Labirints

78. NODAĻA Los Seresa 1244. gada marģ

Par spīti Saijē savainojumiem, viņi strauji tika uz priekšu pa upes krastu uz dienvidiem no Monsegūras. Līdzi nebija nekādu lieku nastu, jātnieki auļoja, cik jaudas, apstādamies vienīgi, lai atvilktu elpu un padzirdītu zirgus, ar zobeniem uzlaužot ledu. Gijems tūdaļ pamanīja, ka Saijē ir vēl veiklāks jātnieks par viņu.

Gijems šo to zināja par gados jaunākā vīrieša pagātni: kā viņš pie­gādājis parfaits ziņas Pireneju attālāko ciemu iedzīvotājiem un dum­piniekiem. Bija skaidrs, ka Saijē pazīst visas ielejas un kores, katru slepenu meža taku, gravas un līdzenumus.

Gijems juta Saijē naidīgumu, taču klusēja. Šis naids kā kveldējoša saule svilināja viņam skaustu. Gijems zināja, ka Saijē ir izslavēts par uzticamu, drosmīgu un krietnu vīru, kas gatavs mirt par savu pārlie­cību. Par spīti naidīgumam, Gijems saprata, kāpēc Alaīsa varētu mīlēt šo cilvēku un laist pasaulē viņa bērnu, kaut arī šī doma bija kā duncis sirdī.

Viņiem uzsmaidīja veiksme. Naktī nesniga. Nākamā diena, deviņ­padsmitais marts, bija saulaina un skaidra, ar dažiem mākonīšiem pie debesīm un tikpat kā bez vēja.

Mijkrēslī Saijē un Gijems sasniedza Los Seresu. Ciems atradās mazā, nomaļā ielejā, kur, par spīti aukstumam, gaisā virmoja pavasara maigā dvesma. Koku zarus ciema nomalē izraibināja sīki zaļi un balti pumpuri. Krūmos un upmalā bikli ievizējās pa agrīnai pavasara puķītei. Viņi jāja uz māju pudura pusi. Ciems šķita pamests, tukšs.

Abi vīri izlēca no segliem un aiz iemauktiem ieveda zirgus ciema vidū. Klusumā skaļi atbalsojās dzelzs pakavu klaudzieni pret zemē iesalušajiem akmeņiem. No dažiem skursteņiem nedroši stīdzēja dūmi. Pa slēģu spraugām tramīgi paraudzījās pa kādam acu pārim un tūdaļ nozuda atkal. Tik augstu kalnos franču dezertieri ieklīda reti, tomēr tā gadījās. Un tad parasti sākās nepatikšanas.

Saijē piesēja zirgu līdzās akai. Gijems sekoja viņa priekšzīmei un devās viņam nopakaļ uz mazu namiņu. Jumtam trūka dakstiņu, slēģi bija labojami, tomēr sienas vēl turējās stingri. Gijems nodomāja, ka nevajadzētu daudz darba, lai mājiņa atkal kļūtu gluži apdzīvojama.

Saijē ar plaukstu pagrūda koka durvis, reti lietotas, mitrumā sarie- zušās. Tās nodrebēja eņģēs un pavērās spraugā, ielaizdamas Saijē iekšā.

Gijems sekoja, sajuzdams drēgnu kapeņu gaisu, kas saldēja seju un pirkstus. Pie sienas iepretim durvīm ziemas vēji bija sanesuši lapu un smilšu kaudzīti. Ledus kārta klāja slēģu iekšpusi un kā skrandainas mežģīnes nokarājās no palodzes.

Uz galda atradās maltītes paliekas. Veca krūka, šķīvji, krūzes un nazis. Vīnu klāja pelējums, līdzīgs zaļām aļģēm uz dīķa virsmas. Soli bija piebīdīti pie sienas.

- Vai šīs ir jūsu mājas? - Gijems klusu jautāja.

Saijē pamāja.

- Kad jūs tās atstājāt?

- Pirms gada.

Istabas vidū aprūsējis katls karājās virs pelnu kaudzītes un pārog- ļotām, sen izdegušām pagalēm. Gijems ar žēlumu noskatījās, kā Saijē pieliecas un sakārto katla vāku.

Piegājis istabas galā pie aizkara, Saijē to pacēla; aiz tā atradās vēl viens galds, tam abās pusēs pa krēslam. Sienu klāja šauru, gandrīz tukšu plauktiņu rindas. Palikusi tikai veca piesta ar stampiņu, dažas bļodas un kausi, pāris noputējušu krūku. Griestos virs plauktiem bija iestiprināti āķīši, kuros vēl karājās pa apputējušam zāļu saišķim, pār- akmeņojies sūreņu un melleņu mētru pušķītis.

- Tie bija domāti zāļu gatavošanai, - Saijē paskaidroja, pārsteig­dams Gijemu. Viņš stāvēja nekustīgi, rokas sakrustojis uz krūtīm, negribēdams pārtraukt Saijē atmiņas.

- Pie viņas nāca visi, gan vīrieši, gan sievietes. Ja sasirga vai jutās nomākti, ja gribēja, lai bērni pa ziemu neslimo. Bertrāna… Alaīsa ļāva, lai viņa palīdz gatavot zāles un iznēsā tās pa mājām.

Saijē sastomījās un apklusa. Arī Gijemam kaklā strēga kamols. Viņš atcerējās blašķes un krūkas, ko Alaīsa bija glabājusi abu kam­barī Chāteau Comtal, atcerējās, cik klusi un cītīgi viņa bija strādājusi, gatavodama zāles.

Saijē palaida aizkaru vaļā. Pārbaudījis trepju šķēršus, piesardzīgi uzkāpa līdz augšējai guļvietai. Tur bija palikusi tikai sapelējušu, peļu izlodātu vecu segu kaudze un satrunējuši salmi. Blakus guļvietai stāvēja svečturis ar vaska paliekām, uz sienas virs tā vīdēja kvēpu traips.

Gijems, vairs nespēdams noraudzīties Saijē bēdās, izgāja laukā. Viņam nebija tiesību iejaukties.

Pēc brīža ārā iznāca arī Saijē. Acis apsarkušas, taču rokas drošas. Viņš apņēmīgi tuvojās Gijemam, kas stāvēja augstākajā ciema vietā, raudzīdamies uz rietumiem.

- Kad rītos kļūst gaišs? - viņš jautāja Saijē.

Abi bija vienādā augumā, vienīgi grumbas Gijema sejā un sirmums matos liecināja, ka viņš ir par piecpadsmit gadiem tuvāk kapam nekā Saijē.

- Šajā gadalaikā saule kalnos aust vēlu.

Gijems brīdi klusēja. - Ko jūs domājat darīt? - viņš vaicāja, atzī­dams Saijē tiesības uz noteikšanu.

- Zirgi jāieved stallī un jāsameklē vieta nakšņošanai. Šaubos, vai viņas ieradīsies agrāk par rītu.

-Jūs negribat… - Gijems iesāka, skatīdamies uz mājiņu.

- Nē, - Saijē attrauca. - Ne šeit. Ciemā ir kāda sieva, kas dos mums ēdienu un pajumti. Rīt dosimies augstāk kalnā un apmetīsimies kaut kur alas tuvumā, lai viņas sagaidītu.

- Jūs domājat, ka Oriāna neiegriezīsies ciemā?

- Viņa nojautīs, kur Alaīsa paslēpusi Vārdu grāmatu. Šajos trīsdesmit gados viņai ir pieticis laika sīki un smalki izpētīt abas pārējās grāmatas.

Gijems iesāņus paskatījās uz viņu. - Vai viņai taisnība? Grāmata joprojām atrodas alā?

Saijē nelikās to dzirdam. - Nesaprotu, kā Oriāna pierunājusi Ber­trānu nākt līdzi. Es taču piekodināju, lai viņa nekur neiet bez manis. Lai gaida, līdz atnākšu.

Gijems klusēja, nespēdams remdēt Saijē bažas. Jaunākā vīrieša dus­mas drīz izkvēloja.

- Kā jūs domājat - vai Oriāna ir atvedusi līdzi abas pārējās grāma­tas? - viņš pēkšņi iejautājās.

Gijems papurināja galvu. - Manuprāt, grāmatas ir droši noglabātas kaut kur Evrē vai Šartrā. Viņa vis nebūs tik neapdomīga, lai vadātu tās līdzi.

- Vai jūs viņu mīlējāt?

Jautājums pārsteidza Gijemu. - Es viņu iekāroju, - viņš gausi atbil­dēja. - Biju kā noburts, sava svarīguma pārņemts…

- Ne jau Oriānu, - Saijē viņu pārtrauca. - Alaīsu.

Gijems jutās tā, it kā ap kaklu sažņaugtos dzelzs stīpa.

- Alaīsa, - viņš nočukstēja un mirkli aizmirsās atmiņās, līdz Saijē ciešais skatiens atsauca viņu saltajā tagadnē.

- Pēc… - Viņš sastomījās. - Pēc Karkasonas krišanas esmu saticis viņu tikai vienu reizi. Mēs bijām kopā trīs mēnešus. Alaīsu bija sagūs­tījuši inkvizitori, un…

- Zinu! - Saijē iesaucās. Tad viņam aizlūza balss. - To es zinu.

Saijē izturēšanās samulsināts, Gijems skatījās taisni uz priekšu un,

sev par pārsteigumu, juta, ka smaida.

- Jā. Es mīlēju viņu vairāk par visu pasaulē. Tikai nesapratu, kāds dārgums ir mīlestība un cik tā trausla. Nesapratu, iekams pats nebiju to iznīcinājis.

-Tāpēc jūs likāt viņu mierā. Pēc Tulūzas. Un viņa atgriezās šeit?

Gijems pamāja. - Dievs mans liecinieks, pēc kopā pavadītajām nedēļām man bija ļoti grūti bez viņas. Gribējās redzēt viņu vēl vienu vienīgu reizi… Biju cerējis, ka tad, kad viss būs galā, mēs varbūt… Taču viņa acīmredzot sastapa jūs. Un tagad…

Gijema balss izdzisa. Salā iesmeldzās asaru pilnās acis. Viņš juta, ka Saijē līdzās sakustas. Gaisotne, kas valdīja starp viņiem, uz mirkli mainījās.

- Piedodiet, ka zaudēju savaldību jūsu klātbūtnē. - Gijems dziļi ievilka elpu. - Atlīdzība, ko Oriāna izsludināja par Alaīsas galvu, bija liela un iekārdināja pat tos, kuriem nebija nekāda iemesla vēlēt Alaīsai ļaunu. Es piekukuļoju Oriānas spiegus, lai tie sniegtu viņai nepareizas ziņas. Gandrīz trīsdesmit gadus esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai Alaīsa būtu drošībā.

Gijems apklusa. Atmiņā nelūgta atausa degošā grāmata uz nomel­nējuša sarkana apmetņa.

- Nezināju, ka viņas ticība ir tik stipra, - Gijems teica. - Un ka vēlme pasargāt Vārdu grāmatu no Oriānas piespiedīs viņu spert šādu soli.

Viņš paraudzījās uz Saijē, cenzdamies izlasīt viņa acīs patiesību.

- Kaut jel viņa nebūtu izvēlējusies nāvi, - Gijems sacīja. - Jūsu kā sava izredzētā dēļ un arī manis dēļ, kaut gan biju tāds muļķis, ka zaudēju viņas mīlestību. Bet visvairāk… jūsu meitas dēļ. Pazīstot Ala­īsu…

- Kāpēc jūs mums palīdzat? - Saijē viņu pārtrauca. - Kāpēc jūs te ieradāties?

- Monsegūrā?

Saijē nepacietīgi papurināja galvu. - Ne jau Monsegūrā. Šeit. Tagad.

- Lai atriebtos, - atbildēja Gijems.