Labirints

70. nodala

-Mesjē Bajār, es…

Odriks pacēla roku. - Benlēu, - viņš noteica, atgriezās pie galda un atkal uzņēma stāsta pavedienu, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis. - Es izstāstīšu visu, kas jums jāzina, dodu goda vārdu.

Alise pavēra muti un aizvēra to atkal.

- Citadele bija ļaužu pārpilna, - viņš sacīja, - tomēr tas bija laimīgs laiks. Pirmo reizi kopš vairākiem gadiem Alaīsa jutās drošībā. Bertrāna, tagad gandrīz desmit gadus veca, bija iedraudzējusies ar daudzajiem bērniem, kas dzīvoja cietoksnī un ap to. Labā omā bija arī Harifs, tagad jau vecs un vārgs. Viņam nebija garlaicīgi: Bertrāna izdaiļoja viņa die­nas, parfaits strīdējās ar viņu par Dieva un pasaules dabu. Tuvumā visu laiku atradās Saijē. Alaīsa jutās laimīga.

Alise aizvēra acis un ļāva, lai iztēlē atdzīvojas pagātne.

- Dzīve bija laba un būtu varējusi tāpat turpināties, ja neiejauk­tos pārdroša atriebība. 1242. gada 28. maijā Pjērs Rožē de Mirpuā saņēma ziņu, ka Aviņonē pilsētā ieradušies četri inkvizitori. Tas nozī­mēja, ka parfaits un credentes tiks mesti cietumā vai dedzināti uz sārta. Viņš nolēma rīkoties. Neklausoties padomos, ko deva viņa uzticības personas, to vidū arī Saijē, Pjērs Rožē sapulcēja astoņdesmit piecus bruņiniekus no Monsegūras garnizona, un tiem ceļā piebiedrojās vēl citi. Viņi mēroja piecdesmit jūdzes līdz Aviņonē, kur ieradās nākamajā dienā. Drīz pēc tam, kad inkvizitors Gijoms Arno un trīs viņa kolēģi bija devušies pie miera, mājā kāds atslēdza durvis un ielaida atnācējus. Tie ielauzās inkvizitoru guļamistabās un nogalināja gan viņus, gan visu svītu. Septiņi chevaliers apgalvoja, ka tieši viņi pirmie cirtuši ar zobe­niem. Stāsta, Gijoms Arno esot nomiris ar Te Deum uz lūpām. Skaidri zināms ir tas, ka visi viņa inkvizīcijas saraksti tika aiznesti prom un iznīcināti.

- Tas neapšaubāmi bija labi darīts.

-Ta bija pēdējā provokācija. Šai asinspirtij nekavējoties sekoja reakcija. Karalis pavēlēja nopostīt Monsegūru reizi par visām reizēm. Armija, kas sastāvēja no Ziemeļu baroniem, katoļu inkvizitoriem, algotņiem un līdzskrējējiem, ierīkoja nometni kalna pakājē. Sākās aplenkums, tomēr Monsegūras vīri un sievas joprojām staigāja šurpu turpu, kā tīk. Pēc pieciem mēnešiem garnizons bija zaudējis tikai trīs karavīrus un šķita, ka aplenkumam nebūs nekādu sekmju. Krustneši nolīga basku algotņu grupu, kas uzkāpa kalnā un ierīkoja nometni akmens sviediena attālumā no pils sienām - tieši tad, kad sākās bargā kalnu ziema. īstas briesmas vēl nedraudēja, tomēr Pjērs Rožē nolēma atvilkt savus vīrus no ārējiem nocietinājumiem visvairāk apdraudētajā austrumu pusē. Šī kļūda maksāja dārgi. Uzzinājuši par to no vietējiem kolaborantiem, algotņi uzrāpās stāvajā nogāzē kalna dienvidaustrumu pusē. Nodūruši sargkareivjus, viņi ieņēma Roc de la Tour - klinšu smaili, kas pacēlās Monsegūras kores tālākajā austrumu punktā. Aplenktajiem atlika bezpalīdzīgi noskatīties, kā smailē ar vinčām tiek uzvilktas katapultas un akmeņu metēji. Kalna austrumu pusē uzstādīta trebuchet sāka graut nocietinājumu torni. 1243. gada Ziemassvētkos franči ieņēma šo torni un nu bija tikai dažu metru attālumā no paša cietokšņa. Viņi uzstādīja jaunu aplenkuma mašīnu. Tās raidītie šāviņi spēja sasniegt citadeles dienvidu un austrumu mūrus.

Runājot Odriks grozīja gredzenu ap īkšķi.

Alise, to vērodama, atcerējās kādu citu vīrieti, kas bija grozījis šādu gredzenu, stāstīdams viņai nostāstus un pasakas.

- Kataru dārgumi. Tatad tas ir tiesa? Tadi tiešām bija?

Bajārs pamāja ar galvu. - Šim uzdevumam tika izraudzīti divi cre- dentes - Matejs un Pēters Bonē. Silti saģērbušies, lai sargātos no jaunā gada bargā sala, viņi cēla dārgumus mugurā un nakts aizsegā izlavījās no pils. Apmetuši līkumu sargposteņiem, kas bija izvietoti uz visiem izbrienamiem ceļiem, kuri veda no kalna caur ciemu, viņi devās uz dienvidiem, uz Sabartē kalniem.

Alisei iepletās acis. - Uz Sularakas virsotni.

Viņš atkal pamāja. - No turienes dārgumus tālāk nogādāja citi. Kalnu pārejas uz Aragonu un Navarru bija piesnigušas un necaureja­mas. Tāpēc viņi devās uz ostām, bet no turienes ar kuģi uz Lombar- diju Ziemejitālijā, kur pastāvēja plaukstoša, mazāk vajāta Bons Homes kopiena.

- Kas notika ar brāļiem Bonē?

- Matejs janviēr[89] beigās atgriezās viens. Šoreiz ceļus apsargāja vietējie - no Kamonsīrlēras netālu no Mirpuā - un ļāva viņam iet. Matejs stāstīja par gaidāmajiem palīgspēkiem, par to, ka pavasarī iera­dīšoties jaunais Aragonas karalis. Taču tie bija tikai bramanīgi vārdi. Tagad aplenkuma cilpa bija savilkusies pārāk cieši, lai palīgspēki varētu izlauzties tai cauri.

Bajārs pacēla savas dzintarainās acis un palūkojās uz Alisi. - Mēs dzirdējām baumas arī par to, ka uz Dienvidiem dodas Oriāna ar dēlu un vīru, lai sagādātu papildspēkus aplenkumam. Tas varēja nozīmēt tikai vienu. Ka viņa ir uzzinājusi: pēc visiem šiem bēgšanas un slapstīšanās gadiem Alaīsa tomēr ir dzīva. Un ka viņa grib dabūt Vārdu grāmatu.

- Bet Alaīsai taču tās nebija?

Odriks neatbildēja. - Februāra vidū uzbrucēji atkal devās uz priekšu. 1244. gada 1. martā, pēc pēdējā mēģinājuma padzīt baskus no Roc de la Tour, uz iedragātā cietokšņa mūra atskanēja taures sau­ciens. - Viņš norija kamolu, kas strēga kaklā. - Monsegūras senjors Reimons de Pereijs un garnizona komandieris Pjērs Rožē de Mirpuā izgāja pa Lielajiem vārtiem un padevās Igē Dezarsī. Cīņa bija galā. Monsegūra, pēdējais cietoksnis, bija kritusi.

Alise atzvila krēslā, vēlēdamās, kaut jel viss būtu beidzies citādi.

- Gan klinšainajos kalnos, gan ielejā bija aizvadīta barga un auksta ziema. Abas puses bija pārgurušas. Sarunas bija īsas. Nākamajā dienā Narbonnas bīskaps Pēters Amjels parakstīja padošanos. Noteikumi bija augstsirdīgi. Daži teiktu - pat neredzēti augstsirdīgi. Cietoksnis pārgāja katoļu Baznīcas un franču kroņa īpašumā, taču visiem cietokšņa iemīt­niekiem tika piedoti pagātnes grēki. Pat Aviņonē inkvizitoru slepka­vām tika solīta piedošana. Karavīrus gaidīja viegls sods, pēc tam kad tie būs izsūdzējuši savus noziegumus inkvizīcijai. Visi, kas atteiksies no ķecerīgās ticības, būs brīvi, un vienīgais sods būs prasība valkāt uz drānām krustu.

- Bet tie, kas neatteiksies? - Alise jautāja.

- Tiem draudēja nāve uz sārta kā ķeceriem.

Bajārs iedzēra malku vīna.

- Aplenkuma beigās bija ierasts apzīmogot līgumu, atbrīvojot gūs­tekņus. To vidū bija bīskapa Bertrāna brālis, vecais chevalier Reimons, Arnāls Rožē de Mirpuā un Reimona de Pereija dēls. - Mirkli klusējis, Bajārs turpināja, rūpīgi izraudzīdamies vārdus: - Neparasti bija tas, ka tika izsludinātas divas žēlastības nedēļas. Kataru vadība lūdza atļauju vēl divas nedēļas palikt Monsegūrā, lai atstātu kalnu tikai pēc tam. Tada atļauja tika dota.

Alises sirds iepukstējās straujāk. - Kāpēc?

Odriks pasmaidīja. - Vēsturnieki un teologi jau simtiem gadu strīdas par to, kāpēc katari lūguši šo papildlaiku. Kas vēl bija palicis neizdarīts? Dārgumi atradās drošībā. Kāds svarīgs iemesls lika viņiem vēl ilgāk kavēties sagrautajā, aukstajā kalnu cietoksnī pēc visa, kas pārciests?

- Un kāpēc viņi kavējās?

- Tāpēc, ka kopā ar viņiem bija Alaīsa. Viņai vajadzēja laiku. Kalna pakājē viņu gaidīja Oriāna ar saviem karavīriem. Citadelē atradās Harifs, ari Alaīsas meita un Saijē. Risks bija pārāk liels. Ja viņus sagūstītu, veltīgi būtu visi upuri, kurus, noslēpumu glabājot, nesuši Simeons un Alaīsas tēvs, un Esklarmonda.

Beidzot visi mozaīkas fragmenti bija savā vietā un Alise ieraudzīja pilnīgu ainu, skaidru, dzīvu un spilgtu, kaut gan tikpat kā nespēja noti­cēt, ka tā ir patiesība.

Viņa palūkojās pa logu uz nemainīgo, mūžīgo ainavu. Ta nebija daudz mainījusies kopš tiem laikiem, kad šeit dzīvojusi Alaīsa. Ta pati saule, tas pats lietus, tās pašas debesis.

- Pasakiet man patiesību par Grālu, - Alise klusu sacīja.