Labirints

44. NODAĻA

Karkasona

1209. gada julhet

Alaīsu jau agri uzmodināja zāģu un āmuru troksnis pagalmā. Viņa piegāja pie loga un noraudzījās uz koka galerijām un aizsargsie­nām, kas tika būvētas ap Chāteau Comtal mūriem.

Iespaidīgais koka skelets strauji ieguva aprises. Segtā galerija, it kā pakarināta gaisā, bija ārkārtīgi izdevīga vieta, no kurienes strēlniekiem raidīt bultu krusu uz ienaidnieku tajā neticamajā gadījumā, ja tiktu sagrauti Citadeles aizsargmūri.

Naski apģērbusies, Alaīsa izsteidzās pagalmā. Smēdē rēca uguns liesmas. Dunot veseriem un ēzēm, tika asināti un kalti ieroči; saklie- dzās būvnieki, sagatavojot trīšus, virves un atsvarus ballistām jeb peireras.

Pie staļļiem Alaīsa ieraudzīja Gijemu. Viņai iesmeldzās sirds. Ieraugi mani. Viņš nepagriežas un nepacēla acis. Alaīsa pamāja ar roku un gra­sījās uzsaukt, bet tad viņu pārņēma mazdūšība, roka noslīga atpakaļ gar sāniem. Viņa nepazemosies, diedelēdama vīra uzmanību, ja viņš nevēlas to sniegt.

Tada pati rosība kā Chāteau Comtal valdīja arī Citadelē. Galvenajā laukumā tika krauti kaudzēs akmeņi, atvesti no Korbjēriem, paredzēti ballistām un katapultām. Skāņa urīna smaka plūda no miecētavas, kur tika apstrādātas ādas, kam pasargāt galerijas no uguns. Pa Porte Nar- bonnaise garā virtenē brauca iekšā pajūgi, vezdami uz Citadeli pārtiku:

sālītu gaļu no Lapježas un Loragē, vīnu no Karkasē, miežus un kviešus no līdzenumiem, pupas un lēcas no Sanmikelas un Sanvisānsas dārziem.

Visi, kas piedalījās šajos sagatavošanas darbos, juta lepnumu un mērķa apziņu. Tikai kodīgo melno dūmu mākoņi, kas cēlās pār upi un ziemeļu purviem, - vikonts Trankavels bija pavēlējis tur nodedzināt dzirnavas un iznīcināt labību - atgādināja, cik tuvu ir briesmas.

Norunātajā vietā Alaīsa gaidīja Saijē. Līdzīgi putniem, kas aiz- zib šurpu turpu pār upi, prātā šaudījās jautājumi, ko viņa gribēja uzdot Esklarmondai. Kad ieradās Saijē, Alaīsa bija gluži nerunīga aiz bažām.

Pa bezvārda ieliņām viņa sekoja zēnam uz Sanmikelas priekšpil­sētu, līdz abi apstājās pie zemām durtiņām netālu no ārējā nocietinā­jumu loka. Vīri raka aizsarggrāvjus, lai ienaidnieks nevarētu piekļūt pie mūriem; valdīja tāds troksnis, ka Saijē bija spiests to pārkliegt.

- Menina gaida iekšā, - viņš sacīja; seja pēkšņi bija kļuvusi nopietna.

- Vai tu nenāksi?

- Viņa lika, lai atvedu jūs, tad atgriežos pilī un sameklēju inten­dantu Peletjē.

- Meklē viņu Cour d'Honneur, - Alaīsa pamācīja.

- Labi, - Saijē teica un pasmaidīja kā senāk. - Redzēsimies vēlāk.

Alaīsa pavēra durvis un uzsauca, cerēdama tūdaļ ieraudzīt Esklar­mondu. Te viņas solis sastomījās. Istabas stūrī, pustumsā, uz sola sēdēja vēl kāds.

- Nāc, nāc iekšā, - aicināja Esklarmonda, balsī skanēja smaids. -Jādomā, ar Simeonu jūs jau esat pazīstami.

Alaīsa iepleta acis. - Simeons? Jau klāt? - viņa priecīgi iesaucās, piesteidzās pie ciemiņa un satvēra abas viņa rokas. - Kas jauns? Kad jūs ieradāties Karkasonā? Kur esat apmeties?

Simeons dobji, skanīgi iesmējās. - Tik daudz jautājumu! Tāda steiga visu uzzināt pēc iespējas drīzāk! Bertrāns jau stāstīja, ka bērnībā jūs esot nemitīgi uzdevusi jautājumus!

Alaīsa apstiprināja šo patiesību ar smaidu. Apsēdusies uz sola pie galda, paņēma Esklarmondas sniegto vīna biķeri un klausījās, kā abi sirsnīgi un nepiespiesti turpina iesākto sarunu.

Simeons, veikli vērpdams valodu, savija stāstus par savu dzīvi Šar­trā un Bezjē ar atmiņām par Svēto zemi. Laiks aizlidoja kā vēja spār­niem, kamēr viņš stāstīja par Jūdejas pakalniem pavasarī, par Sefalas līdzenumiem, kas, pilni ar lilijām, dzelteniem un violetiem īrisiem un sārti ziedošiem mandeļkokiem, līdzīgi paklājam plešas līdz pat pasaules malai. Alaīsa klausījās kā noburta.

Ēnas stiepās garumā. Noskaņojums nemanāmi mainījās. Alaīsa juta satraukuma trīsas pakrūtē un kādu nelāgu nojautu. Varbūt kaujas priekšvakarā šādi jutās arī Gijems un tēvs? Ta, it kā laiks svārstītos uz naža asmens.

Viņa paskatījās uz Esklarmondu, kura sēdēja savaldīga un stalta, rokas salikusi klēpī, ar mierpilnu seju.

- Tevs noteikti drīz būs klāt, - Alaīsa ierunājās, juzdamās vainīga par viņa ilgo kavēšanos. - Viņš man apsolīja.

- To mēs zinām, - teica Simeons un paplikšķināja Alaīsai pa roku. Viņa āda bija sausa kā pergaments.

- Daudz ilgāk mēs vairs nevarēsim gaidīt, - sacīja Esklarmonda, rau­dzīdamās uz aizvērtajām durvīm. - Drīz atgriezīsies šīs mājas saimnieki.

Alaīsa pamanīja, ka abi pārmij skatienu. Vairs nespēdama izturēt sasprindzinājumu, viņa paliecās uz priekšu.

- Esklarmonda, vakar tu neatbildēji uz manu jautājumu. - Pašai bija brīnums, ka balss skan tik mierīgi. - Vai tu arī esi sargātāja? Vai tu glabā grāmatu, ko meklē mans tēvs?

Mirkli vārdi šķita karājamies gaisā. Tad, Alaīsai par pārsteigumu, Simeons iesmējās.

- Ko tēvs ir jums stāstījis par Noublesso'! - viņš jautāja, melnajām acīm šķelmīgi dzirkstot.

- Ka vienmēr ir pieci sargātāji, kas zvērējuši glabāt Labirinta Triloģijas grāmatas.

- Un vai viņš paskaidroja, kādēļ tie ir pieci?

Alaīsa papurināja galvu.

- Vadoni - Navigatairģ - vienmēr papildina četri citi noslēpuma zinātāji. Visi kopā viņi simbolizē piecus cilvēka ķermeņa punktus un cipara pieci spēku. Katrs sargātājs tiek izraudzīts, pateicoties stipram garam, apņēmībai un uzticībai. Vienalga, vai viņš ir kristietis, saracēnis vai jūds. Svarīga ir mūsu dvēsele un drosme, nevis asinis vai izcelsme. Tas atspoguļo arī dabu, kas piemīt noslēpumam, kuru esam zvērējuši sargāt un kurš pieder visām ticībām un nepieder nevienai. - Viņš pasmaidīja. - Noublesso de los Seres pastāv jau vairāk nekā divus tūk­stošus gadu, lai gan ne vienmēr ar šādu nosaukumu, un tā uzdevums ir - glabāt un aizsargāt noslēpumu. Dažreiz mēs esam spiesti slēpties, citreiz dzīvojam atklāti.

Alaīsa pievērsās Esklarmondai. - Mans tēvs nekādi nespēj noticēt tam, ka tu esi sargātāja.

- Jā, to viņš nebija gaidījis.

- Tāds jau Bertrāns ir bijis vienmēr. - Simeons iesmējās.

- Viņam nevarēja ienākt prātā, ka piektais sargātājs būs sieviete, - Alaīsa centās aizbildināt tēvu.

- Senāk tas nebija tik neparasti, - Simeons sacīja. - Ēģiptē, Asī­rijā, Romā, Babilonā, visās šajās senajās kultūrās, par kurām jūs būsiet dzirdējusi, sievietes tika vērtētas augstāk un cienītas vairāk nekā mūsu tumšajos laikos.

Alaīsa brīdi padomāja. - Kā jūs domājat, vai pareizs ir Harifa pie­ņēmums, ka grāmatas būs drošāk glabāt kalnos? - viņa jautāja.

Simeons pacēla plaukstas. - Mums nav jāmeklē patiesība un jāprāto par to, kas būs vai nebūs. Mūsu uzdevums ir vienkāršs - gla­bāt grāmatas un sargāt tās no ļauna. Gādāt, lai tās ir gatavībā, kad būs vajadzīgas.

- Un tāpēc grāmatu nogādi Harifs ir uzticējis tavam tēvam, nevis kādam no mums, - piebalsoja Esklarmonda. - Pateicoties savam stā­voklim, viņš ir vispiemērotākais sūtnis. Viņam ir vīri un zirgi, viņš var pārvietoties brīvāk nekā jebkurš no mums.

Alaīsa sastomījās, gribēdama aizstāvēt tēvu. - Viņš nevēlas pamest vikontu. Un svārstās starp veco un jauno uzticības zvērestu.

- Mūs visus piemeklē tāda svārstīšanās, - Simeons sacīja. - Mēs visi reizēm nespējam izšķirties, kuru ceļu lai izvēlamies. Bertrāns ir laimes luteklis, ka viņam šāda izšķiršanās aiztaupīta tik ilgi. - Viņš saņēma Alaīsas rokas savējās. - Bertrāns nedrīkst vilcināties, Alaīsa. Pamudiniet viņu pildīt pienākumu. Ja Karkasona vēl nekad nav kritusi ienaidnieka rokās, tas nenozīmē, ka tā paliks mūžīgi.

Alaīsa juta sev pievērstus abu skatienus. Piecēlusies viņa piegāja pie pavarda. Sirdij joņojot, prātā nobrieda kāda doma.

- Vai viņa vietā ir atļauts rīkoties kādam citam? - Alaīsa rāmā balsī jautāja.

Esklarmonda tūdaļ visu saprata. - Nedomāju, ka tavs tēvs to atļaus. Tu viņam esi pārāk dārga.

Alaīsa pagriezās pret viņiem. - Pirms došanās uz Monpeljē viņš uzskatīja, ka šis uzdevums ir man pa spēkam. Būtībā viņš jau ir devis man atļauju.

Simeons pamāja ar galvu. - Tas tiesa, taču stāvoklis mainās no dienas dienā. Franči tuvojas vikonta Trankavela zemju robežām, ceļi kļūst ar katru dienu bīstamāki, to es redzēju pats. Drīz briesmas būs tik lielas, ka ceļot vairs nebūs iespējams.

Alaīsa palika pie sava. - Bet es taču došos pretējā virzienā, - viņa iebilda, skatīdamās te uz Simeonu, te uz Esklarmondu. - Un jūs neat­bildējāt uz manu jautājumu. Ja Noublesso likumi neliedz man noņemt šo nastu no tēva pleciem, tad es piedāvājos pildīt pienākumu viņa vietā. Es lieliski spēju aizsargāties, ja nepieciešams. Esmu teicama jāt­niece, protu rīkoties ar zobenu un loku. Neviens nemūžam neturēs mani aizdomās par…

Simeons pacēla roku. - Jūs pārprotat mūsu vilcināšanos, bērns. Es nekādā ziņā neapšaubu jūsu drosmi vai apņēmību.

- Tad dodiet man savu svētību.

Simeons nopūtās un pievērsās Esklarmondai. - Māsa, ko tu teiksi? Protams, ja Bertrāns būs ar mieru.

- Es tevi lūdzu, Esklarmonda, - Alaīsa iesaucās, - atbalsti manu lūgumu! Es pazīstu tēvu.

- Neko nevaru solīt, - Esklarmonda atbildēja, - bet es pret to neiebildīšu. - Alaīsa atplauka smaidā. - Taču tev būs jāklausa viņa lēmumam. Ja viņš nedos atļauju, tev būs ar to jāsamierinās.

Viņš nevar pateikt nē. Es tq nepieļaušu.

- Protams, es klausīšu, - viņa skaļi apliecināja.

Atvērās durvis, un istabā ieskrēja Saijē; aiz viņa ienāca Bertrāns Peletjē.

Viņš apskāva Alaīsu, uzelpoja, ieraugot Simeonu, un sirsnīgi sasvei­cinājās ar viņu, bet pēc tam, atturīgāk, arī ar Esklarmondu. Alaīsa un Saijē atnesa vīnu un maizi, kamēr Simeons atstāstīja intendantam līdzšinējo sarunas gaitu.

Alaīsai par brīnumu, tēvs klausījās klusēdams, neizteikdams nekā­das piezīmes. Saijē sākumā bija ņiprs, bet drīz kļuva miegains un sari­tinājās vecaimātei pie sāniem. Alaīsa nepiedalījās sarunā, saprazdama, ka Simeons un Esklarmonda pratīs aizstāvēt viņas ieceri labāk nekā viņa pati, un laiku pa laikam uzmeta skatienu tēvam. Seja viņam bija pelēka un grumbaina, viņš izskatījās pārguris. Alaīsa redzēja, ka viņš nezina, kā rīkoties.

Pēdīgi viss bija pateikts. Istabā iestājās gaidpilns klusums. Neviens nezināja, kāds lēmums beigās tiks pieņemts.

Alaīsa nokremšļojās. - Tatad, Paire, ko jūs izlemsiet? Vai dosiet man atļauju?

Peletjē nopūtās. - Es negribu, lai tu liec uz spēles dzīvību.

Alaīsai sašļuka dūša. - To es zinu un esmu pateicīga par jūsu mīles­tību. Bet es gribu palīdzēt. Es to spēju.

- Man ir kāds priekšlikums, kas varētu būt pa prātam jums abiem, - klusu ierunājās Esklarmonda. - Ļaujiet, lai Alaīsa dodas ceļā ar Triloģiju, bet pagaidām mēro tikai daļu ceļa, piemēram, līdz Limū. Tur man ir draugi, kas varēs dot viņai drošu pajumti. Kad jūsu darbs šeit būs pabeigts un vikonts Trankavels kādu laiku varēs iztikt bez jums, piebiedrojieties Alaīsai un kopā ar viņu dodieties kalnos.

Peletjē sadrūma. - Nesaprotu, kas tur labs. Ceļošana šajos juku laikos ir tāds neprāts, ka noteikti piesaistīs uzmanību, un no tā mēs gribam izvairīties visvairāk. Turklāt es nevaru pateikt, cik ilgi pienā­kumi aizkavēs mani Karkasonā.

Alaīsai iezibsnījās acis. - Tas ir vienkārši. Es varu visiem iestās­tīt, ka pildu kādu solījumu, ko esmu devusi apprecoties. - Viņa ļāvās iztēlei. - Varētu apgalvot, ka vēlos aizvest dāvanu Sv. Ilēra klostera abatam. No turienes vairs nav tālu līdz Limū.

- Tik pēkšņa dievbijība nevienu nepārliecinās, - Peletjē iebilda, piepeši uzjautrināts, - un vismazāk jau tavu vīru.

Simeons kā norādams pakratīja pirkstu. - Ta ir lieliska doma, Ber­trān. Neviens nenosodīs tādu svētceļojumu šajos laikos. Turklāt Alaīsa ir Karkasonas pils pārvaldnieka meita. Neviens neuzdrošinātos apšau­bīt viņas nolūkus.

Peletjē sakustējās krēslā, sejā vīdēja stūrgalvība. - Joprojām uzskatu, ka Triloģijai visdrošāk būs tepat, Citadelē. Pašreizējo stāvokli Harifs nepārzina tik labi kā mēs. Ienaidnieks neieņems Karkasonu.

- Krist var jebkura pilsēta, lai cik varena, lai cik neieņemama. Tu to zini. Navigatairē ir devis rīkojumu nogādāt grāmatas pie viņa, kal­nos. - Simeona melnās acis cieši skatījās uz Peletjē. - Es saprotu, ka tu neuzskati par iespējamu atstāt vikontu Trankavelu šādā brīdī. Ta tu esi pateicis, un mēs to pieņemam. Tevī runā sirdsapziņa, lai būtu kā būdams. - Viņš mirkli klusēja. - Taču, ja nevari tu, tad tavā vietā ir jāstājas citam.

Alaīsa redzēja, ar kādām mokām tēvs pūlas samierināt savas pret­runīgās jūtas. Aizkustināta viņa saņēma tēva roku savējā. Viņš klusēja, tikai maigi saspieda meitas pirkstus.

- Aquč es vdstre, - viņa klusu sacīja. Ļaujiet man rīkoties jūsu vietā.

Pār Peletjē lūpām izlauzās gara nopūta. - Tu dodies lielās briesmās, Filha. - Alaīsa pamāja ar galvu. - Un tomēr tu vēlies to darīt?

- Tas man būs liels gods - izdarīt jums šādu pakalpojumu.

Simeons uzlika roku intendantam uz pleca. - Tava meita ir dros­mīga. Nelokāma. Tada pati kā tu, mans draugs.

Alaīsa tikpat kā neuzdrošinājās elpot.

- Mana sirds tam pretojas, - Peletjē pēdīgi noteica. - Bet mans prāts domā citādi, tāpēc… - Viņš aprāvās kā baidīdamies no nāka­majiem vārdiem. - Ja tavs vīrs un kundze Anjēze būs ar mieru - un Esklarmonda tevi pavadīs -, tad es dodu savu atļauju.

Alaīsa pārliecās pār galdu un noskūpstīja tēvu uz lūpām.

- Tu esi gudri izlēmis, - starodams sacīja Simeons.

- Cik vīru jūs varēsiet dot mums līdzi, intendant Peletjē? - jautāja Esklarmonda.

- Četrus, augstākais sešus bruņotus jātniekus.

- Un cik drīz to var nokārtot?

- Nedēļas laikā, - Peletjē atbildēja. - Pārāk steidzīga rīcība piesais­tīs uzmanību. Man jālūdz atļauja kundzei Anjēzei, bet tev, Alaīsa, - savam vīram. - Alaīsa pavēra muti, lai pateiktu, ka Gijems nemaz nepamanīs viņas prombūtni, taču savaldījās. - Lai tava iecere izdotos, Filha, ir jāievēro etiķete.

Peletjē sejā un stājā vairs nebija ne vēsts no šaubām. Viņš piecēlās, lai dotos prom. - Alaīsa, atgriezies Chāteau Comtal un sameklē Fran­suā. īsi izklāsti viņam savu nodomu un pasaki, lai viņš gaida mani.

- Vai jūs vēl nenāksiet uz pili?

- Pagaidām ne.

- Labi. Vai man ņemt līdzi Esklarmondas grāmatu?

Peletjē pavīpsnāja. - Ta kā Esklarmonda tevi pavadīs, tad nešau­bos, ka grāmata vēl brīdi būs pilnīgā drošībā tepat pie viņas.

- Es jau negribēju teikt, ka…

Tevs paplikšķināja pa somu zem sava apmetņa. - Toties Simeona grāmatu vari ņemt līdzi. - Viņš izvilka aitādas vīstokli, ko Alaīsa bija redzējusi Bezjē, kad Simeons to iedeva tēvam. - Aiznes to uz pili. Iešuj savā ceļojuma apmetnī. Es vēlāk atnesīšu Vārdu grāmatu.

Alaīsa ielika grāmatu savā somā, tad paskatījās uz tēvu. - Pateicos, Paire, par jūsu uzticēšanos.

Peletjē pietvīka. Saijē pietrūkās kājās. - Es gādāšu, lai kundze Alaīsa droši tiek mājās, - viņš paziņoja. Visi iesmējās.

- Tad nu pacenties, gentildme', - Peletjē noteica un papliķēja zēnam pa muguru. - Uz viņas pleciem gulst visas mūsu cerības.

- Es redzu viņā tavas īpašības, - sacīja Simeons, kad abi soļoja uz vārtiem, kas veda no Sanmikelas uz jūdu priekšpilsētu. - Viņa ir drosmīga, stūrgalvīga, uzticīga. Nemēdz viegli padoties. Vai arī vecākā meita ir tik līdzīga tev?

- Oriāna līdzinās savai mātei, - intendants īsi atteica. - Viņai ir Margeritas āriene un raksturs.

- Tā gadās bieži. Viens bērns līdzīgs mātei, otrs - tēvam. Vai viņa ir precējusies ar vikonta Trankavela escrivanl

Peletjē nopūtās. - Ta nav laimīga laulība. Kongosts vairs nav jauns un neizturas pret Oriānu iecietīgi. Tomēr viņam ir ievērojams stāvoklis galmā.

Brīdi abi gāja klusēdami. - Ja viņa līdzinās Margeritai, tad noteikti ir ļoti skaista.

- Oriānas pievilcība un iznesība piesaista skatienus. Viņu labprāt aplidotu daudzi. Daži to nemaz neslēpj.

- Tavas meitas tev droši vien ir liels mierinājums.

Peletjē iesāņus paraudzījās uz Simeonu. - Alaīsa ir. - Viņš mirkli vilcinājās. - Varbūt pats pie tā esmu vainīgs, taču Oriānas sabiedrība man nešķiet tik… Es mēģinu būt taisnīgs, tomēr man liekas - starp viņām abām nevalda pārāk liela mīlestība.

- Žēl, - Simeons nomurmināja.

Viņi bija sasnieguši vārtus. Peletjē apstājās.

- Kaut jel izdotos pierunāt tevi apmesties Citadelē. Vai vismaz Sanmikelā. Kad ienaidnieks būs tuvu, es nespēšu tevi pasargāt aiz pil­sētas mūriem…

Simeons uzlika plaukstu uz Peletjē delma. - Tu pārāk daudz raizē­jies, mans draugs. Mana loma tagad ir nospēlēta. Es atdevu tev grā­matu, kas bija man uzticēta. Arī pārējās divas grāmatas ir šajos mūros. Tev palīdzēs Esklarmonda un Alaīsa. Kāda gan kuram tagad daļa gar mani? - Viņš raudzījās draugā ar tumšām, mirdzošām acīm. - Mana vieta ir pie savējiem.

Simeona balsī skanēja kaut kas tāds, kas satrauca Peletjē.

- Es nepieļaušu, lai šīs atvadas kļūst par pēdējām, - viņš dedzīgi noteica. - Nebūs pagājis šis mēnesis, kad mēs kopā dzersim vīnu, pie­mini manus vārdus.

- Mans draugs, es neuzticos nevis taviem vārdiem, bet gan franču zobeniem.

- Domāju, ka nākamajā pavasarī viss būs beidzies. Franči būs aiz­klibojuši mājup, astes ievilkuši kājstarpē, Tulūzas grāfs meklēs jaunu sabiedroto, bet mēs abi sēdēsim pie kamīna un gremdēsimies atmiņās par zudušo jaunību.

- Pas a pas, se va luenh, - Simeons sacīja, viņu apskaudams. - Un nodod manus sirsnīgākos sveicienus Harifam. Pasaki viņam, ka joprojām gaidu to šaha partiju, ko viņš man apsolīja pirms trīsdesmit gadiem!

Peletjē atvadoties pacēla roku, kad Simeons gāja ārā pa vārtiem. Viņš neatskatījās.

- Intendant Peletjē!

Peletjē joprojām vēroja ļaužu pūļus, kas devās uz upes pusi, bet Simeonu tajos vairs nespēja saskatīt.

- Messire! - pietvīcis un aizelsies atkārtoja ziņnesis.

- Ko vajag?

- Messire, jūs ļoti gaida pie Porte Narbonnaise. Tur noticis kas nelāgs.