Labirints

43. NODAĻA

Atceļš no Salēlas uz Karkasonu pagāja kā miglā. Alises viesnīcas vestibilā drūzmējās jauni atbraucēji, tāpēc viņa pati noņēma no vadža savu atslēgu un uzkāpa augšstāvā, neviena nemanīta.

Grasīdamās slēgt vaļā durvis, viņa ieraudzīja, ka tās stāv pus­virus.

Alise sastomījās. Nolika apavu kārbu un grāmatas uz grīdas un piesardzīgi atvēra durvis platāk. - A llo?

Viņa pārlaida acis istabai. Ta izskatījās tāda pati, kādu viņa to atstājusi. Joprojām tramīga, Alise pārkāpa pār mantām uz sliekšņa, spēra soli istabā - un apstājās. Oda pēc vaniļas un veciem tabakas dūmiem.

Aiz durvīm kaut kas sakustējās. Sirds Alisei ielēca kaklā. Viņa apcir­tās apkārt un paguva pamanīt pelēkas žaketes un melnu matu atspulgu spogulī, iekams saņēma grūdienu krūtīs un nogāzās atmuguriski. Galva atsitās pret skapja spoguļdurvīm, skapī skaļi nograbēja stieples paka­ramie.

Istaba aizmiglojās, acu priekšā viss līgojās. Alise samirkšķināja plakstus. Un dzirdēja uzbrucēju aizskrienam pa gaiteni. Ej. Ātri!

Grīļīgi uzslējusies kājās, viņa steidzās svešajam pakaļ. Pa kāpnēm noskrēja vestibilā, kur izeju aizšķērsoja liels itāļu bars. Viņa panikā pētīja daudzgalvaino drūzmu un vēl paspēja ieraudzīt, ka vīrietis nozūd pa sānu izeju.

Alise spraucās caur ļaužu un bagāžas biežņu, kāpa pār koferiem un beidzot izskrēja dārzā pakaļ vīrietim. Viņš jau bija piebraucamā ceļa

galā. Saņēmusi visus atlikušos spēkus, Alise atkal metās skriet, taču viņš bija ātrāks.

Kad viņa sasniedza galveno ielu, no svešā vairs nebija ne vēsts. Viņš bija iejucis tūristu baros, kas plūda šurp no Citadeles. Alise atbal­stījās ar plaukstām pret ceļgaliem, pūlēdamās atgūt elpu. Tad izslējās un aptaustīja pakausi. Tur jau brieda puns.

Pēdējo reizi pārlaidusi skatienu ielai, Alise devās atpakaļ uz vies­nīcu un atvainojusies aizgāja garajai rindai priekšā pie reģistratūras galda.

- Pardon, nuiis vous l'avez vu.?l

Reģistratore izskatījās aizkaitināta. - Tūdaļ pievērsīšos jums, tiklīdz būšu galā ar šo kungu, - viņa noteica.

- Diemžēl tas ir steidzami, - Alise neatlaidās. - Kāds bija manā istabā. Un nupat izskrēja ārā. Pirms pāris minūtēm.

-Tiešām, Madame, ja jūs varētu mazliet pagaidīt…

Vestibilā iestājās klusums. Meitenei aiz reģistratūras galda iepletās acis. Viņa noslīdēja nost no ķebļa un kaut kur nozuda. Pēc dažām sekundēm parādījās viesnīcas īpašnieks un aizveda Alisi nostāk no reģistratūras galda.

- Kas īsti noticis, Madame? - viņš klusu jautāja.

Alise paskaidroja.

- Durvis nav uzlauztas, - teica viesnīcas īpašnieks, aplūkojis slē­dzeni, kad abi bija uzkāpuši augšstāvā.

Viņš palika stāvam durvīs, kamēr Alise pārbaudīja, vai no ista­bas kaut kas ir paņemts. Viņa samulsusi konstatēja, ka viss ir savā vietā. Pase joprojām atradās skapja apakšējā plauktā, tiesa - pārbīdīta citā vietā. Mugursomā viss tāpat, kā bijis. Nekas nebija pazudis, tikai nedaudz pārvietots. Un tas nebija nekāds pierādījums.

Alise pārbaudīja vannasistabu. Un beidzot kaut ko atrada.

Apkārt vēdīja stipra lavandas smarža, ziepju gabaliņš bija sagrai­zīts gabalos. Pārgriezta bija arī zobu pastas tūbiņa, pasta izspiesta ārā. - Voilā. Comme je vous ai dit.'

Viesnīcas īpašnieks izskatījās nobažījies, tomēr šaubījās. Vai kun­dze vēloties, lai viņš izsauc policiju? Viņš, protams, pajautāšot citiem viesiem, vai tie kaut ko manījuši, bet, ja jau nekas neesot pazudis… Teikumu viņš atstāja nepabeigtu.

Alisi pēkšņi sagrāba novēlojies šoks. Ta nebija nejauša laupīšana. Svešais bija meklējis kaut ko noteiktu, kaut ko tādu, kas, pēc viņa domām, pieder Alisei.

Kas zināja, ka viņa ir šeit? Nubels, Pols Otiē, Karena Flerī un viņas darbinieki, Šīla. Vairāk neviens, cik Alise varēja spriest.

- Nē, - viņa žigli atbildēja. - Policiju nevajag. Nekas tiešām nav pazudis. Bet es gribu pārvākties uz citu istabu.

Viesnīcas īpašnieks sāka iebilst, ka visas istabas esot aizņemtas, bet apklusa, ieraudzījis Alises sejas izteiksmi.

- Paskatīšos, ko varu darīt.

Pēc divdesmit minūtēm Alisei ierādīja istabu citā viesnīcas daļā.

Viņa nervozēja. Jau otro vai trešo reizi pārbaudīja, vai durvis ir aizslēgtas un logs aizbultēts. Sēdēja gultā starp savām mantām, mēģi­nādama izlemt, ko lai iesāk. Piecēlās, pastaigāja pa istabu, apsēdās, piecēlās atkal. Un joprojām lauzīja galvu par to, vai tomēr nevajadzētu pārcelties uz citu viesnīcu.

Ja nu viņš šonakt atnāk atkal?

Atskanēja zvans, un Alise salēcās, bet tad aptvēra, ka jakas kabatā zvana mobilais telefons.

- Allo, oui?

Viņa uzelpoja, izdzirdusi Šīlas kolēģa Stīvena balsi. - Sveiks, Stīv. Nē, atvaino. Es nupat pārnācu. Vēl nav bijis laika izlasīt īsziņas. Kas noticis?

Alise nobālēja, kad Stīvens izstāstīja, ka izrakumu vieta ir slēgta.

- Bet kāpēc? Kā Breilings to pamato?

- Breilings teica, ka to nenosakot viņš.

- Un tikai to skeletu dēļ?

- Policija neko nepaskaidroja.

Sirds sāka smagi dauzīties. - Vai policisti bija klāt, kad Breilings to paziņoja?

- Policisti bija ieradušies daļēji arī Šīlas dēļ. - Stīvens aprāvās. - Alise, es gribēju pajautāt, vai tu esi saņēmusi no viņas kādu ziņu, kopš aizbrauci no izrakumu vietas.

- Kopš pirmdienas vairs ne. Vakar vairākas reizes mēģināju viņu sazvanīt, bet viņa nav atbildējusi ne uz vienu zvanu. Kāpēc tu jautā?

Gaidīdama Stīvena atbildi, Alise nevilšus bija piecēlusies kājās.

- Liekas, viņa ir aizbraukusi, - Stīvens pēdīgi ierunājās. - Breilings nojauš kaut ko sliktu. Viņš tur Šīlu aizdomās par to, ka viņa kaut ko nozagusi no izrakumu vietas.

- Šīla tā nemūžam nedarītu! - Alise iesaucās. - Nekādā gadījumā! Viņa nav tāda…

Taču tad atmiņā atausa dusmās nobālējusī Šīlas seja. Alises pārlie­cība pēkšņi sašķobījās.

- Vai tā domā ari policija? - viņa noprasīja.

- Nezinu. Tas viss ir tā drusku dīvaini. Viens no policistiem, kas pirmdien bija izrakumu vietā, ir gājis bojā - Fuā viņu kāds notriecis ar automašīnu. Lasīju avīzē. Šķiet, viņš ir bijis pazīstams ar Šīlu.

Alise lēni apsēdās uz gultas. - Piedod, Stīv. Man ir grūti aptvert. Vai Šīlu kāds meklē? Kaut ko vispār dara?

- Ir viena lieta, - Stīvens vilcinādamies iesāka. - Es rīkotos pats, bet rīt agri braucu mājās. Nav jēgas te nīkt.

- Par ko tu runā?

- Es zinu, ka pirms izrakumu sākšanās Šīla ciemojās pie draugiem Šartrā. Man ienāca prātā, ka viņa varētu būt devusies uz turieni un piemirsusi brīdināt pārējos.

Alisei tas nelikās pārāk ticami, tomēr tas bija vismaz kaut kāds pavediens.

- Es uz turieni piezvanīju. Atbildēja mazs puika, kurš apgalvoja, ka nekad nav dzirdējis par tādu Šīlu, tomēr nešaubos, ka tieši šo telefona numuru viņa man iedeva. Biju saglabājis to mobilajā tālrunī.

Alise sameklēja zīmuli un papīru. - Pasaki man to numuru. Mēģi­nāšu sazvanīt.

Pēkšņi viņas roka ar zīmuli sastinga gaisā.

- Atvaino, Stīv. - Alises balss skanēja kā no liela tāluma. - Lūdzu, atkārto vēlreiz.

- Numurs 02 68 72 31 26, - viņš atkārtoja. - Un, lūdzu, piezvani man, ja kaut ko noskaidrosi.

Šo numuru viņai bija iedevis Bio.

- Atstāj to manā ziņā, - Alise teica, tik tikko apjēgdama, ko saka. - Es piezvanīšu.

Viņa saprata, ka būtu jāpiezvana Nubelam. Jāpastāsta par dīvaino laupīšanu, kurā nekas nav paņemts, un par tikšanos ar Bio, tomēr vil­cinājās, jo nejutās pārliecināta, ka var uzticēties Nubelam. Viņš nebija darījis neko, lai apturētu Otiē.

Alise izvilka no mugursomas Francijas autoceļu atlantu. Ta ir neprātīga doma. Un vismaz astoņu stundu brauciens.

Dziļi kādā atmiņas nostūrī kaut kas sarosījās. Viņa pāršķirstīja pie­zīmes, ko bija rakstījusi bibliotēkā.

Vārdu gūzmā par Šartras katedrāli bija īsi pieminēts Svētais Grāls. Arī šajā katedrālē bija labirints. Alise atrada meklēto. Divreiz izlasīja tekstu, lai pārliecinātos, ka neko nav pārpratuši, tad steigšus apsēdās krēslā pie rakstāmgalda, paņēma Odrika Bajāra grāmatu un atvēra to atzīmētajā lappusē.

"Daži pat pieņem, ka šeit pēdējo reizi glabājies pats Grāls. Ir izskanējuši minējumi, ka katari ir sargājuši Kristus biķeri…"

Kataru dārgumi bija slepus aizvesti no Monsegūras. Uz Sularakas virsotni? Alise uzšķīra karti grāmatas sākumā. No Monsegūras līdz Sabartē kalniem nebija tālu. Ja nu dārgumi paslēpti tur?

Kāda saikne pastāv starp Sartru un Karkasonu?

Tālumā viņa dzirdēja ieducināmies pērkonu. Ielas laternu gaisma, atstarodamās no melniem padebešiem, lēja istabā savādu oranžu blāzmu. Bija sacēlies vējš, kas drebināja logu slēģus un mētāja pa auto­stāvvietām visādu drazu.

Kad Alise aizvilka aizkarus, sāka krist pirmās smagās lietus lāses, kā melni tintes traipi izšķīzdamas pret palodzi. Viņai gribējās braukt prom tūlīt. Bet bija vēls, un braukt negaisā būtu riskanti.

Noregulējusi modinātājpulksteni, viņa ar visām drēbēm apgūlās gultā, lai gaidītu rītu.

Sākumā viss bija tāpat kā iepriekš. Pazīstams, mierpilns. Viņa peldēja baltajā, caurspīdīgajā, klusajā bezsvara pasaulē. Tad kaut kas atsprāga vaļā gluži kā lūka zem karātavām un viņa krita lejā no debe­sīm, pretim mežainajai kalna nogāzei, kas strauji traucās tuvāk.

Viņa zināja, kur atrodas. Monsegūrā, vasaras sākumā.

Tiklīdz kājas skāra zemi, Alise metās skriet lejup pa stāvu, gram­bainu meža taku starp divām augstu koku rindām. Blīvi saaugušie koki slējās augstu pār galvu. Viņa ķērās pie zariem, lai nobremzētu savu skrējienu, taču nespēja noturēties, rokās palika tikai sīku lapiņu kum­šķi, nokrāsodami pirkstgalus zaļus.

Taka slīpi veda lejup. Alise juta zem kājām ne vairs mīkstu zemi, sūnas un zarus kā augstāk kalnā, bet gan oļus un akmeņus. Apkārt joprojām valdīja klusums. Ne putnu dziesmu, ne balsu, nekā, tikai viņas saraustītā elpa.

Taka meta cilpu cilpas, līdz pēdīgi Alise, apmetuši vēl vienu līkumu, ieraudzīja mēmo uguns sienu, kas aizšķērsoja ceļu. Viņa pacēla plaukstas, sargādama seju no plaiksnošām, sprēgājošām sarkanām, oranžām un dzeltenām liesmu mēlēm, kas kulstīja gaisu un virmoja kā ūdenszāles straumē.

Tad sapnis mainījās. Šoreiz liesmās iezīmējās nevis daudzas sejas, bet gan tikai viena - jaunas sievietes seja, maiga, taču apņēmības pilna. Sieviete pasniedzās pēc grāmatas, ko Alise turēja rokā.

Viņa dziedāja, balss vērpās kā sudraba pavediens.

- Bona nueit, bona nueit.

Šoreiz auksti pirksti nesatvēra Alisi ap potītēm, nepieķēdēja viņu pie zemes. Uguns vairs neprasīja viņu sev. Šoreiz Alise uzvirpuļoja augšup kā dūmu strūkliņa un viņu cieši apskāva sievietes slaidās, stip­rās rokas. Viņa bija drošībā.

- Braves amics, pica miēja-nueit.

Alise smaidīja, un viņas abas cēlās arvien augstāk un augstāk pretī gaismai, atstādamas zemi tālu lejā.