Labirints

34. NODAĻA Karkasona 1209. gada julhet

Garā rindā viņi tuvojās Karkasonai, priekšgalā jāja Reimons Rožē Trankavels, viņam cieši pa pēdām Bertrāns Peletjē. Clievalier Gijems di Mā noslēdza kavalkādi.

Alaīsa jāja pašā galā, kopā ar garīdzniekiem.

Nebija aizritējusi pat nedēļa, kopš viņa atstājusi mājas, taču šķita, ka pagājis daudz ilgāks laiks. Garastāvoklis bija nomākts. Lai gan vējā neskarti plandīja karogi ar Trankavelu ģerboni un mājup atgriezās tik­pat vīru, cik bija devušies ceļā, izteiksme vikonta sejā vēstīja dziļu vilšanos par neveiksmi.

Tuvojoties vārtiem, zirgi pārgāja soļos. Alaīsa papliķēja Tatū kaklu. Ķēve bija nogurusi un pazaudējusi vienu pakavu, taču turējās lieliski.

Aiz Porte Narbonnaise ar Trankavelu ģerboni starp abiem torņiem viņus gaidīja ļaužu pūlis. Bērni skrēja blakus zirgiem, meta tiem ceļā ziedus un gavilēja. Sievietes augšstāva logos vicināja steigā darinātus karodziņus un nēzdogus, kad Trankavels veda savus jātniekus pa ielām uz Chūteau Comtal.

Alaīsa juta vienīgi atvieglojumu, kad viņi šķērsoja šauro tiltiņu un iejāja pa Austrumu vārtiem. Cour d'Hunneur vienā mirklī piepildīja troksnis, visi māja un sauca sveicienus. Ecuyers metās saņemt savu saimnieku zirgus, kalpi skrēja kurināt pirti, ķēķa puikas stiepa uz vir­tuvēm ūdens spaiņus, lai varētu ķerties pie mielasta gatavošanas.

Starp neskaitāmām mājošām rokām un smaidošām sejām Alaīsa pamanīja Oriānu. Tai aiz muguras stāvēja tēva sulainis Fransuā. Alaīsa nosarka, atcerējusies, kā piemānījusi Fransuā un aizmukusi viņam no deguna priekšas.

Viņa redzēja, ka Oriāna uzmanīgi pēta pūli. Māsas acis mirkli pie­vērsās vīram - Zeanam Kongostam. Sejā pavīdēja nicinājums, Oriānas skatiens slīdēja tālāk un, Alaīsai par nepatiku, apstājās pie viņas. Ala­īsa izlikās to nemanām, tomēr skaidri juta māsas ciešo skatienu pār pūļa galvām. Kad viņa atkal paraudzījās turp, Oriāna bija nozudusi.

Alaīsa izlēca no segliem, cenzdamās nesatriekt savainoto plecu, un sniedza Tatū pavadu Amjelam, lai viņš aizvestu ķēvi uz stalli. Atvieglojums par atgriešanos mājās jau bija pārgājis. Gluži kā ziemas migla pār viņu gūla grūtsirdība. Likās, visus pārējos pārnācējus kāds apkampj - sieva, māte, tante, māsa. Alaīsa ar acīm meklēja Gijemu, taču viņa nekur nebija. Jau pirtī. Prom bija pat tēvs.

Alaīsa iegriezās mazākajā pagalmā, meklēdama vientulību. No prāta neizgāja Reimona de Mirvāla vārsmas, vērzdamas viņas noska­ņojumu vēl drūmāku. "Res contr' Amor non es guirens, lai on sos poders satura." Nekas nespēj pasargāt no mīlas, ja tā laiž darbā savu spēku.

Acīs sariesās asaras. Alaīsa dusmīgi noslaucīja tās ar plaukstas virs­pusi. Nē, viņa nesāks sevi žēlot. Viņa aizgāja un apsēdās ēnā uz nomaļa soliņa.

Cerēšanās laikā viņi ar Gijemu bieži bija pastaigājušies šeit, Cour du Midi. Tolaik zeltoja koki, zemi sedza rudens lapu paklājs kapara un okera krāsās. Ar zābaciņa purngalu Alaīsa zīmēja smiltīs rakstu, prāto­dama, kā lai izlīgst ar Gijemu. Viņai trūka gan mākas, gan vēlēšanās.

Oriāna nereti nesarunājās ar savu vīru dienām ilgi. Tad klusēšana izbeidzās tikpat pēkšņi kā sākusies un Oriāna izturējās pret Zeanu mīļi un gādīgi - līdz nākamajai reizei. Arī vecāku laulības dzīvē, cik nu Alaīsa to atcerējās, bija mijušies līdzīgi gaiši un tumši posmi.

Alaīsa nebija gaidījusi, ka viņas liktenis būs šāds. Viņa sarkanā plīvurā bija stāvējusi priestera priekšā un devusi laulības zvērestus pie kapelas altāra, kas bija rotāts ar ziemas vilkābeļu ziediem un sarkanām Miķeļu svecēm, kuru liesmiņas lika dejot ēnām. Toreiz viņa bija ticē­jusi mūžīgai mīlestībai - un sirds dzijumos ticēja tai joprojām.

Mīlētājas mēdza uzmeklēt viņas draudzeni un padomdevēju Esklar- mondu, lai lūgtu burvju dzērienu, kas ļauj atgūt vai saglabāt mīlestību. Vīnu ar piparmētru lapiņām un pastinaka sakni, neaizmirstules, lai mīļotais būtu uzticīgs, dzeltenu prīmulu pušķīšus. Alaīsa juta cieņu pret Esklarmondas mākslām, tomēr uzskatīja tādu noņemšanos par māņticīgām blēņām. Viņa negribēja ticēt, ka mīlestību var tik viegli vilt un pirkt.

Viņa zināja, ka ir citi, kas piedāvā bīstamākas zintis, melnas bur­vestības, ar kurām apmāt neuzticīgus mīlniekus vai tiem kaitēt. Esklar­monda brīdināja neielaisties ar šiem tumšajiem spēkiem, kuri acīm redzami liecināja, ka pār pasauli valda Sātans. Tāds ļaunums nemūžam nevarēja radīt neko labu.

Taču šodien Alaīsa pirmo reizi dzīvē sāka saprast, kas noved sie­vietes līdz tādam izmisuma solim.

- Filha.

Alaīsa pietrūkās kājās.

- Kur tu biji? - aizelsies jautāja Peletjē. - Es tevi visur izmeklējos.

- Es jūs nedzirdēju, Paire.

- Tagad sāksies Ciutat nocietināšanas darbi, tiklīdz te ieradīsies vikonta Trankavela sieva un dēls. Nākamajās dienās būs maz laika atvilkt elpu.

- Kad jūs gaidāt ierodamies Simeonu?

- Pēc dienas vai divām. - Tevs sarauca pieri. - Kaut jel es būtu spējis pierunāt viņu doties mums līdzi! Bet viņš domā, ka mazāk kritīs acīs, ja ies kopā ar savējiem. Varbūt viņam taisnība.

- Un, kad viņš būs te, - vai jūs izlemsiet, kā rīkoties? Man ir kāda doma par…

Alaīsa aprāvās, sapratusi, ka labāk vispirms pārbaudīt savas ieceres pareizību, nevis izgāzties tēva priekšā. Un viņa priekšā.

- Kāda doma? - Peletjē jautāja.

- Nē, nekas, - viņa žigli atbildēja. - Es tikai gribēju pajautāt, vai drīkstēšu būt klāt jūsu sarunā ar Simeonu.

Ieva grumbainajā sejā pavīdēja apjukums. Alaīsa redzēja, ka viņš pūlas izšķirties.

- Ņemot vērā to, ko esi paveikusi līdz šim, - viņš pēdīgi sacīja, - tu drīkstētu dzirdēt, ko mēs runājam. Taču, - viņš brīdinoši pacēla pirk­stu, - ar noteikumu, ka būsi klāt tikai kā novērotāja. Tava līdzdarbo­šanās ir beigusies. Es nepieļaušu, lai tu vēlreiz liec uz spēles dzīvību.

Alaīsai sajūsmā drebēja sirds. Gan es viņu pierunāšu, kad pienāks laiks.

Viņa nolaida acis un rātni saņēma rokas klēpī. - Protams, Paire. Es darīšu, kā jūs vēlaties.

Peletjē uzmeta viņai vērīgu skatienu, tomēr tālāk netaujāja. - Man jālūdz tev vēl viens pakalpojums, Alaīsa. Vikonts Trankavels rīkos vispā­rējas dzīres par godu tam, ka ir laimīgi atgriezies Karkasonā, un vēsts par to, ka neesam spējuši vienoties ar Tulūzu, vēl nav izplatījusies. Kun­dze Anjēze šovakar piedalīsies vesperēs Sant-Nasarī katedrālē, nevis ka­pelā. - Viņš mirkli klusēja. - Es vēlos, lai tu tur būtu. Un tava māsa arī.

Alaīsa izbrīnījās. Kaut gan viņa laiku pa laikam gāja uz dievkalpo­jumiem Chāteau Comtal kapelā, tēvs līdz šim nebija iebildis pret viņas lēmumu atturēties no dievkalpojumiem katedrālē.

- Zinu, tu esi nogurusi, bet vikontam Trankavelam šķiet svarīgi, lai šobrīd nerastos ne mazākais iemesls nopelt viņa izturēšanos vai viņa tuvāko aprindu uzvedību. Ja Ciutat ir spiegi - un es nešaubos, ka tādi te ir, - tad mēs nevēlamies, lai ienaidnieku ausis sasniedz vēsts par mūsu garīgās dzīves trūkumiem, kā tos varētu iztulkot nelabvēļi.

- Runa jau nav par nogurumu! - Alaīsa sašutusi iesaucās. - Bīs­kaps de Rošfors un viņa priesteri ir liekuļi! Viņi sludina vienu, bet dara pavisam ko citu.

Peletjē pietvīka - vai nu aiz dusmām, vai aiz kauna.

- Starp citu, vai arī jūs pats piedalīsieties dievkalpojumā? - Alaīsa noprasīja.

Tevs vairījās no viņas skatiena. - Kā saproti, es būšu aizņemts pie vikonta Trankavela.

Alaīsas acis iezvērojās. - Labi, - viņa beidzot teica. - Es paklau­sīšu, Paire. Bet negaidiet, ka metīšos ceļos pie asiņaina cilvēka, kurš piesists koka krustā, un vēl skaitīšu lūgšanas.

Mirkli viņa nobijās no savas pārdrošības. Taču tad, viņai par brī­numu, tēvs sāka smieties.

- Pilnīgi pareizi, - viņš sacīja. - Neko citu es no tevis nebūtu gaidī­jis. Vienkārši - esi piesardzīga, Alaīsa. Nepaud šādas domas pārgalvīgi. Sienām ir ausis.

Dažas nākamās stundas Alaīsa pavadīja savā kambarī, gatavodama svaigu raudeņu ziedi stīvajam skaustam un plecam un klausīdamās savas kalpones labsirdīgajās valodās.

Riksenda stāstīja, ka pilī daloties domas par Alaīsas bēgšanu. Daži apbrīnojot viņas gara spēku un drosmi. Citi, to vidū Oriāna, nosodot viņu. Rīkodamās tik pārdroši, viņa esot nostādījusi savu vīru muļķa lomā. Un, vēl sliktāk, apdraudējusi misijas izdošanos. Alaīsa cerēja, ka Gijems tā nedomā, un baidījās, ka tieši tā viņš domā gan. Gijema prāts izmantoja labi iestaigātas takas. Turklāt viņš bija viegli aizvaino­jams, un Alaīsa no pieredzes zināja: lai visi viņu apbrīnotu, lai galms par viņu jūsmotu, viņš lāgiem runāja un rīkojās pretēji savai patiesajai dabai. Taču, ja Gijems nosprieda, ka ir pazemots, viņa rīcība nemaz nebija paredzama.

- Bet tagad viņi vairs nevar tā runāt, kundze Alaīsa, - teica Rik­senda, novākdama ziedei izmantoto zālīšu paliekas. - Visi ir laimīgi atgriezušies Karkasonā. Ja tas nepierāda, ka Dievs ir mūsu pusē, tad kādus pierādījumus vēl vajag?!

Alaīsa vāri pasmaidīja. Gan jau Riksenda visu ieraudzīs citādā gaismā, kad Citadelē izplatīsies ziņas par lietu patieso stāvokli.

Pret sārti baltām debesīm dunēja zvani, kad gājiens no Chāteau Comtal devās uz Sant-Nasarī katedrāli. Procesijas priekšgalā soļoja priesteris baltās drānās, augstu pacēlis zelta krustu. Viņam sekoja citi priesteri, mūķenes un mūki.

Aiz viņiem gāja kundze Anjēze, konsulu sievas un galma dāmas. Alaīsa bija spiesta iet blakus māsai.

Oriāna neteica viņai neviena vārda, ne laba, ne slikta. Un, kā vienmēr, piesaistīja pūļa apbrīnas pilnos skatienus. Viņa bija ģērbusies tumši sarkanā tērpā ar cieši savilktu zeltaini melnu jostu, kas izcēla šmaugo vidukli un apaļos gurnus. Melnie mati izmazgāti un ieziesti ar eļļu, plaukstas dievbijīgi sakļautas, izdevīgi parādot rokas locītavā iekarināto somiņu ar nabagiem domātajām žēlastības dāvanām.

Alaīsa nodomāja, ka somiņu būs iedāvinājis kāds pielūdzējs, turklāt bagāts, spriežot pēc pērļu rotājuma un zelta burtiem izšūtā raksta.

Tomēr, kad katedrālē sākās krāšņā ceremonija, viņa juta, ka apkārt virmo bažas un aizdomas.

Viņa pamanīja Fransuā tikai tad, kad sulainis viegli pieskārās viņai pie elkoņa.

- Ir atgriezusies Esklarmonda, - viņš pačukstēja. - Nāku taisnā ceļā no turienes.

Alaīsa strauji pagriezās pret Fransuā. - Vai tu runāji ar viņu?

Sulainis vilcinājās. - īsti ne, kundze.

Alaīsa tūlīt izgāja no solu rindas. - Es iešu.

-Ja drīkstu dot padomu, kundze, tad labāk nogaidiet, līdz beigsies dievkalpojums, - Fransuā sacīja un paraudzījās uz durvju pusi. Alaīsa sekoja viņa skatienam. Tur sardzē stāvēja trīs mūki melnās kapucēs, nepārprotami pārbaudīdami, kas ir ieradies un kas nav. - Būtu ļoti žēl, ja jūsu aiziešana slikti atsauktos uz kundzi Anjēzi vai jūsu tēvu. To varētu iztulkot kā jūsu sekošanu jaunajai Baznīcai.

- Protams, jā. - Viņa mirkli padomāja. - Bet, lūdzu, pasaki Esklar- mondai, ka es aiziešu pie viņas, cik drīz vien varēšu.

Alaīsa iemērca pirkstus benitier[53] un pārkrustījās ar svētīto ūdeni - gadījumam, ja kāds viņu novērotu.

Viņa sameklēja sev vietu pārpildītajā ziemeļu šķērsjomā, tik tālu no Oriānas, cik vien tas bija iespējams, nepievēršot sev uzma­nību. Augstu virs galvas kroņlukturos mirguļoja sveces. No apakšas kroņlukturi izskatījās kā lieli tērauda riteņi, kas kuru katru brīdi var uzkrist virsū grēciniekiem.

Bīskaps jutās pārsteigts, ka viņa dievnams, ilgi bijis tukšs, tagad pēkšņi ir tik pilns; viņa sīkā, vājā balss gandrīz nebija sadzirdama, daudzgalvainajam pūlim šajā karstumā elpojot un švīkājot kājas. Esklarmondas vienkāršajā baznīcā viss bija gluži citādi.

Un Alaīsas tēva baznīcā tāpat.

Ticību, kas mājo sirdī, Bons Homes vērtēja augstāk par ārēju izrā- dīšanos. Viņiem nevajadzēja iesvētītus namus, māņticīgus rituālus, pazemojošu klanīšanos, kam parastie ļaudis jānotur pa gabalu no Dieva. Viņi nepielūdza tēlus, nezemojās elku vai moku rīku priekšā. Bons Chretiens ticēja, ka Dieva spēks ir vārdā. Viņiem vajadzēja vie­nīgi grāmatas un lūgšanas, vārdus, ko izrunāt un lasīt balsī. Pestīšanai nebija nekāda sakara ar žēlastības dāvanām, relikvijām vai svētdienas lūgšanām tādā valodā, kas saprotama tikai priesteriem.

Viņu acīs visi bija vienādi Svētā Teva godības priekšā - jūds un saracēnis, vīrietis un sieviete, zvēri laukā un putni gaisā. Nebūs ne elles, ne pastarās tiesas, jo caur Dieva žēlastību tiks pestīti visi, lai gan daudziem būs lemts dzīvot pasaulē vairākas reizes, līdz tie atgūs Dieva valstību.

Alaīsa vēl nebija piedalījusies jaunās Baznīcas dievkalpojumos, tomēr, pateicoties Esklarmondai, zināja lūgšanu vārdus un rituālus. Galvenais bija tas, ka šajos arvien tumšākajos laikos Bons Chretiens bija labi, iecietīgi, miermīlīgi cilvēki, kuri slavēja Gaismas Dievu, nevis saguma zem katoļu nežēlīgā Dieva dusmām.

Beidzot Alaīsa izdzirdēja noslēguma Benedictus vārdus. Šis bija īstais mirklis, lai lavītos prom. Viņa nolieca galvu. Sakļāvusi plaukstas, kustēdamās lēni, lai nepiesaistītu uzmanību, viņa pamazām virzījās uz durvju pusi.

Pēc īsa brīža viņa bija brīva.