Labirints

13. nodala

Nubels negāja iekšā alā. Tumši piesarcis, viņš gaidīja ārā, klints pārkares pelēkajā ēnā.

Viņš zina, ka tur kaut kas nav kārtībā, Alise domāja. Nubels izmeta pa kādai piezīmei dežurējošam policistam un smēķēja cigareti pēc ciga­retes, katru nākamo aizkūpinādams pie iepriekšējās nodeguļa. īsinā­dama laiku, Alise klausījās mūziku. Galvā dārdēja Nickelback, izdzēšot visas citas skaņas.

Pēc piecpadsmit minūtēm vīrietis uzvalkā iznira no alas. Alise noņēma austiņas un nolika krēslu agrākajā vietā, iekams nostājās pie telts ieejas.

Viņa raudzījās, kā abi vīrieši nāk lejup pa nogāzi.

- Es jau sāku domāt, ka būsiet mani aizmirsis, inspektor, - viņa sacīja, kad abi bija tik tuvu, lai varētu sadzirdēt viņas balsi.

Nubels nomurmināja atvainošanos, bet vairījās no viņas skatiena.

- Doktore Tannere, je vous prēsente Monsieur Authie.'

Redzot viņu tuvumā, personības starojums un harisma bija jūtami vēl spēcīgāk. Taču pelēkās acis bija saltas un bezkaislīgas. Alise tūdaļ kļuva piesardzīga. Pārvarēdama nepatiku, sniedza roku. Mirkli vilcinā­jies, Otiē to satvēra. Pirksti bija auksti, pieskāriens bezmiesisks. Alisei uzmetās zosāda.

Viņa atlaida roku, cik vien ātri spēdama.

- Vai iesim iekšā? - vīrietis jautāja.

- Vai jūs arī strādājat Police Judiciaire, mesjē Otiē?

1 Atļaujiet iepazīstināt jūs ar mesjē Otiē. (Franču vai.)

Viņa acīs iezalgojās reakcijas atblāzma, taču viņš neatbildēja. Alise gaidīja, prātodama, vai var būt iespējams, ka viņš nav dzirdējis jautā­jumu. Nubels neveikli pamīņājās un pārtrauca klusumu. - Mesjē Otiē ir no mairie - pilsētas domes. Karkasonā.

- Tiešām? - Šķita pārsteidzoši, ka Fuā un Karkasona pakļaujas vie­nai un tai pašai administrācijai.

Otiē apsēdās Alises krēslā, un viņai neatlika nekas cits kā sēdēt ar muguru pret izeju. Viņa nešaubījās, ka jābūt ļoti piesardzīgai.

Vīrietim bija ievingrināts politiķa smaids - prasmīgi likts lietā, apvaldīts, bez sirsnības. Acis tas nesasniedza.

- Man ir daži jautājumi, doktore Tannere.

- Diez vai varēšu pavēstīt jums ko jaunu. Visu, ko atcerējos, pa­teicu inspektoram.

- Inspektors Nubels izsmeļoši atstāstīja man jūsu liecību, tomēr palūgšu jūs to atkārtot. Ir dažas nesakritības, šis tas jūsu stāstītajā būs jāpaskaidro sīkāk. Varbūt pirmīt jums ir piemirsušās kādas detaļas, kaut kas tāds, kas tobrīd nelikās svarīgs.

Alise iekoda mēlē. - Es visu pateicu inspektoram, - viņa stūrgal­vīgi atkārtoja.

Otiē salika kopā pirkstu galus, nelikdamies dzirdam viņas iebildu­mus. Viņš nesmaidīja. - Doktore Tannere, sāksim ar to brīdi, kad jūs iegājāt kambarī. Soli pa solim.

Dzirdot šos vārdus, Alise salēcās. Soli pa solim? Vai tā bija pār­baude? Vīrieša sejā nebija izlasāms nekas. Alises skatiens pievērsās vispirms zelta krucifiksam, ko viņš nēsāja ap kaklu, un tad pelēkajām acīm, kas joprojām cieši raudzījās viņā.

Sapratusi, ka nekas cits neatliek, viņa sāka savu stāstu no sākuma. Otiē klausījās klusēdams, uzmanīgi un koncentrēti. Tad sākās pratinā­šana. Viņš mēģina mani pieķert.

- Vai augšējā pakāpienā iegrebtie vārdi bija salasāmi, doktore Tan­nere? Vai jūs pakavējāties, lai tos izlasītu?

- Vairākums burtu bija izdzisuši, - viņa izaicinoši atteica, gaidī­dama iebildumus. Kad tie neatskanēja, Alisi pārņēma gandarījums. - Es nokāpu pa pakāpieniem uz zemāko līmeni, uz altāra pusi. Tad ieraudzīju līķus.

- Vai jūs tiem pieskārāties? -Nē.

Otiē izdvesa īsu skaņu, it kā neticētu viņai, tad iebāza roku žaketes kabatā. - Vai tās ir jūsu? - viņš jautāja, atvērdams plaukstu, uz kuras gulēja viņas zilās plastmasas šķiltavas.

Alise pasniedzās pēc tām, bet viņš atvilka roku atpakaļ.

- Lūdzu, vai drīkstu tās paņemt?

- Vai tās ir jūsu, doktore Tannere? -Jā.

Viņš pamāja ar galvu un ielika šķiltavas atpakaļ kabatā. - Jūs sakāt, ka neesat pieskārusies līķiem, bet iepriekš inspektoram Nubelam tei­cāt, ka esat.

Alise nosarka. - Tas bija nejauši. Es ar kāju izkustināju vienu gal­vaskausu no vietas, bet nepieskāros skeletiem kā tādiem.

- Doktore Tannere, būs vieglāk, ja jūs vienkārši atbildēsiet uz maniem jautājumiem. - Tā pati aukstā, skarbā balss.

- Es nesaprotu, kas…

- Kā tie izskatījās? - vīrietis asi noprasīja.

Alise juta, ka Nubels satrūkstas no šī pavēlošā toņa, tomēr iebilst viņš nemēģināja. Pakrūtē savelkoties nervozam mezglam, Alise centās aprakstīt skeletus pēc iespējas precīzāk.

- Un ko jūs ieraudzījāt starp abiem līķiem?

- Dunci, kaut kādu nazi. Mazu somiņu, no ādas, man liekas. - Neļauj, lai viņš tevi iebiedē. - īsti nezinu, jo es tai nepieskāros.

Otiē piemiedza acis. - Vai jūs ieskatījāties somā?

- Es jau teicu, es nekam nepieskāros…

- Atskaitot gredzenu, jā. - Pēkšņi viņš paliecās uz priekšu kā čūska, gatavojoties dzēlienam. - Un tas man šķiet neizprotami, doktore Tan­nere. Es sev jautāju - kāpēc gredzens jūs interesēja pietiekami, lai jūs to paceltu, bet visu pārējo atstājāt neskartu. Vai saprotat, kas mani mulsina?

Alise sastapa viņa skatienu. - Tas man iekrita acīs. Un viss.

Otiē ironiski pasmaidīja. - Alā, gandrīz melnā tumsā, jūs ievērojāt šo sīciņo priekšmetu? Cik liels tas ir? Teiksim - kā viena eiro monēta? Mazliet lielāks, mazāks?

Nesaki viņam neko.

- Es būtu domājusi, ka jūs pats spēsiet novērtēt tā izmērus, - viņa salti atteica.

Viņš pasmaidīja. Alise izbijusies noprata, ka atbilde tiks izmantota viņai par ļaunu.

- Kaut jel es to varētu, doktore Tannere, - viņš saldi sacīja. - Bet nu mēs nonākam pie lietas būtības. Nekāda gredzena tur nav.

Alisei kļuva auksti. - Kā jūs to domājat?

- Tieši tā, kā saku. Gredzena tur nav. Viss pārējais ir apmēram tā, kā jūs stāstāt. Bet gredzena nav.

Alise sarāvās, kad Otiē ar rokām atbalstījās pret viņas krēslu un tuvināja viņai savu kalsno, bālo seju. - Kur jūs to likāt, Alise? - viņš nočukstēja.

Neļauj, lai viņš tevi tramda. Tu neesi izdarījusi neko sliktu.

- Es jums precīzi izstāstīju notikušo, - viņa teica, visiem spēkiem valdīdamās, lai balsī neskanētu bailes. - Gredzens izslīdēja man no rokas, kad nometu šķiltavas. Ja tā tur nav, tad to ir paņēmis kāds cits. Nevis es. - Viņa aši paskatījās uz Nubelu. - Ja es būtu to paņēmusi, tad kāpēc vispār būtu par to stāstījusi?

-Jūs esat vienīgā, kas apgalvo, ka redzējusi šo noslēpumaino gre­dzenu, - Otiē teica, nelikdamies dzirdam viņas iebildumus, - tāpēc mums atliek viena no divām iespējām. Vai nu jūs esat pārskatījusies, vai arī paņēmusi to.

Beidzot iejaucās inspektors Nubels. - Mesjē Otiē, es tiešām nedo­māju, ka…

- Jums nemaksā par domāšanu, - viņš atcirta, pat nepaskatījies uz inspektoru. Nubels pietvīka. Otiē nenovērsa acu no Alises. - Es tikai konstatēju faktus.

Alise juta, ka ir iesaistījusies kaujā, bet neviens nebija izskaidrojis viņai noteikumus. Viņa sacīja patiesību, taču nespēja pārliecināt šo cilvēku.

- Pēc manis alā bija vēl daudzi, - viņa neatlaidās. - Tiesu mediķi, policisti, inspektors Nubels, jūs. - Viņa izaicinoši raudzījās uz Otiē. - Jūs tur palikāt ilgi. - Nubels strauji ierāva elpu. - Šīla O'Donela var apstiprināt to, ko es saku par gredzenu. Kāpēc jūs nejautājat viņai?

Atkal šis pussmaids. - Es jau pajautāju. Viņa apgalvo, ka par tādu gredzenu neko nezina.

- Bet es viņai izstāstīju! - Alise iesaucās. - Viņa pati to apskatīja!

- Vai jūs gribat teikt, ka doktore O'Donela apskatīja kapu? - Otiē strupi noprasīja.

Bailes traucēja domāt. Smadzenes bija padevušās. Alise vairs nespēja atcerēties, ko ir pateikusi Nubelam un ko noklusējusi.

- Sāksim ar to: vai doktore O'Donela bija tā, kas deva jums atļauju tur strādāt.7

- Ne gluži, - Alise atbildēja, juzdama, kā panika pieņemas spēkā.

- Labi. Vai viņa kaut ko darīja, lai neļautu jums strādāt tajā kalna daļā?

- Tas nav tik vienkārši.

Viņš atzvila krēslā. - Tādā gadījumā man diemžēl neatliek nekas cits.

- Kas - cits?

Otiē strauji paskatījās uz Alises mugursomu. Alise sniedzās pēc tās, bet par vēlu. Otiē bija paguvis pirmais un pasvieda somu inspektoram Nubelam.

- Jums nav nekādu tiesību! - viņa iekliedzās. Tad pievērsās inspek­toram: - Viņš taču nedrīkst tā rīkoties? Kāpēc jūs neiejaucaties?

- Kāpēc jāiebilst, ja jums nekas nav slēpjams? - Otiē sacīja.

-Tas ir principa jautājums! Jūs nedrīkstat izkratīt manas mantas!

- Monsieur Authie, je ne suis pas certain'…

- Dariet, ko jums liek, Nubel.

Alise mēģināja pakampt somu. Otiē roka pašāvās gaisā un sagrāba viņu aiz plaukstas locītavas. Šis fiziskais kontakts radīja tādu šoku, ka Alise sastinga. Kājas sāka drebēt, viņa nezināja - aiz dusmām vai aiz bailēm.

Viņa izrāva roku no Otiē tvēriena un palika sēžam, smagi elpo­dama, kamēr Nubels pārmeklēja somas kabatiņas.

- Continuez Depechez-vous.'

Alise noraudzījās, kā viņš atver somas galveno nodalījumu, un saprata, ka tūdaļ viņš atradīs skiču bloku. Inspektors pamanīja viņas skatienu. Arī viņam tas riebjas. Diemžēl Otiē bija ievērojis Nubela īso vilcināšanos.

- Kas tur ir, inspektor?

- Ko jūs atradāt? - Otiē noprasīja un izstiepa roku. Nubels negri­bīgi iedeva viņam bloku. Otiē ar augstprātīgu izteiksmi sejā pāršķirstīja lapas. Tad viņa acis piemiedzās, un Alise mirkli pamanīja tajās nevil­totu izbrīnu, iekams smagie plaksti nolaidās atkal.

Viņš aizcirta skiču bloku.ciet.

-Mērci de votre… collaboration2 , doktore Tannere, - viņš noteica.

Alise piecēlās. - Manus zīmējumus, lūdzu, - viņa sacīja, pūlēdamās runāt mierīgi.

- Tie jums tiks atdoti vēlāk, - viņš atbildēja, noglabādams skiču bloku kabatā. - Un soma tāpat. Inspektors Nubels izsniegs jums kvīti un pārrakstīs jūsu liecību ar rakstāmmašīnu, lai jūs varētu to pa­rakstīt.

Alisi pārsteidza sarunas pēkšņais un strupais noslēgums. Kad viņa atjēdzās, Otiē jau bija atstājis telti, paņemdams viņas mantas līdzi.

- Kāpēc jūs viņu neapturat? - Alise klupa virsū Nubelam. - Nedo­mājiet, ka es to tā atstāšu!

Viņa seja kļuva skarba. - Es dabūšu atpakaļ jūsu somu, doktore Tannere. Iesaku jums turpināt brīvdienas. Un aizmirst šo visu.

- Es neparko nelikšos mierā! - viņa iesaucās, bet Nubels jau bija aizgājis, atstādams viņu vienu telts vidū prātojam, kas, ellē, te nupat bija noticis.

Mirkli Alise nesaprata, ko iesākt. Viņa bija pārskaitusies gan uz sevi, ka tik viegli ļāvusies iebiedēties, gan uz Otiē. Bet viņš ir citāds. Savu mūžu viņa nebija tik vētraini reaģējusi ne uz vienu cilvēku.

Šoks pamazām pārgāja. Alise juta kārdinājumu nekavējoties ziņot par Otiē doktoram Breilingam vai pat Šīlai; gribējās kaut ko darīt.

Tomēr viņa atteicās no šīs domas. Ņemot vērā viņas pašreizējo persona non grata[22] statusu, neviens viņai nejustu līdzi.

Bija vien jāaprobežojas ar sūdzības sacerēšanu domās; viņa pārci­lāja notikušo un pūlējās to izprast. Mazliet vēlāk kāds policists atnesa parakstīt liecību. Alise to rūpīgi pārlasīja, taču viss atbilda patiesībai, un viņa nevilcinoties uzšņāpa savu parakstu lapas apakšā.

Pirenejus apmirdzēja maiga, sarkana blāzma, kad kauli beidzot tika iznesti no alas.

Visi apklusa, kad drūmā procesija virzījās lejup pa nogāzēm uz autostāvvietu, kur gaidīja zilibalto policijas mašīnu rinda. Kāda sie­viete pārmeta krustu, kad procesija gāja viņai garām.

Alise pievienojās pārējiem pakalnā, lai noskatītos, kā policisti ievieto atradumu morga furgonā. Neviens nebilda ne vārda. Durvis tika aizvērtas, un furgons strauji izbrauca no stāvvietas, izšķaidot pa gaisu granti un putekļus. Vairākums Alises kolēģu devās augšup kalnā pēc savām mantām; viņus pavadīja divi policisti, kuriem bija jānoro­bežo teritorija, kad visi būs to atstājuši. Alise brīdi kavējās, negribē­dama nevienu satikt, zinādama, ka paciest līdzcietību būs vēl grūtāk nekā naidīgumu.

Stāvēdama pakalnā, viņa noraudzījās, kā drūmā mašīnu kolonna līkumo prom pa ieleju, kļūdama arvien mazāka, līdz sarūk par neskaidru plankumu pie apvāršņa.

Nometnē ap viņu bija iestājies klusums. Aptvērusi, ka ilgāk kavē­ties nedrīkst, Alise jau grasījās doties līdzi pārējiem kalnā, kad ierau­dzīja, ka Otiē vēl nav aizbraucis. Viņa pielavījās tuvāk, ar interesi vērodama, kā viņš rūpīgi novieto žaketi uz sava dārgā, sudrabainā limuzīna aizmugures sēdekļa. Aizcirtis durtiņas, viņš izvilka no kaba­tas telefonu. Alise dzirdēja, kā pirksti klusu bungo pa mašīnas jumtu, kamēr viņš gaida savienojumu.

Kad Otiē ierunājās, ziņa bija īsa un lietišķa.

- Ce nest plus la, - tas bija viss, ko viņš pateica. Tā tur vairs nav.