sievietes skelets. Vecums - no septiņi līdz deviņi simti gadu. Vīrieša skelets uzrāda nesadzijušu brūču pazīmes iegurnī un augšstilbā, kas ļauj pieņemt, ka viņš ievainots īsi pirms nāves. Vecāku, sadzijušu lūzumu pēdas labajā delmā un atslēgas kaulā.

- Vecums?

- Pieaudzis vīrietis, ne pārāk jauns, ne vecs. Kaut kur starp div­desmit un sešdesmit gadiem. Turpmākajā analīzē šis intervāls sašau- rināsies. Uz sievieti attiecas tās pašas vecuma robežas. Galvaskausa dobums vienā pusē saspiests, kam par iemeslu var būt sitiens pa galvu vai kritiens. Dzemdējusi vismaz vienu bērnu. Ir arī pierādījumi par sadzijušu lūzumu labajā pēdā un nesadzijušu lūzumu kreisajā elkoņa kaulā starp elkoni un plaukstas locītavu.

- Nāves cēlonis?

- Šajā agrīnajā stadijā eksperts negrib neko apgalvot, taču uzskata, ka būs grūti noteikt vienu skaidri identificējamu diagnozi. Ņemot vērā attiecīgo laikposmu, ir iespējams, ka abi miruši no vairākiem ievaino­jumiem, asiņu zaudējuma un varbūt arī no bada.

- Eksperts domā, ka abi vēl bijuši dzīvi, kad iesprostoti alā?

Otiē paraustīja plecus, taču Marī Sesila pamanīja intereses dzirksti

pelēkajās acīs. Izņēmusi no etvijas cigareti, viņa domīgi virpināja to pirkstos.

- Un priekšmeti, kas tika atrasti starp skeletiem? - viņa jautāja, pieliekdamās tuvāk Otiē pasniegtajām šķiltavām.

- Arī šeit viņš ir tikpat atturīgs, tomēr uzskata, ka tie datējami ar laiku no divpadsmitā gadsimta beigām līdz trīspadsmitā gadsimta vidum. Altāra lampa var būt drusku vecāka, tai ir arābu ornaments, tā var būt no Spānijas vai kādas vēl tālākas vietas. Nazis ir gluži parasts, tāds, ar kādu grieza gaļu un augļus. Uz asmens ir asiņu pēdas. Ana­līzes parādīs, vai tās ir dzīvnieka vai cilvēka asinis. Soma ir no ādas, vietējais izstrādājums, tipisks tālaika Langedokai. Nav nosakāms, vai tajā kaut kas glabājies un kas tas bijis, tomēr oderē ir metāla daļiņas, vīlē - aitādas paliekas.

Marī Sesila pūlējās runāt mierīgi. - Kas vēl?

- Doktore Tannere, kura atrada alu, uzgāja arī lielu kapara un sud­raba piespraudi. Ta bija iestrēgusi zem akmens, kas aizsedza alas ieeju. Eksperts datē piespraudi ar to pašu laikposmu un uzskata, ka tas ir vai nu vietējais, vai Aragonas izstrādājums. Aploksnē ir piespraudes fotogrāfija.

Marī Sesila noraidoši pamāja ar roku. - Mani neinteresē piesprau­des, Pol, - viņa noteica un izpūta gaisā dūmu strūklu. - Toties es gribu zināt, kāpēc jūs neesat atraduši grāmatu.

Viņa redzēja, ka namatēva garie pirksti sažņaudzas ap krēsla paro- čiem.

- Mums nav pierādījumu, ka grāmata tur tiešām bijusi, - viņš mie­rīgi sacīja. - Kaut gan ādas soma visādā ziņā ir liela diezgan, lai tajā ietilptu tāda izmēra grāmata, kādu jūs meklējat.

- Un gredzens? Vai jūs šaubāties arī par to?

Otiē arī šoreiz nezaudēja savaldību. - Gluži otrādi, esmu pilnīgi pārliecināts, ka gredzens tur bija.

-Un?

- Laikā starp alas atrašanu un to brīdi, kad kopā ar policiju ierados es, kāds to paņēma.

- Bet arī tam nav pierādījumu. - Tagad viņas balss skanēja asi. - Ja nemaldos, jums nav arī gredzena.

Otiē izņēma no kabatas kādu papīru. - Doktore Tannere bija tik rūpīga, ka pat uzzīmēja šo, - viņš teica, sniegdams lapu viešņai. - Atzīstu, zīmējums ir visai neveikls, tomēr atbilst tam, kā jūs esat aprakstījusi man gredzenu. Vai jums tā neliekas?

Marī Sesila paņēma zīmējumu. Lielums, forma un proporcijas nebija identiskas, tomēr pietiekami līdzinājās labirinta gredzena zīmējumam, ko viņa glabāja savā seifā Šartrā. Neviens cits, atskaitot l'Oradoru dzimtas locekļus, nebija to redzējis astoņsimt gadu. Tatad tas nevarēja būt viltojums.

- Tad nu gan māksliniece, - viņa nomurmināja. - Vai šis ir viņas vienīgais zīmējums?

Pelēkās acis nenovērsdamās raudzījās uz viņu. - Ir vēl citi, bet uzmanības vērts ir tikai šis.

- Varbūt ļaujiet par to spriest man pašai, - viņa klusu noteica.

- Diemžēl, Madame de POradora, es paņēmu tikai šo. Pārējie nelikās svarīgi. - Otiē kā atvainodamies paraustīja plecus. - Turklāt izmeklētā­jam inspektoram Nubelam jau sāka rasties aizdomas par manu interesi.

- Nākamreiz… - viņa iesāka un aprāvās. Un nodzēsa cigareti ar tādu sparu, ka apkārt pašķīda tabaka. - Jādomā, jūs pārmeklējāt dok­tores Tanneres mantas?

Viņš apstiprinoši pamāja. - Gredzena tur nebija.

- Tas ir mazs. Viņa viegli varēja to paslēpt.

-Teorētiski jā, - viņš piekrita, - lai gan nedomāju, ka viņa to paslēpusi. Ja viņa būtu to piesavinājusies, tad kādēļ vispār būtu pie­minējusi? Turklāt, - Otiē pabungoja ar pirkstu pa papīra lapu, - ja viņai piederētu oriģināls, kālab to kopēt?

Marī Sesila paraudzījās uz zīmējumu. - Pārsteidzoši precīzi, ņemot vērā, ka zīmēts pēc atmiņas.

- Piekritu.

- Kur viņa ir tagad?

- Šeit. Karkasonā. Šķiet, rīt viņa tiekas ar advokātu.

- Kādā jautājumā?

Otiē paraustīja plecus. - Par kaut kādu mantojumu vai tamlīdzīgi. Svētdien viņai jālido uz mājām.

Jo vairāk viņš izstāstīja, jo stiprākas kļuva šaubas, ko Marī Sesila bija sajutusi vakar, tiklīdz uzzinājusi par atradumu. Kaut kas nesaska­nēja.

- Kā doktore Tannere iekļuva arheologu komandā? Vai kāds viņu ieteica?

Otiē izskatījās pārsteigts. - Doktore Tannere nemaz nebija komandā. Man šķiet, es to jau pieminēju.

Marī Sesilas lūpas sakniebās. - Nē, nepieminējāt vis.

- Atvainojos, - viņš vieglā tonī teica. - Man likās, es pieminēju. Doktore Tannere ir brīvprātīgā. Izrakumos lielākoties strādā bezmaksas palīgi, un, kad viņu uzaicināja šonedēļ piedalīties, viņai nebija iemesla atteikties.

- Kas viņu uzaicināja?

- Šķiet, Šīla O'Donela, izrakumu vadītāja vietniece.

- Viņa ir doktores O'Donelas draudzene? - Marī Sesila jautāja, pūlēdamās slēpt pārsteigumu.

- Acīmredzot, tāpēc man ienāca prātā, ka doktore Tannere varētu būt atdevusi gredzenu viņai. Diemžēl pirmdien man neradās izdevība ar viņu parunāties, un tagad viņa ir nozudusi.

- Ko? - Marī Sesila iesaucās. - Kad? Kam tas ir zināms?

- Vakar vakarā O'Donela bija arheologu mājā. Kāds viņai piezva­nīja, un drīz pēc tam viņa aizbrauca. Kopš tā laika neviens nav viņu redzējis.

Marī Sesila aizsmēķēja jaunu cigareti, lai nomierinātu nervus. - Kāpēc to man nepateica agrāk?

- Nebiju domājis, ka jūs interesēs kaut kas tāds, kam ir visai maz sakara ar jūsu galvenajiem mērķiem. Es atvainojos.

- Vai policijai ir ziņots?

- Vēl ne. Izrakumu vadītājs doktors Breilings ir piešķīris visiem dažu dienu atvaļinājumu. Viņaprāt, ir iespējams, ka doktore O'Donela vienkārši aizbraukusi mājās, nevienam par to nepasakot.

- Es negribu, ka tiek iejaukta policija, - Marī Sesila ar uzsvaru teica. - Tas būtu ārkārtīgi nepatīkami.

- Pilnīgi piekrītu, Madame de l'Oradora. Doktors Breilings nav muļķis. Ja viņš uzskata, ka O'Donela ir kaut ko paņēmusi no izrakumu vietas, tad varas iestāžu iejaukšanās diez vai ir viņa interesēs.

- Vai jūs domājat, ka O'Donela ir nozagusi gredzenu?

Otiē izvairījās no tiešas atbildes. - Es domāju, ka mums viņa ir jāatrod.

- To es nejautāju. Un grāmata? Vai domājat, ka viņa varētu būt paņēmusi arī to?

Otiē ieskatījās viešņai acīs. - Kā jau teicu, es neesmu pārliecināts, vai grāmata tur vispār bijusi. - Viņš ieturēja pauzi. -Ja ir, tad šaubos, vai viņa būtu varējusi aiznest grāmatu nepamanīta. Gredzens ir kas cits.

- Tomēr kāds to izdarīja, - Marī Sesila nikni atcirta.

- Kā jau teicu - ja grāmata tur vispār bijusi.

Marī Sesila, pārsteigdama namatēvu, pietrūkās kājās, apgāja ap galdu un nostājās viņa priekšā. Otiē pelēkajās acīs pirmo reizi pazibēja satraukums. Viņa pieliecās tuvāk un pielika plaukstu pie Otiē krūtīm.

- Es jūtu jūsu sirdspukstus, - viņa klusu sacīja. - Tie ir ļoti strauji. Interesanti, kāpēc, Pol? - Skatīdamās viņam acīs, Marī Sesila spieda viņu pie krēsla atzveltnes. - Es neciešu kļūdas. Un man nepatīk palikt neinformētai. - Abu skatieni urbās viens otrā. - Vai jūs mani saprotat?

Otiē neatbildēja. Viņa nemaz negaidīja atbildi.

-Jums tikai vajadzēja piegādāt man priekšmetus, ko solījāt. Par to es jums maksāju. Tāpēc atrodiet to anglieti, tieciet galā ar Nubelu, ja nepieciešams, un pārējais ir jūsu darīšana. Es par to negribu dzirdēt.

-Ja esmu izdarījis kaut ko tādu, kas jums radījis iespaidu, ka…

Marī Sesila pielika pirkstus viņam pie lūpām, un fiziskais kontakts lika viņam salēkties.

- Es negribu to dzirdēt.

Viņa atkāpās un izgāja uz balkona. Vakars bija izdzēsis krāsas, pret tumstošajām debesīm iezīmējās namu un tiltu aprises.

Pēc mirkļa viņai blakus nostājās Otiē.

- Nešaubos, Pol, ka jūs darāt visu, kas jūsu spēkos, - Marī Sesila klusu ierunājās. Otiē plaukstas nogūla uz margām līdzās viņas plauks­tām, un pirksti mirkli saskārās. - Protams, Karkasonas Noublesso Vēri- table ir arī citi biedri, kas derētu tikpat labi. Tomēr, ņemot vērā jūsu lielo dalību līdz šim…

Viņa atstāja teikumu nepabeigtu. Juzdama saspringstam vīrieša ple­cus un muguru, saprata, ka brīdinājums ir trāpījis mērķī. Viņa pacēla roku un deva zīmi savam šoferim, kas gaidīja lejā.

- Es pati vēlos apmeklēt Sularakas virsotni.

- Jūs paliksiet Karkasonā?

Viņa apslēpa smaidu. - Jā, dažas dienas.

- Man bija radies iespaids, ka jūs nevēlaties ieiet kambarī līdz cere­monijas naktij…

- Esmu pārdomājusi, - Marī Sesila atbildēja, pagriezdamās ar seju pret viņu. - Ja jau reiz esmu šeit. - Viņa pasmaidīja. - Man ir šis tas kārtojams, tāpēc, ja atbrauksiet man pakaļ pulksten vienos, būšu pagu­vusi izlasīt jūsu ziņojumu. Esmu apmetusies Hotel de la Citē.

Marī Sesila iegāja atpakaļ istabā, paņēma aploksni un noglabāja to somiņā.

Kāpdama lejup pa kāpnēm un ar muguru juzdama viņa skatienu, Marī Sesila varēja tikai apbrīnot viņa paškontroli. Taču, iesēdusies automašīnā, ar gandarījumu dzirdēja, ka divus stāvus augstāk Otiē dzīvoklī pret sienu šķindēdama sašķīst glāze.

Viesnīcas vestibila bārā biezēja cigāru dūmi. Viesi vasaras uzvalkos vai vakartērpos, ieradušies iedzert kādu glāzīti pēc vakariņām, sēdēja dziļajos ādas klubkrēslos vai sarkankoka dīvāniņu augsto atzveltņu diskrētajā ēnā.

Marī Sesila lēni kāpa augšup pa platajām kāpnēm. Uz viņu norau­dzījās melnbaltas fotogrāfijas ar skatiem no viesnīcas slavenās pagātnes divu gadsimtu mijā.

Nonākusi savā istabā, viņa nometa drēbes un uzvilka peldmēteli. Kā vienmēr vakara beigās, ieskatījās spogulī un nopētīja sevi bezkaislīgi kā mākslas darbu. Caurspīdīga āda, augsti vaigu kauli, raksturīgais de l'Oradoru profils.

Marī Sesilas pirksti pārslīdēja pār seju un kaklu. Viņa nepieļaus, lai skaistums gadu gaitā novīst. Ja viss noritēs sekmīgi, viņa paveiks to, par ko sapņojis vectēvs. Piemānīs vecumu. Piemānīs nāvi.

Viņa sarauca uzacis. Taču tas notiks tikai tad, ja izdosies atrast grā­matu un gredzenu. Marī Sesila paņēma mobilo telefonu un sastādīja numuru. Mērķis atkal bija skaidri saredzams. Aizsmēķējusi cigareti, viņa piegāja pie loga, raudzījās pār dārziem un gaidīja, kad klausulē atskanēs balss. No terases augšup plūda klusas, naksnīgas sarunas. Aiz Citadeles nocietinātajiem mūriem, aiz upes kā lēti balti un oranži Ziemassvētku rotājumi mirguļoja Basse Ville ugunis.

- Fransuā Batist? C'est moi.' Vai pēdējās diennakts laikā uz manu privāto numuru kāds ir zvanījis? Nē? Vai viņa ir zvanījusi tev? - Pauze. - Man nupat izstāstīja par problēmu, kas radusies šeit. - Runādama viņa bungoja ar pirkstiem pa otras rokas delmu. - Vai otrajā lietā noskaidrojies kas jauns?

Atbilde nebija tāda, kādu viņa vēlējusies dzirdēt. - Valsts mērogā vai vietējā? - Pauze. - Informē mani par visu. Zvani, ja noskaidrojas vēl kaut kas. Atgriezīšos ceturtdienas vakarā.

Beigusi sarunu, Marī Sesila ļāva domām pakavēties pie otra vīrieša, kas mita viņas mājā. Vils bija jauks, centās izpatikt, tomēr attiecības bija sevi izsmēlušas. Viņš bija pārāk prasīgs, un greizsirdības lēkmes, kas drīzāk piestāvētu pusaudzim, sāka krist Marī Sesilai uz nerviem. Vils mūždien uzdeva jautājumus. Un sarežģījumus viņai pašlaik vaja­dzēja vismazāk.

Turklāt māja viņiem bija vajadzīga pašiem.

Ieslēgusi lasāmlampu, Marī Sesila ķērās pie Otiē atskaites par ske­letiem un izņēma no savas ceļasomas dosjē par pašu Polu Otiē; šī informācija bija apkopota pirms diviem gadiem, kad viņš kļuva par Noublesso Veritable kandidātu.

Viņa šķirstīja dosjē, kaut gan labi to pārzināja. Studenta gados Otiē divas reizes bija apsūdzēts seksuālā uzmācībā. Marī Sesila sprieda, ka abām sievietēm samaksāts par apsūdzības atsaukšanu, jo lieta neno- nāca līdz tiesai. Bija sūdzība par uzbrukumu kādai alžīrietei islāmis- kas demonstrācijas laikā, bet arī šī lieta nebija iesniegta tiesā; bez rezultātiem bija palikuši arī pierādījumi par antisemītisku publikāciju universitātē un bijušās sievas sūdzības par seksuālu un fizisku var­darbību.

Svarīgāki bija regulārie un arvien dāsnākie ziedojumi Jēzus bied­rībai - jezuītiem. Pēdējos gados Otiē arvien aktīvāk bija iesaistījies fundamentālistu grupās, kas bija pret II Vatikāna koncilu un katoļu Baznīcas modernizāciju.

Pēc Marī Sesilas domām, šādi stingras reliģiozitātes pierādījumi diez kā nesaskanēja ar dalību Noublesso. Otiē bija zvērējis uzticību šai organizācijai un līdz šim tai lieti noderējis. Viņš bija sekmīgi organizējis izrakumus Sularakas virsotnē, un viss ritēja tik raiti, ka likās - mēr­ķis drīz būs sasniegts. Brīdinājums par drošības pārkāpumu Šartrā bija pienācis caur kādu no Otiē kontaktiem. Uz viņa izlūkiem vienmēr varēja paļauties.

Tomēr Marī Sesila viņam neuzticējās. Viņš bija pārlieku godkā­rīgs. Visus iepriekšējos panākumus aizēnoja pēdējo četrdesmit astoņu stundu neveiksmes. Marī Sesila neticēja, ka Otiē ir tik dumjš, lai gre­dzenu vai grāmatu būtu pievācis pats, tomēr nešķita arī iespējams, ka viņš pieļautu, lai kaut kas tāds pazūd viņam no deguna priekšas.

Brīdi vilcinājusies, viņa atkal paņēma telefonu.

- Te jums būs uzdevums. Mani interesē grāmata, apmēram div­desmit centimetru gara un desmit centimetru plata, ar ādā iesietiem koka vākiem, kas sasieti ar ādas saitēm. Un vēl - vīriešu gredzens, no akmens, ar plakanu virsmu, ar smalku līniju pa vidu un gravējumu iekšpusē. Kopā ar to var būt arī mazs, olim līdzīgs priekšmets apmēram viena eiro monētas lielumā. - Viņa ieturēja pauzi. - Karkasonā. Dzī­voklis Quai de Paicherou, birojs rue de Verdun. Abi pieder Polam Otiē.